"Tu dailes dārza mūža pavasars, Tu dvēsļu dzimtene un atdzimtene"

— Aspazija. "Grieķijai" Zinātniskajā konferencē "Aspazija un Grieķija" Baltoskandijas akadēmijā Panevēžā 27.aprīlī

Šodien — šai pilsētā, Nevēžas krastos Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Panevēža ir piektā lielākā Lietuvas pilsēta. Tā ir Sēlijas dienvidu robeža un svarīga ūdensšķirtne: Lēvo plūst uz Mūsu un Lielupi, bet Nevēža — uz Nemunu.

"Ziedoņa pali un cietums Panevēžā" — šādu virsrakstu Aspazija vēlāk lika savām atmiņu lappusēm par 1897.gada pavasari un vasaru šajā pilsētā. Jānim Pliekšānam te tiesā bija piedāvāta zvērināta advokāta palīga vieta, bet Elza Rozenberga, jau pazīstama kā dzejniece Aspazija, saņēma paziņojumu, ka viņas laulība ar bezvēsts pazudušo Maksi Valteru ir izšķirta un viņa, ja to vēlas, var stāties jaunā laulībā. Aspazija: "Mēs bijām laimīgi, neizsakāmi laimīgi... Skaudīgie dievi kļuva nepacietīgi." Un dievi tiešām viņu laimi noskauda: savā tikko iekārtotajā piecistabu dzīvoklī pilsētas centrā viņi bija pavadījuši tikai trīs mēnešus, kad bijušais "Dienas Lapas" redaktors Jānis Pliekšāns tika apcietināts. Kā savā romānā "Rainis un viņa brāļi" raksta Roalds Dobrovenskis, "aiz pelēkajiem cietuma vārtiem uz visiem laikiem ārpusē palika zvērināta advokāta palīgs Pliekšāns. Kopš tās dienas, 1897.gada 31.maija, viņš galīgi kļūst par Raini". Un turpmākos septiņus gadus, kas dzejnieku ved cauri Panevēžas, Liepājas un Rīgas cietumiem, Pleskavai un Slobodskas trimdai, par viņa vienīgo saiti ar pasauli kļūst Aspazijas mīlestība. Kopīgi tiek darīts arī lielais "Fausta" atdzejošanas darbs, kas sākumā bija piedāvāts Aspazijai kā spēcīgākajai personībai latviešu dzejā un lieliskai vācu valodas pratējai. Kad Aspazija nobijās no ārkārtīgi sarežģītās Gētes dzejas un lielā darba apjoma (vairāk nekā vienpadsmit tūkstoši dzejas rindu!) un gatavojās piedāvājumu noraidīt, Rainis iedegās. Roalda Dobrovenska romānā lasām viņu dialogu:

— Tikai neatsakies! Aizej un šodien pat pasaki, ka apņemies! Es jau esmu sācis tulkot "Faustu". Universitātē, Pēterburgā. Man kaut kur ir prologs, pilnīgi gatavs... un vēl divi gabali. Strādāsim kopā.

— Tad jāliek arī divi paraksti.

— Liksim kaut vai trīs. Tie visi ir sīkumi. "Fausts" — tā taču ir jaunā laika Bībele, vai tu tā nedomā? Pasakaina iespēja! Mēs tiksim galā. Ja mēs ar tevi ne, tad...

— Bet valoda?

— Nebaidies par to. Valodai jāuzticas. Jāieskatās tās tumšajos kaktos, pieliekamajos, pagrabos. Visos dialektos, vietējās izloksnēs: atceries, cik interesanti runāja tas jauneklis no Neretas? Bet mani latgalieši? Parakņāsimies apcirkņos, pameklēsim slēptuvītēs. Bet, ja vajadzēs, — izdomāsim paši. Valoda ir bez kauliem! Lokana. Tā prot pagriezties gan šā, gan tā. No viena vārda var atvasināt veselu saimi jaunu vārdu.

Panevēžas cietuma kamerā Rainis čakli turpināja Gētes "Fausta" tulkošanu. Aspazija līdz ar pārtikas groziņu vai veļas sainīti iesūtīja katru nākamo devu tulkošanai un saņēma atpakaļ latviski atdzejoto tekstu, ko viņa rūpīgi rediģēja. Lielajam kopdarbam pēc dažiem mēnešiem tika pielikts punkts Rīgas guberņas cietumā. Gētes traģēdijas publikācija latviešu valodā tika pabeigta "Mājas Viesa Mēnešraksta" decembra numurā. Un vēlreiz Roalds Dobrovenskis:

Apmēram pusotru gadu par tulkojumu notika sīvas cīņas, bet pēc tam nedraugi, starp kuriem ievērojamākais bija valodnieks, zinātnieks un tulkotājs Mīlenbahs, izrādījās apkaunoti. "Fausts" iznāca atsevišķā grāmatā, tika uzvests uz skatuves. Kaut kā nemanāmi sabiedrība bija pieņēmusi tulkojumu kā neapstrīdamu vērtību. Teksts, no kura puse bija iztulkota četru cietumu kamerās, mūžīgā pustumsā, kļuva par latviešu literatūras, oriģinālās un tulkotās, tālākās attīstības pamatu, un, kad Rainis vēstulē vecam paziņam, lietuviešu profesoram Volteram raksta, ka viņam vajadzējis "modernizēt, gandrīz radīt latviešu literāro valodu", viņš nepārspīlē: tāpat izturējās pret viņa "Fausta" vietu un lomu literatūrā daudzi laikabiedri.

Raiņa veiktā "Fausta" tulkojuma simtgadei veltītajā starptautiskajā konferencē Rīgā vienu no interesantākajiem referātiem nolasīja filoloģijas doktors Silvestrs Gaižūns — "Faustiskie motīvi lietuviešu literatūrā".

Latviešu faustiānas vēsturē svarīgākais ir 1897.gads, bet lietuviešiem šai ziņā visnozīmīgākais ir 1934.gads, kad Kauņā iznāk pirmais Gētes "Fausta" tulkojums lietuviešu valodā (tulkotājs ir Monpeljē universitātes students A.Valaitis) un parādās vienīgais lietuviešu romāns par 20.gs. Faustu — I.Šeiņus "Zigfrīds Immerzelbe atjaunojas". Šis tulkojums palicis tikai kā literatūras vēstures fakts un ir pilnīgi aizmirsts, turpretim oriģinālais lietuviešu Fausts — Immerzelbe bagātinājis ne tikai faustiānu, bet arī lietuviešu romāna vēsturi.

