No profesora Jura Soikana sarakstes ar PSRS komitejas "Par atgriešanos dzimtenē" pilnvaroto pārstāvi Berlīnē Žani Zakenfeldu

Turpinājums. Sākums "LV" nr. 148/150, 27.04.2000.; nr.151/153, 28.04.2000.

5.

Komiteja "Par atgriešanos Dzimtenē"

Berlin, Schadowstrasse 1b

Vēstulēm: Berlin, NW 63, Postschliessfach 6

Nr.53785271 1958.gada 14.novembrī

Mākslinieks, esejists, filozofs Prof. Juris Soikans

Jūs varat nebūt komunists, Jums var nepatikt Padomju Savienība, bet Jums dzīves skatījumā jābūt objektīvam. Man šķiet, ASV sabiedrisko darbinieci Eleonoru Rūzvelti neviens nevarēs apvainot par simpātijām komunismam. Bet palasiet viņas memuārus, kas radušies ceļojuma iespaidā par Padomju Savienību, tur Jūs atradīsit daudz patiesības par mūsu zemi, jo viņa visumā mūsu dzīvi aprakstījusi objektīvi.

Jūs rakstāt, ka Briseles izstādē tik daudz cilvēku no Padomju Latvijas neesot bijuši, kā Jums minēju. Varbūt, es Jums iepriekšējā vēstulē skaitli neapgalvoju, bet minēju, spriežot pēc republikāniskās preses ziņām. Bet, kā jau rakstīju, iespējams, es maldos. Taču par to padomju paviljona latviešu tautības darbinieku, kuram it kā neesot dota atļauja paņemt sievu līdzi, nestāstiet man muļķības. Es tam neticu. Varbūt Jūs man centīsities iestāstīt, ka arī es esmu uz Berlīni "atsūtīts" bez ģimenes?

Jūs man apgalvojat, ka no t.s. "brīvās pasaules" esot pasaules izstādē bijuši daudz vairāk latviešu nekā no Padomju Latvijas. Nezinu, cik tur bija un cik tur nebija. Bet zinu gan, cik šausmīgos apstākļos dzīvo vienkāršie latviešu emigranti Rietumvācijā. Aizbrauciet, Soikāna kungs, uz Memingenas, Oldenburgas vai kādu citu latviešu nomenti! Paskatieties, kā "brīvajā pasaulē" dzīvo Jūsu līdztautieši! Jā, viņi ir patiešām "brīvi", brīvi no daudzmaz normāliem dzīves apstākļiem. Darba viņiem nav, dzīvo tikai no nelielā bezdarbnieka pabalsta, mitinās joprojām puspuvušās barakās, gultu un galda vietā dēļu kastes vai kas tamlīdzīgs. Un ak dievs tam, kas lasa Komitejas avīzi "Dzimtenes Balss". Tas tūliņ ir komunists, pagrīdnieks, nacionālais nodevējs. Starp citu, vai Jūs man nepateiktu, kāpēc pie Jums, "brīvajā pasaulē", "brīvo" latviešu starpā, kas tā ciena personas brīvību, kā Jūs man vēstulē stāstāt, rotu ļaudīm nav tiesības saņemt nedz Komitejas avīzi, nedz mātes vēstuli no dzimtenes! Ejiet un pajautājiet Keizerslauternas rotu komandieriem, varbūt viņi Jums atbildēs patiesību!

Uz visiem Jūsu jautājumiem šai vēstulē neatbildēju, tāpēc ka vienā vēstulē tas nav iespējams. To citā reizē. Kas attiecas uz "Karogu" un "Literatūru un Mākslu", Jums turpmāk piesūtīšu.

Ar sveicienu

Kaiserslautern, 19.novembrī 1958.g.

Benzinoring 47

God. Zakenfelda kungs!

