Lāčplēša Kara ordenis arī baronam par varonību

Leitnantu Hamilkaru Felkerzāmu atceroties

Mag. hist. Indulis Zvirgzdiņš, Madonas muzeja speciālists, — “Latvijas Vēstnesim”

Lāčplēša Kara ordeņa otrā pusē iegravēts datums — 1919. gada 11. novembris, kas ordeņa statūtos nosaukts par Latvijas atbrīvošanas slavenāko un grūtāko cīņas dienu. Galvenās kaujas tad risinājās Pierīgā, Zemgalē, Kurzemē; bija arī Latgales fronte, kur gan cīņas pret sarkano armiju tolaik nebija tik sīvas. Tomēr šoreiz gribu atgādināt, ka par 11. novembra gājienu dziļā pretinieka aizmugurē pie Nīcgales Lāčplēša Kara ordenis ar 327. numuru 1920. gada beigās piešķirts leitnantam Hamilkaram Felkerzāmam. Ordeņa piešķiršanas ieteikumā rakstīts:

“11. novembrī barons Felkerzāms pie sevišķi grūtiem kaujas apstākļiem saņēma lielinieku haubices bateriju pie Nīcgales stacijas. Viņš caur ikdienišķām patruļām bija izzinājis frontē neapsargātas vietas un ceļus. Uzbrukumā dalību ņemošās rotas barons Foelkerzāms vadīja pats apmēram pa 15 verstis platu purvu naktī bez ceļiem 6 verstis ienaidnieka apcietinājumu aizmugurē. Viņš pirmais uzbruka baterijai, pie kam tika iegūti divi lielgabali un ap 50 gūstekņu. Pēc tam uzdevums bija izvest bateriju drošā vietā. Ceļā nācās atsist ienaidnieka pretuzbrukumu, ar labi mērķētu uguni apšaudot pretinieka nodaļu, iegūts tās ložmetējs.”

Par gājienu pretinieka aizmugurē Lāčplēša Kara ordeni saņēma vēl trīs Latvijas vācu landesvēra, vēlākā 13. Tukuma kājnieku pulka karavīri Teodors Audrings, Nikolajs Rihters un Felikss Samsons–Himmelšterns. Landesvēra vienības tolaik atradās Latvijas armijas frontē pie Līvāniem, bet daļa agrāko landesvēristu karoja pret Latviju Bermonta komandētajos spēkos.

Nākamais rotas komandieris landesvērā iestājās 1918. gada 9. decembrī. Viņš dzimis Viru apriņķī Igaunijā 1893. gadā, tad tā bija Vidzemes guberņa. Mācījies Bērzaines ģimnāzijā Cēsīs, pasaules kara laikā studējis tieslietas Tērbatā. 1905. gadā tēvs Augusts Felkerzāms nopirka Saikavas muižu Aiviekstes krastā, dzimta to zaudēja agrārreformas laikā.

Landesvērā Hamilkars Felkerzāms dienestu sāka ierindniekos, no Tukuma pulka 1921. gada pavasarī atvaļināja virsleitnantu. Viņš studēja tautsaimniecību Vācijas universitātēs Freiburgā un Greifsvaldē. 1924. gadā H.Felkerzāms kļuva par tautsaimniecības docentu Herdera institūtā Rīgā, pārzināja arī apmetuma skaliņu ražotni Saikavā. Tā Felkerzāmiem bija atstāta kā neatsavināmā daļa no muižas, bet tēvs kopš 1918. gada dzīvoja Vācijā. Kokapstrāde vēlāk kļuva par muižnieku pēcteča galveno darbošanās jomu — viņš vadīja akciju sabiedrību “Lignums”, kas Bolderājā ražoja finieri. 1938. gada rudenī viņa darbība novērtēta ar 4. šķiras Viestura ordeni. Gadu vēlāk rūpnieks ar sievu atstāja Latviju vācu izceļotāju grupā. 1942. gadā barons atgriezās Rīgā un Ostlandes reihskomisariātā bija ierēdnis kokrūpniecības un mežsaimniecības nozarē. Pēc kara viņš Rietumvācijā strādāja tirdzniecībā, miris 1982. gadā Bavārijā.