Ignats Šeiņus, kas bija arī ievērojams diplomāts un centrālā oficioza "Lietuvos aidas" redaktors, tiek uzskatīts par vienu no spožākajiem 20.gadsimta lietuviešu rakstniekiem. Gandrīz pusgadsimtu viņš bagātinājis literatūru ar dažādu žanru darbiem. Viņš lika pamatus impresionisma poētikai lietuviešu literatūrā, bija pirmais Nīčes darbu tulkotājs, sarakstīja pirmo moderno, rietumniecisko lietuviešu romānu. Tā to novērtēja tālaika kritika, tā to varētu vērtēt arī šodien. Modernais, rietumnieciskais toreiz (arī šodien) nozīmēja universālo. Bet universālais nevar būt bez saistības ar tradīciju. I.Šeiņum tuvas bija dažādas estētiskās tradīcijas — Gētes, Nīčes, Hamsuna skola.

Romānā liela mākslinieciskā nozīme ir Itālijai, itāļu kultūras simboliem. Šī zeme parādīta kā īstas brīvības, dzīves spēles, mūžīgās jaunības telpa, kur savienojas pagātne ar tagadni, kur joprojām aktuālas Renesanses idejas. Renesanses dzimtene neatzīst neko vienpusēju, caur mākslu tā savieno dažādu tautu un rasu idejas un tēlus. Tieša rasu savienošanās notiek arī pašā Zigfrīdā: vispirms ķermenī, pēc tam — garā. Tātad I.Šeiņus Fausts iegūst ne tikai otru jaunību, bet arī otru un vēlāk arī trešo un pat ceturto "es". Itālijas kalnos viņš jūtas kā Dāvids un sāk domāt kā Zaratustra. Bet beigās, pacēlies pār kalniem un pār tautām, viņš domā par brālību, sāk spēlēt Kristus lomu. Piecas lomas — Zigfrīds, Fausts, Zaratustra, Dāvids un Kristus — nozīmē it kā piecas pakāpes atjaunošanas procesā.

Faustiskā tematika rakstniekam nebija tikai gadījuma vai modes lieta. Pie Fausta viņš atgriežas jau trimdā Zviedrijā pēc diviem gadu desmitiem ar garo stāstu "Bīskaps un velns". Tajā galvenais varonis ir zviedru teoloģijas profesors Tomass Frosts, kurš slavens ar savu garīgo izglītošanu.

Viens no pēdējiem faustiskā universālisma traktējuma mēģinājumiem lietuviešu literatūrā ir trimdas rakstnieka K.Ostrauska cikls "Ars amoris" (1991). Tajā ietilpst lugas, kuru varoņi ir tādas pasaules literatūrā pazīstamas figūras kā Salome, Frančeska un Otello, Narciss un Kazanova. Ciklu apvieno trīs personas — Romeo, Jūlija un Ovīdijs. Tās dzīvo dažādos laikmetos, tiekas ar garīgajiem brāļiem un māsām — Donu Kihotu un Marķīzu de Saadu, ar Hamletu un Faustu. Fausts šeit atklājas kā viena no mīlestības dialoga (vai pat diskusijas) balsīm, kā viens no Ādama pēctečiem, kas jau daudzus gadsimtus cenšas rast atbildi uz mūžīgo jautājumu: "Kas ir mīlestība?"

Un Silvestra Gaižūna secinājums:

— Fausta tēma iedvesmojusi gan lietuviešu, gan latviešu literatūru un kļuvusi par universālas poētiskas sistēmas pamatu. Tas arī tuvinājis baltu literatūras. Nav nejaušība, ka tūlīt pēc I.Šeiņus romāna iznākšanas visai pozitīva recenzija parādījās arī latviešu presē. (Tās autors bija Emils Skujenieks.) Iznākot Marģera Zariņa "Viltotajam Faustam", radās vēl plašākas iespējas interesantiem tipoloģiskiem salīdzinājumiem.

Ar lielu saviļņojumu Silvestrs Gaižūns runā par Māras Zālītes jauno lugu "Margarēte":

"Par šī darba esamību pirmo reizi dzirdēju latviskā "Fausta" simtgades konferencē, kur dažus vārdus par to teica profesore Silvija Radzobe. Tūlīt aizrakstīju Mārai Zālītei un drīz vien no viņas saņēmu lugas rokrakstu. Tas mani pilnīgi fascinē. Ar oriģinālo tēmas uzstādījumu un risinājumu, ar tēlu psiholoģiskās motivācijas dziļumu. Es lugu pašlaik tulkoju lietuviešu valodā un domās redzu to jau uz mūsu skatuves. Sliktākā gadījumā tas varētu būt tā sauktais galma teātris, proti, lasījums. Kauņas teātrī ir aktrise, kas varētu būt brīnišķīga Margarēte."

Bet Māras Zālītes luga Silvestram Gaižūnam patīk arī tāpēc, ka tā vēlreiz apliecina faustiskās tēmas dzīvīgumu. Viņš pats jau sešpadsmit gadus pēta Gētes "Fausta" reminiscences Eiropas kultūrā. Izvēlētā habilitācijas darba tēma ir "Baltu Fausts". Tas viņu dziļi jo dziļi ievedis latviešu literatūrā. Silvestrs brīvi runā latviski un ļoti labi orientējas latviešu klasiķu un mūsdienu rakstnieku daiļradē. Pēc viņa pārliecības, pie latviešu modernās rakstniecības šūpuļa (vairāk nekā tas ir lietuviešu literatūrā) stāvējuši gan Gēte ar Raiņa veikto "Fausta" tulkojumu, gan arī Hamsuns, kura personība un māksla tāpat ir viņa pētniecības darba un īpašas mīlestības lokā.

Kopš dibināšanas dienas Silvestrs Gaižūns vada Baltoskandijas akadēmiju, kas tapusi lielā mērā tieši ar viņa iniciatīvu. Šī Aspazijas studiju diena, kas veltīta dzejnieces 135. dzimšanas dienai, reizē ir akadēmijas desmitgades svētki. Silvestrs Gaižūns atgādina, ka Aspazijas lasījumi Panevēžā notiek ik gadus un tieši tajos arī dzimusi doma par šāda pastāvīga Skandināvijas un Baltijas valstu kultūras sakaru pētniecības un koordinācijas zinātniskā centra izveidi. Šajos gados akadēmija tikusi pie mājīgām telpām gluži blakus namam, kur dzīvoja Rainis un Aspazija, un netālu arī no cietuma, kur Rainis atradās ieslodzījumā. Šī ir vecākā cietuma ēka Lietuvā, un pašlaik te ir stingra režīma sieviešu cietums. Pie mājas ir piemiņas plāksne, un laukums iepretim tai nosaukts par Aspazijas un Raiņa dārzu. Pagaidām šim laukumam ar lieliem, veciem kokiem nav sevišķas līdzības ar dārzu, taču Baltoskandijas akadēmija kopā ar turpat kaimiņos esošo Panevēžas Leļļu teātri nolēmusi to par tādu izkopt.

Uz jautājumu, kur akadēmija ņem līdzekļus savu ieceru īstenošanai un ar ko tā sadarbojas, tās prezidents Silvestrs Gaižūns atbild:

— Esam municipalitātes institūcija. No valsts caur savu municipalitāti saņemam līdzekļus ēkas uzturēšanai un četru darbinieku algām. Pārējo sarūpējam paši, piedalīdamies dažādos projektos. Labi attīstās sadarbība ar visu Skandināvijas un Baltijas valstu vēstniecībām. Visplašākie ir kontakti ar Latviju un Norvēģiju. Kā Raiņa un Aspazijas personības un daiļrades pētniece par savu cilvēku akadēmijā kļuvusi Saulcerīte Viese (viņas referātu šajā konferencē skat. tālāk). Akadēmijas rīkotajās konferencēs un citos pasākumos vairākkārt piedalījušies Benedikts Kalnačs un Skaidrīte Lasmane, divas reizes no Amerikas atbraukusī Astrīda Stānke. Ar priekšlasījumiem uzstājušies Knuts Skujenieks, Gundega Grīnuma un daudzi citi latviešu dzejnieki un zinātnieki. Akadēmijā notikuši ne vien tradicionālie Raiņa un Aspazijas lasījumi, bet arī Mārtiņa Zīverta, Rūdolfa Blaumaņa un Jāņa Poruka literārie vakari.

Mūsu sadarbības partneri ir ne tikai zinātnieki vien. Esam saņēmuši dažādus dāvinājumus no daudziem cilvēkiem. Lūk, šo Jāņa Čakstes biogrāfiju atnesa kāda dāma no Kauņas, kuras vīrs kādu laiku bijis vēstnieks Latvijā. Kā lielu dārgumu Regīnas Dvarjonaites meita Lilija (pazīstama Austrumu kultūras pētniece) mums uzticēja savas mātes diensagrāmatas un Zentas Mauriņas rakstītās vēstules. Regīna Dvarjonaite bija Zentas Mauriņas skolasbiedrene Liepājas krievu ģimnāzijā. Kad vēlāk viņas satikās Rīgā, Regīna rakstniecei kļuva par uzticamu palīdzi praktisku lietu kārtošanā un pavadīja viņu braucienā uz Parīzi un Florenci. Vēstules rakstītas vācu, krievu un latviešu valodā, bet dienasgrāmata — esperanto. No tās esam paņēmuši tikai tās burtnīcas, kam ir kāds sakars ar Zentu Mauriņu. Literatūrā Regīnas vārdu nesastopam, jo Mauriņa viņu savās grāmatās sauc par Janīnu, lai padomju režīmā dzīvojošai Regīnai nebūtu nekādu nepatikšanu sakarā ar viņas kontaktiem ar emigrācijā dzīvojošo rakstnieci.

Par godu akadēmijas desmitgadei šodien saņemam brīnišķīgu dāvanu no Latvijas vēstniecības — ļoti vērtīgas grāmatas latviešu valodā.

Nesen ap tūkstoš grāmatu akadēmijai uzdāvināja Dānijas vēstniecība. Sadarbojamies ar Zviedrijas, Igaunijas un Somijas vēstniecībām. Pētot vikingu vēsturi, sadraudzējāmies arī ar skotu zinātniekiem. Akadēmijā notikušas jau trīs Skotijas dienas un divi Bērnsa semināri. Tomēr visciešākie kontakti izveidojušies ar Norvēģijas vēstniecību, kas operatīvi un lietišķi atsaucas uz visām mūsu ierosmēm. Norvēģu diplomāti ļoti priecājas par mūsu sakariem ar Hamsuna biedrību, tāpat ar Zonnenberga un Ibsena biedrībām. Jāsaka, ka norvēģi ļoti ciena savas lielās personības. Piemēram, Hamsuna biedrības ir ne vien viņa dzimtajā Lomā, bet ikvienā pilsētā un ciematā, kur viņš dzīvojis. Patstāvīgas, autonomas biedrības, kas tām neliedz, protams, sadarboties. Šovasar esam uzaicināti uz konferenci Dovrā, kas ir vēsturiskā Pēra Ginta dzimtene un atrodas līdzās Hamsuna dzimtenei. Ar Norvēģiju ir ļoti patīkami sadarboties arī tāpēc, ka šai valstij ir skaidra kultūras dzīves stratēģija. Vēstnieki mainās, bet politiskā līnija nemainās.

Silvestrs Gaižūns lasa arī lekcijas studentiem un augstu vērtē akadēmijas kontaktus ar Lietuvas humanitārajām augstskolām. Sevišķi cieši tie ir ar Viļņas Literatūras institūtu, ar kuru notiek zinātnieku apmaiņa, un ar Klaipēdas Universitāti, ar kuru vasarās tiek rīkotas kopīgas starptautiskās konferences.

... Šis pavasaris Lietuvā ir tikpat saulains kā Latvijā, un Panevēžā jau sākušies ziedoņa pali. Saruna ar Baltoskandijas akadēmijas prezidentu, Latvijas draugu un Triju Zvaigžņu ordeņa komandieri Silvestru Gaižūnu risinājās ziedošajā Nevēžas krastmalā un svētdienīgi tīrajās pilsētas ielās un turpinājās skaisti iekārtotajā un bagātīgajā akadēmijas bibliotēkā. Diena vainagojās ar konferenci, kuras klausītāju pulkā, kā tas esot parasti, bija pilsētas latviešu kopienas kodols, tomēr pārsvarā — lietuviešu klausītāji. Filoloģijas doktore Saulcerīte Viese savu referātu lasīja latviešu valodā, veidojot saskanīgu duetu ar savu kolēģi Silvestru Gaižūnu, kas apliecināja spožu tulkotāja talantu. Pats viņš referēja lietuviešu valodā, likdams ieklausīties mūsu vienīgās dzīvās raduvalodas liegajā plūdumā. ( Referāta tekstu skat. tālāk. )

Un tad vārds tika dots Latvijas vēstniecības kultūras atašejam Elitai Gavelei. Viņa akadēmijas bibliotēkai nodeva kuplu un vērtīgu dāvinājumu no Latvijas grāmatu apgādiem, ar pateicību pieminēdama izdevniecību lielo atsaucību:

— Tā kā Lietuvā ir liela interese par latviešu grāmatu, bet mums trūkst līdzekļu to iegādei, nosūtīju uz Latviju ap trīsdesmit vēstuļu ar lūgumu dāvināt mums grāmatas. Atsaucība bija necerēti liela. Savus vērtīgākos izdevumus atsūtījuši gandrīz visi apgādi. Es uzsveru — tiešām vērtīgākos izdevumus.

Te ir Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa Kopotie raksti, Vairas Vīķes–Freibergas grāmata "Dzintara kalnā", Regīnas Ezeras, Noras Ikstenas, Olafa Gūtmaņa un Imanta Auziņa jaunākie darbi, Krišjāņa Valdemāra vēstuļu krājums un Ojāra Spārīša mākslas vēstures grāmata par Latvijas baznīcām. Ļoti daudz labu grāmatu. Tās ieņems savu vietu akadēmijas bibliotēkā, kur glabājas Zentas Mauriņas vēstules un citi rokraksti un plauktos ir ērti pieejami Dānijas baznīcu vēstures greznie sējumi, norvēģu, zviedru, somu, vācu un skotu autoru darbi. Te ir brīnišķīga darba vieta nākamajiem filoloģijas, filozofijas un kultūras vēstures bakalauriem, maģistriem un doktoriem. Īpaši tiem, kurus interesē kultūru mijiedarbība.