Jūsu pēdējā vēstulē izteiktās domas liecina, ka tas, ko esmu runājis savā iepriekšējā vēstulē Jums, ir neapgāžama patiesība, ka Jūsu pārstāvētā brīvība ir tikai šķiru diktatūras privilēģija un tās aspektā Jūs mēģināt man pierādīt, ka tā ir arī visas tautas brīvība! Tas arī bija Vācijā par iemeslu, kāpēc tika slēgta komunistu partija, jo pieredze, neizslēdzot ne Baltijas valstis, nedz citas zemes, rāda, ka tieši komunisti ir tie, kas, kaut arī Eiropas valstīs visur ir mazākumā, ar Pad. savienības tanku palīdzību tiekot pie varas, nerēķinoties ar tautas vairākuma domām, uzspiež ar terora palīdzību savu partijas uzskatu vairākumam. Tas ir gluži tas pats, kas notiek ku®ā katrā diktatūras režīmā, un tas ir tas, ko arī komūnisti nosodīja Vācijā, kad tanī valdīja nacionālsociālistu partija! Kāda atšķirība ir starp naciķu sludināto brīvību un komūnistu!? Kāpēc komūnisti domā, ka Hitlera diktatūra apspieda un komūnistu (ku®as partijā biedru procentuāli ir daudz mazāk, nekā bija nacionālsociālistiem Vācijā!) diktatūra ir "tautu brīvība"!? Jau rakstīju Jums, ka mums Rīgā lika prasīt pievienošanos padomijai — šis nepiedzīvots farss, vēstures, resp., tautas patieso vēlēšanos viltošana — to nosaucot par tautas brīvo gribu! Šo brīvo tautas gribu jau paspēja izbaudīt arī Ungārijā!

Redziet, tas ir arī iemesls, kāpēc Vācijā ir aizliegta komūnistu partija, jo katra brīvību mīlošā nacija, kas ir jau vienreiz uz savas ādas izbaudījusi diktatūru, sargās no katras iespējas atkal nokļūt nebrīvībā, un komūnistu partija ir vēl šodien vienīgā, kas, nerēķinoties ar lielākuma domām tautā, izmanto katru iespēju, lai uzspiestu savu diktātu. Ka komūnistu sludinātā "brīvība" nav populāra, to, kā liekas, Jums, dzīvojot Vācijā, nav g®ūti uzminēt, kāpēc rietumi nevēlas atzīt tā saucamo DDR, kas arī ir izraudzīta no padomijai paklausīgiem vācijas komūnistiem, ku®i var pie stūres turēties tikai tik ilgi, kamēr viņus atbalsta "brīvību mīlošā Padomju savienība", un tas arī ir par iemeslu, kāpēc Adenauers, kas patiešām ir pret katra veida diktatūru, vēlas brīvas balsošanas visā Vācijā, ko nevēlas komūnisti, jo viņi pārāk skaidri zina, ka tauta viņus nevēlās un, ja atļaus tautai brīvi izteikt savas domas, vara būs jāatdod pašas tautas rokās, un tas komūnistiem nepavisam nav pa prātam! Vai Jums, Zakenfelda kungs, neliekas, ka īstā brīvība ļauj katram izteikt, par ko viņš grib balsot, nevis bailēs no represijām, tā saucamajās vēlēšanās iztaisīt komēdiju ar 99,99% "jā!" vēlēšanu rezultātiem, kādi parasti notiek visās padomju okupētajās zemēs. Ungārijas revolūcija pierādīja, ko tādi skaitļi balsošanā nozīmē īstenībā.

