Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Augstajā dzīves, skaņu un mākslas kalnā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 9.11.2001., Nr. 162 (2549) https://vestnesis.lv/ta/id/55486

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par izglītības un zinātnes centru Priekuļos jau 170 gadu ilgumā

Vēl šajā numurā

09.11.2001., Nr. 162 (2549)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Augstajā dzīves, skaņu un mākslas kalnā

Šodien Maestro Leonīds Vīgners atzīmē savu 95.dzimšanas dienu

VIGNERS.JPG (34317 bytes)
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks, Maestro Leonīds Vīgners Dziesmu svētkos 1998.gada 5.jūlijā Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Viņš ir latviešu mūzikas leģenda — Maestro, Profesors, Meistars. Kad šovasar viņš kā Rīgas astoņsimtgades Dziesmu svētku Goda virsdiriģents, ratiņos sēdot, parādījās Lielajā estrādē, lielo kopkori un visu dziesmu laukumu pāršalca sajūsmas vilnis. Tauta saviļņojumā un godbijībā cēlās kājās, sveicinot savu krīvu krīvu gaidāmajā 95. dzimšanas dienā. Tagad tā pienākusi. Un tieši šodien, mākslinieka lielajā goda dienā, apgāds “Pētergailis” laiž tautā muzikoloģes Rūtas Paulas grāmatu “Maestro Leonīda Vīgnera stāsti un stāsti par Leonīdu Vīgneru”. Pirms dažām dienām saņemot signāleksemplāru, apgāda vadītāja Inguna Cepīte sacīja: “Strādāju šai darbā jau desmit gadus, bet ne par vienu grāmatu nav bijis tik liels prieks. Leonīds Vīgners mūsu ģimenē vienmēr bijusi vislielākā autoritāte. Ar to es esmu augusi. Starp tiem, kas stāsta par Maestro, ir arī mana māte Ausma Derkēvica un vīrs Ansis Sauka. Ar šo grāmatu mūsu apgāds aizsāk sēriju “Latvijas laikazīmes”, kas vēstīs par mūsu lielākajām personībām Latvijas kultūrā, zinātnē un citās jomās.”

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

“Visu sevi atdevis mūzikai, to no citiem prasījis, skaņās un vārdos trāpīgs, stūrgalvīgs un — pieļāvīgs, spurains un — miermīlīgs, nesaudzīgs un — iejūtīgs, nepieejams un — dvēseliski atvērts, pazemots, bet taisns, lauzts un — nesalauzts ir Leonīds Vīgners” — tā savu grāmatu sāk Rūta Paula. Piecu gadu laikā viņai ar Maestro bijušas neskaitāmas tikšanās un sarunas, kuru liecinieki šajos gados bijuši tūkstošiem radioklausītāju. Nu tās visas grāmatā, ko grezno slavenie “vīgnerismi” — no Meistara atziņām un piezīmēm nošu lapu malās. Daudz fotoattēlu. Daudzu pazīstamu mūziķu stāsti par Leonīdu Vīgneru.

Ar izdevējas atļauju — mazs ieskats grāmatā.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Atverot grāmatu “Maestro Leonīda Vīgnera stāsti un stāsti par Leonīdu Vīgneru”:

Šīs spējas ir Dieva dotas

Man bija liela laime klausīties leģendāro Ludviga van Bēthovena 9.simfonijas atskaņojumu Sanktpēterburgā, toreizējā Ļeņingradā. Dziedāja gan mūsu Valsts

VIGNER2.JPG (31059 bytes)
Dziesmu svētku Lielajā estrādē 1998.gada 5.jūlijā

Akadēmiskais, gan Radio koris. Kā viņš izveidoja šo simfoniju! Beidzamo daļu no absolūta klusuma, kad gandrīz nemaz nav skaņas, līdz grandiozām gavilēm. Tik ideālu skanošu klusumu, kad skaņa it kā būtu, it kā nebūtu, mācēja dabūt tikai Vīgners. Kaut ko tādu Ļeņingrada nebija dzirdējusi, un mēs — arī. Tā laikam bija laimes stunda arī pašam Vīgneram.

