Ministru prezidents:

— savā ikmēneša preses konferencē 8.novembrī

— Labdien, cienījamie žurnālisti! Lieta, par kuru es gribētu jūs šodien informēt, ir Nacionālās drošības koncepcija, kura ir izskatīta gan valdībā, gan Nacionālajā drošības padomē pagājušajā nedēļā un kura pašlaik ir nosūtīta izskatīšanai Saeimā. Pieļauju, ka Saeimā būs plašas debates šajā sakarā.

Kāda ir šīs koncepcijas priekšvēsture? Saskaņā ar Nacionālās drošības likumu Saeimai ne retāk kā reizi sasaukuma laikā ir jāapspriež Nacionālās drošības koncepcija, un šī paša likuma pārejas noteikumos ir teikts, ka 7.Saeimas pilnvaru laikā koncepcija ir jāapstiprina līdz 2001.gada 1.oktobrim. Sakarā ar traģiskajiem 11.septembra notikumiem ASV valdība nolēma, ka Nacionālās drošības koncepcija ir jāpapildina, jāpārstrādā atbilstoši tam, par ko izšķīrās manis vadītā darba grupa antiterorisma sakarā. Līdz ar to Saeimai dokuments ir iesniegts ar nelielu nokavēšanos.

Latvijas Nacionālās drošības koncepcijai ir vairākas sadaļas. Pirmajā nodaļā tiek runāts par nacionālo drošību, par Latvijas nacionālajām interesēm, par valsts drošības politiku, par tās pamatprincipiem un to īstenošanu, kā arī par iespējamajiem apdraudējumiem nacionālajai drošībai. Otrajā nodaļā tiek raksturota drošības vide un riski, turklāt runa ir ne tikai par militāriem riskiem, bet arī par lietām, kas ir loģiskas demokrātiskai sabiedrībai — par likumu varu, par iekšējo drošību, par ekonomiku, reģionālo attīstību, par sabiedrības integrāciju, sociālo situāciju un visbeidzot par valsts aizsardzību. Koncepcijas trešā nodaļa — nacionālās drošības nodrošināšana un apdraudējuma novēršana. Šajā nodaļā tiek runāts arī par tiem problemātiskajiem jautājumiem, kuri šodien nav līdz galam atrisināti, — ārpolitiku, valsts iekšējās drošības nodrošināšanu, ekonomiku, vides un reģionālo attīstību, sociālo risku samazināšanu un valsts aizsardzību. Pēdējā — ceturtajā — nodaļā ļoti īsi ir pateikts, kas ir nacionālais drošības plāns.

Nacionālās drošības koncepcijas būtība ir tāda, ka uz tās pamata tiek veidots nacionālās drošības plāns. Ja koncepcija ir publiski pieejams dokuments, tad nacionālās drošības plāns būs konfidenciāls, un ar to varēs iepazīties vien tie cilvēki, kas ir tieši iesaistīti šī plāna realizācijā. Ceru, ka pēc diskusijām Saeimā koncepcijā būs diezgan liels deputātu pienesums, lai to papildinātu un precizētu.

Nacionālās drošības koncepcijā ir ietverts arī pietiekami daudz jautājumu, kas skar Latvijas drošību ilgtermiņā, — tā ir integrācija Eiropas Savienībā un iespējamā dalība NATO, Latvijas drošības struktūru un aizsardzības spēju harmonizēšana atbilstoši Ziemeļatlantijas alianses noteiktajiem standartiem un prasībām un mūsu valsts pasākumu komplekss šo prasību sasniegšanai.

Vakar ASV Kongresa Pārstāvju palāta ir pieņēmusi ļoti pozitīvu lēmumu, ka NATO ir paplašināma, ir pat paredzēts finansējums iespējamo NATO dalībvalstu atbalstīšanai, lai palīdzētu tām sagatavoties paplašināšanās procesam. Latvijai ir paredzēta 7 miljonus ASV dolāru liela palīdzība. Tā ka es domāju, ka starptautiskā situācija iet diezgan cieši roku rokā ar tām nostādnēm, kas ir ierakstītas Nacionālās drošības koncepcijā. Un gribētos, lai visi cilvēki, kuriem ir interese par šo tēmu, apskata šo dokumentu, kas ir pieejams Ministru kabineta mājaslapā un pavisam drīz būs pieejams arī Saeimas mājaslapā, sniedz savus komentārus, skaidrojumus un papildinājumus, kas ir ļoti svarīgi — lai valstij tik svarīgā jautājumā tiktu saņemti iespējami vairāki un daudzveidīgāki viedokļi, ko varētu apkopot dokumenta galīgajā versijā.

— ASV ir mainīta virkne normatīvo aktu, kas ir saistīti ar iebraukšanu un izbraukšanu no valsts, ar naudas pārvedumiem utt. Vai Latvija ir paredzējusi veikt līdzīgus drošības pasākumus?

— Antiterorisma plānā, ko ir apstiprinājusi valdība, ir paredzēta vesela virkne pasākumu, kuriem vajadzētu nodrošināt to, lai Latvijā nenotiktu tamlīdzīgas nelaimes kā ASV. Latvijā jau šodien ir ieviesta pastiprināta robežuzraudzības un robežapsardzības kontrole, nedaudz citādā režīmā tiek kontrolēti gan no valsts izbraucošie, gan tie, kas valstī iebrauc. Atbilstoši šim pašam plānam ir sagatavoti grozījumi vairākos likumos, kas deleģētu Ģenerālprokuratūrai tiesības apstādināt dažādu banku rēķinu un norēķinu darbību gadījumos, ja Ģenerālprokuratūra konstatētu, ka cilvēki, kas mēģina veikt šīs darbības, ir saistīti ar terorismu. Šie grozījumi ir saskaņoti ar Finansu un kapitāla tirgus uzraudzības komiteju un Latvijas Banku. Ja esmu pareizi informēts, tad par vienu no šiem likumu grozījumiem jau vakar tika diskutēts Saeimas Juridiskajā komisijā. Es ceru, ka šie likumu grozījumi tiks pieņemti. Nekādus citus ierobežojumus uzņēmējdarbībai un biznesam valdība nevēlas radīt — tikai tik daudz, lai cīnītos ar terorismu.