Konferences izskaņā Silvestrs Gaižūns nolasa Aspazijas dzejoli "No Prometeja cilts" — par dieviem nolaupīto oglīti, kas beidzas ar rindām:

Ak Prometej, mans tēvoci,

Tu saproti manu dziņu.

Jo pasauli, auksto pasauli

Es gribu sildīt ar viņu.

Un skan solījums arī turpmāk ik gadus rīkot Aspazijas studiju dienas: "Tēmas tām nebūs grūti atrast. Tāpat kā Rainis, arī Aspazija nepieder tikai latviešu un baltiešu kultūrai. Viņi pieder pasaulei. Kastanjolas muzejā glabājas dokuments, kas apliecina Aspazijas piederību pie pasaules ievērojamāko cilvēku saimes. Ar šiem semināriem Aspazija garīgi atgriežas mājās, kur viņa bija laimīga."

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

Dr. philol. Silvestrs Gaižūns:

Mazais Fausts un Grieķija Aspazijas prozā

Referāts Baltoskandijas akadēmijas konferencē Panevēžā 2000. gada 27. aprīlī

Aspazijas neoromantisko noveļu varoņus moka mūžīgie jautājumi: kādēļ piedzimstam, kā dzīvot, kādēļ jācieš? Atbildes uz šiem jautājumiem cilvēks spiests meklēt tur, kur meklēja lielie varoņi — Fausts, Prometejs, Hamlets. Aspazijas alegoriskais meklētājs, klīstot pa "lielo dimensiju" ceļiem, uz laiku saka "Stāvi klusu!", bet uz mūžību — "Atveries!" (fantāzija "Via Dolorosa"). Šīs dzejiskās prozas varonis, patiesību meklējot, nonāk alegoriskā meklētāju ielejā, kur, vējam smagi šņācot, caur kokiem ierunājas Fausta ilgas, apakšzemes ūdeņos — Hamleta šaubas, bezdibenī krītošo klinšu radzēs, — Lucifera smiekli, nespodrā gaismā — Prometeja uguns, kas cīnās ar tumsu. Šī ieleja noteikti atgādina, ka ikvienam meklētājam, sekojot dvēselē slēptajām ilgām, neizbēgami jānonāk četru mūžīgo meklētāju — Fausta, Hamleta, Lucifera, Prometeja — klajumā. Te var uziet avotu, bet tā ūdens ir melns (jāsaprot — luciferisks). Te bezcerīgais sapņotājs sastop daiļu jaunekli, kas solās būt par ceļvedi, bet vienīgais, ko viņš spēj parādīt, ir ceļš uz cīņas valsti. Te meklētājs tver kokli un spēlē melodiju, kas atgādina augšāmcelšanās zvanus. Te viņš nospēlē pēdējo dziesmu "Par lielākām dimensijām laika un telpas mērā un lielākiem sapņiem, kuri mazo pasauli paceļ it kā uz Atlasa pleciem". (Aspazija, Kopoti raksti, R., 1988., V sēj.) Meklētājs spēlē, līdz pārtrūkst kokles stīgas. Tad viņš dodas atpakaļ uz meklētāju zemi, lai stīgotu savu kokli ar jaunām stīgām.

"Via dolorosa" it kā alegoriski projicē pašu cilvēci, tās nebeidzamās pārvērtības, reibinošo pacilātību un sāpīgos kritienus.

Beidzot noveles varonim paveras laimīgas cilvēces ainava, atgādinot Fausta sapni par miljonu laimi, taču klejotājs nogriežas no tās, no gaismas viņa skatiens pievēršas tumsai, un — baltais balodis uz tumsas fona viņam kļūt par ceļa zvaigzni.

Visstiprākais pavediens, kas saista Aspaziju un Gēti, ved uz Grieķiju. Tāpat kā Gēte, arī Aspazija, kas dzimusi trīs desmitgades pēc dižā veimārieša nāves, nav iedomājama bez Grieķijas, bez antīkās kultūras. Aspazijai senā Hellāda — Eiropas kultūras šūpulis, šķiet kā paraugs mazajām tautām arī Latvijai, jo rāda, kā neliela valsts var kļūt liela un varena ar savu kultūru. Grieķija viņu apbur ar mītiem, estētiskajiem ideāliem. Nebūs pārspīlēts, ja teiksim, ka Grieķija ir Elzas Rozenbergas otrā dzimtene: te viņa piedzimst kā rakstniece un pieņem Aspazijas pseidonīmu. Grieķija ir interesanta arī faustiski mitoloģiskā kontekstā (arī no šī viedokļa Aspazija ir Gētes gara radiniece): grieķiskie personāži ir pārpilni ar faustisko nostalģiju un otrādi — faustiskos personāžus apvij grieķiska nostalģija. Sengrieķu mitoloģiskie un vēsturiskie personāži (Prometejs, Sokrats, Atēna, Aspazija, Platons un citi) latviešu rakstniecei nav muzeja vai arhīva eksponāti, bet pašas garīgās dzīvības avots, pirmsmātes zeme. Tāda bija arī Gētes Grieķija.

Viens no izcilākajiem grieķu iedvesmas avotiem pēc gadu tūkstošiem ir iedvesmojis mazo varoni, ko novelē "Atēna" (1902) rāda Aspazija. Liriskās noveles galvenais varonis ir Indriķis Svētnieks — "bezcerīgs" skolnieks. Viņš ir vīlies izglītībā (tāpat kā J. Poruka varoņi) nevis dzīves beigās, bet sākumā. Vienīgā dzirksts, kas viņa dvēselē iekrīt skolā, ir skolotāja stāstījums par Feidiju — slavenu grieķu tēlnieku un zagli. Šis stāstījums Indriķi iedvesmo paslepus aiz klētīm veidot sniegavīrus. Tomēr ne jau šie sniegavīri, bet gan svešādā antīkā māksla ir viņa patvērums, kur viņš mēģina paslēpties. Izstumts no skolas, mazais ģēnijs neko nezaudē, gluži otrādi — viņš atrod sevi, savu romantisko ideālu. Indriķa nodarbes romantisko dabu simbolizē sniegs, no kurasviņš darina savus tēlus, — "balts un dzidrs, visēteriskākā un skaistākā no vielām, kāda vien virs zemes varēja būt". (A., K. r., V. 126). Ierīkojis mežā savu darbnīciņu, Indriķis it kā atgriežas pasakā, kur viņa radītie baltie tēli šķiet kā ziemas gari ar nemirstīgām dvēselēm, kas augšāmcēlušās no kapa.

