Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Pieglaužos ziemeļu klintij un pusvirus aizdaru acis: apkārt viz viršu lauks mēļš. Tā mana Līvzeme zied...". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 13.11.2001., Nr. 163 (2550) https://vestnesis.lv/ta/id/55514

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Un pat skumjas/ Man ir saules dzeltenas, Jo es nopūties esmu/ Uz lazdām" - Ojārs Vācietis

Vēl šajā numurā

13.11.2001., Nr. 163 (2550)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

“Pieglaužos ziemeļu klintij un pusvirus aizdaru acis:
apkārt viz viršu lauks mēļš. Tā mana Līvzeme zied...”

Friča Dziesmas un Teņa Graša grāmatas “Līvzeme” raudzībās Raiņa un Aspazijas muzejā Rīgā

LIVZEME1 COPY.GIF (66945 bytes)Pirmās raudzības notika jau 4.augustā Lībiešu svētkos Mazirbē. Grāmatu laiduši klajā apgādi “Memento” un “Treji deviņi” Stokholmā un Rīgā. Friča Dziesmas “Līvzeme” kopš 1935. gada, kad to pirmo reizi izdeva Ventspilī, piedzīvo jau piekto laidienu, taču šis ir pirmais pilnīgais izdevums. Pazīstamajam gleznotājam, vitrāžistam un grafiķim profesoram Tenim Grasim, kas septembra sākumā aizgāja mūžībā, “Līvzemei” veidotie zīmējumi un akvareļi ir pēdējais darbs šaisaulē. Grāmatu bagātina Imanta Auziņa ievads un Herberta Zālīša pēcvārds. Sarīkojums, ko vadīja Raiņa un Aspazijas fonda priekšsēdis Arnis Mugurēvičs un muzeja saimniece Gaida Jablovska, izvērtās par “Līvzemes” un abu tās autoru daudzinājumu. Par Friča Dziesmas daiļrades vietu latviešu dzejā un kultūrā runāja dzejnieks Imants Auziņš, atmiņās par Teni Grasi dalījās gleznotājs Jurģis Skulme, par sadarbību ar abiem autoriem un grāmatas tapšanu stāstīja apgāda “Memento” vadītājs Vilnis Zaļkalns. Zālē bija iekārtota “Līvzemes” ilustrāciju izstāde.

Imants Auziņš izteica pārliecību, ka ar “Līvzemi” Fricis Dziesma ir uzcēlis veselu pasauli latviešu dzejā. Aleksandrs Čaks ar “Mūžības skartajiem” nemirstīgus darīja latviešu strēlniekus. Pēteris Aigars rakstīja par latviešu zemnieku, kas “mūžībai skāries”. Fricis Dziesma tādā pašā pārlaicīgā gaismā tēlojis zvejnieku mūžus savā sapņu krastā Līvzemē. Otrā pasaules kara beigu cēlienā dzejnieks devās trimdā, un viņa darbi uz ilgiem gadiem tika ieslēgti specfondos. Taču, kā teica Imants Auziņš, tas nenozīmē, ka tie netika lasīti: “Mēs tos gadus nebūt nebijām tie, kas dzīvo mucā un tiek pa spundi baroti. Ja labi pameklēja, antikvariātos varēja atrast arī tās visbargāk aizliegtās grāmatas. Man izdevās nopirkt pat Raiņa “Daugavu” un Veronikas Strēlertes “Vienkāršos vārdus”, arī Friča Dziesmas “Līvzemi”. Mēs pratām atšķirt, kuri ir mūsu labākie rakstnieki un dzejnieki, un mums bija vienalga — vai viņi mīt mums līdzās vai svešās malās, vai viņi ir dzīvi vai miruši. Mēs lasījām viņu grāmatas, mēs ar tām dzīvojām. No “Līvzemes” mācījāmies sava novada, savas tautas un Tēvzemes mīlestību, mācījāmies no mūsu zemā, apkvēpušā loga saskatīt pasaules skaistumu, mūžīgās zvaigznes. Imants Ziedonis kādreiz izteicās, ka bez “Līvzemes” varbūt nebūtu viņa “Kurzemītes”. Mūs ar Hariju Hiršu savukārt Friča Dziesmas grāmata pamudināja apceļot viņa aprakstīto Līvzemes krastu. Bija 1961. gada vasara, Kurzeme piebāzta pilna ar militāriem objektiem kā pīrāgs ar speķi. Viss te superslepens, bet vietējie ļaudis mums rāda — ejiet te pa celiņu, gar raķešu bāzi... Viņiem tās lietas bija skaidras. Mēs tur atradām to pašu dzejnieka sapņu zemi, atradām tos pašus cilvēkus. Pāri bija gājuši kara rati, bet dzīve nebija apstājusies. Tie bija tie paši Friča Dziesmas tēlotie zvejnieki, kas gāja skarbā cīņā par savu laimes tiesu un bija pieķērušies savam dzimtajam krastam, kur viņi auguši, mīlējuši un mācījušies ieraudzīt pasaules varenību un skaistumu.”