— Vai ir kādi papildu pasākumi, kas ierobežotu tūristu vai tranzīttūristu plūsmu mūsu valstī?

— Nekādi papildu drošības pasākumi šajā jomā nav plānoti, ir tikai vispārējs stingrāks kontroles režīms uz robežām, bet tas nekādi neiespaido tūristu plūsmu. Un es ceru, ka arī neietekmēs, jo valsts ir ieinteresēta, lai cilvēki pie mums brauktu un tērētu šeit savu naudu.

— Jūs ar savu rīkojumu mainījāt darba grupas par celulozes kombināta celtniecību vadītāju — Arvīdu Ozolu nomainīja Marģers Krams. Kādas pozitīvas tendences jūs sagaidāt šo pārmaiņu rezultātā, un kāds bija pamatojums amatpersonu maiņai?

— A.Ozols ir bijis iesaistīts šajā darba grupā no 1992.gada, ja es pareizi atceros, tas ir, no brīža, kad sākās pirmās sarunas par celulozes kombināta celtniecību Latvijā. Personīgi man nav nekādu iebildumu pret viņu kā darba grupas vadītāju, bet ministrs izlēma citādi, ierosināja mainīt darba grupas vadītāju ar ļoti konkrēti formulētu savu pozīciju — A.Ozols, kurš atbild par Latvijas meža sektoru kopumā, ir pārāk aizņemts, lai pievērstu ļoti konkrētu uzmanību tieši šim projektam. Šādas motivācijas pamatā droši vien ir arī fakts, ka mūsu iespējamie investori ir lūguši paātrināt sarunu procesu un ātrāk virzīties uz rezultātu. Tas nekādā veidā nav saistīts ar šaubām par A.Ozola profesionalitāti, vienkārši viņa pienākumu apjoms pašlaik ir pārāk liels, lai prasītu no viņa šo jautājumu risināšanu papildus tiešajiem pienākumiem.

Ierosinājums mainīt darba grupas vadītāju ir zemkopības ministra kompetence, viņam ir tiesības izteikt arī argumentus, bet jebkurā gadījumā darba grupas vadītājs pats nekādus lēmumus nepieņem, arī pilnvaras viņam ir tādas, kādas ir devis Ministru kabinets, visi lēmumi par Latvijas un investoru līdzdalību šajā projektā beigās ir jāpieņem valdībai, vienkārši pašam procesam ir straujāk jāiet uz priekšu. Un es ceru, ka tā būs.

— Kāda būs valdības nostāja, ja celulozes projekta investori pastāvēs uz mežu platību piešķiršanu 500 000 hektāru platībā?

— Pagaidām es nevaru teikt neko konkrētu, jo es vēl neesmu redzējis visus argumentus šādai prasībai. Esmu ticies arī ar “Baltic Pulp” investoru grupas vadītāju, esmu paudis savu pozīciju, ka valdība pagaidām neredz nekādus argumentus tam, lai mainītu savu pozīciju. Ja ir kādi mums nezināmi argumenti, tad tie ir jādara zināmi. Vienojāmies par to, ka varbūt vajadzētu paaugstināt sarunu līmeni no visām pusēm, ka sarunās būtu lietderīgi iesaistīties arī politiski atbildīgajām amatpersonām.

— Vai jūs domājat par Slaktera kunga vai Kalvīša kunga iesaistīšanu sarunās?

— Pagaidām es domāju vairāk par zemkopības ministru, kura tiešā atbildība ir šis jautājums.

Liena Pilsētniece, “LV” iekšlietu redaktore

Pēc ieraksta “LV” diktofonā

— intervijā Latvijas Televīzijā 8. novembrī

Intervija Latvijas Televīzijas 8. novembra raidījumā “4. studija” pulksten 19.30. Vada žurnālists Andris Jakubāns

— Esmu saņēmis vēstuli no Rīgas Politiski represēto biedrības, kur rakstīts Valsts prezidentei, Ministru kabinetam, un viņi ļoti noskaitušies uz valsts pilnvarniekiem, prasa, vai tie tiks likvidēti vai ne.

A.Bērziņš: — Likums pirms laba brīža ir izgājis no Ministru kabineta un pašlaik atrodas Saeimā, es ceru, ka Saeima to pieņems, taču jāsaka man ir tā, ka Ekonomikas ministrija, konkrēti Kalvīša kungs ir sagatavojis priekšlikumus, lai palielinātu Ekonomikas ministrijas budžetu par 220 tūkstošiem latu. Tātad viņš uzskata, ka ir nepieciešams piemaksāt tiem cilvēkiem, kas, pārstāvot ministrijas, kontrolēs jeb uzraudzīs šos uzņēmumus.

— Ar vārdu sakot, kontrolēs ministrijas, tāpat kā vecos laikos?

A.Bērziņš:

— Tā ir. Summa faktiski būs tā pati.

— Edgars Zaļkalns no neredzīgo biedrības Liepājā atgādina, ka pagājušā gada nogalē premjers teicis, ka ir iedota nauda grāmatu izdošanai neredzīgo rakstā. Līdz šai dienai neviena grāmata nav iznākusi. Turklāt ar Ministru kabineta gādību Saeima nepiešķīra līdzekļus vienīgajam žurnālam neredzīgo rakstā “Rosme”. Neredzīgo tipogrāfija tagad ir bankrotējusi.

A.Bērziņš:

— Man grūti ir ko teikt. Budžetā ir programma, kas, ja es pareizi atceros, ir Izglītības un zinātnes ministrijas pārraudzībā. Šīs programmas nosaukums ir “Speciāli Braila rakstā izdodamās grāmatas”. Kā mani informēja, katru gadu savulaik tika izdotas 6–10 nosaukumu grāmatas Braila rakstā.

