Lāčplēšus atceroties un godinot

Tālivaldis Pētersons, Kurzemes rajona politiski represēto kluba valdes priekšsēdētājs

Rīgā, Kurzemes rajonā, uz Anniņmuižas un Nordeķu robežas, atrodas Latvijas brīvības cīņu ievērojamā vieta Sudrabkalniņš, kur 11. novembrī notiek atceres pasākumi. Lai atgādinātu par notikumiem tālajās 1919. gada novembra dienās, kad atbrīvoja Rīgu, jādodas nelielā ekskursijā pagātnē, ir jārunā par vienu no svarīgākajiem posmiem Latvijas brīvības cīņās — cīņu ar Bermonta armiju. To vadīja krievu, respektīvi, cara armijas pulkvedis Pāvils Bermonts (dzimis 1884.g.). 1919. gada 12. jūnijā viņš ieradās Jelgavā pie vācu ģenerāļa Rīdigera fon der Golca, kura armijai, pamatojoties uz Strazdu muižas līgumu, bija jāatstāj Latvija. Taču Golcs nepildīja līguma noteikumus un jau 26. septembrī noslēdza slepenu līgumu ar Bermontu. Mērķis bija iekarot Latviju. Bermonta armijā bija 50 000 vīru, no tiem 40 000 vāciešu, pārēji — krievi. 6. oktobrī tika dota pavēle uzbrukt Rīgai. 9. oktobrī Bermonts sevi nosauca par kņazu Avalovu. Uzbrukums sākās 8. oktobrī.

Latvijas valdība tādu notikumu gaitu nebija paredzējusi. Pret ienaidnieka 50 000 vīriem Latvijas armijā bija tikai 544 virsnieki un 10 662 kareivji. Bermontieši ātri nonāca Daugavas kreisajā krastā. Latvijas armija atkāpās uz labo krastu, izgrieza Daugavas tiltus. Rīgā sākās liels satraukums, jo bermontiešu ienākšana Pārdaugavā bija reāls drauds Rīgai. Tieši šis ienaidnieka tuvums izraisīja ļoti spēcīgu patriotismu. Par padošanos neviens nedomāja. Veidoja jaunas karavīru vienības, uz cīņām Daugavmalas ierakumos devās studenti un pat skolnieki no skolas sola. Latviešu tauta cēlās kājās, lai pretotos bermontiešiem. Daugavā iebrauca arī angļu un franču karakuģi, kuri sākumā izturējās neitrāli, bet, kad bermontieši sāka arī tos apšaudīt, 15. oktobrī atklāja uguni uz Bolderāju un Daugavgrīvas cietoksni. Latviešu karavīriem radās iespēja pārcelties pāri Daugavai un ieņemt Daugavgrīvu un Bolderāju.

Sākās Rīgas atbrīvošanas cīņas. 4. novembrī Rīgas 6. kājnieku pulks ieņēma Anniņmuižu un Bolderāju. Sevišķi asiņainas kaujas notika pie Sudrabkalniņa. Cīņās pret skaitliski lielāku un labāk apbruņotu pretinieku latviešu karavīri cīnījās ar lielu sajūsmu un varoņgaru. Latvijas armija cīnījās par mūsu zemes atbrīvošanu no ienaidnieka, bet bermontieši bija algotņu bars. Bermonta armija sīvās kaujās tika sakauta un atkāpās.

9. novembrī atbrīvoja Zasulauku un Torņkalnu. 11. novembrī agrā rīta stundā ienaidnieku izdzina no Pārdaugavas. Rīga bija atbrīvota. Sāka zvanīt Rīgas baznīcu zvani, ļaudis lielā sajūsmā pulcējās ielās. Šajā dienā, 11. novembrī, nodibināja Lāčplēša Kara ordeni ar devīzi “Par Latviju”, 11. novembri pasludināja par Lāčplēša dienu. Bija piepildījies Andreja Pumpura pareģojums par Lāčplēša uzvaru pār Melno bruņinieku. Uzbrukumi Bermonta armijai turpinājās, bermontiešus dzina ārā no Latvijas. 21. novembrī atbrīvoja Jelgavu, bet jau 28. novembrī bēgošos bermontiešus iedzina Lietuvā. 1919. gada 1. decembrī Latvijas armijas vadība ziņoja, ka visa Kurzeme ir tīra no ienaidnieka. Viens no Latvijas atbrīvošanas cīņu posmiem bija beidzies. Cīņās ar bermontiešiem bija upuri, mūsu armija zaudēja 57 virsniekus un 686 karavīrus.

Sudrabkalniņā neatkarīgās Latvijas laikā uzcēla pieminekli, kura atklāšanā piedalījās Valsts prezidents Kārlis Ulmanis. Piemineklī bija plāksne ar kritušo karavīru uzvārdiem, vārdiem, dienesta pakāpēm. Sudrabkalniņš ir svēta vieta ne tikai Kurzemes rajonam, ne tikai Pārdaugavai un Rīgai, bet visai Latvijai. Tā vienmēr jātur cieņā un godā, lai atcerētos tālo 1919. gada novembri, Rīgas atbrīvošanu un Lāčplēša dienas dzimšanu.

Šogad 11. novembrī aprit 82 gadi kopš Rīgas vēsturiskās atbrīvošanas un Lāčplēša Kara ordeņa nodibināšanas. Lai nekad neaizaug takas uz mūsu varoņu piemiņas vietām! Arī šogad 11. novembrī Sudrabkalniņā notiks piemiņas brīdis.