(..) Es nezinu un neredzu nevienu viņam līdzīgu lielāku diriģentu — ne mūsu, ne svešzemju. Strādājot ar Valsts kori, man gadījies satikties ar ļoti daudziem pasaules klases diriģentiem gan no bijušās Savienības, gan ārzemēm, esmu bijusi daudzos festivālos, kuros piedalījušies dažādi orķestri un diriģenti ar pasaules vārdu. Bet tādu muzikālu atklāsmi kā Vīgneram es nevienam neesmu izjutusi. Ir spoži, eleganti orķestri un brīnišķīgi spēlē, arī daudzi diriģenti strādā labi, tomēr tā mūzikas emocionālās jušanas spēka nav! Šīs spējas ir Dieva dotas, tās nevar iemācīt.

(..) Manuprāt, mēs sevi esam apzaguši. Latvieši apzaguši savu mūzikas kultūru, līdz galam nesaprazdami Vīgnera varēšanu.

(..) Tieši Vīgners ir 20.gadsimta latviešu mūzikas leģenda, ko mēs neesam līdz galam pratuši nosargāt un cienīt. Tas ir apbrīnojams sīkstums un garīgais spēks, kas ļāvis Maestro Vīgneram pārdzīvot tik daudz sitienu un ar paceltu galvu vēl šodien sēdēt Dziesmu svētku laukumā.

Ausma Derkēvica

Es — Leonīds Vīgners — vienmēr esmu palicis es. Nelokāms

Manu gadu skaitlis katrā ziņā ir mazāks par simtu, tomēr tas ir ievērojams.

(..) Un, kad es tā skatos, kur būtu kas nosodāms, vai par maz, vai neizdarīts — nav! Bet, sevi vērtējot, jāsaka: man bijis ļoti daudz pārdzīvojumu mana rakstura dēļ... Un laikmets bija briesmīgs. Bija viens posms, tad nāca otrais pretējais, trešais, ceturtais... Un visu to laiku mūsu latviešu tautai bija jāizdzīvo. Daži — vājākie — pakļāvās. Iekļuva straumē un peldēja. Nāca pretējā vara — arī vajadzēja piemēroties: vai nu pazust, vai “pārkrāsoties”. Tas nozīmē, ka vispār pozitīvais nemaz nevarēja būt. Kā jūra — visu laiku viļņo, viļņo, viļņo.

Taču es biju nelokāms. Es — Leonīds Vīgners! Un neviens nevarēja mani izrīkot, izmantot manu garīgo būtību. Es — biju es — visu laiku. Caur to nostiprināju savu raksturu, biju nelokāms, taisns. Nebiju naidīgs, — tikai: paliku es pats, lai kāda arī bija situācija mūsu valstī.

Mēs dabūjām savu patstāvību. Saprotams, bija savi virzieni. Tad nāca karš. Vieni valdnieki nāca, citi gāja. Un cilvēki bija apjukuši. Es gan visos laikos skaidri apzinājos, kas notiek, par ko ir jācīnās, kas jāaizstāv. Pārmaiņas notiek, bet es palieku nemainīgs. Es varēju būt es, bet mani cienīja un atzina. Daudziem es biju nepatīkams, viņi mani mēģināja visādi pazemot. Bet neiznāca! Pazemojumus es pārdzīvoju un tomēr paliku tāds, kāds esmu. Taču kopumā varu pateikt, ka mana dzīve bijusi pozitīva.

Mana garīgā būtība koncentrējas uz mūsu kultūras būtību — latviešu, latviešu un vēlreiz — latviešu. Kultūra un tieši Latvijā. Man ir pilna galva ar idejām par to, kas būtu jāuzsver, kādā virzienā jāiet. Vienu varu pateikt uzreiz: pirmajā vietā ir latvietība. Bet ne veiklu latviešu biznesmeņu garā, nē! Jo daudzi no viņiem iemācījušies ārkārtīgi veikli pļāpāt, bet nekādas jēgas nav... Tā ir mūsu pašu vaina, ka ar pļāpām piemuļķo tautu. Tā notic — dažreiz tūlīt, dažreiz pēc ilgāka laika. Vēlāk atklājas, ka ir piemuļķota, jo solītais aizmirsts. Tad arī skaidri redzams, kurš ir īsts latvietis, kurš neīsts...