— Cerēsim, ka tas tā ir, kā jūs sakāt. Avīzēs, radio un visās televīzijās ir liets diezgan daudz asaru par to, ka Starptautiskais valūtas fonds aizbraucis, tā arī nevienojoties ar valdību attiecībā uz 2,5 procentu lielo budžeta deficītu. Vai pozīcijas partijas bija vienotas attiecībā uz šo deficītu un vai visā šajā budžeta apspriešanas laikā arī bija dažādi viedokļi, kā daudzos citos jautājumos?

A.Bērziņš:

— Katrā ziņā mēs diskutējām diezgan smagi, kamēr nonācām pie vienotas izpratnes, pie vienota slēdziena par to, kādam jāizskatās budžetam. Katrā gadījumā tā ir kopīga pozīcija. Budžeta deficīts — tā ir starpība starp budžeta ieņēmumiem un izdevumiem. Līdz ar to deficītu var samazināt divējādi — vai nu samazinot izdevumus, vai arī palielinot ieņēmumus. Vairākkārt esmu atkārtojis un atkārtošu finansu ministram un Valsts ieņēmumu dienestam, ko mēs klausāmies katru mēnesi, prasot viņiem, kas notiek, kādi uzlabojumi ir izdarīti, to, ka šā gada budžeta deficīta līmenī varam nonākt, elementāri par 4,5 procentiem uzlabojot nodokļu iekasēšanu. Apmēram šāda saruna mums bija arī ar Starptautisko valūtas fondu un mēs vienojāmies, ka mēs nākamā gada programmu jeb memorandu apstiprināsim nākamā gada pirmā ceturkšņa beigās. Bet jāsaka, ka kopumā Starptautiskā valūtas fonda slēdziens par to, kas notiek Latvijā un kā attīstās Latvijas ekonomika, ir pozitīvs.

— Tātad pagaidām ir tāds draudzīgs neizšķirts.

A.Bērziņš:

— Domāju, ka tas pat nav neizšķirts. Gribētu teikt, ka mēs sēžam galda vienā pusē. Mēs šķīrāmies bez jebkādām pretenzijām vienam pret otru. Esam daudzmaz saskaņojuši viedokļus. Viņi ļoti labi saprot, kādēļ mēs to darām, un saka, ka jūsu performance jeb sniegums, proti, tās kvalitātes, ko jūs uzrādāt gan makroekonomikā, gan fiskāli, gan ekonomikas attīstībā kopumā, ir ļoti labas.

— Visi gaida, ka pieaugums nebūs tik labs. Visā pasaulē nemaz neiet tik labi ar ekonomiku.

A.Bērziņš:

— Gribu teikt tā, ka, protams, lielajās ekonomikās ir svārstības, bet Latvijas ekonomikai ir tā priekšrocība, ka tā ir pietiekami maza un, galvenais, ka tas viss mums ir sadalīts, diversificēts. Mums ir attiecības gan ar Eiropas Savienību, gan ar Amerikas kontinenta valstīm, gan ar Āfrikas kontinentu, gan ar Tālajiem Austrumiem kopumā. Mums ir attiecības ar Krieviju, tas nozīmē, ka mēs neesam tik ļoti atkarīgi no kādas vienas lielās ekonomikas.

— Šodien atnāca viena ļoti laba ziņa, ka ASV Kongress ir nobalsojis par to, ka arī Baltijas valstis jāuzņem NATO. Tas nozīmē, ka Latvijas armijai pienākas kādi septiņi miljoni dolāru no Amerikas. Ko viņi darīs ar tiem septiņiem miljoniem?

A.Bērziņš:

— Tā droši vien būs tehniska palīdzība — apmācība vai kādas citas lietas. Neba jau kāds atnesīs un iedos maišeli ar naudu. Tā nemēdz būt. Ne jau par naudu ir tā galvenā saruna. Drīzāk galvenais ir tā simboliskā nozīme tai naudai. Tas liecina, ka NATO paplašināšana ir no vārdiem, no hipotēzes pārvērtusies par diezgan reālu īstenību. Tam ir ļoti liela politiska nozīme. Mums vienkārši jāturpina uzrādīt pareiza kustība, pareiza attīstība šajā ziņā. Visiem ir jāsaprot, ka Latvijas valsts tālākā attīstībā pirmām kārtām bija, ir un paliks kā centrālais jautājums Latvijas drošība un iespēja Latvijai attīstīties un pastāvēt.

— Nupat tika pieņemts lēmums par trīs procentu “Latvijas gāzes” akciju pārdošanu. Šodien Māris Krautmanis “Neatkarīgajā Rīta Avīzē” raksta ar lieliem burtiem: vai premjeram tagad būtu jālūdz piedošana Lorencam un jārūpējas par viņa atkaliecelšanu, jo savulaik balsoja par ļoti līdzīgu lēmumu. Toreiz ar lielu troksni viņš tika atstādināts.

A.Bērziņš:

— Valdība var pieņemt lēmumus atšķirīgus no tā, ko drīkst darīt Privatizācijas aģentūra. Privatizācijas aģentūrā tiek apstiprināta noteikta privatizācijas programma, un šīs programmas ietvaros Privatizācijas aģentūra arī strādā. Privatizācijas aģentūrai toreiz nebija nekādu tiesību lemt par sertifikātiem, jo privatizācijas programmā paredzētais sertifikātu apjoms jau bija pārdots jeb izsmelts. Kas attiecas uz valdību, tad mēs tiešām esam pieņēmuši lēmumu trīs procentus privatizēt par sertifikātiem, nevis vienkārši par sertifikātiem, bet ierobežojot akciju daudzumu, kas var nonākt viena pircēja rokās. Ar to, es domāju, mēs reāli ļaujam tiem cilvēkiem, kuru rokās ir samērā mazs sertifikātu apjoms, kļūt par “Latvijas gāzes” akcionāriem jeb īpašniekiem. Es domāju, ka tādējādi tiek palīdzēts īpaši tiem vecāka gadagājuma cilvēkiem, kuri grib saņemt kādas dividendes. “Latvijas gāze” ir pelnošs uzņēmums, tā ir viena lieta. Otra lieta ir tā, ka tie uzņēmēji, kuri varbūt noprivatizēs un iegūs savā rīcībā šīs akcijas, viņi tās varēs izmantot, teiksim, mazā un vidējā biznesa attīstībā, lai, piemēram, ieķīlātu akcijas bankā un saņemtu pret šīm akcijām kredītu. Tās ir tā sauktās portfeļa investīcijas. Un tas, es domāju, būs ļoti labs un pareizs risinājums.

— Te gan ļoti atšķīrās pozīcijas partiju viedokļi. Tautas partija bija par šiem sertifikātiem, “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK bija par naudu. Ja nemaldos, tā bija jūsu ideja par šo ierobežojumu.

A.Bērziņš:

— Redzot, cik dažādi ir viedokļi, skaidri apzinoties, ka valdība nevar izlikties, ka to sertifikātu nav, jāsaprot, ka šie sertifikāti ir jāatprečo un tas ir jāizdara iespējami ātrāk. Vienkārši bija jāpieņem šis lēmums. Man liekas, ka šī politiskā izšķiršanās, par ko mēs vienprātīgi nolēmām, ir pareiza.

— Vai piekrita jums abas šīs partijas?

A.Bērziņš:

— Jā, mēs pieņēmām to vienbalsīgi otrdien.

— Tagad mēs esam nonākuši pie Nagļa. Visi cilvēki par viņu visu laiku runā. Kā tad ir ar to lietu? Visi iepriekšējie ekonomikas ministri taču ar Nagli cīnījās — gan Strujēvičs, gan Makarovs, gan citi. Man ir stāstījuši, ka tur nav ko darīt, ka ekonomika ir Nagļa rokās. Tā ir tāda filozofiska lieta vai tā ir sakritība?

A.Bērziņš:

— Mēs par daudz laužam šķēpus ap viena konkrēta cilvēka uzvārdu. Pirms divām nedēļām valdība uzdeva ekonomikas ministram izvērtēt jautājumu par to, vai ir pareizi maksāta nauda par advokātu pakalpojumiem. Šis slēdziens tagad ir sagatavots. Ekonomikas ministrs ir aprakstījis visu to, ko viņa vadītā jeb viņa nozīmētā darba grupa ir veikusi un izvērtējusi. Ekonomikas ministra viedoklis ir tāds, ka Nagļa kungs, pamatojoties uz šiem te procedūras ziņā nepareizajiem, bet pēc būtības pareizajiem maksājumiem, varētu tikt atstādināts no ieņemamā amata.

— Bet viņam jau paraksta tiesības tika atņemtas.

A.Bērziņš:

— Bet tas jau arī nav tik svarīgi šobrīd. Šobrīd svarīgāks ir kas cits. Pirms materiāls vēl bija nonācis Ministru kabinetā un mums visiem bija iespēja iepazīties ar šo sagatavoto materiālu, jau tika paziņots presē par šo jautājumu. Es domāju, ka tas vienkārši bija pāragri. Naglis gan nav nekāda neaizskaramā svētā Indijas govs, kurai neko nedrīkst darīt, kurai nedrīkst pieskarties. Ja Naglis būs vainīgs, viņš saņems sodu. Tad, kad mēs būsim iepazinušies pilnībā ar visiem materiāliem un tos izvērtējuši, tad Ministru kabinetā mēs par to lemsim. Es domāju, ka tā ir ļoti vienkārša, skaidra un visiem saprotama atbilde.

Es negribu nevienu sliktu vārdu teikt par žurnālistiem, bet, protams, jebkura kustība ap tik nopietnu cilvēku kā Nagļa kungs, kurš tomēr ir novadījis visu privatizācijas procesu Latvijā, tiek uztverta ar zināmu saasinājumu.

— Šodien lasīju LETA ziņās, ka Šķēle atbalsta savu ministru, pa radio dzirdēju, ka arī Vineta Muižniece viņu atbalsta un arī “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK atbalsta, un arī Makarovs atbalsta. Grīnblats teica, citēju pēc atmiņas, ka Bērziņam būs jāizšķiras — vai nu Naglis, vai valdības stabilitāte.

A.Bērziņš:

— Domāju, ka šādi stādīt jautājumu nevajadzētu. Domāju, ka valdības nestabilitāte ir izdevīga tikai tiem, kuri vēlas kaut kādā veidā nojaukt Latvijas virzību uz NATO un Eiropas Savienību. Atkārtošu tikai to, ja Naglis ir vainīgs, viņš saņems sodu. Vai sods būs tāds, kādu piedāvā ekonomikas ministrs, vai citāds, tas ir jautājums, par ko mēs lemsim Ministru kabinetā.

— Bet varbūt šoreiz strīdas divi latvju miljonāri — Šķēle un Lembergs? Latvija viņu naidam bija par mazu, bet abu kopīgām vienošanām atbilstoša. Vai jums, premjer, nav tādas sajūtas, ka jūs kļūstat par rotaļlietu abu šo vīru spēlēs?

A.Bērziņš:

— Es cenšos tāds nebūt.

— Vai jūs nejūtat tādas kustības?

A.Bērziņš:

— Katrā ziņā man nav nekādas saistības ne ar kādām vienošanām. Es esmu brīvs un neatkarīgs savā rīcībā.

— Bet neviens jau patiesībā Latvijā nevar viņus kontrolēt. Viņiem ir nauda, viņiem ir ļoti liela ietekme, abiem ir sava partija, un nevienā vien partijā ir ietekme. Viņi patiesībā strādā. Ja viņi vienojas kaut kādos principos, tad to ir neiespējami nobremzēt.

A.Bērziņš:

— Jāsaka, ka ir parlamentārā darba metodes, ir politiskā cīņa un ir politiskais teātris. Katrs var dibināt partiju un nākt šajā teātrī spēlēt un piedalīties. Svarīgāks ir kas cits. Svarīgi ir, lai cilvēki piedalītos publiskajā politikā, un, teiksim, attiecībā uz Andri Šķēli man nav ko iebilst. Viņš piedalās publiskajā politikā, viņš ir skaidri politiski redzams cilvēks, politiski redzama personība, kas valsts līmenī piedalās šajā valsts dzīvē, viņš skaidro un komentē savu viedokli, savus vārdus. Attiecībā uz Lemberga kungu gribu teikt, ka viņš to dara pagaidām tikai Ventspils mērogā. Viņa partija pagaidām ir startējusi tikai vietējās pašvaldības vēlēšanās.

— Man liekas, ka viņam ir ietekme uz citām partijām.

A.Bērziņš:

— Jā, varbūt, tas jāprasa viņam.

— Jūs atkal nekā nezināt.

A.Bērziņš:

— Kā es to varu zināt?

— Varbūt Naglis tiek upurēts tāpēc, ka nepatīk šie ierobežojumi, ko jūs noteicāt?

A.Bērziņš:

— Domāju, ka tam nav nekādas saistības. Nagļa kungam būtībā ir pilnīgi vienalga, ko valdība nolemj, tas viņam ir jāpilda. Viņam iespējas ietekmēt šo procesu nav nekādas.

— Nupat savas partijas konferencē jūs teicāt asu runu kā “Latvijas ceļa” priekšsēdis. Vai tad vēlēšanas tuvojas?

A.Bērziņš:

— Jūs jau būsit ievērojis, ka es mēģinu diezgan diplomātiski apiet sarežģītus jautājumus un mēģinu tos risināt tā kā ģimenē — Ministru kabineta iekšpusē diskutējot ar ministriem, diskutējot ar partijām un mēģinot nenest nekādas domstarpības laukā, lai tās kļūtu par vispārējas apspriešanas objektu. Savukārt partijas konference ir vieta, kur partijas biedri var izrunāties par visiem jautājumiem. Tik tiešām, tur tradicionāli tiek teikti varbūt nedaudz atklātāki un asāki vārdi. Bet šāda īpatnība piemīt visām partijām. Drīz būs “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK kongress. Droši vien tur arī mēs sadzirdēsim kādu kritiku, valdošās pozīcijas partneriem adresētu vai opozīcijai adresētu. Domāju, ka tā ir vispārpieņemta, normāla lieta.

— Bet jūs brīžiem izteicāties diezgan skarbi par saviem partneriem.

A.Bērziņš:

— Jāsaka, ka es gan diezgan skarbi, bet pārdomāti izteicos. Pat ja kāds mēģinātu šo tekstu analizēt burtiski pa teikumiem un palīgteikumiem, tad, manuprāt, neviens man nevarētu pārmest, ka esmu kaut ko teicis nepareizi vai sagrozījis faktus. Interpretācija, protams, ir katra cilvēka personīgs jautājums. Bet pamatā es vairāk runāju par sajūtām caur faktiem nekā par kaut ko ļoti konkrētu.

— Vai jūs šajā konferencē sajutāt partijas mugurkaulu? Valdošajā pozīcijā jūs visi esat ļoti dažādi, bet “Latvijas ceļš” tur kaut kā pazūd principā.

A.Bērziņš:

— Tāda diemžēl ir tā specifika. Ieņemot šo amatu, man ir jābūt tam, kas vieno, nevis piecu minūšu laikā salaiž visus matos. Domāju, ka konference mums izdevās ļoti labi. Ieskanējās arī kritiskas notis, bija arī lietas, kas tika ierosinātas, par kurām ir vairāk jāpadomā.

— Bet vēlēšanas taču tuvojas?

A.Bērziņš:

— Vēl kādi 11 mēneši ir palikuši. Vēl jau tik traki nav, vēl var normāli strādāt. Tā ap jūniju kļūs grūtāk.

— Kā jūs vērtējat to, ka Igaunijā deputāti varēšot nezināt igauņu valodu?

A.Bērziņš:

— Faktiski Latvijā tāda situācija jau bija. Atcerieties Zīgeristu, kas bija ievēlēts un nezināja latviešu valodu. Tieši tad deputāti nolēma izdarīt attiecīgus grozījumus vēlēšanu likumā. Tikpat kā nevienā pasaules valstī nav šādas prasības. Taču Latvijā, es domāju, ir pāragri runāt par to, ka kaut ko varētu mainīt. Ir tāda īpatnēja lieta. Ierosinātas vairākas tiesas prāvas pret Latvijas valsti Strasbūrā Starptautiskajā cilvēktiesību tiesā. Pirms šīs lietas nebūs izskatītas, mēs nekādas kustības šajā ziņā neveiksim. Es esmu teicis vairākkārt, ka Latvija ievēros savas starptautiskās saistības, tajā skaitā tiesas spriedumus, ja tādi būs. Ja tie būs tādi, ka mums vēlēšanu likumā kaut kas jāmaina, mēs noteikti izveidosim darba grupu un kaut ko mainīsim. Bet mēs nevēlamies ietekmēt tiesu, īpaši šajā situācijā, šajā procesā.

— Par Einaru Repši. Ir divi absolūti pretēji viedokļi par viņu. Jānis Kalniņš no Preiļiem raksta, ka Repše ir malacis, ka viņš būs pats pirmais neatkarīgais premjers un pats būs miljonārs, kuram nevajadzēs klanīties citiem miljonāriem. Bet Kalniņš Jānis no Tukuma raksta, ka viņš ir veikls zellis, kurš tāpat kā bandīti savāc naudu, lai varētu dzīvot, cepuri kuldams. Ja katrs prasīs tik lielu naudu, lai varētu ko darīt Latvijas labā, Latvijas nemaz nebūtu. 11. novembrī, Lāčplēša dienā, nemaz pret Bermontu necīnītos. Ko jūs gribētu teikt Jānim Kalniņam un Kalniņu Jānim?

A.Bērziņš:

— Es gribētu piekrist tam, ka tā metode, ko Repšes kungs ir izvēlējies, lai savāktu honorāru gan sev, gan savai partijai, ir ļoti netradicionāla. Domāju, ka netradicionāla ne tikai Latvijas apstākļos, bet visas Eiropas, varbūt pat visas pasaules apstākļos. Tas ir tāds īpatnējs jauns pienesums šajā ziņā. Katrā gadījumā man nav pieņemama šāda metode, jo es parasti mēdzu laist visu caur savu paša prizmu. Es, piemēram, pārejot no Rīgas domes uz Ministru prezidenta amatu, aizgāju uz trīsreiz mazāku algu. Tādā gadījumā man varbūt vajadzēja teikt: mīļā latviešu tauta, saziedojiet man pusmiljonu, jo es eju strādāt par Ministru prezidentu, lai man pēc tam būtu, no kā dzīvot.

Mintauts Ducmanis, “LV” nozares redaktors

Pēc ieraksta “LV” diktofonā

 

Intervija Latvijas Radio 8. novembra raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.08. Vada žurnālists Aidis Tomsons

— intervijā Latvijas Radio 8.novembrī

— Apmēram jau divas stundas kā pirmā un galvenā ziņa masu medijos un arī Latvijas Radio tiek skandēts ekonomikas ministra Aigara Kalvīša lūgums atstādināt no amata Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektoru Jāni Nagli, jautājumu liekot nākamajā nedēļā uz balsošanu valdībā. Mums pirmā ziņa iepriekš, pulksten trijos, skanēja, ka jūs vēl izvairīgi komentējot, jo jums vēl neesot informācijas. Cik mums zināms, šobrīd ekonomikas ministrs jūs ir informējis, jūs esat ticies arī ar Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektoru un savas partijas biedriem. Kāds ir jūsu komentārs par notiekošo, kāda būs jūsu reakcija?

Andris Bērziņš:

— Man ir grūti šobrīd komentēt, jo es nevienu rakstisku slēdzienu vai kādu rakstisku dokumentu no Kalvīša kunga neesmu saņēmis, tas pagaidām ir paziņojums presei. Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektora maiņa ir konsensa jautājums, kas mums ir ierakstīts valdības koalīcijas līgumā, un tad, kad dokumenti būs iesniegti, kad mēs tos būsim izskatījuši, tad par to arī lemsim. Katrā gadījumā es gribu teikt no savas puses, ka Naglis nav nekāda svētā un neaizskaramā persona. Ja Naglis būs vainīgs, būs pārkāpis likumu, tad viņš atbilstoši tam tiks sodīts, tā ka no šī viedokļa, domāju, nevajadzētu būt nekādām problēmām.

— Jūs uzklausījāt arī Nagļa kungu? Jūs tikāties vismaz? Tik daudz presē ir izskanējis...

A.Bērziņš:

— Nu, jāsaka, ka Nagļa kungs arī pats nav redzējis šo darba grupas jeb auditoru slēdzienu, kuru Ekonomikas ministrija ir gatavojusi par “Lattelekom” pārskaitījumiem un maksājumiem, un mani nedaudz pārsteidz arī Kalvīša kunga nekonsekvence un kaut kāda neizlēmība. Vakar viņš saka, ka Naglis ir visus maksājumus izdarījis pilnīgi pareizi un adekvāti likumam, šodien viņš runā par pārkāpumiem, tā ka es gribētu noskaidrot, par ko tur īsti ir runa, kas tur notiek, un tad mēs noteikti lemsim.

— Tur ir runa par procesuāliem pārkāpumiem, cik es saprotu. Jūs minējāt konsensa principu. Šobrīd Tautas partija ir sacījusi, ka tā savu viedokli negrib mainīt, “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK ir pauduši to, ka viņi arī varētu balsot par Nagļa atstādināšanu. Ja skatāmies no ministru balsojuma un vairākuma viedokļa, tad izskatās, ka Nagļa kungs varētu tikt atstādināts.

A.Bērziņš:

— Būtība jau nav balsojumā, būtība ir viņa pārkāpumos, un būtība ir šo pārkāpumu kvalifikācijā. Būtība ir tāda, ka es gribētu no Kalvīša kunga redzēt ļoti konkrētus, skaidri saskaņotus, atbilstoši likumam iesniegtus dokumentus, kur mēs varētu redzēt konkrētu rīcību. Es gribu no Kalvīša kunga redzēt konkrētu rīcību, jo man jāsaka, ka Kalvīša kungs tomēr — tas tā skarbi skan — ir viens no vājākajiem ministriem manā valdībā; viņš mūždien iesniedz dokumentus ar pieciem variantiem, teiksim, un tad saka: valdība, izšķirieties starp pieciem variantiem! Un viņam ir grūtības formulēt, kurš tad ir tas īstais variants, par kuru vajadzētu balsot, kurš tad ir viņa variants, tā ka šobrīd ir grūti ko vairāk pateikt.

— Jūs Kalvīša kunga argumenti nepārliecina?

A.Bērziņš:

— Nu, tad acīmredzot ministri balsos. Ja viņus pārliecinās, arī tad viņi balsos — jebkurā gadījumā.