Pēdējais nakts gājiens uz savu meža darbnīciņu atgādina Sudrabu Edžus Daukas iešanu pa aizsalušu jūru pretim apvārsnim. Tā ir liktenīga: mazais tēlnieks jūtas kā noburts, viņu savaldzina paša veidotā Atēna. Vizmojošais šķidrauts, kuru tā uzsedz savam radītājam, it kā aicina mūžībā. Šķidrauta motīvs, kā redzams drāmā "Sidraba šķidrauts", Aspazijai bija ļoti būtisks.

Mazā Indriķa ceļš no skolas līdz meža darbnīciņai un līdz Atēnai ir maza ģēnija ceļš, kurā negaida ne lauri, ne fanfaras. Tas ir mazā Fausta ceļš. Atēna, kas iedvesmo Indriķi jaunradei, ir kā gars, kas paņem mazā varoņa dvēseli un piekļauj to pie savas ledus sirds: "Tu mani ar varu atsauci dzīvē, es tev parādījos kā saviem izredzētiem, bet vai tu nezini, ka es par to prasu tavu dvēseli?" (A., K. r., V. 127 —128). Zemes pasaules atstumts, mazais ģēnijs nokļūst mūžīgajā pavasarī, mūžīgajā dzīvē, viņam paveras Atēnas pārvaldītie plašumi.

"Mēms kā vijole bez stīgām, stulbs kā izdzisis spogulis" — tā par Indriķi saka skolotājs, kas īpašu uzmanību pievērš matemātikai. Bet matemātika neatbild uz būtisko jautājumu — vai dzīvot ir viegli. "Vai dzīves mīkla ir tik vienkārši uzminama kā kāds matemātisks uzdevums — šī sāpīgā, vecvecā mīkla!" — iesaucas stāstītāja; mēģinādama atminēt mazā ģēnija mīklu, viņa ņem palīgos neapzinātu, neaptveramu, dumpīgu gara filozofiju, kas balstās Fausta un Prometeja gara pieredzē. Šis gars ir iekustinājis dzīvības mehānismu, bez tā nav iespējama nekāda pasaules atjaunošana. "Daiļums un patiesība, maldīšanās, ģeķība izplūst no šī viena paša avota. Šis gars runā vai nu vētras šalkonī, vai ar ugunīgām cilvēku mēlēm, vai aizgrābj dvēseli ar smalkāko skaņu ietrīsējumu. Viņš ir tas pats, par kuru Fausts prātoja, vai sākumā bija "vārds" vai "prāts", vai "darbs", vai "spēks", kas tomēr ir viens un tas pats."

Bez ietvara — viena no trauslas, romantiskas dvēseles iezīmēm. Indriķis ir bezveida bērns, "cilvēks bez pazīmēm", kam nav savu māju, bet kas vairāk par citiem ilgojas pēc mājām. "Bet, kur šis apkārtklejojošais beztēvijas gars nolaižas un ieņem sev māju vietu sirdī un smadzenēs, tur viņš it kā ērglis Prometeja krūtīs iecērt savus nagus un nedod savam upurim vairs miera ne dienā, ne naktī. Sākumā tas moca kā neizprotama ilgošanās, kura tiecas pēc kaut kāda nodarbošanās veida, kurā tā varētu ieliet savu iekšķīgo saturu. Šā gara bērni ir dzīves diletanti, kuri bieži vien izšķiež veltīgi spēku un laiku, meklēdami ārējo formu priekš sava iekšķīgā satura, un tikai vēlāk dzīve viņus noved turp, uz kurieni viņiem bija jāiet..."

Meklējot "Atēnas" atslēgu Eiropas estētikā, nedaudz jāapstājas pie dažādu estētisko skolu durvīm. Vēlreiz pievērsīsim uzmanību tam, kā savu skolnieku raksturo skolotājs. "Mēms kā vijole bez stīgām..." Turklāt palūkosimies arī, cik maz novelē ļauts runāt pašam varonim. Viņš izteic trīs lakoniskus, īsus, bet vienlaikus arī ļoti daudz pasakošus teikumus: "Feidijs nav zaglis." "Es nezinu." "Es nelasu." Ar pirmo teikumu Indriķis it kā aizsargā savu attālo gara radinieku Feidiju, bet ar diviem nākamiem izsaka pilnīgu vienaldzību pret grāmatu pasauli un vienaldzību pret to apkārtni, kurā viņš dzīvo. Tomēr tā ir tikai šķietama vienaldzība, uz kuras fona reljefi, pat satriecoši izceļas mazā varoņa gara dzīves panorāma. Un jo vairāk varonis klusē, jo tas šķiet izteiksmīgāk, jo viņš ir klusēšanas ģēnijs, kura apoloģēts ir Aspazijas laikabiedrs M. Meterlinks, viņš ir klusējošais Fausts, kas noraida ierastās skolas mācības un "dzenas tikai pēc saviem tēliem un ne pēc parastās caurmērības". Viņš neatzīst arī tradicionālo Fausta retoriku, verbālās tirādes. Dzīves diletants Indriķis nav diletants, bet ģēnijs tur, kur savijas paša ceļa meklējumi, ceļojums gara labirintos, kuros dzird Fausta monologa atbalsi: "Varbūt gari slepus ceļos / Man minēt lielo mīklu ļaus". Ģenialitāte pati par sevi nav nekas ārišķīgs — "tā ir klusa, cēla un vienkārša".

Atēna nav nejaušs Indriķa ideāls. Iemiesodama visaptverošu pasaules gudrību, šī Olimpa dieviete var tikt uztverta arī kā Fausta ideāls, kas sasniedzams ne pa zinātnes, bet mākslas ceļu, ļaujoties fantāzijai un nojautai. "Pagātnes un nākotnes tēli pieņēma viņa fantāzijā tik taustāmu veidu, ka patiesa dzīve tikai vēl sekoja kā bāla bezasiņu ēna. Viņš juta, ka kaut kas izšķirošs viņa mūžā notiksies, viņu pārvedīs no skolas mājā, bet ne te, ne tur viņam nebija mājas." (A., K. r., V. 125).

Aspazijas novelē Atēna ir gan skaidras, garīgas sievietes simbols, gan madonna, gan pēdējais patvērums, Fausta Mater Gloriosa ekvivalents. Atstājis garlaicīgo celli, Fausts, tālajā Arkādijā atrod antīkā skaistuma ideālu Helēnu. Indriķim tālu ceļot nevajag, viņš Arkādiju atrod savā mežiņā, te viņš no sniega izveido Atēnas tēlu, te tā atdzīvojas un paņem viņa dvēseli mūžīgai dzīvošanai.