Man ir pilna galva ar domām, kā varētu panākt, lai latvietība sevi izprot pareizi. Diemžēl esmu piesaistīts pie krēsla, esmu sprostā. Sēžu starp savām grāmatām, notīm, platēm, kuras man pa visiem gadu desmitiem sakrātas, — visas pilnvērtīgas lietas. Sēžu un gudroju i par tagadni, i pagātni...

Par mākslinieka sūtību

Īstiem, talantīgiem māksliniekiem galvenais ir mākslinieciskā izpausme, un tikai tad seko profesionalitāte. Citi gan apgūst tā saucamo profesionalitāti un pēc tam “taisa” mākslu savā izpratnē, tēlo mākslinieku. Bet īstie mākslinieki ir tie, kas iedzīvojas, dzīvo mākslas darbos tā, ka viņiem nekas nav jātēlo, viņi tādi ir.

Vislabāki dziedātāji pārvaldīja visu mūziku. Pārvaldīja. Liela tiesa, kuri nezin to lietu, tie aiziet, nodzied un cauri. Bet klausītājiem nav gandarījuma, un mūzika arī paliek nerādīta, tikai nodziedāta. Jo vairāk mūziķis strādā, jo tā lieta viņam kļūst saprotamāka.

Par diriģentiem man ir savas domas. Katrs no viņiem var un prot diriģēt orķestri labi tehniski. Bet lielie diriģenti — tie, kam ir vārds —, tie nediriģē, bet muzicē. Tas ir pilnīgi kaut kas cits. Es nekad nediriģēju, es vienmēr muzicēju. Pēc izjūtas. Komponists, piemēram, ir pierakstījis partitūru, bet tā ir kā fotogrāfija, tā nevibrē. Ir ļoti laba mūzika, bet tā skan tur — uz tās lapas. Ir sarakstītas notis, un tās skan sevī. Daži mūziķi skatās notīs, daži — mūzikā. Notīs skatās profesionālis, kas ir pēdiņās profesionālis. Bet mākslinieks — viņš neskatās, viņš redz un dzīvo līdzi tai mūzikai. Un pārdzīvo. Katram iznāk savādāk, un viņš nemaz nevar to izteikt, kad viņam prasa. Viņš saka: “Es tā jūtu.” (..) Nedrīkst pieļaut paviršības, vajag visā iedziļināties. Tikai tad rodas attieksme pret mūziku. Bet cits paskatās: ā, ir uz četri! — un diriģē uz četri. Diriģē, bet nepārdzīvo. Diriģēšana un pārdzīvošana ir ļoti atšķirīgas lietas.

Par Dziesmu svētkiem

Dziesmu svētkos sāku diriģēt jau lielinieku laikā. Pēc kara daudzu mūziķu vairs nebija un tādēļ mani aicināja par virsdiriģentu. (..)

Toreiz repertuārā vajadzēja iekļaut oficiālās dziesmas, kas reizēm nebija no tām sliktākajām muzikālajā ziņā. Komponēja tie, kas gribēja sev taisīt karjeru, vispirms partijas biedri. Bija obligātie nosaukumi, virsrakstā vienmēr vajadzēja vārdu “padomju”, un iznāca, ka mēs visi elpojām ar padomju elpu... Brauca klausīties no Krievijas. Ko “augšā” lika, to dziedāja. Un ar to rēķinājās, taču tās dziesmas dziedāja oficiāli, bez entuziasma. Ne labi, ne slikti. Tās nekad nevajadzēja atkārtot, nodziedāja, un cauri. Cilvēki bija apstulboti un apstulboti dziedāja par padomju Latviju. Dziedāja ar smaidu uz lūpām, bet nejūsmoti. Arī visi partijnieki mehāniski runāja un dziedāja. Mute kustējās, un ausis, kas klausījās, arī kustējās... Bet, kad nāca “Gaismas pils” un “Jāņu vakars” — tās dziedāja pavisam savādāk. Un jūsmoja arī savādāk.

Kas ir dziesmu svētki? Tie ir mūsu vienotāji. Tajos mēs sanākam kopā, lai sapazītos un sadziedātos, ja ir latviešu Dziesmu svētki, tad tajos jābūt latviešu repertuāram.