— Ministri balso. Ministri, piemēram, šobrīd pēc pašreizējā spēku samēra un jau pašreizējiem izteicieniem liek domāt, ka viņi nobalsotu par Nagļa kunga atstādināšanu. Ja “Latvijas ceļš” saka, ka viņus nepārliecina, viņi paliek savā pozīcijā, ko nozīmē šis konsensa princips jeb, pareizāk sakot, kas notiek tālāk?

A.Bērziņš:

— Es šobrīd negribētu iedziļināties kādās diskusijās vai zīlēšanā kafijas biezumos, pirms mēs neesam redzējuši ļoti konkrētus materiālus — tātad gaidām šos konkrētos materiālus no Kalvīša kunga.

— Te ir runa par pašu principu, kas notiek brītiņā, ja jūs sakāt, ka ir konsensa princips, bet divi pārējie partneri saka, ka viņi ir savā nostājā stingri?

A.Bērziņš:

— Jā, tātad, ja ir konsensa princips, tas nozīmē, ka visiem spēlētājiem kaut kādam vienam uzstādījumam ir jāpiekrīt. Ja netiek panākts konsenss, tad tas netiek panākts.

— Tas nozīmē ko — valdības krišanu?

A.Bērziņš:

— Nu, kādēļ valdības krišanu? Tas nozīmē, ka Nagļa kungs varbūt turpina strādāt. Kaut gan es esmu skaidri un gaiši teicis, ja Naglis ir pārkāpis likumu, tad mēs pret viņu neatkarīgi no tā, ka viņš ir mūsu partijas biedrs, vērsīsimies ar visu likuma bardzību. Taču mēs gribam no ekonomikas ministra dzirdēt, kas notiks ar Privatizācijas aģentūru, kas to vadīs, kā tiks realizēta programma, par kuru valdība burtiski pirms trim nedēļām lēmusi, ka ir jāpabeidz privatizācija nākošgad, un kādā veidā tiks veikta kontrole, uzraudzība pār visiem šiem procesiem gadījumā, ja notiek šādas maiņas. Katrā gadījumā skaidrs ir viens — šeit ir jābūt ļoti konkrētai, izšķirīgai, izlēmīgai rīcībai.

— Kāpēc es jums uzdevu šo iepriekšējo jautājumu? Es pie tā tomēr atgriezīšos — tātad pēc pašreizējā likuma iznāk, ja no valdības ministriem nobalso vairums, tad stājas spēkā valdības lēmums. Tas, ka jums ir iekšēja vienošanās koalīcijas starpā par konsensu, tas nav tas galvenais likuma spēks, līdz ar to jautājums ir par to, ko dara “Latvijas ceļš”, ja pārējie partneri neievēro šo konsensa principu?

A.Bērziņš:

— Nu, ja neievēro konsensa principu, tad acīmredzot ir jāuzskata, ka koalīcijas līgums nav spēkā, tad kādam no koalīcijas partneriem tas ir jāpaziņo pārējiem partneriem, un tad acīmredzot sākas sarunas par to, kā mainīt koalīcijas līgumu vai kaut kā citādi rīkoties.

— Tas nozīmē, ka tomēr jautājums par to, vai valdība šobrīd vairs ir stabila, ir aktuāls?

A.Bērziņš:

— Es domāju, ka valdība ir ļoti stabila.

— Jūsu iepriekš sacītais ...jūs sacījāt pretējo.

A.Bērziņš:

— Nē, es nekad neesmu teicis pretējo, es vienkārši esmu teicis, ka ir ļoti daudzas izejas no situācijām, kad rodas kādas domstarpības koalīcijas partneru starpā; es pieņemu, pat līdz tam, ka var runāt par to, ka koalīcijas līgumā var tikt izdarīti kaut kādi grozījumi.

— Varētu tikt pārskatīts pats līgums, neizjaucot valdību?

A.Bērziņš:

— Protams, arī tāda variācija ir iespējama.

— Atcerēsimies, Šķēles kungs savulaik izgāja ar tādu variantu, ka viņš izteica neuzticību pašam ekonomikas ministram. Vai jūs arī šādu variantu pieļaujat, kaut vai ņemot vērā to, ka jūs sacījāt, ka viņš ir viens no vājākajiem ministriem?

A.Bērziņš:

— Es gribētu teikt, ka neviena varbūtība nav izslēdzama, jo, kā jūs pats saprotat, dzīvē visādi notiek.

— Jūs pieņemsit lēmumu tajā brītiņā, kad būsit dzirdējuši Kalvīša argumentāciju?

A.Bērziņš:

— Nē, nē, mēs pārrunāsim visus jautājumus, uzklausīsim, izskatīsim visus dokumentus, visu argumentāciju — protams.

— Jums ir savi kaut kādi varianti vai domas, kāpēc ir noticis tā, kā tas ir noticis šodien; vai jūs domājat, ka tur ir tikai tīri, kā saka, oficiāli procesuālie pārkāpumi?

A.Bērziņš:

— Es neesmu redzējis nevienu oficiālu dokumentu, es tikai zinu, ka Kalvīša kungs tiešām uzskata, ka procedūra ir pārkāpta, ka Nagļa kungs ir pārkāpis procedūru. Bet tas interesantākais jau visā šajā lietā ir tas, ka tā ir tieši tā procedūra, kuru Kalvīša kungam kā atbildīgajam ministram, kura pakļautībā strādā Naglis, bija jāuzrauga, un tur es saskatu lielāko problemātisko jautājumu — kādēļ Ekonomikas ministrija un konkrēti ministrs visu šo procedūru nav uzraudzījuši, un kādēļ tikai tagad mēs pēkšņi konstatējam, ka šī procedūra nav izpildīta.

— Tātad Kalvīša kunga atbildība ir tāda pati kā Nagļa kunga atbildība?

A.Bērziņš:

— Nu, viņa pārraudzībā Nagļa kungs strādā.

— Un tomēr es jums jautāju tagad kā politiķim: vai jūs tam, ko saka citi politiķi, redzat politisku zemtekstu? Vai jūs redzat kādu iepriekšēju vienošanos vai domu, vai ko tamlīdzīgu?