1923. gadā Greifsvaldē izdota brošūra “Vidzemes un Kurzemes agrārās satversmes attīstība un apvērsums agrārattiecībās Latvijas Republikā”. Tā bija barona tautsaimniecības doktora disertācija. Uzmanību vairāk piesaista daļa par tobrīd vēl turpinošos agrārreformu — domāju, tas bija pirmais izdevums par šo tēmu svešvalodā.

Autors brošūrā apgalvo: īsts vērtējums būs iespējams pēc laika. Viņš cenšoties būt objektīvs, kaut gan pētnieka intereses sadūrušās ar nacionālajām un tīri personīgajām. Visumā tas tomēr bija vācu muižnieka viedoklis, kura dažas tēzes vērts atgādināt. Reformas pamatā esot krievu agrārsociālistiskās idejas apvienojumā ar vietējo nacionālismu. Pēdējais veidojies ilgstošas sveštautiešu kundzības rezultātā. Agrārreformā šis nacionālisms jau pārsniedzot cīņu par kultūras pastāvēšanu, tas vēršoties pret citas tautas agrāk valdošo šķiru un tās īpašumu.

Tieši jautājums par muižnieku īpašuma atsavināšanu, pēc H.Felkerzāma domām, bija visstrīdīgākais. 1920. gada 16. septembrī Satversmes sapulcē pieņemtais Agrārās reformas likums gan paredzēja vēlāk izstrādāt īpašus noteikumus atlīdzības noteikšanai par atsavināto zemi. H.Felkerzāms rakstīja: trīs gadu laikā tas neesot izdarīts, jāšauboties, vai to izdarīšot turpmāk. Tiešām, par atsavināto zemi atlīdzība muižu īpašniekiem maksāta netika. Bijis gan priekšlikums atmaksāt tiem, kas zemi pirkuši pēdējos 25 gados pirms agrārreformas (šai grupā būtu arī Felkerzāmi), taču tas netika īstenots. Trešajā gadā pēc reformas sākuma barons apšaubīja tās izdošanos vēl citu iemeslu dēļ. Netikšot izmantota muižu īpašnieku un pārvaldnieku pieredze lauksaimniecībā, neizlietotas stāvēšot savulaik muižu centros uzceltās lielās kūtis, klētis un citas ēkas. Muižās agrāk pastāvējušie rūpali (spirta dedzinātavas, ķieģeļcepļi, kokapstrāde u.c.) nodrošinājuši darbu ziemā vasaras laukstrādniekiem. Neesot arī pareizi, ka zemes iegūšanā priekšrocības Brīvības cīņu dalībniekiem — ne jau visi tie esot zemnieki. Lāčplēša ordeņa domei gan H.Felkerzāms rakstīja, ka vēlētos iegūt jaunsaimniecību Saikavas muižā blakus tēva neatsavināmajai daļai.

Kopumā barona H.Felkerzāma secinājumi bija kritiski. Līdzīgus viedokļus Satversmes sapulcē pārstāvēja Vācu partija, kas ar 4% balsu nespēja aizkavēt reformu. Dzīvē tomēr pesimistiskās prognozes par lauksaimniecības panīkšanu nepiepildījās. Latvijas zemnieki spēja pabarot valsti, par kuras pastāvēšanu savulaik cīnījās arī Hamilkars Pēteris Fridrihs Felkerzāms.

Latvijas agrārvēsturē zināms vēl cits Hamilkars Felkerzāms, Lāčplēša ordeņa kavaliera vecvectēvs 19. gs. 40. gados izstrādāja priekšlikumus zemnieku sētu izpirkšanai. Taču muižniecības vairumam tobrīd tas likās pārāk revolucionārs solis, kas neguva atbalstu landtāgā. Un visbeidzot — apdzīvota vieta Veļķi Vecpiebalgas tuvumā (kādreiz bija arī tāds pagasts) ir apliecinājums vietvārdā par bijušajiem Felkerzāmu īpašumiem.