Uz dzīvi skatos rezignēti, bet godinoši

Kas ir bagātība? Galvenā bagātība ir sakopotas garīgās vērtības. Lūk, te man apkārt ir grāmatu kaudzes — milzu vērtības no visas pasaules: i dzejnieki, ir rakstnieki, tur ir visa mana būtība, garīgā esība. Bez šaubām, visu to izlasīt nav iespējams. Līdz šim, cik varēju, es tur iedziļinājos, un tie ģēniji, tie visi man bija par ceļa rādītājiem. Vienreiz iepazinu viena skatījumu, otrreiz otra, un tā tālāk — pakāpeniski, pa gabaliņam iepazinos ar daudzām lielām lietām — pasaulīgām, fundamentālām. Līdz ar to mana garīgā pasaule ar katru reizi kļuva mazliet bagātāka.

Es ļoti daudz savā dzīvē esmu lasījis, klausījies mūziku. Tā nāca kā plūdi, lieli, lieli plūdi. Un es pludoju vārdos un skaņās — i peldus, i laivā... un dziļi elpoju. Es neņēmu, bet dzīvoju līdzi. Galu galā sajutu, ka nieciņš no visa tā paliek manā garīgajā skanējumā. Šī uzņemšana pacilā, pilnveido mūsu esību, protams, tik, cik esam spējīgi to uztvert un paturēt sevī. Es, piemēram, lasīju, pārdzīvoju, tīksminājos par Raiņa ģenialitāti. Un liku viņu skaņās ar lielu, lielu cienību.

Tur skapjos ir ieraksti, daudz manu darbu, un es varu būt lepns, ka tie ir ierakstīti. Ir notis — veseli kalni! Ļoti daudz darbu, kurus vairs nespēlē. Daudzi mani draugi apmiruši, bet pie manis daudz no viņiem palicis. Guļ skapī. Pie manis ir viena otra partitūra, kuras nekur citur nav, un neviens pat nezina, ka tāda ir. Tā ir liela vērtība.

Kā liktenis lēmis, tā pašlaik dzīvoju. Neteikšu, ka nepatīkami. Bet uz to pusi. Galvenais — nevajag kreņķēties. Es sēžu šeit krēslā no rīta līdz vakaram, pie manis nāk ciemiņi, un mēs runājam par dzīves jēgu. Jēgas ir maz... bet jādzīvo. Un, ja nāks tā stunda, nekreņķēšos. Es savā dzīvē esmu tik daudz dabūjis i labu, i sliktu, ka esmu rūdīts, mani nepārsteigs nekas, uz dzīvi skatos rezignēti, bet godinoši. Esmu savu mākslinieka dzīvi vērtējis i tā, i tā. Reāli. Pļāpāšana nav bijusi manā gaumē. Mīlestība? Tā ir relatīva lieta, mēģinu pareizi vērtēt tautas mīlestību, jo ne jau atzinības un balvu dēļ esmu dzīvojis. Tagad skatos uz mūsu Saeimu. Cilvēkiem, kas tur ievēlēti, nav ģenialitātes pazīmes. Nav. Ir visādi — i labi, viduvēji, tā delikāti runājot... Redzēs, kā viņi strādās turpmāk, cik viņi būs godīgi. Tas viņiem jāpierāda, sevišķi tiem jaunajiem. Cerēsim uz labu!

Es tagad domāju, ko darīt, visādas idejas man ir, tikai jāgudro, kā tās realizēt. Vītols Maskavā rakstīja tautasdziesmas balsij ar pavadījumu, es tagad tās taisīšu grupas dziedājumā — soprāniem, altiem, tenoriem, basiem. Jo tautas melodiju var dziedāt gan viens, gan desmit, gan simts. Es gribu darboties tādā virzienā. Tautasdziesmu pūrs ir neizmērojams. Tā ir mūsu lielākā vērtība, mums to vajag mīlēt un rādīt ar lielu meistarību.

Latvietība pašreiz milzu cieš. Un es te sēžu un gudroju, ko vajadzētu darīt, lai mūsu kultūra ietu pareizu ceļu. Domāju par mūsu esību mākslas laukā. Par esību — latvietību, kā dēļ mēs dzīvojam, kā dēļ mēs strādājam, kā dēļ liekam galvu uz spilvena. Uz katra soļa vajag atkārtot: LATVIETĪBA, taču es vēlos, lai nevis runā un skandē šo jēdzienu, bet tajā dzīvo un iejūtas. Latvietību pierādīja mūsu atmoda. Vajag darboties, un es mēģinu to darīt.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!