Ģirts Valdis Kristovskis, Latvijas aizsardzības ministrs, — Lāčplēša dienas sakarā

Latvijas aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis atbild uz Latvijas Radio redaktora Ata Skalberga jautājumiem. Intervijas ieraksts Latvijas Radio paredzēts 10. novembrī pulksten 19.08.

— Kā NATO vadība vērtē Latvijas miera uzturēšanas vienības, kas darbojas Bosnijā?

— Ne tikai NATO, bet arī virkne partnervalstu, kas darbojas miera uzturēšanas pasākumos, kā zviedri, somi, ar kuriem mūsu bruņotie spēki nonāk saskarsmē, vērtē pozitīvi, jo mūsu karavīri savus pienākumus veikuši profesionāli, labā kvalitātē. Ir labas atsauksmes no sadarbības partneriem un civilajiem iedzīvotājiem, kas šo sadarbību ir piedzīvojuši. Vērtējums ir labs. Pieredze, ko mūsu karavīri iegūst, ir vērtīga. Latvijas vārds un karogs tiek godam pārstāvēts visur, kur mūsu karavīri piedalās.

— Vai tas dod pozitīvu attieksmi, lai Latviju uzņemtu NATO?

— Noteikti jā, jo NATO valstis uzmanīgi vērtē mūsu pašaizsardzības spējas un vienlaikus skatās, cik aktīvi mēs vēlamies līdzdarboties miera nodrošināšanā, stabilitātes veicināšanā Eiropā un plašāk pasaulē. Protams, NATO valstis apzinās, ka mums kā jaunai valstij šo lēmumu pieņemšana, karavīru nosūtīšana, izdevumu segšana ir diezgan problemātiska, taču svarīgi ir, ka mēs šo gribu parādām. NATO vērtē mūsu valsts gribu, nosūtot savus karavīrus šādu internacionālu uzdevumu veikšanai.

— Kādas ir atsauksmes par Latvijas armijas daļu sagatavotību NATO prasībām šeit, Latvijā?

— Tie jautājumi, ko izskata dažādi vērtētāji, visaugstākā ranga ģenerāļi un sagatavotības virziena speciālisti, ir dažādi. Attīstot mūsu bruņotos spēkus no nulles situācijas pirms desmit gadiem, mēs nevaram visos virzienos sasniegt strauju attīstību. Kopumā ņemot, man nākas dzirdēt pietiekami daudz pozitīvu vērtējumu. Rietumu partneri ir pamanījuši, ka mēs esam efektīvi ieguldījuši līdzekļus izvirzīto uzdevumu sasniegšanā. Tie cilvēki, no kuriem ir atkarīga attīstība un pieņemto lēmumu ieviešana dzīvē, cenšas to darīt godprātīgi. Ir redzama attīstība valsts aizsardzības sistēmā. Jaunā spēka struktūra būs jāsasniedz līdz 2008. gadam. Tajā ielikts viss intelektuālais pieredzes apkopojums, kas mums ir.

— Kā jūs vērtējat ārzemēs dzīvojošo latviešu palīdzību Latvijai ceļā uz NATO?

— Šī palīdzība ir nozīmīga. Ārzemju latviešu militārie speciālisti ir nākuši talkā kā mana biroja padomnieki. Un viņi savu militāro pieredzi nesavtīgi iegulda konkrētu pasākumu ieviešanā, mūsu izglītības sistēmā, nodrošinājuma sistēmā, mācību rīkošanā, daudzos dažādos jautājumos gaisa spēkos, gaisa novērošanas sistēmā, informātikas sistēmās. Šī pieredze lieti tiek izmantota. Bet tas nav vienīgais Rietumu latviešu atbalsts. Svarīgi ir tas, ka Amerikas latviešu apvienība un Pasaules brīvo latviešu apvienība, to vadība, velta līdzekļus, kā prioritāti ir radījuši atbalsta fondu NATO paplašināšanai Baltijas valstu vienotai uzņemšanai NATO. Tas ir ļoti būtisks darbs, ko latvieši veic ASV un, kur tas iespējams, cituviet pasaulē.

Lāčplēša Kara ordenis un ordeņa zvaigzne

— Daudzi uztraucas, ka pēc traģiskajiem notikumiem 11. septembrī Ņujorkā un Vašingtonā ASV var satuvināties ar Krieviju tiktāl, ka var mainīt savu labvēlīgo attieksmi pret Baltijas valstīm un orientēties galvenokārt uz sadarbību cīņā pret terorismu. Vai šīs bažas ir nopietnas?