"Atēnā" Aspazija atspoguļo Ziemeļu un Dienvidu attiecību tēmu. Atēna ir grieķu mitoloģijas dieviete, bet Indriķis savu Atēnu darina no ziemeļu sniega. Tādā veidā dienvidu gars materializējas pretējā polā, ziemeļnieciskā substancē. Baltā krāsa izceļ gan Atēnas, gan viņas veidotāja gara skaidrību. Tiesa, Ziemeļu un Dienvidu harmonisko savienošanos Indriķis te sasniedz iedomās, absolūtā vienatnē. Jaunais ģēnijs redz iegaismojamies šo harmoniju, taču viņa veidotais tēls nav no mūžīgā marmora, bet gan no īslaicīgā sniega.

Šīs paralēles ar faustisko šižetu palīdz saskatīt arī kādu būtisku Fausta un Indriķa pretstatu. Indriķis ir faustiskā titānisma antipods: bez globālām pretenzijām, bet ar titānisku mērķi; viņš sevī slēpj faustisku iedīgli, bet bez sava mefistofeliskā pretmeta. Viņš ir tikai vājš un bezspēcīgs šīs zemes radījums, kas cildina ne "mūžīgi sievišķo", bet sievišķības vīziju.

"Latvijas Vēstneša" (Andris Sproģis)

tulkojums no lietuviešu valodas

Aspāzijas un Raiņa piemiņas plāksne pie nama, kur viņi dzīvoja 1897.gadā

Panevēžas cietums, kur Rainis bija ieslodzīts no 1897.gada 31.maija līdz 26.jūnijam

Aspazija:

Mūsu garīgā dzīve Panevēžā bija ļoti rosīga

Rainis un Aspazija dzīvē un mākslā. R. Kultūras draugs. 1937.

Paneveža toreiz bij maza pilsētiņa bez trotuāriem, citādi viņa bija diezgan skaista.

Agri nāca pavasaris, un dubļi šķīda līdz ausīm, bet toties apkārtne bij skaista. Mēs dzīvojām lielā namā tirgus vidū, augšējā stāvā, no ku®a viss bija pārredzams — daudzie ziedoņa pali un zaļā zālīte, kas tikko bāza zaļo galviņu no zemes laukā. (..) Mēs bijām laimīgi, neizsakāmi laimīgi, tāpat kā toreiz mazajā mājiņā Jaundubultos, 14.līnijā Nr.2. Bet tur mēs varējām zagšus satikties, Berlīnē mūs nomāca rūpes, un te mēs nu bijām netraucēti kopā. Izredzes arī bij uz labu advokātūru, jo visās tiesu iestādēs, kur Rainis bij taisījis vizīti, ierēdņi nāca tam ar lielāko laipnību pretī. Viņam jau piemita tāda īpašība, ka viņš ieguva uz pirmo skatu visu simpatijas. Arī uz mani labvēlīgi skatījās, kaut gan mēs vēl nebijām oficiāli laulāti dažādu šķēršļu dēļ un pat Raiņa māte sāka jau būt pret mani laipna.

Uzsve®u vēlreiz: mēs bijām laimīgi, trūka tikai vienas lietas: mēs to neapzinājāmies. Skaista bij arī apkārtne. Sevišķi atmiņā man palikuši labības lauki ar milzīgi ga®ajiem rudziem, kādus es te Latvijā nekad neesmu redzējusi.

Mūsu garīgā dzīve Panevežā arī bij ļoti rosīga. Mana darbība bij divējāda veida. No vienas puses es mācījos Krievijas vēsturi un citus dažādus priekšmetus, kas bij vajadzīgi attiecīgam eksāmenam, jo es gatavojos iestāties Ķijevas ūniversitātē un stūdēt vēsturi.

Otrām kārtām, mēs ar Raini kopēji turpinājām "Fausta" tulkošanu. Tulkojām jau otro daļu. Abi kopā gudrojām, kā pārtulkot g®ūtās vietas. Līdztekus praktiskajam tulkošanas darbam studējām arī teųrētiskās poētikas, gudrojām par alliterācijām, asonancēm un citiem dažādiem poētikas speciāliem aspektiem, ar ku®iem bija jāsadu®as praktiskā tulkošanas darbā.

Pašai man nācās dūšīgi mācīties jauno latviešu valodu. To labi pārzināja Rainis, tas bija viņa nopelns. Man šī jaunā latviešu valoda bij svešāka un tāpēc nācās diezgan daudz mācīties. No "Fausta", cik atceros, tanī laikā tikām arī tulkojuši "Valpurģu nakti", ko lielāko tiesu nācās man pārtulkot. Tad nāca Raiņa arests. Tas bija man briesmīgs trieciens.

Bet bēdāšanās vien nelīdzēja, vajadzēja arī par Raini gādāt. Tagad mans lielākais prieks bij iet meitām līdz uz cietumu, kad viņas Rainim nesa pusdienas. Traukos iebāzām šad tad pa zīmītei, un Rainis, savukārt, ar tukšiem traukiem atkal izsūtīja pa zīmītei laukā. Tā tas gāja līdz 26.jūnijam, kad Raini izsūtīja uz Liepājas cietumu.

Dr. philol. Saulcerīte Viese:

Aspazija un sengrieķu kultūra

Referāts Baltoskandijas akadēmijas konferencē Panevēžā 2000. gada 27. aprīlī

Kaut arī Aspazija nav Grieķijā bijusi, jau kopš ģimnāzijas laikiem sengrieķu vēstures stāsti, Trojas kara tēlojums "Iliādā", Ifigēnijas tēma un Penelopes tēls "Odisejā" viņu aizrauj un sajūsmina ar tēlojuma uzskatāmību, jūtu kvēli, dramatismu. Izšķirošais moments īpašai pieķērībai grieķu pasaulei ir iepazīšanās ar XIX gs. vidū populāro Roberta Hammerlinga romānu "Aspazija" (1876), kas ieved jauno lasītāju Grieķijas kultūras augstākā pacēluma laikmetā — Perikla valdīšanas periodā IV gs. pirms mūsu ēras.