Tā ir mana atbilde Jūsu retorikai par brīvību, kur partijas diktātu, nedodot neviena pārliecinoša argumenta tam, par ko Jūs runājat, saucat par tautas brīvību un, ja Jūs pie savām domām paliekat, tad Jūs automātiski akceptējat arī nacionālsociālisma brīvību Hitlera laikā, jo arī tur brīvības jēzienu "izskaidroja partija" un, kas domāja citādāk, kas bija pret "labākajiem Vācijas dēliem", ku®us vadošajos posteņos izraudzīja gluži tādā pašā veidā kā laimīgajā padomijā, tas skaitījās tautas ienaidnieks un tam vieta bija koncentrācijas nometnēs. Ja vācu tauta stāvētu aiz sava fīrera ar 99,99%, tāpat kā tas bija vēlēšanās, tad šodien tauta atkal būtu brīvi izraudzījusi šo pašu režīmu, bet, kā Jūs zināt, kāda jaunnaciķu partija Bavārijā, kaut arī zem cita nosaukuma, brīvajās vēlēšanās nav guvusi vairāk balsu nekā komūnisti un nekā politiski novirzieni ar tendenci uz diktatūru — abas Vācijā aizliegtas. Jūs runājat par ka®a propagandu. Zakenfelda kungs, tas ir smieklīgi — ku®š gan vēlas ka®u!? Jūs sakāt, ka pie jums ar likumu ir noliegts izvest ka®a propagandu, bet jūsu politika izmanto katru situāciju, lai tikai varētu realizēt savu nemūžam neapslāpējamo "apetīti", citas tautas aplaimojot ar savu brīvību, un nostāties šo tautu sargeņģeļa lomā, pie tam arī tad, kad to pat neprasa šīs tautas. Kā tas bija ar Baltijas tautām? Jums kā šīs komunistiskās "brīvības" piekritējam būtu jāatceras, kā šo triju mazo zemju okupēšana tika inscenēta ar notikumu ar robežsargiem, ar smieklīgu apgalvojumu, ka buržuāziskā Latvija gribējusi uzbrukt Padomju savienībai (vai te Jums ir kāds arguments pretī — tikai ne tukšu retoriku — tā mani nepārliecina — dodiet faktus un argumentus!), ka Latvijā mira badu strādnieki utt. Tā bija brutālā vara, tā bija kompartija, kas sludina vienu un dara pretējo, aprija vienu brīvību mīlošo tautu pēc otras, aizdzenot simttūkstošiem cilvēku mocībās un nāvē Sibirijas taigās un tundrās tikai tāpēc, ka šie cilvēki domāja citādi. Tur savu ceļu atrada bērni, veci un slimi cilvēki, kas 14.jūnija naktī "brīvības" vārdā viszvēriskākajā veidā, kāds nav visā cilvēces vēsturē vairs zināms, kļuva par īstās brīvības mocekļiem! Ko Jūs, Zakenfelda kungs, runājat par brīvību un cilvēcību, nerespektējot pat to faktu, ka pat katram brīvā un civilizētā pasaulē dzīvojošam noziedzniekam ir dota tiesība sevi aizstāvēt tiesā — arī tad, kad noziegums pret atsevišķu cilvēku vai valsti ir skaidri pierādāms, pastrādājiet slepkavības un to sauciet par tiesībām! Ziniet, to iedomājoties, man ir pretīgi ar Jums tāļāk runāt — jo Jūs aizstāvat šīs noziedzības, lietas, par ku®ām jau sen būtu laiks runāt starptautiskajās tiesās un saukt pie atbildības šos masu slepkavas — brīvību mīlošās komūnistu partijas funkcionārus un vadoņus, kas ir devuši rīkojumus šīm zvērīgām izrīcībām kaut vai 14.jūnija naktī Latvijā, nemaz jau nerunājot par citām lietām. Bet, kā liekas, tā ir jūsu laime, ka arī rietumi šodien ir kā mazi bērni, kas vairāk klausās uz skaistiem vārdiem, bet nemēģina ieskatīties lietu īstajā būtībā. Starp citu, man nāk atmiņā kāds gadījums sakarā ar spiegu afēru USA, kur pirms kādiem gadiem tika sodīti kādi padomju spiegi. Viņiem visiem tika piespriests cietuma sods, labi neatceros, bet tas bija ap 3–5 gadiem katram vai, ja notiesātie izteiktu vēlēšanos doties uz zemi, kurai par labu ir spiegojuši, cietuma sods tiks atlaists un viņi varēs doties uz šo zemi, kuras partija viņiem maksāja. Rezultātā — visi notiesātie labāk izvēlējās USA cietumu nekā padomijas brīvību! Es laikam gan būtu izvēlējies brīvību — tā būtu bijis loģiski, vai ne!? Bet teikšu Jums atklāti — pirmkārt, es padomju labā nekad nespiegotu, otrkārt, es nespiegotu vispār, jo tas nav manā raksturā, tak toreiz šis notikums USA pierādīja un deva vielu pārrunām par brīvību padomijā, kas nelikās notiesātiem brīvāka nekā amerikāņu cietumi. Un tad, kad es Jums runāju par lietām, kas cilvēkam ir vissvētākais — brīvība, Jūs savā polemikas vēstulē lietojat izteicienus, kas man neliekas ne asprātīgi, nedz oriģināli, bet gan norāda tikai uz Jūsu "dīvainību" raksturā, ko varētu nosaukt arī vēl citā vārdā, bet, debatējot par kādiem jautājumiem, es neesmu pieradis lietot vārdu "jokdaris un komiķis", kas norāda tikai uz šādu vārdu izteicēja paša zināmu inteliģences līmeni, no ku®a tad arī nevar prasīt nopietnību un ja ne vairāk, tad oponenta personisko domu respektēšanu, pie tam tematā, kas skar vārdu "brīvība". Jau tas vien norāda uz to, ka brīvības izpratne pēc Jūsu domām nav diskutējama un tā ir tikai tāda, kādu jūsu partija to sludina, resp., proletariāta diktatūras šķiru brīvība, ko ir teicis Ļeņins un ko Jūs visi bez izņēmuma esat spiesti atzīt, jeb ja arī neatzīt, tad klusu ciešot savai pārliecībai, runāt tikai to, ko vēlas partija. Tas vairs nav savas brīvās domas izteikšana, bet gan sava veida teātris, kur kāds režisors ir ielicis pat vismazākam aktierītim vārdus mutē, pamācot pat, kā lai tos izsaka, un, ja Jums labpatikās savā vēstulē lietot vārdu "jokdaris" un "komiķis", tad tas teātrim, kaut arī politiskajam, "kompartijas brīvības domas propagandas" lielajā pasaules izrādē piederas labāk nekā cilvēkam, kas veido pats savu pasaules skatījumu, nevadīdamies ne no kādām programmām, nedz partiju priekšrakstiem. Šeit arī ir tā lielā atšķirība starp mums, kas drīkst brīvi izteikties, un jums, kas esat spiesti izteikt savas partijas domu. Un šeit īstenībā debatēm nav vietas, jo ko gan kāds partijas funkcionārs var pateikt jaunu!? Pateiks viņš kaut ko tādu, kas nesaietas ar partijas protokolu, pie tam tādā vietā, kur to dzirdēs citi, viņam vai nu jānospēlē nožēlojamā maldīšanās atzīšanās vai jāatstāj partija — citas izejas tur nav.