— Es domāju, ka šādas bažas vienmēr pastāvēs, jo arī daudzi Rietumu pasaulē skatās ar bažām uz Krievijas nodomiem, kā tā izmanto 11. septembra notikumus savās interesēs. ASV jau līdzšinējās aktīvās sadarbības rezultātā, balstoties uz ASV un Baltijas hartu, ir izveidojušies stingri principi un attieksme pret nākamo paplašināšanos, kas notiks Prāgā. Šo principu pamatā ir morāli apsvērumi. Cik man ir bijušas tikšanās visdažādākajos līmeņos, gan ar ASV politiķiem, augstām militārpersonām, es esmu saņēmis konkrētu un precīzu attieksmi, ka nevar būt runas par to, ka šis terorisma apkarošanas pasākums jeb sadarbība starp ASV un Krieviju varētu tikt izmantota spekulatīvi, lai bremzētu Baltijas valstu uzņemšanu NATO. Šī ASV apņemšanās tiek arī pausta attiecībās ar Krieviju. Tāpēc man ir liela ticība un pārliecība, ka tieši šajā jaunajā situācijā ASV politiķi vēl ciešāk novērtē teikto. ASV grib izveidot sev ciešu atbalstu demokrātisko valstu vidū. Šinī gadījumā tā nevērtē, cik liela ir valsts savos mērogos. Ja salīdzinām lieluma ziņā Latviju ar Krieviju, tad var likties, ka ASV rēķināsies galvenokārt ar Krieviju. Bet tā tas nav. ASV raugās uz katru suverēnu valsti kā uz līdzvērtīgu partneri terorisma apkarošanā un to demokrātisko vērtību aizstāvēšanā, kuru dēļ ir veidota NATO.

— Vairāki Krievijas politiķi, piemēram, Sergejs Markovs, pieprasa Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam, lai viņš panāk no ASV dažāda veida pretimnākšanu Krievijas interesēm apmaiņā pret Maskavas atbalstu pretterorisma kampaņā. Un viena no šīm prasībām ir neatbalstīt Baltijas valstu uzņemšanu NATO. Vai V.Putins varētu uzspiest prezidentam Džordžam Bušam, lūk, šādu prasību?

— S.Markova politika un šīs prasības ir pašreizējās Krievijas ārpolitikas atspoguļojums. Taču es gribu teikt, ka V.Putins nevar uzspiest neko ASV prezidentam. V.Putins var lūgt, taču nevar būt runas par spiedienu. ASV, attīstot pretterorisma programmu, ļoti precīzi jau ir formulējušas savu nostāju. Līdz ar to šādi S.Markova un citu Krievijas politikas veidotāju mēģinājumi ir pašapliecināšanās sabiedrības priekšā, kam nevar būt ietekme ASV politiskajās aprindās.

— Cik nopietna ir Krievijas vēlēšanās iestāties NATO?

— Tā ir vēlme, kas radusies V.Putinam, meklējot jaunus ceļus situācijā, kad Krievijas sabiedrība atrodas veco stereotipu varā, kas uzskata, ka NATO ir agresīva un vērsta pret Krieviju. Šis stereotips Krievijā diemžēl tiek kultivēts. Tajā pašā laikā V.Putins aktīvi piedalās Krievijas ārpolitikā un varbūt ir izdarījis zināmus secinājumus, ka Krievijai nav citas alternatīvas kā sadarboties ar demokrātisko pasauli, ar Eiropu un pārņemt tos principus, kas valda šajā sabiedrībā. Taču, lai tuvinātos Krievijai, ir jāpārņem tie principi, kas valda Eiropā. Bet tas nav viegli un vienkārši, tāpēc V.Putins manipulē šajā situācijā. Viņš ir gudrs un tālredzīgs, bet man joprojām ir sajūta, ka viņš nav atteicies no savas iepriekšējās pieredzes. Protams, viņš nav brīvs, lai Krievijas mērogos veiktu straujus politiskus manevrus. Gribētos saskatīt ko pozitīvu, tāpēc man pašam ir tāda doma, ka V.Putins meklē kādus ceļus, kā izlīgt ar Eiropu. Bet tas prasa ļoti daudz mājas darbu Krievijā. Tas nenozīmē, ka šo mājas darbu nepaveikšana netiks izmantota, lai vērtētu Krieviju. Jāņem vērā visi aspekti — Krievijas demokrātiskums, ekonomiskā situācija un attieksme pret savām kaimiņvalstīm.

— Latvija ir atkārtoti apliecinājusi sevi kā ASV sabiedroto. Vai tuvākajos mēnešos varētu būt vajadzība latviešu karavīriem doties palīgā ASV un citām NATO valstīm Afganistānā?

— Šāda vajadzība pašreiz nav un netiek izskatīta. Un diez vai tā nākotnē varētu būt aktuāla. Latvijas karavīri varētu tikt aicināti līdzdarboties plašāk Kosovas vai bijušās Dienvidslāvijas krīzes tālākā samazināšanā. Kā zināms, tur situācija nav stabila, un tur ASV bruņotie spēki ir iesaistīti diezgan plaši. Taču, tā kā Afganistānas operācijas risināšana prasa spēku pārvietošanu, tas nozīmē, ka NATO kandidātvalstis, tai skaitā Baltijas valstis, noteikti varētu būt aicinātas atslogot tieši to sektoru Dienvidslāvijā, kur tagad tiek izmantoti ASV bruņotie spēki. Protams, mūsu iespēju robežās.

— Maskavā drīzumā iznāks grāmata krievu un angļu valodā, kura būs veltīta igauņu un latviešu leģionāriem. Šie leģionāri būs parādīti kā briesmīgi nacisti, fašisti utt. — ar mērķi nepieļaut, ka Baltiju uzņem NATO. Vai tamlīdzīga propaganda varētu traucēt Latviju ceļā uz NATO.

— Es domāju — ne! Tā ir saruna, kuru Rietumu politiķi ir dziļi izpratuši un saprot, ar kādu mērķi šādu darbu izdod. Varbūt jāpagaida, kamēr šī grāmata būs izdota. Tad varēs vērtēt, vai ir mēģinājums izmantot to tālāka naida kurināšanai, kuru Krievijas agresīvās aprindas vēlas uzturēt un aktualizēt, lai nepieļautu Krievijas un Latvijas attiecību normalizēšanos. Un radīt bažas, vai Latvija atbilst uzņemšanai NATO.

— Mūsu valstij naidīgie specdienesti kopā ar “piekto kolonnu” var sarīkot provokācijas Latvijā — etniskas sadursmes, dažādas nekārtības. Mēs zinām, kāds būtu to mērķis. Vai NATO vadība tam ir gatava, ka var strauji pieaugt apmelojumu kampaņa pret Latviju?

— Jā. Latvijā ir pietiekami daudz NATO valstu diplomātu, dažādas starptautiskās institūcijas, pārstāvniecības, kas seko līdzi mūsu demokrātiskajai attīstībai, cilvēku attiecībām, cilvēktiesību jautājumiem. Un Latvija laika gaitā iegūst arvien pozitīvākus novērtējumus. Mūs uzskata par Eiropas standartiem atbilstošu valsti, kura pati spēj tikt galā ar šīm pretrunām. Tie apvainojumi, kurus mums nedraudzīga valsts vai atsevišķi politiķi cenšas fabricēt, tiek attiecīgi vērtēti kā nepamatoti.

— Es jūs intervēju tieši pirms gada, arī pirms Lāčplēša dienas. Un tad jūs teicāt, ka, tuvojoties laikam, kad Latviju varētu uzņemt NATO, Krievija pastiprinās savu propagandu ar pieaugušu intensitāti. No kā mums šobrīd būtu visvairāk jāuzmanās?

— Vissvarīgāk būtu nedot argumentus, kas liktu valdībai pieņemt lēmumus, kas ir pretrunā ar vienotas nostādnes veidošanu kādos sarežģītos jautājumos, nedot iemeslu mums nedraudzīgiem spēkiem negatīvā gaismā parādīt mūsu valsti. Visbūtiskāk te būtu nesaasināt problēmas.

— Rīt — 11. novembris, Lāčplēša diena. Vai Latvijas armijas daļās to atzīmēs kā svētkus?

— Jā. Lāčplēša diena ir īpaša diena. Tā saistīta ar cilvēkiem, kas cīnījušies par savas tautas brīvību un mūsu valsts izveidi un nosargāšanu. Tieši šajā dienā jāpiemin šie cīnītāji. 11. novembrī būs Rīgas garnizona parāde. Būs virsnieku balle, instruktoru balle un citi pasākumi. 11. novembris būs īpaša diena, kad mēs godināsim mūsu varoņus.

— Vai varam teikt, ka Lāčplēša gars mājo Latvijas armijā, ir godā un ka Latvijas armijas rindās ir nākamie Lāčplēši?

— Jā, tie ir. Lāčplēši sevi parāda ne tikai kara laukā, bet arī miera laikā. Kad mums jāparāda NATO dažādu prasību izpilde, to var paveikt tad, ja ir nopietns, patiess, nesavtīgs darbs. Nevis nākamie, bet esošie Lāčplēši ir mūsu rindās. Daudzi armijas cilvēki ir pelnījuši, lai viņus piepulcētu Lāčplēša gara cienīgiem cilvēkiem.

— Ko jūs gribētu novēlēt Latvijas armijas karavīriem un virsniekiem Lāčplēša dienā?

— Es gribu vēlēt katram sevī augsti turēt savu profesionālo godu un būt tautas mīlētiem. Lai visa sabiedrība skatās ar uzticību uz Latvijas armiju. Lai mēs atbilstu NATO prasībām un lai mūsu valsti nākamgad uzņemtu NATO. Lai Latvija būtu tai drošības zonā, kādā atrodas Eiropas valstis. Lai katrs karavīrs justos gandarīts, ka viņš piedalījies šajā procesā.