Par izglītības un zinātnes centru Priekuļos jau 170 gadu ilgumā

Dzimšana, izaugsme, pretrunas, mūžs

Baiba Rivža, LLMZA prezidente, Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāja, Sigizmunds Timšāns, LLMZA akadēmiķis, — “Latvijas Vēstnesim”

Pazīstamā vēstures doktora profesora Heinriha Stroda lielā interese iekļūt daudzos pasaules arhīvos un tos izmantot dzimtās Latvijas labā pavēra daudzas mazzināmas lappuses arī lauksaimniecības izglītības un zinātnes vēsturē. Tajā skaitā arī par pētījumiem Priekuļos pie Cēsīm. Ielūkosimies profesora grāmatā “Latvijas lauksaimniecības vēsture (Rīga, “Zvaigzne”, 1992., 120.–123.lpp.). H.Strods uz arhīvos atrasto dokumentu pamata raksta, ka Priekuļos ap 1000 desetīnu (desetīna = 1,0925 ha) lielo kroņa muižu rentēja Jānis Krēsliņš (Hohans Frīdrihs Kreslings). Jau 1831. gadā J.Krēsliņš “Vidzemes lauksaimniecības gadagrāmatā” (tā iznāca Tērbatā vācu valodā) publicēja plašu apskatu par 1829. gadā Vācijā iznākušo angļu lauksaimniecības speciālista A.Bītsona grāmatu “Jauna zemkopības sistēma bez kūtsmēsliem, arkla un papuvēm”. Tās autors rosināja lauku uzlabošanu veikt ar dedzinātu mālu. Jānis Krēsliņš kalendārā rakstīja, ka viņš šo metodi jau izmēģinājis Priekuļu muižā. Izmēģinājumi pierādījuši, ka lauku mēslošana ar apdedzinātu mālu cēlusi laukaugu ražas. Sākot ar 1834. gada pavasari, J.Krēsliņš pusi izmēģinājuma lauka mēsloja ar dūņām, otru pusi — ar apdedzinātu mālu. 1838. gadā Maskavā izdotās “Zemkopības Avīzes” 81. numurā J.Krēsliņš aprakstījis pieredzi kūtsmēslu efektīvākā izmantošanā, sajaucot tos uz lauka ar kaļķiem kaudzēs un kaudzes pēc tam pārsedzot ar zemi. Rezultātā izmēģinājumu laukā (3,28 ha) raža bijusi par 20% lielāka nekā pārējos tīrumos.

Profesors H.Strods grāmatā raksta, ka 1831. gada 5. jūnijā “Vidzemes Vispārnoderīgā un ekonomiskā biedrība” (darbojās kopš 1812. gada) saņēma J.Krēsliņa konstruētā skarifikatora (kultivatora) aprakstu un rasējumus. Salīdzinājumā ar zemniekiem zināmajiem kultivatoriem J.Krēsliņa konstruētais bija mazāks, un to vilka tikai viens zirgs. Bez tam šo kultivatoru varēja izgatavot lauku kalēji. J.Krēsliņš Priekuļos izmēģināja jaunas ārzemju kultūraugu šķirnes, lai noskaidrotu to piemērotību vietējiem apstākļiem. Tā, piemēram, 1838. gadā Priekuļu muižā audzēja 7 jaunas miežu, 2 auzu un 3 āboliņa šķirnes. Par rezultātiem interesentiem jāieskatās profesora H.Stroda grāmatā. J.Krēsliņš savā saimniecībā audzēja viengadīgo Ēģiptes āboliņu (ganībām), izmēģināja saulespuķes (rudens salnās nosala), krešu kāpostus (īpaši izmantoja bites). Apbrīnojamais un aizmirstais tālaika lauksaimniecības pētnieks Jānis Krēsliņš Priekuļos veicis arī citus izmēģinājumus, tajā skaitā arī meklējis līdzekļus cīņai pret augu kaitēkļiem.

H.Strods raksta: “Priekuļi bija kļuvuši par svarīgu lauksaimniecības pētījumu un izmēģinājumu centru, kurā latvieši deva savu ieguldījumu jaunās agrotehnikas attīstībā. Balstoties uz J.Krēsliņa izmēģinājumu rezultātiem, 1839. gada februārī tika iesniegts projekts par lauksaimniecības skolas ierīkošanu Cēsīs vai tuvākajā apkārtnē.”

Rosīga bija Cēsu novada ļaužu darbība izglītībā, lauksaimniecībā un kultūrā visā 19. gadsimtā. Taču tā ir kādas disertācijas vai cita pētījuma tēma. Sākās 20. gadu simtenis. Latviešu gaišākie prāti jau iepriekšējā gadsimtā meklēja ceļus, kā izglītot nākamos zemes saimniekus. Izdevās nodibināt dažas skolas Latvijas teritorijā. Taču to mūžs bija īss. Tās neapmierināja zemes saimniekotājus. Tādēļ 20. gadsimta pašā sākumā latviešu entuziasti, gaišākie prāti, meklē ceļus pie Krievijas ierēdņiem daudzās Latvijas vietās. Arī Priekuļos. Kāds bija šis ceļš? Izmantosim aculiecinieku rakstīto žurnālā “Latvijas Lauksaimnieks” 1925. gada 17. numurā “Kā tika nodibināta Priekuļu lauksaimniecības skola”:

“Priekuļu lauksaimniecības skola ir mūsu pašdarbības rezultāts. Viņa ir radusies uz lauksaimniecības biedrību ierosinājumu un arī savā tālākā pastāvēšanā ir palikusi kā biedrības uzturēta un vadīta skola. 1905. g. marta mēneša baigās Tirzas–Velēnas lauksaimniecības biedrība griezās pie Zemkopības ministrijas ar lūgumu, lai tā atvērtu lauksaimniecības skolu Vidzemē kādā kroņa muižā. Bez tam vēl kādas 30 lauksaimniecības biedrības pabalstīja viņas lūgumu ministrijā. 25. septembrī 1906. gadā ieradās Rīgā delegāti no 44 lauksaimniecības biedrībām un, pārrunājot jautājumu par skolas dibināšanu, nolemj dibināt zemāko lauksaimniecības skolu; tāpat arī nolemj, ka mācību valodai skolā jābūt latviešu un tai programmā jābūt kā obligātam priekšmetam. Programmas izstrādāšanas komisijā ievēl: mācīt. P.Gailīti, agr. P.Sauleskalnu, A.Braemeru, J.Laursonu un H.Enzeliņu. Bez minētiem locekļiem komisijā ar balsstiesībām piedalās vēl: Domeņu valdes priekšstāvis, agronomi J.Bergs, J.Mazvērsīts, K.Jēkabsons un veterinārārsts P.Ozoliņš. Sapulce nolemj lūgt skolas vajadzībām Vainažu muižu Valmieras apriņķī uz tādiem pat noteikumiem kā Pētermuiža bija izdota Rīgas Politehnikumam.

Līdzekļu savākšanai un skolas budžeta sastādīšanai tiek ievēlēta kuratorija no sekojošiem locekļiem: māc. P.Gailīts, H.Enzeliņš, M.Miezis, kultūrtehniķis J.Laursons un agr. P.Sauleskalns. Šai kuratorijai bez tam vēl uzdod vispārīgi skolas lietas tālāku virzīšanu saziņā ar tikko nodibināto Rīgas Lauksaimniecības Centrālbiedrību un lai vēlāk skolu nodotu pēdējās pārzināšanā. 1907. g. sākumā Vecpiebalgas lauksaimniecības biedrība saņem no Zemkopības ministrijas paziņojumu, ka viņai tiek piešķirta Vainažu muiža skolas ierīkošanai, bet bez kāda naudas pabalsta. 21. aprīlī 1907. gadā Vecpiebalgas lauksaimniecības biedrība savā pilnā sapulcē nolemj nodot lietas tālāku virzīšanu Rīgas Lauksaimniecības Centrālbiedrībai, kura tika nodibināta 24. jūlijā 1906. gadā. Tā kā Zemkopības ministrija Vainažu muižu atstāja lietošanā viņas agrākajam arendatoram, tad R.L. Centrālbiedrības valde ņēma tuvākā apspriešanā jautājumu par kādas zemnieku mājas pirkšanu minētam nolūkam. 25. jūlijā 1908. gadā centrālbiedrības valdes un 4 pilnas sapulces izvēlētie locekļi apskata Priekuļu muižu un atzīst to par ļoti noderīgu skolas nolūkiem. 4. oktobrī 1908. gadā R.L. Centrālbiedrības valde nolemj iegūt Priekuļu muižas kontraktu. Jau decembra mēnesī 1908. gadā Priekuļu muižas rentes tiesības tiek pārnestas uz Centrālbiedrības vārdu. Tiklīdz Centrālbiedrība bija uzņēmusies muižas saimniecības vadīšanu, sākot ar 1909. gada pavasari, tad arī viņa tūliņ ķērās pie skolas statūtu galīgas izstrādāšanas. Statūtus izstrādāja biedrības valde kopā ar skolas komiteju, biedrības sekcijām un ieinteresētām personām, bet muižas saimniecības organizācijas plānu izstrādāja agronoms H.Celmiņš. Lai skolas atvēršana nenokavētos, kamēr tiek apstiprināti statūti, tad jau 1910. g. rudenī tika atvērti ziemas kursi. Viņu programmu piemēroja projektējamās Lauksaimniecības skolas pirmā gada programmai, lai kursu beigušie varētu iestāties skolas 2. klasē. Uz ziemas kursiem pieteicās 43 kandidāti, kuri visi tika uzņemti. Kursos mācības iesākās 20. septembrī 1910. gadā. Kursus vadīja agronoms Jānis Bickis.

Skolas dibināšanas lieta tiek virzīta tālāk, un 23. janvārī 1911. g. Zemkopības departaments dod principiālu atļauju dibināt skolu pēc 26. maija 1904. gada noteikumiem un ar krievu mācību valodu.

Skolas vajadzībām tiek dota bezmaksas lietošanā no kroņa Priekuļu muižas 500 desetīnas. Departaments izsniedz skolai gadskārtēju 10 000 rubļu pabalstu mācību izdevumiem. 12. februārī 1911. g. Centrālbiedrības valdes locekļi paraksta līgumu ar Zemkopības departamentu par skolas uzturēšanu uz 12 gadiem. Pēc šī līguma Centrālbiedrība dabū no kroņa Priekuļu muižu bezmaksas lietošanā un 10 000 rub. gadskārtēju pabalstu, bet par to apsolās uzcelt skolas un muižas saimniecībai vajadzīgās ēkas, iegādāt inventāru un uzturēt viņus kārtībā.

Skolas statūtus galīgi apstiprināja 6. jūlijā 1911. g., un tikai tad, kad pēc skolas jautājuma iekustēšanās bija pagājuši jau vairāk kā 6 gadi, lauksaimniecības skolu varēja uzskatīt kā nodibinātu. Par skolas priekšnieku iecēla agr. Edg. Zemeli un par speciālo priekšmetu skolotāju E.Celmiņu.

Lai gan skolas organizācijas formālā puse bija nokārtota, priekšā stāvēja vēl grūtāks uzdevums, un tas bija — gādāt par pienācīgām telpām, jo vispār muižas ēkas atradās stipri nolaistā stāvoklī. Skolas vajadzībām vispirms piemēroja veco kungu māju, kur ierīkoja klases un 2 skolotāju dzīvokļus; trešam skolotājam telpas neiznāca, tam bija jādzīvo ārpus skolas, ap 1,5 verstis tālu. Skolnieku pansionātam arī nebija telpu. Ar steigu uzcēla jaunu strādnieku māju un ierīkoja tur pagaidām guļamistabas. Ziemā bez kavēšanās bija jāķeras pie materiālu izvešanas, lai steidzīgi ķertos pie jaunā skolas nama celšanas. Skolas ēkas plānu izgatavojis Aleksandrs Vanags, bet ēkas celšanas darbus izveda būvmeistars Akmentiņš. Ēku sāka celt 1912. g. pavasarī, un līdz rudenim viņa tiek jau tik tālu gatava, ka oktobra mēnesī skolnieki pāriet uz viņu dzīvot. Tanī pašā vasarā arī tiek uzcelta skolotāju dzīvojamā ēka. Būves darbus galīgi pabeidza tikai 1913. gadā.

Ievērojot šos R.L. Centrālbiedrības lielos izdevumus pie muižas un skolas ierīkošanas, Zemkopības ministrija 22. septembrī 1912. gadā paziņoja, ka līgums par Priekuļu muižas atdošanu un skolas uzturēšanu tiek pagarināts līdz 24 gadiem.

Skolas darbības periods sadalās 2 posmos. Pirmais laiks, kad tā darbojās kā 3 klašu skola, un otrais laikmets, kad tā darbojās kā lauksaimniecības vidusskola. (..)”

Īstus ziedu laikus skola sasniedza, kad to vadīja talantīgais pedagogs un organizators, kā arī vispusīgais mūziķis un koru diriģents Pāvils Kreišmanis–Kvelde. Par to plaši pastāstīts 1998. gadā Rīgā izdotajā grāmatā “Profesors Pāvils Kreišmanis–Kvelde”. Pēc viņa pāriešanas darbā uz Latvijas Universitāti direktora iedibinātās tradīcijas Priekuļu Lauksaimniecības vidusskolā saglabājās. Tās daudzos veidos, piemēram, labi sakārtotās mācībās, turpinājās arī padomju laikā Priekuļu lauksaimniecības mehanizācijas tehnikumā. Arī interesanta sabiedriskā dzīve un sports vienmēr bijusi šīs mācību iestādes sastāvdaļa.

Trešā atmoda šajā lieliskajā skolā ienesa lielas pārmaiņas. Mainījās specialitātes. Vēl arvien tehnikums meklē jaunus ceļus, lai izdzīvotu ceļā uz atvērto Eiropu.

20. gadsimta sākumā Priekuļos veidojās daudzveidīgs lauksaimniecības izglītības un zinātnes centrs, kuru, domājams, 1919. gadā sāka dēvēt par “Priekuļu Lauksaimniecības institūtu”.

Jau 1911. gadā te lika pamatus Baltijas (Priekuļu) mašīnu izmēģināšanas stacijai. Pirms tam, 1909. gadā, Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrība Priekuļu valsts muižā sarīkoja lauksaimniecības mašīnu un rīku konkursizmēģināšanu. Uz pirmajiem izmēģinājumiem no Kijevas politehniskā institūta uzaicināja speciālistus ar mēraparātiem. Baltijas mašīnu izmēģināšanas stacija darbību sāka 1911. gada 1. maijā. Tās uzdevums bija izmēģināt darbā un izraudzīt Baltijas apstākļiem kvalitatīvākās lauksaimniecības mašīnas un rīkus, iepazīstināt ar tām zemkopjus, veicināt mašīnu ieviešanu saimniecībās. Vēlākajos gados te konstruēja un izgatavoja mašīnu izmēģināšanas aparatūru.

Baltijas — Priekuļu (vēlāk atkal Baltijas) mašīnu izmēģināšanas stacijas dibināšanas iniciators, tās organizētājs un pirmais vadītājs (1911–1918) bija agronoms Viļums Skubiņš. Zināšanas lauksaimniecības mašīnu būvē viņš papildināja Pēterburgā. No 1949. līdz 1950. gadam V.Skubiņš izveidoja pirmo lauksaimniecības tehnikas muzeju Priekuļos (šī raksta līdzautors studiju laikā V.Skubiņa vadībā strādāja eksponātu sagatavošanā izstādīšanai). Priekuļos darbojās izcili Latvijas zinātnieki, piemēram, profesors Arvīds Lepiks (Leppiks), docents Jānis Balsars, profesors Edvīns Ķelpis, inženierzinātņu doktors Eduards Ciblis un vēl gandrīz 20 zinātņu kandidātu un doktoru. Gan līdz 1940. gadam, gan padomju laikā šī izmēģinājumu stacija darīja godu Latvijai un Priekuļiem. Te izdeva zinātniskos rakstus, speciālisti publicējās dažādos izdevumos. Mašīnu izmēģināšanas stacija bija cieņā Krievijā (PSRS), Eiropā un citos kontinentos. Sakarā ar stacijas 90. gadadienu 2001. gadā iznāca inženierzinātņu doktora Eduarda Cibļa sastādītā grāmata “Lauksaimniecības mašīnu un iekārtu kvalitātes uzraudzība Latvijā (1911–2001)”. Baltijas MIS savu iepriekšējo zinātnisko statusu zaudēja, kad to 1999. gada 14. jūnijā pārveidoja par “Lauksaimniecības tehnikas sertifikācijas un testēšanas centru”.

Priekuļi ir šūpulis Latvijā pazīstamajam Augu aizsardzības zinātniskajam institūtam. Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrība (RLC) 1911. gadā lūdza Zemkopības departamentu Priekuļos nodibināt zinātnisku iestādi kultūraugu kaitēkļu apkarošanai. RLC lūdza departamentu Priekuļos nodibināt centrālbiedrības Entomoloģijas staciju.

Šoreiz veicās. Jau 1911. un 1912. gadā departaments piešķīra 600 rubļu, lai sagatavotu speciālistu entomoloģijā. Uz Kijevas entomoloģijas staciju komandēja Freidenbergas (Priekuļu) zemākās skolas talantīgo skolotāju Jāni Bicki. Turklāt 1912. gadā departaments sarūpēja iespēju viņam īpašos kursos papildināt zināšanas fitopatoloģijā un lietišķajā entomoloģijā. Tādēļ arī 1913. gada 1. aprīlī J.Bicki nozīmēja par stacijas vadītāju, kas praktisko darbību sāka 23. aprīlī. Entomoloģijas staciju drīz vien pārdēvēja par Baltijas kultūraugu kaitēkļu apkarošanas staciju. Kad Latvijas brīvvalstī nodibināja Augu aizsardzības institūtu, Priekuļos turpināja darbu attiecīgā nodaļa. Izskatot ap 500 lappušu biezo pārskatu par stacijas darbu (to atrada jau pēc Latvijas Republikas atjaunošanas 90. gados mēslu izgāztuvē, un atradējs dokumentus nodeva Priekuļu lauksaimniecības izglītības un zinātnes muzejam), varēja secināt, ka šis darbs bijis uzticēts izcilam zinātniekam. Uz šejieni rakstīja jaunie zinātnieki, piedāvāja savus atklājumus. Jāņa Bicka darbu augstu novērtēja Pēterburgā, Kijevā, Maskavā un citos Krievijas zinātnes centros. Interesenti plašāku ieskatu par stacijas darbu var izlasīt krievu valodā izdotajās J.Bicka atskaitēs, sākot no 1913. gada.

Priekuļu selekcijas stacijas jeb agrāk dēvētās Lauksaimniecības izmēģinājumu un selekcijas stacijas dibināšanas jautājums tika izlemts 1910. gada februārī. Tā kā stacijas ierīkošanai trūka līdzekļu, stacija rīkoja tikai ceļojošos izmēģinājumus. Jau sākot ar 1911. gadu, tādus rīkoja P.Kreišmanis, E.Bauers, J.Blumbergs, J.Vārsbergs, J.Bickis un citi agronomi, instruktori un lauksaimniecības studenti.

1912. gada 15. martā nolēma dibināt izmēģinājumu staciju, izvēloties šim nolūkam Priekuļu muižas Birzes māju. Šo darbu uzticēja agronomam J.Lūkem. Viņš lauksaimniekiem izplatītajā anketā labi izstrādāja stacijas darbības plānu. Plašāku pārskatu sniedz 1931. gada Latvijas Lauksaimniecības centrālbiedrības izdevums Rīgā “Priekuļu Lauksaimniecības institūts”. Praktiski stacija darbu sāka 1913. gada 23. aprīlī. Priekuļu selekcijas staciju līdz mūsdienām ir vadījuši daudzi izcili pētnieki un organizatori. Stacijas panākumus kaldināja vairāki desmiti zinātņu kandidātu, doktoru un praktiķu. Visus gadu desmitus viņi darīja slavenu pasaulē Priekuļu selekcijas stacijas vārdu. Par to īpašs priekuliešu raksts šajā “LV” numurā.

Daudzās Priekuļu zinātniskās un izglītības iestādes vienoja kopējs nosaukums — Priekuļu Lauksaimniecības institūts (apzināti divi izdevumi ar šādu nosaukumu: “Priekuļu Lauksaimniecības institūts 1910.—1925.g.”, izdots Rīgā 1925. gadā, un Rīgā 1931. gadā — Latvijas Lauksaimniecības centrālbiedrības izdevums “Priekuļu Lauksaimniecības institūts”). Šie izdevumi dokumentē visu Priekuļos izvietoto izglītības un zinātnes iestāžu darbību kopš to dibināšanas. Arhīvos nav atrasts dokuments, kas liecinātu par šī nosaukuma — “Priekuļu Lauksaimniecības institūts” — juridisko statusu. Vairāki bijušie Priekuļu iestāžu darbinieki pārrunās minēja, ka šo nosaukumu ierosinājis Pāvils Kreišmanis–Kvelde P.Stučkas vadītajai lielinieku valdībai, lai glābtu no iznīcināšanas daudzās 20. gadsimta pirmajos gados nodibinātās iestādes.

Šajā ieskatā mēs minējām tikai lielākās iestādes, kuras ar mainītiem nosaukumiem darbojās visu 20. gadsimtu. Taču īsāku laiku Priekuļos bija vēl citas lauksaimniecības zinātniskās iestādes: Priekuļu muižas saimniecība ar vaislas buļļu un ērzeļu stacijām, augļu koku dārzs un augļu kociņu audzētava ar augļu žāvētavu un augļu pārstrādāšanas ietaisi, Lauksaimniecības mašīnu izmēģināšanas stacijā darbojās labības tīrāmais un sēklas šķirošanas punkts, kā arī Meteoroloģiskā stacija, Lauksaimniecības izmēģinājumu un selekcijas stacijā bija ierīkota labības kalte (to varēja izmantot zemnieki), Priekuļu lopkopības skola (vasaras prakse).

Priekuļi, tāpat kā visa Latvija, pārdzīvoja Pirmā pasaules kara un Otrā pasaules kara briesmas. Izglītības un zinātniskās iestādes bija tuvu iznīcībai, taču vienmēr atdzima no jauna. Visgrūtāk Priekuļi atdzimst pēc Trešās atmodas. Kādi tie būs rīt, īsti pateikt nevar neviens. Lūk, ko uz šo jautājumu atbildēja izglītības, zinātnes un bijušais pašvaldību darbinieks Jānis Līpacis:

“Lauksaimniecības iestāžu kopums, kas jau deviņdesmit gadus darbojas Priekuļos, Latvijai bija, ir un būs vajadzīgs. Priekuļu galvenā vērtība ir mācību, praktiskās zinātnes un ražošanas ciešā vienotība un labās tradīcijas, ko tādā apmērā un koncentrētībā kā Priekuļos nevar atrast nekur citur, ne tikai Latvijā, bet arī tālu ārpus tās.

Mainoties lauksaimniecības tehnoloģijām un lauksaimnieciskās ražošanas lomai Latvijā, protams, ir jāmainās arī Priekuļiem. Šo attīstību es redzu galvenokārt trijos virzienos.

Pirmais — Priekuļu lauksaimniecības tehnikumam un Jāņmuižas arodģimnāzijai, pastiprinot sadarbību mācību bāzes izmantošanā, jāattīstās kā Vidzemes lauksaimniecības mācību centram, ar daudz lielāku nekā pašreiz apmācāmo profesiju skaitu, jo sevišķi paplašinot ar lauksaimniecisko ražošanu tieši nesaistīto, bet laukos vajadzīgo profesiju apmācību.

Otrais — uz Baltijas mašīnu izmēģināšanas stacijas bāzes sadarbībā ar Priekuļu selekcijas staciju un sēklkopības saimniecībām jāveidojas lauksaimniecisko tehnoloģiju un inovāciju centram.

Trešais — uz tehnikuma un citu iestāžu sporta kompleksu bāzes jāattīstās Vidzemes nozīmes sporta centram.

Pašreiz diemžēl Priekuļu iestāžu nozīmība ir mazinājusies. Tomēr man nav šaubu, ka tuvākajos desmit gados mēs iemācīsimies likt lietā Latvijas dabas daudzveidības un mērenā klimata dotās priekšrocības daudzveidīgu un augsti kvalitatīvu lauksaimniecības produktu ražošanā un tā kļūs par vienu no Latvijas ekonomikas stūrakmeņiem un virzošo spēku arī Priekuļu izaugsmei.”