A.Bērziņš:

— Man izskatās tā, ka politiski diez vai kādam būtu izdevīgi šodien radīt valstī jukas un kādu nestabilitāti, neskaidrības, it īpaši tādēļ, ka valdība principā ir vienojusies par visiem galvenajiem darbiem, kas tai būtu vēl jāpadara līdz nākamās Saeimas vēlēšanām, tā ka man negribētos pieļaut, ka kāds par ko tamlīdzīgu varētu būt vienojies. Tas būtu pa rokai tikai tiem, kuri vēlas neskaidrības, haosu, kaut kādu nekoordinētu rīcību šeit, Baltijas ekonomiskajā telpā un Latvijā.

— Vēl jau tiek minēts, ka varbūt kāds ir iekārojis Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektora krēslu.

A.Bērziņš:

— Nē, ja tas ir tik vienkārši, tad, es domāju, mēs primitīvi lūkojamies uz šiem procesiem.

— Tā tas nevarētu būt?

A.Bērziņš:

— Man liekas, ka tā varbūtība ir salīdzinoši maza.

— Kad, jūsuprāt, jums varētu būt skaidrs, kā tālāk rīkoties? Ja otrdien ir jālemj, tas nozīmē, ka jums šis lēmums, piemēram, pieprasīt Kalvīša kunga demisiju, ir jāizlemj līdz otrdienai.

A.Bērziņš:

— Ministru kabinets to izskatīs otrdien, ja visi dokumenti būs laikā iesniegti un noformēti tā, kā to prasa likums.

— Tad jūsu lēmums, kā tālāk rīkoties, varētu būt pēc...

A.Bērziņš:

— Man lēmums būs iekļaut vai neiekļaut šo jautājumu dienaskārtībā nākošotrdien, un par pārējo mēs lemsim Ministru kabinetā tad, kad tiks uzaicinātas atbildīgās personas, ar kurām mēs par šo tēmu runāsim.

— Paldies tiktāl, bet mums ir vēl citi jautājumi, ko varētu pie reizes parisināt, ja reiz mums ir privatizācijas jautājumi šeit. Pagājušajā nedēļā mēs runājām daudz par “Latvijas gāzes” privatizāciju, tās akciju pārdošanu vai nepārdošanu par sertifikātiem, un, cik saprotu, šis kompromisa lēmums ir pieņemts, tur tie trīs procenti...

A.Bērziņš:

— Jā, es esmu gandarīts, ka šis lēmums tā tika pieņemts. Tas, protams, ir kāds vidējais variants starp to, kā, teiksim, koalīcijas partneri uzstāja, bet, es domāju, tas ir pozitīvi tādā ziņā, ka mazie sertifikātu īpašnieki iespējami lielākā skaitā varētu kļūt par “Latvijas gāzes” īpašniekiem caur šo privatizāciju; tas nozīmē, ka šīs akcijas varētu tikt izmantotas, gan gūstot dividendes, gan varbūt mēģinot tās ieķīlāt bankā, lai ņemtu kredītus mazai, vidējai uzņēmējdarbībai, un tā tālāk, un tā joprojām.

— Jautājumu uzdeva viens klausītājs: kāpēc vispār valstij vajadzēja pārdot šīs akcijas, varbūt tad, ja uzņēmums pelna, uzņēmums dividendēs varētu nopelnīt vairāk, nekā šobrīd vienkārši notirgojot?

A.Bērziņš:

— Ja valstij nav kontroles šajā uzņēmumā — un privatizācijas mērķis jau ir panākt, lai būtu iespējami daudz un dažādu īpašnieku — ja valstij nav kontroles šajā uzņēmumā, nav nekāda objektīva pamata turēt šīs akcijas valsts rokās. Tad tās vajag sadalīt iespējami lielam valsts iedzīvotāju skaitam, kuri, kļūstot par akcionāriem šajā uzņēmumā, noteiks to, kāda būs šī uzņēmuma stratēģija, kā uzņēmums strādās, tad iedzīvotāji piedalās arī peļņas pārdalē. Valsts iejaukšanās šajos procesos ir maksimāli maz nepieciešama.

— Valstī kontrole šobrīd ir “Lattelekom” — pareizi?

A.Bērziņš:

— Nē, kontrole pār dabīgajiem monopoliem ir regulatoram, un tieši tādēļ, ka ir regulators, nav nepieciešams turēt kontroli šajos...

— Nē, šobrīd “Lattelekom”, piemēram, valstij ir 50 procenti...

A.Bērziņš:

— 51 procents, jā.

— Valsts domā atteikties no šīs kontroles vai saglabāt?

A.Bērziņš:

— Pagaidām mēs neesam par šo jautājumu lēmuši.

— Kā, jūsuprāt, vajadzētu rīkoties?

A.Bērziņš:

— “Lattelekom” ir iekļauts privatizējamo uzņēmumu sarakstā, es domāju, ka Telekomunikāciju likums šodien pasaka ļoti skaidri, ka Latvijā jābūt konkurencei šajā jomā, un Latvijā šāda konkurence reāli var būt un būs tajā brīdī, kad likums noņems “Lattelekom” monopolu. Ir jau vairāki alternatīvi tīkli šobrīd gatavi, caur kuriem varētu notikt gan telefonsakaru pārraide, gan dažnedažāda interneta, citu informācijas sakaru noraide. Tajā brīdī, kad mēs redzam, ka reāla, konsekventa sacensība ir sākusies šo tīklu starpā, tad var pieņemt lēmumu par “Lattelekom” atlikušo akciju daļu privatizāciju — tieši tāpat, kā es to teicu attiecībā uz “Latvijas gāzi”.

— Tas nozīmē, ka tas varētu būt, nu, pēc gadiem diviem?

A.Bērziņš:

— Jā, jā. 2003.gads ir pēdējais monopola gads.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā