Ar mūža mīlestību pret Rīgas priekšpilsētu

6. novembrī Latvijas Zinātņu akadēmijā atklāja mākslas izstādi

Izstāde ir neparasta jau ar savu tematisko aploci: visi skatītāju vērtējumam izliktie akvareļi un pasteļi rāda vienu Rīgas daļu — Maskavas priekšpilsētu. Tā ir izstādes autora Vladimira Auziņa bērnības, jaunības un arī vīra gadu pasaule, tur viņam aizritējuši 66 no mūža 84 gadiem. Kaut arī izstādītie darbi tapuši vairāk nekā 30 gados, tomēr autors tajos ietvēris arī senāku redzējumu, atceroties notikumus Otrā pasaules kara laikā un pat savas zēnības gadus.

Ar sirmo, bet vēl arvien darbīgo mākslinieku izstādes atklāšanā iepazīstināja Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš:

— Akadēmija ir aktīvi iesaistījusies Rīgas 800 gadu atzīmēšanā: mums ir bijušas dažādas sēdes, diskusijas, konferences, izstādes. Šis ir priekšpēdējais pasākums, atzīmējot pilsētas jubileju, pēc tam mums būs vēl grāmatas “Skats uz Rīgu” atvēršanas svētki 5. decembrī.

Bet šoreiz mēs gribējām paskatīties uz Rīgu no mazliet cita rakursa, palūkoties uz Maskavas priekšpilsētu. Arī tā ir Rīgas daļa. Tā nu ir sanācis, ka tieši te, Maskavas ielā, radās pirmā latvieša fabrika, ja neskaita Šteinhauera uzņēmumus, tā bija Tomsona kaulu miltu fabrika, kur savulaik strādāja arī Andrejs Pumpurs. Es to neminu nejauši, jo mūsu izstādes autors Vladimirs Auziņš ilgus gadus ir strādājis Andreja Pumpura skolā par direktora vietnieku saimnieciskajā darbā.

Izstādītajos darbos ir attēlota vide skolas apkaimē, tā ir vieta, kur tagad Rīgā notiek visādas blēdības, plaukst tirgošanās ar narkotikām... Vladimirs Auziņš rāda, kāda šī Rīgas daļa izskatījās kādreiz. Un izrādās, ka šajās vietās ir arī ļoti daudz poēzijas. Tā ir pasaule, kas it kā iet bojā — pēc gadiem desmit būs grūti atrast daudzas ēkas. Bet šeit, šajos darbos tās paliek, autora vizuālais skatījums ir ļoti izteiksmīgs. Ne velti šai izstādei bija ļoti lieli panākumi jau pirms desmit gadiem, kad to rādīja gan Kultūras fondā, gan Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Toreiz Vladimiru Auziņu, kas ir pašdarbības mākslinieks, uzteica un ļoti augstu vērtēja Kurts Fridrihsons, mūsu Zinātņu akadēmijas goda loceklis, kas tad vēl bija dzīvs. Man pašam šīs Maskavas priekšpilsētas ainavas ir ļoti tuvas un pazīstamas. Mēs esam ļoti pateicīgi māksliniekam, ka viņš atkal atgriezies pie skatītājiem, šoreiz Zinātņu akadēmijā. To vienlaikus var uzskatīt arī par zināmu devumu tam Rīgas rajonam, kur mēs dzīvojam. Un varam būt gandarīti, ka ilgāk nekā mēnesi redzēsim šo izstādi, izjutīsim šo kolorītu.

Pēc tam savus darbus raksturoja autors. Mākslinieka stāstījums aizveda atmiņās, atklāja notikumus, uzbūra noskaņas, kas rosinājušas ainavu veidot noteiktā toņkārtā. Nav šaubu, ka šāda atklāsme klausītājus un skatītājus tikai bagātināja. Bet Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, kam autors novēlējis savus mākslas darbus, jau glabājas biezs Vladimira Auziņa atmiņu manuskripts. Tātad darbīga mūža liecības paliks arī nākamajām paaudzēm.

Andris Sproģis, “LV” nozaru virsredaktors