Topošo dzejnieci sajūsmina ne tikai reljefais un arī idealizētais grieķu vides tēlojums, kurā īpaši liela nozīme piešķirta mākslai. Romāna varone — izglītotā miletiete, kas vēlāk kļūst Perikla dzīvesbiedre, jaunajai Elzai Rozenbergai kļūst par brīvas un neatkarīgas sievietes ideālu, bet senā Grieķija par brīnumskaistu laimes zemi, kura "kā apskaidrota debess pēc pērkoņiem sudrabotā gaismā uznirst pie vēstures apvāršņa un ar savu daili un kultūru gadu tūkstošiem apstaro visas pēcnācēju paaudzes un vēl tagad paliek kā neaizsniegts ideāls", dzejniece raksta 1922. gadā. Viņa ne tikai ar pirmo dzejoļa publikāciju izvēlas Aspazijas pseidonīmu. Jau ar pirmo parādīšanos sabiedrībā no Zemgales zemnieku dzimtas nākusī jauniete cenšas veidot sevī latviešu videi vēl neparastu sievietes tēlu. Sievieti, kas ne tikai pieprasa tiesības uz tādu pašu darbu, kādu strādā vīrietis un saņem par to līdzīgu atalgojumu: par to jau daudz rakstījuši sieviešu emancipācijas aizstāvji no sociāldemokrātu aprindām. Tāpat kā Hammerlinga varone, arī latviešu Aspazija galvenokārt pretendē uz līdzdalību vīru radošā darbā, garīgo vērtību kopšanā, kultūras veidošanā. Viņas divkārtējā bēgšana no mājām, drosmīgie agrīnie literārie sacerējumi, kurus noraida gan izdevēji, gan teātra cenzūra, ir spītīga un konsekventa pašapziņas demonstrācija, kura smēlusies iedvesmu ne tikai sava laika sabiedrībā pazīstamajās sievietēs, bet arī senās Aspazijas dzīvesstāstā. Īpaši šie motīvi izpaužas laikā, kad sākas tuvība ar Raini — arī laulības dzīvē ideālu viņa redz Perikla un viņa garīgās līdzenieces dzīvesstāstā. Gan novelē "Cīņa par nākamību" (1904), gan diskusijā ar Frici Kārkluvalku 1895. gadā, atšķirībā no emancipācijas sludinātājām, kuras cenšas pārņemt vīriešu uzvedības normas, skepsi pret laulību un mīlestību, dzejniece pasvītro, ka īstā emancipācija, "kura grib sievieti pacelt materiālā un garīgā ziņā, nekādi nestāv mīlestībai ceļā, bet to īsti attīsta, tā negrib laupīt sievietību, bet caur izdaiļotu dvēseli un paceltu garu tai ļaut uzplaukt visā ziedu maigumā". Īsti sievišķīga un sievišķīgi skaista Aspazija cenšas palikt vienmēr.

Dzīves atskatā Aspazija vairākkārt norāda, ka "grieķu sapnis", kas viņu pavadījis jaunībā, ilgus gadus līdzdzīvojot Rainim trimdā un emigrācijā, bijis atbīdīts tālu nomalē un nobālējis. Tomēr tas nav īsti precīzi. Laikā, kad Rainis atrodas izsūtījumā Slobodskā, grieķu kultūras tēma ierunājas tēlojumā "Atēna" (1902), bet 1905. gadā tiek publicēts dialogs "Sokrats un Bakhante". Abos darbos, bet it īpaši pēdējā, Aspazija izvirza jaunu problēmu, kas gan viņu, gan Raini nodarbina gadsimta sākumā. Tas ir jautājums par Skaistuma nozīmi mākslā, par Skaistā attiecībām ar realitāti, ar skarbo dzīves patiesību.

Spriedumi par Skaisto un Patieso ir pretrunīgi kopš pašiem filozofijas sākumiem. Platons izraida visus dzejniekus kā meļus no savas nākotnes valsts un atzīst tikai didaktisku mākslu, kas aizstāv labo un patieso. Skaistumu kā pozitīvu spēku apšauba gan franču domātājs Žans Žaks Ruso, gan viens no Krievzemes diženākajiem māksliniekiem Ļevs Tolstojs, jo uzskata, ka Skaistums bieži sedz sabiedrības morālo bezatbildību, attaisno baudas kāri, liekulību, sociāli bīstamu izšķērdību. Ir jau tiesa — visos laikmetos skaistums mākslā pāri realitātes dubļiem met daiļuma plīvuru, vilina uz sapņu un ilgu zemi. Taču tajā pašā reizē Daile kā suverēns spēks tieši, fascinējoši un it kā ārpus sociālajām aktualitātēm veido un pārveido cilvēku, liek uzņemt atziņas ar jūtām un izkopj ne tikai estētiskos, bet arī ētiskos ideālus. Dienasgrāmatā 1904. gadā Aspazija raksta: "Skaistums ir traģisks, noiet daudzos maldu ceļos. Patiesība ir taisne." Bet cik dārgs dzejniecei tomēr ir Skaistais!

Šajā pašā laikā tad arī top darbs, kurā Skaistuma un Patiesības konfrontācijai dzejniece izvēlas divus sengrieķu kultūras tēlus. Viens — nenogurdināmais patiesības meklētājs Sokrats, ko Aspazija atmiņās nosaukusi par Raiņa mīļāko senatnes varoni. Viņam pretī — mirkļa valdniece, "mūžīgais maiņu un māņu mirdzums — daile", Bakhante, Raiņa Spīdolas dvīņumāsa, ja ne tās priekštece.

"Kas ir daile? Harmonija, kas laužas cauri caur tūkstoš disonansēm, pestīšanas meklēdama. Tā ir gaisma un ēna, grēks, sarežģījumi, gaviles un izmisums, mūžīga maiņa, mūžīgs nemiers. Bet arī — tikai kad tā ir cīņas un ilgas, viņa ir skaista. Sasniegusi mērķi un mieru, viņa sāk panīkt un viņas piepildīšanās ir — viņas nāve."

Aspazijas Sokratam, tāpat kā Platona dialogos dokumentētajam sengrieķu domātājam, ir sveša aizmiršanās sapnī un baudā. Sokrats uzsver — Bakhantes skaistums kā dzirkstošs virpulis joņo garām daudzu cilvēku ciešanām un postam. Sokrats meklē vishumānāko pienākumu cilvēku kopības interesēs, Bakhante visskaistāko acumirkli indivīda dzīvē. Sokrats "ir par drūmu, lai par dzīves nopietnību varētu smieties, bet par stipru, lai nodotos izmisumam". Un tomēr, tomēr — arī Sokrats zvaigžņotu nakšu klusumā ir ilgojies Bakhantes dievinātā dzīvības krāšņuma, laimes un smieklu. Tēžu un antitēžu divkaujā briest atziņa — Bakhante reiz tomēr tuvosies Sokratam — tapdama tik daiļa, ka būs reizē arī patiesa. Bet Bakhante savukārt liek Sokratam saprast, ka Patiesībai jātop tik patiesai, lai tā kļūtu arī — daiļa. Uz šo Patiesības un Daiļā savienojumu Aspazija iet visā savā mākslā un var apgalvot, ka tieši "Sokrats un Bakhante" ir sava veida mezgla punkts, kurā dzejniece pati sev risina būtisku estētiski ētisku problēmu.

Jāatzīmē, ka uzturēdamās Cīrihē Aspazija kā brīvklausītāja universitātē diezgan regulāri apmeklē klasiskās filozofijas un it īpaši grieķu kultūrai veltītās lekcijas. Taču nākošo rezi pie antīkās pagātnes tēmas kā pie lielākas ieceres Aspazija apstājas tikai 1917. gadā, kad Krievijā risinās revolucionāri notikumi un līdz ar šiem notikumiem atklājas sociālo pārmaiņu asiņainais raksturs. Viņas iecerētā varone šoreiz ir vēsturiska personība, grieķu filozofe un matemātiķe Hipatija, kuru Aleksandrijā 415. gadā zvērīgi nogalina priesteru sakūdīts kristiešu pūlis. Traģēdijas "Hipatija" iecerēs daudz skaidrāk nekā citos darbos parādās Aspazijas izpratne par tām briesmām, kurām pakļauta māksla un zinātne, mainoties ideoloģijām, nežēlīgi risinoties politiskajām spēlēm, kurās iesaista neizglītotas, māņticīgas apspiesto slāņu masas. Hipatijas cīņa pret jauno ideoloģiju iecerēta kā prāta cīņa pret mistiku, tumsonību un liekulību. Hipatija aizstāv antīkās pasaules zinātni, filozofiju un daiļumu. Taču Hipatijas pasaule, kas ir vergturu pasaule, nolemta bojā ejai, un tās galu nosaka pretrunas, kas slēpjas šīs vides dzīlēs. Piezīmēs Aspazija norāda uz tām pretrunām, kas nosaka klasiskās sabiedrības sabrukumu, un reizē uz tiem solījumiem, ar kuriem tiek mānīti laimes alcēji:

"Olimpā katram dievam ir savs krēsls, tikai priekš līdzjūtības dieva nav vietas. /../ Visā nemirstīgajā grieķu daiļumā un mākslā vergiem nebija izteiksmes. 9/10 dzima, cieta, mira, kā nāca, tā gāja, un viņiem nebija vēstures. Tagad tiem pirmoreiz radās vēsture. Kristīgā reliģija ir ilgi dzemdināta reliģija. Kam še nekas virs zemes nav, tam apsola atmaksu debesīs. Ar šo ticību vergs panes dzīvi vieglāk un mirst saldāk."

Taču dzīve rada jaunas, vēl sāpīgākas pretrunas. Mācība, kam jāsludina mīlestība un vienlīdzība, tiek izmantota, lai sētu vēl lielāku naidu un vairotu mantību tiem, kas māca atteikties no mantas... Neradītas kultūras vārdā tiek iznīcināti gadsimtiem senas kultūras nesēji un zinātnieki.

Ja luga būtu uzrakstīta, tā droši vien izskanētu kā savdabīga XX gadsimta traģisko notikumu un ar idejiskām cīņām maskētu noziegumu priekšvēstnese. Taču laiks strauji maina savu tecējumu, dzejnieces intereses un aizrautību pavērsdams pavisam citā virzienā. 1918. gadā nodibinās neatkarīgā Latvija, un pēc atgriešanās dzimtenē Aspazija savā daiļradē un sabiedriskajā darbībā — dzejoļos, publicistiskos rakstos, runās Satversmes sapulcē u.c. daudz vērības veltī tās attīstībai.

Taču pirmais dramatiskais darbs, ko 1923. gadā Aspazija uzraksta, ir senhelladas drāma "Aspazija". No vienas puses — tā ir it kā atgriešanās tālās atmiņās. "Te kādā baltā dienā tev parādās it kā svešu ļaužu pūlī kāda pazīstama, sen neredzēta seja un tu sajūti, ka tu viņu esi mīlējis, mīlējis visu mūžu un ka šī mīlestība ir bijusi stiprāka par laiku, kurš to nav spējis izdzēst, stiprāka par tevi pašu, jo tu netiec "piepildīts un brīvs", pirms tu sapni neesi pārvērtis par dzīvi", dzejniece raksta lugas programmas grāmatiņā. Skaists atgādinājums par seno kultūru, kura tai arvien bijusi līdzās.

Tomēr jaunais darbs nav ziedu vainags senai aizrautībai. Tāpat kā visi citi ar Grieķiju saistītie temati, arī šīs grāmatas pamatā jūtama reālā dzīve. To atklāj jau programmas ievada nākamā lappuse, kad Aspazija atceras Šveices emigrācijas "trimdas tuksnesi":

"Nāca kaut kas ārkārtējs — pasaules karš; vēsture izdarīja lēcienu, šis karš bija reizē mazo tautu revolūcija, un tās tika brīvas. Mazā Latvija nokratīja gadu simteņu jūgu; cīnīdamās ar lielo pārspēku, viņa izrādīja tādu varonību, kāda tik vēl pieredzēta vēsturiskos laikos pie grieķiem, kad tie veica milzīgos persu barus. Arī mūsu varoņi pie Cēsīm un Daugavas izkaroja to pašu cīņu kā grieķi pie Salaminas un Maratona. Cik līdzīga bija mazajai Grieķijai mazā Latvija pēc visas savas gaitas un iekārtas!"

Drāmā attīstīti daudzi motīvi, kas dzejnieci saviļņojuši jau kopš jaunības. Spēcīgi skan sievietes emancipācijas tēma, mākslas un zinātnes cildinājums. Līdzās Periklam un Aspazijai darbojas Anaksagors, Sokrats, Feidijs, Sofokls. Notiek asa cīņa starp vecajiem oligarhiem un demokrātiem. Taču lugas augstākais kāpums ir grieķu varones aizlūgums par savu dzimteni, kas skan arī kā latviešu Aspazijas aizlūgums par savu tēviju — pilns mīlestības un aizkustinoša skaistuma:

Par tevi pēdējo nu tagad lūdzu,

Tu mūsu zemīte, tu dievu stūrīts,

Kā gulbja spārns uz jūras putām peldošs,

Lai visas vētras tevim garām iet.

Lai tava debess paliek mūžam zila,

Tu visu dziļo domu sēklas zeme,

Tu lielo iesākumu plaucētāja,

Tu dailes dārza mūža pavasars...

Luga dziļākā būtībā ir latviešu Aspazijas aicinājums kopt un lolot savu dzimteni, stiprināt tās demokrātiju, bet visvairāk — tās kultūru. Aicinājums, kas šodien tikpat nepieciešams kā pirms astoņdesmit gadiem. Ja arī latvieši savas brīvvalsts tapšanas laikā "sākuši iemiesoties grieķu ārējā veidā ar dažādiem sportiem un olimpiskām cīņām", ironizē dzejniece, tad vēl arvien sabiedrībā trūkst tā garīgā pacēluma, kas darīja seno Grieķiju stipru un attīstīties spējīgu. Savu pēdējo tēzi par tālo un reizē tik tuvo Grieķiju Aspazija noslēdz ar vārdiem:

"Latvijai nav cita ceļa, tai jāiet šis demokrātijas un kultūras ceļš un jāseko tai tautai, kurai līdz šim ir sekojušas visas lielās, kā arī mazās tautas. /../ Febs Apollons ir visspēcīgs! Viņš raida savas zelta bultas pār Rīgas melnajiem torņiem un pār visu Latviju; tumsai soli pa solim ir jāatkāpjas".

Baltoskandijas akadēmijas zālē — visu Baltijas un Skandināvijas valstu karogi

Referenti Saulcerīte Viese un Silvestrs Gaižūns

Klausītāju pulkā — Elita Gavele (pirmā no labās)