Pāris vārdu par individuālismu un kolektīvām lietām. Es respektēju abas. Tikai te viens jautājums — kas ir šis kolektīvs, kuru pārstāv viena vai otra persona. Arī rietumos ir cilvēki, kas savas intereses pakļauj kolektīvām interesēm. Tas ir arī dabīgi — ir vajadzīgi arī tādi. Arī rietumos ir kolektīvi un "kolektīvi". Ir sabiedrība vai organizācijas, kas pārstāv arī noziedzīgas vai vairākumam nepieņemamas kāda kolektīva intereses. Man liekas, ka tās kolektīvās intereses, ko Jūs pārstāvat, nebūs tās, ko varētu īsts brīvību un neatkarību mīlošais latvietis pārstāvēt. Jūs pārstāvat kompartijas intereses, aicinot cilvēkus šķietami mājās, ku®as ir okupējusi padomija, resp., atrodaties tā kolektīva interesēs, ko vēlas tā pati partija, ku®as noziegumu sarakstos ietilpst arī latviešu tautai nekad neaizmirstamais 14. jūnijs, un kā tāda kolektīva interešu pārstāvim man sevišķi lielu simpātiju nevar būt. Diemžēl!

Un par Pasternaku — man liekas nesaprotami — kāpēc vispāri bija jārodas kādām pārrunām un "sajukumam" rakstnieku savienībā, valdībā, Pasternakā pašā? Kāpēc nekādu putekļu nebija ap Nobela prēmijas laureātiem — padomju atomzinātniekiem? Tās tak ir tik pašparsevisaprotamas lietas, ja kādam tiek piešķirta Nobela prēmija, tad tikai par sevišķiem nopelniem, un tāpēc to ar pateicību un prieku vajadzēja saņemt arī Pasternakam, bet nevis sacelt putekļus par lietu, kur, Jūsu pašu vārdiem runājot, jau esat nonākuši pretrunās: 1) runāt var katrs, ko viņš grib un kā viņam labpatīk, arī pretvalstiski, par to nevienu nesoda (Jūsu 14.nov. vēstulē vietā, kur runa par brīvību); 2) un šīs pašas vēstules 4.lpp.: "Pareizi rīkojās mūsu valdība, iesakot Pasternakam atstāt Padomju Savienības teritoriju. Taču viņš to nevēlējās." Nu un kāpēc vispāri bija Pasternakam jādod padoms, ja viņš ir brīvs pilsonis!? Man liekas, ka viņš nav mazs bērns, un, ja prata savas domas izteikt kādā literārā darbā, domāju, zinātu arī, ko izvēlēties — prēmijas saņemšanu, izceļošanu, palikšanu, prēmijas atteikšanu utt., bet viss, kas notika ar šīs prēmijas piešķiršanu Pasternakam, pierādīja atkal, ka pat literāro godalgu "brīvajā" padomijā nevar viens rakstnieks saņemt bez visuvarenās partijas iejaukšanās. Vot te tev i brīvība! Runā nu, ko domā!

Par tiem, kas atgriežas dzimtenē, Jums taisnība, ka vai nu nelaimīgas sagadīšanās dēļ, vai kā, bet pēdējo gadu laikā tādi vien bija, kas atgriezās Latvijā. Viens no pēdējiem gadījumiem bija pavisam nesmuks. Viena ģimene (kā viņu sauca, nezinu, bet Jūs droši vien zināsiet labāk), par kuru lasīju ne tikai avīzēs, bet biju dzirdējis arī no cilvēkiem, kas dzīvoja vienā vietā ar aizbraukušajiem, arī Vācijas dažos laikrakstos bija teikts, ka vācu policija meklē tādu un tādu personu, kas, pastrādājot kādas krāpšanas, kādā ceļā tika arī pie automašīnas, ar ku®u arī aizbrauca uz Latviju, nekādā gadījumā nerunā latviešiem neko glaimojošu, un būtu tikai pareizi, ka šādā veidā apzagušos Vācijā, arī Latvijā nevis glāstītu pa galviņu, bet ierādītu viņam vietu, kas būtu attiecīga viņu "nopelniem" par kriminālnoziegumiem. Bet, ja Jūs domājat, ka šeit par katru, kas aizbrauktu uz Latviju, rakstītu, ka viņš ir plencis, dzērājs un garīgi nenormāls, Jūs ļoti maldāties. Kaut vai ja uz Latviju aizbrauktu Jaunsudrabiņš un prof. J.Mediņš vai cits kārtīgs cilvēks, tas nebūtu par iemeslu rakstīt, ka cilvēks paliks traks. Varat droši ticēt, ka šeit aiz matiem nevienu netur un izbraukšanai nekādu šķēršļu nav. Var tikai paamizēties, ko viens otrs cilvēks, aizbraucot uz Latviju, stāsta. Ka tas viss ir vajadzīgs "iekšējā patēriņa" propagandai, es ticu, bet, ka arī tam, ko stāsta katrs, vai viens otrs pārbraucējs, Latvijā arī netic pat paši pratinātāji — tas arī skaidrs. Lai nu tie, kas aizbrauc uz Latviju atpakaļ, runā, par ko grib, tak ne par lietām, kas šeit ir visiem zināmas, kā, piemēram viens Navarskis esot stāstījis, kādā veidā ir pazaudējis savus zobus, bija pierādījums tikai tam, ka arī visam citam nevar ticēt, jo, ja melo vienā vietā, melo arī citur. Ir smieklīgs Jūsu arguments, ka šeit cilvēkiem rotās noliedz sarakstīties ar Latviju. Nesaprotu, kur Jūs tādas muļķības varat raut. Vēl šinīs pat dienās biju ticies ar vairākiem paziņām rotās un skaidri zinu, ka vēstules ar Latviju tiek izmainītas netraucētā veidā ne no rotas komandieru, nedz amerikāņu puses. Un, ja Jūs gribat zināt, ka tieši Jūsu sūtīto "Dzimtenes Balsi" es parasti izlasu rotās, kur šī lapa atklāti mētājas pa vienu vai otru biroja galdu un tanī ieskatās kā lasāmgaldā. Jāatzīstas, tur netrūkst tad jautrības un asprātīgu piezīmju pie ziņām par kolchoziem utt. Vai Jūs domājat, ja Jums kāds ko raksta no rotas (es tā pieņemu, jo no kurienes tad būtu sūtīta "mana" atklātne?), kā šeit ir ar saraksti ar Latviju un citām lietām, ka tam var daudz ticēt? Ir lietas, ko es neapstrīdēšu — kaut vai Jūsu pieminētās barakas, kur vēl šodien spiesti dzīvot bēgļi — kā latvieši, tā tie, kas vēl šodien plūst no austrumiem, bet, lūk: cilvēks labāk izvēlas neērtības un nabadzību, bet tanī pašā brīdī zina, ka katra nakts viņa barakā ir mierīga, ka te nenāks ne milicija ne čekisti — citiem vārdiem — te viņš nevar piedzīvot 14. jūnija nakti! Brīnos, kur Jums tik daudz intereses par apstākļiem, kā latvieši, kas nekā nevēlas no jums un neprasa palīdzības savās barakās (un tādu nav daudz, jo lielākais vairums dzīvo skaistās jaunceltnēs vai citās privātās mājās), un ka Jums sirds sāp, ka latviešiem ir jādzīvo tik sliktos apstākļos. Mans ieteikums būtu Jums pavisam vienkāršs: uzlabojiet dzīves apstākļus latviešiem izsūtījumā un uzceliet tādas mājas, kādas nepārtraukti tiek celtas bēgļiem šeit. Tas ir tikai laika jautājums, barakas pazudīs šeit. Bet vēl lielākus panākumus Jūsu kolektīvā darbā "latviešu labā" panāksiet tad, kad šādu komiteju par atgriešanos uz dzimteni noorganizēsiet Karagandā, Kolimā, Irkutskā, Noriļskā, Sachalinā u.c. un kad pēdējais latvietis būs atgriezies savā dzimtenē un tur dabūs darbu un varēs dzīvot un strādāt tur, kur viņš tiešām vēlas, tad arī no šejienes viens otrs aizbrauks. Tad nebūs vajadzīga ne komiteja, ne kas cits. Cilvēkiem nav vajadzīgas komitejas ar propagandas avīzēm, bet gan pārliecība, un, kamēr tādas nav, veltīga ir Jūsu atrašanās Berlīnē, jo, kaut arī Jūs savos izdevumos runājat par kaut kādiem fīreriem, kas latviešu starpā sēj nepatiesas baumas un attur no izceļošanas uz Latviju, tas ir tīrs bleķis. Man kā māksliniekam ir samērā plaša pazīšanās daudzās aprindās, un es ļoti labi zinu cilvēku noskaņojumu, un tas nebalstās uz Jūsu izdomāto "fīreru" darba rezultātu, bet gan uz tā darba rezultātu, ko boļševiki pastrādāja, ienākot Latvijā. Mēs visi, kas šeit esam, bijām šo vēsturisko notikumu liecinieki, un mums nav vajadzīgi stāsti vai pasaciņas tik ilgi, kamēr vēl spējam paši spriest bez partijas iztulkojumiem un terora. Tāpēc man arī, Zakenfelda kungs, Jūsu spriedums par manu reprodukciju mapi "Zem svešas debess" ir gluži vienaldzīgs, jo tas, ko Jūs teiksiet, būs tas pats, ko teiks oficiālā Rīgas mākslinieku savienība, ko teiks partija. Tur es arī nekādas kritikas nebiju gaidījis, jo zinu, ka šāda veida gleznu cikls, kas "sit" kompartijai tieši tās sarkanajā zvaigznē, nav vienaldzīgs, un paldies Jums, ka ciklu aizsūtījāt uz Rīgu. Mana vēlēšanās bija, lai to redz latviešu mākslinieki Rīgā, lai redz, ka trimdā mape varēja iznākt agrāk nekā tur, kur līdzekļu netrūkst, ka arī starp tiem, kas šo mapi redzēs, būs arī tādi, kam tā domāta un kas kaut arī būs spiesti to nosodīt un pateikt Jūsu klišejiskos vārdus — tur nav mākslas! — domās citādi. Jums mazai informācijai — man ir savākušies ap 1400 izgriezumu no dažādu Eiropas un aizjūras zemju avīzēm, kur varat lasīt manu vārdu, un es būtu tiešām vīlies, ja arī Jūsu vēstulē būtu lasījis kaut vai daļu no tā, kas ir teikts par manu mākslu rietumnieku izpratnē. Tikai Jūsu salīdzinājums ar kādu tur "neatzītu ģēniju" rakstnieku savienībā īsti nepārliecina, ko Jūs ar to gribat teikt?!

Ar sveicieniem

7.

Komiteja

"Par atgriešanos dzimtenē"

Berlin, Schadowstrasse 1 b

Vēstulēm: Berlin, NW 63, Postschliessfach 6

Nr. 54030263 1958.gada 25.novembrī

Soikāna kungs!

Jūsu vēstuli saņēmu. Izlasīju to, bet neceļas man roka Jums atbildēt, jo Jūs kļūstat rupjš. Kā gan citādi lai vērtēju Jūsu repliku "man ir pretīgi ar Jums tālāk runāt!". Jūs aizvaino vārdi "jokdaris" un "komiķis", bet pats lietojat izteicienus, ko kārtīgs saimnieks pat nelieto attiecībā uz savu suni.

Es Jums nekad neesmu uzbāzies pirmais ar sarunām (pirmā pastkartiņa taču nāca no Keizerslauternas, nevis no Berlīnes), nedomāju to darīt arī tagad. Ar rupjiem cilvēkiem neesmu radis debatēt. Bez tam Jums taču ir "pretīgi" ar mani runāt! Ar to jautājums šķiet izsmelts.

Komitejas pilnvarotais

8.

Līdz ar to mūsu sarakste ar Ž.Zakenfeldu pārtrūka, jo es neatradu par vajadzīgu viņam vairs atbildēt.

Bet tad Rīgā iznākošajā Latvijas padomju rakstnieku, komponistu, mākslinieku un architektu savienības laikrakstā "Literatūra un Māksla", Nr.50 (725), 1958.g. 13.decembra numurā sarkanais kultūras ministrs V.Kalpiņš ņem vārdu un savās "pārdomās" par mākslas un kultūras lietām rakstā "Vēstules no viņpasaules" pieskaras arī manam darbam "Zem svešas debess" un manai personai.

Viņš raksta: "... Pat lieli gari, kā redzams, nav iztikuši bez kompromisa ar sirdsapziņu. Kur tad nu vēl Rietumu tikumos audzinātā mākslinieku jaunā audze! Katrs grib tikt uz zaļa zara. Katrs grib saistīt bagātu mecenātu uzmanību. Katrs grib pārsteigt pasauli un kļūt par šī gada slavenību (uz šīs slavas ilgumu jau nav ko cerēt). Lai to panāktu, atliek tikai viens — izdabāt prominentu pircēju gaumei. Tas tad arī notiek.

Protams, ne visiem laimējas. Viens no tādiem neveiksmīgajiem ir latviešu grafiķis Soikāns. Viņa nelaime laikam ir tā, ka nav izdevies atrast īsto saimnieku.

Savu gleznu reprodukciju mapi "Zem svešas debess" viņš piesūtījis "daudzām nozīmīgām personībām", tai skaitā arī pašam bundeskancleram Adenaueram. Bet gaidītā zelta lietus vietā kanclers aprobežojies tikai ar atbildes vēstuli. Letiņu laikraksts "Latvija" vēl un vēlreiz atgādina, ka šis reprodukciju krājums ir labs cīņas līdzeklis "tur, kur taisa lielo polītiku". Tomēr paši šīs polītikas taisītāji liekas neredzam Soikāna mākslu. Viņš jau par velti izdalījis mapes 2500 DM vērtībā. Bet velti. Pirkt tās nepērk neviens."

*

Uz šo V.Kalpiņa rakstu "Literatūrā un Mākslā" reaģējot, uzrakstīju viņam atbildi, ko atklātās vēstules veidā piesūtīju sekojošiem trimdas latviešu laikrakstiem: "Laiks", "Latvija", "Latvija Amerikā", "Latvju Vārds", "Londonas Avīze" un "Māras Zeme". Piesūtīdams savu atbildi vairākiem laikrakstiem, to darīju tāpēc, lai Kalpiņš katrā ziņā viņam teiktos vārdus izlasītu, bet, nebūdams drošs par to, ka tur nonāk visi trimdas laikraksti, un nezinādams, ku®š tieši event. nokļūs viņa rokās, savu atbildi lūdzu iespiest min. laikrakstos, ko arī izdevēji neatteica izdarīt — izņemot "Laiku". No turienes redaktors K.Rabācis man atbildēja ar šādu vēstuli:

1959. gada 12. janvārī

Ļ. godājamais Soikana kungs!

Ir pilnīgi neiespējami, ka mēs mēģinātu atbildēt uz visiem tiem samelojumiem, ko savās lapās par latviešiem rietumos pauž dažādi padomju funkcionāri. Tā būtu pārlieka uzmanības parādīšana viņiem un netieši viņu safabricējumu tālākizplatīšana, piešķirot tiem it kā lielāku ticamību, vismaz tādu, kurai jāatbild. Šo iemeslu dēļ redakcija ir atturējusies no jebkādām personiskām atbildēm uz viņu izaicinājumiem un vēlētos šo nostāju paturēt arī turpmāk.

Šie redaktora K.Rabāča apgalvojumi neatbilst faktiskam laikraksta "Laiks" viedoklim, jo tanī jau pirms tam bija ievietotas vairākas atbildes gan tam pašam Zakenfeldam, gan citiem aizskārumiem. Arī īsi pēc šīs noraidošās vēstules bija iespiesta recenzenta Jāņa Rudzīša atklātā vēstule sakarā ar viņa recenziju par jaunajiem latviešu dzejniekiem trimdā un vēl citas. Turpretim visi pārējie augšā minētie laikraksti manu atbildi Kalpiņam iespieda, pie tam dodot tai "spēcīgus virsrakstus".

"Latvija Amerikā" to iespieda 17.1.59. ar virsrakstu "Kremļa kalps saviem meliem meklē dzirdīgas ausis", "Latvija" 31.1.59. ar "Juris Soikans ierosina jaunas komitejas par atgriešanos dzimtenē", "Latvju Vārds" 22.1.59. "Mākslinieka Ju®a Soikana atbilde Kalpiņam", "Londonas Avīze" 23.1.59. "Zem svešas debess" — "Mākslinieka Ju®a Soikana atbilde "kultūras ministram"" un "Māras Zeme" Nr. 1–2 ar virsrakstu "Mākslinieks Juris Soikans atbild Kalpiņam".

Turpinājumi — seko