Gleznotājs Jurģis Skulme vairāk runāja par “Līvzemes” ilustrāciju autoru profesoru Teni Grasi, savu studiju biedru un tuvu paziņu: “To, ka viņš bijis kara ziņotājs, es, protams, nezināju. Par tādām lietām tai laikā nerunāja. Redzēju tikai, ka viņš ir cilvēks ar vērienīgu domāšanu, ar savu spriedumu par lietām. Viņš bija izcils vitrāžists. Dzīvoju līdzi viņa pūliņiem apkopot un izdot grāmatā savu lielo pieredzi vitrāžas mākslā. Beigu beigās grāmata gan iznāca, bet tai bija mazs sakars ar manuskriptu. Tenis bija īsts nemiera gars. Viņš aizrāvās arī ar batiku, kokgriezumu un sienu gleznojumiem, dažādās nozarēs sasniedzot ļoti augstu meistarību. Mēs visvairāk tuvinājāmies pēdējos piecos gados, kad Tenis sāka ilustrēt savas pārdomas. Būdams kara ziņotājs, Tenis daudz zīmēja. Daļa zīmējumu bija gājusi bojā, tāpēc vēlāk viņš zīmēja pēc atmiņas. Tas ir ļoti vērtīgs materiāls — ne tikai kā mākslas darbs, bet arī kā emocionāla un trāpīga laikmeta liecība. Labi veidojās sadarbība ar Vilni Zaļkalnu un viņa vadīto apgādu. “Līvzeme” tai ir skaists vainagojums.”

LIVZEME2.JPG (38001 bytes)Jurģis Skulme vairākkārt ticies arī ar Frici Dziesmu, un “Līvzeme” viņam pazīstama jau no pamatskolas laikiem, kad grāmatiņa 1943. gadā iznākusi ar Jāņa Liepiņa ilustrācijām sēpijas tehnikā. Toreiz tuvāka gan likusies Alant Viļa “Poem pa kulšen” ar Romana Sutas tušas zīmējumiem. Ar pašu dzejnieku bijis pazīstams Jurģa tēvs Uga Skulme, kas tāpat kā daudzi latviešu mākslinieki un arī rakstnieki trīsdesmito gadu otrā pusē bija sācis Līvzemes apgūšanu. Pēdējās pirmskara vasarās viņš savās gleznotāja gaitās līdzi ņēmis arī dēlu. Vēlāk Jurģis pats tur katru vasaru braucis dabas studijās. Viņš ir pārliecināts, ka dzejnieka “Līvzeme” ir tas pats Lībiešu krasts: sakrīt viss dabas raksturojums, var atrast arī kādreizējā mazbānīša stigu, kaut arī nav vairs Friča Dziesmas “sprunguļbāņa”, uz kura kāpšļiem varēja sēdēt un “baudīt kāpu klusuma dzeju”. Mākslinieks ar dzejnieku tuvāk iepazinies Zviedrijā, vispirms gan kā ar fotogrāfu. Joprojām neizpildīts palicis viņa lūgums palīdzēt atrast kādu komponistu, kas varētu izveidot no viņa “Svētā vakarēdiena” izvilkuma kādu muzikālu sacerējumu.

Ideja par šo pilnīgo “Līvzemes” izdevumu Vilnim Zaļkalnam radusies sarunās ar Teni Grasi: “Viņš bija ļoti interesants, savdabīgs cilvēks. Mēs dažkārt stundām ilgi runājām par mākslu un vēsturi, risinājām filozofiskas pārdomas par cilvēku un tautu likteņiem. Tenis bieži rādīja savus zīmējumus. Mani īpaši saistīja viņa monumentālie zvejnieku tēli. Un, kad tuvojās Friča Dziesmas 95. dzimšanas diena un es atkal pievērsos viņa “Līvzemei”, man bija sajūta, ka es to visu esmu kaut kur redzējis. Mākslinieka un dzejnieka radošie rokraksti man šķita tik saderīgi, ka jauno grāmatu varēju iedomāties tikai ar Teņa Graša ilustrācijām. Viņš piekrita un tūlīt ķērās pie darba. Tapa ļoti daudz skiču, jo vajadzēja piešauties dzejai. Taupības nolūkos nācās pielāgoties arī telpai — ar zīmējumiem aizpildīt tukšās vietas. Bet mēs jau vairākkārt bijām sadarbojušies, un darbs gāja no rokas.”

Vilnis Zaļkalns ar Frici Forstmani, kas literatūrā pazīstams kā Fricis Dziesma un arī kā Alant Vilis, ir kaimiņi jau kopš 1947. gada. Viņš par dzejnieku runāja ar lielu cieņu: “Viņš nekad nav strādājis ar elkoņiem, bet allaž bijis par visu kursā. Nekad nav plātījies ar savu gudrību, bet bieži vien klusu pienācis redakcijā un piedāvājis savu palīdzību — gan ar ciparu un faktu precizēšanu, gan drukas velniņu labošanu. Un darījis to vienmēr par baltu velti. Gadu tecējumā viņš sakrājis zināšanas visdažādākajās dzīves jomās. Kā profesionālam fotogrāfam viņa maizes darbs ilgus gadus bija sporta žurnālistika. Taču viņa interešu un darba palete ir ārkārtīgi daudzveidīga. Pirmais dzejolis tika publicēts, kad autoram bija tikai trīspadsmit gadi. Viņš ir ne vien daudzu dzejas grāmatu autors, bet arī izcils atdzejotājs no vācu, angļu, krievu un zviedru valodas. Jau ģimnāzista gados viņš apguvis kaligrāfisko rakstu un vēlāk arī grāmatu veidošanas prasmi. Zviedrijas Zinību akadēmijas bibliotēkā un Valsts arhīvā restaurējis un iesējis sevišķi vērtīgus izdevumus. Nekad dzīvē viņš nav ne dzēris, ne smēķējis. Toties vienmēr turējies pie dabas, būdams arī liels sēņotājs, ogotājs un makšķernieks. Tālab dzejnieks savos 95 gados joprojām ir garīgi un fiziski možs, pats vada savu saimniecību un dzīvo labā saskaņā ar ģimeni un sabiedrību. Sirms džentlmenis neuzkrītošā labas kvalitātes uzvalkā, stalts kā briedis — tādu mēs viņu redzam Stokholmā. Kāpēc viņš ne reizi nav atbraucis apciemot savu Līvzemi? — Par to neesam runājuši. Es domāju, ka viņam atmiņas par to ir pārāk dārgas, lai nebaidītos varbūt vilties, ja tās nonāktu konfliktā ar realitāti.”

Jaunais “Līvzemes” izdevums iepriecinās arī tos, kuru bibliotēkā jau ir kāds no iepriekšējiem: te pirmskara gados tapušās nodaļas pirmo reizi papildina Zviedrijā sarakstītie dzejoļi, kas apvienoti nodaļā “Atvadas”. Te ir arī plašais dzejojums “Zvejnieku svētais vakarēdiens”, kas piedzīvojis trīs izdevumus, pirmo reizi tiek publicētas septiņas 1940. — 1943. gadā sarakstītās Līvzemes elēģijas un izskaņā — 1995. gadā sacerētā poēma “Pieglaužos ziemeļu klintij”.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!