“Un pat skumjas/ Man ir saules dzeltenas,
Jo es nopūties esmu/ Uz lazdām”
— Ojārs Vācietis

Viena pūpolu sauja —
Un telpa ir pilna ar martu,
Ar brūniem ūdeņiem pilna
Kā grāvis,
Un tur
Manas pērnās burtnīcas peld.

Un pat skumjas
Man ir saules dzeltenas,
Jo es nopūties esmu
Uz lazdām.

No Kopoto rakstu 4.sējuma

Andra Krieviņa fotomontāža
Foto: Juris Krieviņš

Šodien — Ojāra Vācieša 68. dzimšanas diena. Viņa dzeja ir un vienmēr būs augsta latviešu garīgās kultūras vertikāle. Viņš pats... Kā saka Ojāra Vācieša muzeja vadītāja Ieva Ķīse, muzeja draugu saimē pamazām ienāk jaunieši, kas vaigā dzejnieku nav redzējuši: 28. novembrī apritēs 18 gadi kopš viņa aiziešanas Mūžībā. Palikuši radioieraksti, kas glabā viņa balsi, palikuši kinokadri un fotogrāfijas. To neesot pārāk daudz. Varbūt visvairāk viņu fotografējis Juris Krieviņš. Tālab arī Ojāra Vācieša muzejs reizē ar Andreja Upīša muzeju un Krišjāņa Barona muzeju 7. novembrī atklāja fotomākslinieka Jura Krieviņa piemiņas izstādes. Viņš Aizsaulē aizgāja tieši pirms gada, atstājot neiedomājami bagātu fotoarhīvu, kurā dokumentētas visas svarīgākās Latvijas kultūras dzīves norises vairāku gadu desmitu ritumā. No tēva atstātajiem Ojāra Vācieša portretējumiem dēls Andris Krieviņš izveidojis fotomozaīku, kuras galvenā dominante ir dzejnieka mīlestības pilnais skatiens uz dzīvi un cilvēkiem. Tā ir gluži kā dzīva kinolente, kuru skatoties skumjas patiesi kļūst “saules dzeltenas”.

Juris Krieviņš ar savu fotoaparātu bijis klāt arī Andreja Upīša darbdienās, svētkos un atceres gadskārtās Rīgā un Skrīveros, atstādams nākamajām paaudzēm fotoliecības ne vien par pašu rakstnieku, bet arī par daudziem citiem kultūras cilvēkiem, kas bijuši viņa tuvumā, un par Latvijas lauku ainavu, kāda tā bija 20. gadsimta otrajā pusē. Pēc literatūrzinātnieces Līvijas Volkovas vārdiem, Juris bija ne tikai liels mākslinieks, viņš bija īsts muzejnieks. Viņš prata saskatīt vērtības, kas saglabājamas nākamībai, un bija pastāvīgs līdzgaitnieks gan Raiņa muzeja veidotājiem Jasmuižā, gan braucienos pie Latgales podniekiem, kad Jānis Pujats, Voldemārs Kalpiņš un citi entuziasti steidzās glābt tradicionālo tautas mākslu, kam kolhozu laikos draudēja iznīcība. Savulaik Imants Pijols trāpīgi rakstīja, ka starp balsu tūkstošiem, kas rada Dziesmusvētku dižo kopskaņu, viena spēcīga balss pieder Jurim Krieviņam un viņa iemūžinātajam svētku priekam. “Latvijas Vēstneša” apgādā izdotajā fotoalbumā “Mani Dziesmusvētki” ir tikai maza daļiņa no šai tēmai veltītajiem fotoattēliem. Vairāku gadu garumā Juris Krieviņš kopā ar dramaturgu Gunāru Priedi, literatūrzinātnieci Saulcerīti Viesi, Krišjāņa Barona muzeja vadītāju Rūtu Kārkliņu un vairākiem folkloristiem piedalījās mūsu Dainu tēva 150. dzimšanas dienas svinību sagatavošanā UNESCO līmenī. Tā bija Krišjāņa Barona un citu pirmās Atmodas saucēju kapavietu sakopšana Rīgas Lielajos kapos, tā bija viņa dzimtas sakņu un dzīvesvietu apzināšana Latvijā un brauciens uz kādreizējo Voroņežas guberņu, kur Krišjānis Barons ilgus gadus strādāja par mājskolotāju. Jubilejas izstādē, kas apceļoja visu Latviju un bija skatāma arī Vācijā, Somijā un Zviedrijā, būtisku vietu ieņēma Jura Krieviņa fotoreportāžas. Tā trijos muzejos, kuriem katram savs draugu un interesentu loks, visu pēcpusdienu risinājās sarunas par to, cik daudz sev atvēlētajā dzīves laikā spējis paveikt fotovīrs ar mākslinieka sirdi un nemaldīgo prasmi atšķirt graudus no pelavām.

Ojārs un Juris. Varbūt mākslas pasaulē viņi nav samērojami lielumi. Bet Ojāra dzejas smailes taču izaugušas no Jura fotogrāfijās iemūžinātās kultūrvides, kāda tā Latvijā tolaik bija. Kā dzejnieks teica, tikai fotogrāfam lemts apturēt neapturamo.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore