Kā spilgts stars paliek varoņa gaita

Ģenerāli Andreju Auzānu atceroties

Vitālijs Maizītis, Medumu vidusskolas 9. klases skolnieks, — publiskā referātā

Gatavojoties Lāčplēša dienai un Ziemassvētku kauju gadadienai, jaunās paaudzes pienākums ir atcerēties un turēt piemiņā tos varoņus, kas ir aizgājuši mūžībā, bet atstājuši neizdzēšamas pēdas Pirmā pasaules kara un Latvijas Republikas vēsturē. Viena no šādām spožajām personībām ir ģenerālis Andrejs Auzāns. Andrejs Auzāns ir dzimis 1871. gada 3. aprīlī Pļaviņu pagasta Bormaņu mājās lauksaimnieka ģimenē. Spītojot materiālajām grutībām, viņš spēj pabeigt Krievijas Ģenerālštāba akadēmiju un 1916. gada Ziemassvētku kaujās Rīgas frontē pulkveža pakāpē komandē 2. latviešu strēlnieku brigādi. A. Auzāna cīņu biedri atzīmē, ka viņš izceļas ar drosmi, gribasspēku, varonību, augstu morālo, militāro un patriotisko stāju. Pulkveža A. Auzāna ieguldījumu Ziemassvētku kaujās augstu novērtē Krievijas armijas virspavēlniecība. Viņš tiek apbalvots ar Svētā Jura IV pakāpes ordeni un paaugstināts par ģenerāli, bet 1917. gada 28. aprīlī iecelts par Krievijas Topogrāfu korpusa priekšnieku, kā arī kļūst par Krievijas Zinātņu akadēmijas locekli.

Leģendārās Ziemassvētku kaujas guva plašu atbalsi gan Krievijā, gan ārzemēs. Beļģu dzejnieks Emils Verharns par latviešu strēlniekiem raksta:

Un mēs pie Verdenes, Izeras

klausāmies,

Elpa pat klust,

Kā Latvijas ozoli sasaucas,

Tie locīties neprot, tik lūst!

Viens no šiem “Latvijas ozoliem” ir strēlnieku pulkvedis A. Auzāns. Angļu militārais novērotājs ģenerālis Noks (Knox) viņu dēvēja par “vienu no labākajiem virsniekiem armijā”. Šos vārdus apstiprina tas, ka ģenerālis A. Auzāns apbalvots ar visiem krievu kara ordeņiem līdz III pakāpes Vladimira ordenim.

Pulkvedis A. Skurbe atceras: “Par ģenerāli Auzānu (būdams viņam padots kā 4. Vidzemes strēlnieku pulka rotas komandieris) varu teikt, ka viņš bija liela, apgarota personība, kura ar savu klātbūtni cēla strēlnieku garu, iedvesa viņiem drosmi un pašpaļāvību. Viņš bija grūtos brīžos, cīņas laukā (arī putenī un salā) ne tikai kā komandieris, bet arī kā tēvs un cīņas biedrs. Viņš vienmēr izcēlās ar savām bagātajām zināšanām un vērtīgajiem padomiem.”

Krievijai smagajā laikā 1917. un 1918. gadā ģenerālis A. Auzāns izpilda Topogrāfu korpusa priekšnieka pienākumus. Savu amatu viņš veic līdz 1920. gadam, kad spēj izrauties no Padomju Krievijas un atgriezties Latvijā. No 1923. gada ģenerālis aktīvi piedalās Latvijas armijas dzīvē, veic zinātnisko darbu, pasniedz militārās zinātnes karaskolā, virsnieku un topogrāfu kursos. No 1923. gada viņš ir armijas kara padomes loceklis, no 1927. gada — galvenā štāba topogrāfijas daļas priekšnieks. Neraugoties uz lielo militārā darba slodzi, ģenerālis A. Auzāns aktīvi piedalās sabiedriskajā dzīvē. Viņš ir Latviešu strēlnieku biedrības priekšnieks, strēlnieku vēstures redakcijas loceklis. 20. —30. gados īpaši izpaužas A. Auzāna augstās morālās vērtības: līdzcietība, iejūtība, atsaucība. Tas attiecas uz ģimeni, radiniekiem un līdzcilvēkiem. Īpaši sirsnīgas attiecības ir ar kritušo strēlnieku un Brīvības cīņu dalībnieku piederīgajiem, viņš viņus visādi atbalsta un palīdz risināt dažādas problēmas valsts iestādēs.

Katrs Latvijas novads ir saistīts ar valsts vēsturi, ar personībām, kas devušas lielu ieguldījumu novada kultūrvēsturiskajā mantojumā. Tas attiecas arī uz Augšzemes skaistāko novadu — Daugavpils rajona Medumu pagastu.

20. gados A. Auzāns iepērk šeit sev un saviem brāļadēliem zemi. Vecajā muižas centrā tiek izveidota saimniecība “Auzāni”. Viņš ir gaismas un kultūras nesējs visā pagastā. Andrejs Auzāns palīdz izgādāt pabalstu jaunās skolas celtniecībai, un skaistā ezera krastā paceļas stalta skolas ēka. Ar ģenerāļa atbalstu tiek uzcelts arī pagasta nams, kur šodien atrodas Medumu speciālā internātskola, atjaunota Ēģiptes baznīca, kas Pirmā pasaules kara laikā bija nopostīta, uzcelta mācītāja māja. Baznīcā tiek uzstādīts jauns zvans ar uzrakstu “Dievs, svētī Latviju!” Tagad Ēģiptes baznīca nedarbojas, jo padomju varas gados tā tika neglābjami izpostīta. Bet tā ir viena no vecākajām baznīcām novadā. Pēc A. Auzāna ierosmes tiek nodibināta krejotava, uzaicināts tās pārzinis.

Ģenerālis 60 gadu vecumā jūtas enerģijas un spēka pilns. Viņš kopā ar sievu Mariju nodarbojas ar lauksaimniecību, audzina meitas Lidiju un Aleksandru. Līgo svētkos A. Auzāns kopā ar radiem un strādniekiem brauc uz Medumiem svinēt svētkus, vedot līdzi alus mucu un sieru.

Padomju okupācijas pirmajos gados (1940.—1941. gadā) un vācu okupācijas laikā no 1941. līdz 1944. gadam A. Auzāns nesadarbojas ar svešajām varām un tādēļ 1944. gadā ir spiests kopā ar ģimeni emigrēt. Mūža pēdējās dienās 1953. gadā viņš secina: “Mēdz teikt, ka dzīve nav rožu dārzs, bet mana dzīve ir vienmēr bijusi kā rožu dārzs.” Sirmais ģenerālis aiziet aizsaulē 1953. gada 23. martā. Viņš ir apglabāts Stokportā, Anglijā. Meita Aleksandra dzīvo Kanādā. Lai arī Aleksandra Sudmale–Auzāne ir cienījamā vecumā, viņa neaizmirst Medumu pagastu. A. Auzāna meitu Aleksandras un Lidijas jaunības gadi ir saistīti ar Medumiem, jo vasaras mēnešus viņas pavadījušas laukos, palīdzot tēvam saimniecībā. Noteikti daudzas ierosmes rakstnieces Lidijas Auzānes–Tīcmanes daiļradē saistītas ar Augšzemes krāšņo dabu un cilvēkiem. Lidija ir kļuvusi par ievērojamu rakstnieci. Viņas devums literatūrā ir plašs: 23 lugas, dzejoļi, kā arī literatūrkritikas darbi un ģenerāļa A. Auzāna īsu dzīves stāstu.

Sakarā ar 85. gadadienu kopš Ziemassvētku kaujām, ģenerāļa 130. dzimšanas dienu un viņa ieguldījumu sava novada sabiedriskajā dzīvē Medumu pagasta padome ir pieņēmusi lēmumu uzstādīt Medumu ciematā memoriālo plāksni Latvijas armijas ģenerālim, zinātniekam un sabiedriskajam darbiniekam Andrejam Auzānam.

Memoriālās plāksnes uzstādīšana notiks Lāčplēša dienā 2001. gada 11. novembrī pulksten 12 pie Medumu vidusskolas. Visi būs mīļi un gaidīti viesi šajās svinībās.

Kā lai pieminam mēs

mūsu varoņus kritušos,

mūsu varoņus aizsaulē aizgājušos?

Vai tikai svētkos un svētbrīžos?

Vai arī ik dienas — ar domām

un darbiem?

Viņu pēdās staigājot, ticot

un neaizmirstot.

Par brīvību cīnoties vienoti garā —

Saucot un neapklustot!

Lidija Auzāne–Tīcmane