11.novembrī Latvijā Lāčplēša diena

“Godinām tos, kas mums dāvājuši lielāko dāvanu — brīvību un neatkarību”

Svētdien, 11.novembrī, Lāčplēša dienā: aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis, Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume pie Brīvības pieminekļa (augšējā attēlā pa labi); valsts vadītāji un augstākās militārpersonas piemiņas brīdī Brāļu kapos (apakšējā attēlā pa labi)Foto: Juris Krūmiņš — “Latvijas Vēstnesim”

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Mēs esam pulcējušies šeit, Brāļu kapu kapsētā, lai godinātu tos, kas atdeva dārgāko, kas katram pieder, — dzīvību, lai Latvija taptu brīva. Šeit dus rindu aiz rindas tie, kas toreiz krita kaujā. Daudzi no viņiem savas dzīves pašā sākumā, dažs labs pat skolnieks no skolas.

Šodien Latvijas debesis raud par Latvijas dēliem, un tās lietus lāses, kas rit pār Mātes Latvijas tēlu, simbolizē visas tās asaras, ko ir raudājušas Latvijas mātes par saviem izauklētajiem dēliem, tās ir asaras, ko ir raudājuši tēvi, brāļi, māsas un sievas, viņu bērni. Te nu viņi dus Dieva mierā, un mēs noliecam savas galvas un apsolāmies nest tālāk to brīvības liesmu, kuras dēļ viņi bija gatavi visaugstākajam.

Šajā pašā dienā atceramies visus tos, kas ir krituši vēlākās kaujās, vienalga, kādos pulkos un zem kādiem karogiem. Mēs godinām visus tos, kas ir klausījuši savam pienākumam, kā viņi to redzēja, kas ir godīgi cīnījušies, kas ir krituši nāvē. Arī par viņiem raud Māte Latvija, arī viņi Latvijas tautai ir godājami. Godināsim savus kritušos un atcerēsimies, ka viņi mums ir dāvājuši lielāko dāvanu — tā ir brīvība, tā ir neatkarība, tā ir iespēja veidot savu valsti tādu, kādu mēs to vēlamies. Lai arī mums, dzīvajiem, pietiek spēka un drosmes ikdienā nest tālāk brīvības liesmu savās sirdīs! Dievs, svētī Latviju!

Runa Lāčplēša dienā Brāļu kapos 2001.gada 11.novembrī

Svinīgajā svētku parādē 11.novembrī pie Brīvības pieminekļa: Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube un aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis

Lāčplēša dienas pasākumos: Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, Ministru prezidents Andris Bērziņš, Saeimas priekšsēdētāja biedrs Rihards Pīks, ārlietu ministrs Indulis Bērziņš, ārvalstu militārie atašeji

Foto: Juris Krūmiņš —“Latvijas Vēstnesim”

Virsnieku ballē Latviešu biedrības namā 11.novembrī: Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un Ministru prezidents Andris Bērziņš (augšējā attēlā pa kreisi); Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube, pēc tradīcijas, ar zobenu svētku torti dalot (augšējā attēlā pa labi); aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis, Imants Freiberga kungs, Valsts prezidente (apakšējā attēlā pa kreisi); Raimonds Graube, ievadot svētku polonēzi (apakšējā attēlā pa labi)

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Valsts prezidente Rīgas pilī uzrunā starptautiskajās miera misijās dienējušos Latvijas karavīrus; Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un NBS komandieris Raimonds Graube sarunā ar vienu no misijas daībniekiem

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Runa Lāčplēša dienā pie Brīvības pieminekļa 2001.gada 11.novembrī

Godātie virsnieki, karavīri, godātie klātesošie, mīļā Latvijas tauta!

Mēs šodien, 11.novembrī, atzīmējam svinamu dienu, kas ir svēta ne tikai Latvijā, bet arī citās Eiropas un pasaules zemēs. 1918.gada 11.novembrī pulksten 11 no rīta tika parakstīts pamiers, kas noslēdza Pirmo pasaules karu, līdz tam brīdim visasiņaināko konfliktu, ko pasaule bija pazinusi. Tas bija signāls, kad sabruka vairākas impērijas, kad dzima daudzas jaunas Eiropas valstis, un tieši nedēļu vēlāk tapa Latvijas valsts neatkarības proklamācija. Taču Latvijai līdz ar to Pirmais pasaules karš vēl nebūt nebija noslēdzies — mums stāvēja priekšā lielinieku okupācija, sīvas cīņas gan ar lieliniekiem, gan ar bermontiešiem. Un tikai gadu vēlāk 11.novembrī mēs varējām svinēt savu pirmo nozīmīgo uzvaru, kad Latvijas varonīgā jaundibinātā armija atsita bermontiešu četrreiz lielāku, labāk apbruņotu uzbrukumu, noturot galvaspilsētu Rīgu.

Mūsu bruņotie spēki ir bijuši klāt pie Latvijas neatkarības, pie Latvijas suverenitātes nostiprināšanas un izcīnīšanas. Un tādēļ ir piemēroti, ka šo dienu atceramies pie atjaunotā Brīvības pieminekļa. Mums vēl arvien, raugoties nākotnē kā suverēnai un neatkarīgai valstij, ir jāsaprot, ka drošība ir neatkarības, brīvības garants.

Ir kādreiz dzirdēti izteicieni, ka tik mazu valsti kā Latvija un tāpat tās kaimiņvalstis Lietuvu un Igauniju nav iespējams militāri aizsargāt. Ticiet man — tie ir meli, tā nav patiesība. Esmu runājusi ar augstākajiem pasaules militārajiem ekspertiem, un viņi visi kā viens jums apliecinās — Latvija ir aizstāvama, Baltijas valstis ir aizstāvamas, un katrā ziņā tās ir droši aizstāvamas NATO aliansē. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc mēs kā 10 gadus atjaunota neatkarīga valsts vēlamies pievienoties NATO aliansei kā tādai brīvu demokrātisku valstu apvienībai, kur visi kopīgiem spēkiem ir gatavi cīnīties ar jebkuru ienaidnieku, vai tas būtu ienaidnieks, kas uzbrūk tradicionālā veidā ar kara pieteikumu, bet arī NATO alianse ir gatava stāties pretī jebkura cita veida izaicinājumam, tai skaitā terorismam.

Nesen notikušie traģiskie 11.septembra notikumi ASV nebūt nenozīmē, ka “parastā” aizsardzība ir zaudējusi savu nozīmi — tā ir vēl nozīmīgāka nekā jebkad, jo mēs esam bijuši liecinieki tam, ka neviens pat visbagātākajā pasaules lielvalstī nevar justies drošs, ka nav tādas vientuļas salas, uz kuras kāds varētu paslēpties, ka nevaram kā āpši ielīst alās un cerēt, ka visi draudi ies mums pār galvu, nevaram kā strausi iebāzt galvu smiltīs un cerēt, ka, potenciālus draudus nesaskatot, tie mūs arī neredzēs, tie mums paies garām. Mēs dzīvojam globalizācijas pasaulē, un tajā ir jāstājas pretī globāla mēroga apdraudējumiem.

Latvija ir izteikusi, kurā pusē tā stāv, — skaidri un nepārprotami — mēs stāvam cilvēcības, civilizācijas, demokrātijas pusē. Mēs stāvam tajā pusē, kur cilvēka dzīvībai ir vērtība, kur valsts ir šīs cilvēcības izpausmes atbalsts un garants. Bruņotie spēki ir neatņemama daļa no šīs drošības veidošanas, un tāpēc Latvijas valsts ir ieguldījusi un šobrīd iegulda visus nepieciešamos līdzekļus, lai šo drošību garantētu.

Es aicinu visu tautu atbalstīt šos mūsu centienus, es aicinu visu tautu cienīt un respektēt tos, kas ir nolēmuši kalpot Latvijai, kalpot brīvībai un demokrātijai — vai tas būtu uz pašu zemes, vai palīdzot miera misijās citās Eiropas un pasaules daļās. Mēs esam atguvuši savu brīvību un saprotam, cik viegli ir brīvību pazaudēt, cik dārgi ir to atpirkt. Mēs saprotam, cik svarīgi ir brīvību sargāt. Stāvēsim visi modri, pārliecināti un droši par Latviju, par brīvību un par demokrātiju! Dievs, svētī Latviju!

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Runa, Rīgas pilī pieņemot starptautiskajās miera misijās dienējušos Latvijas karavīrus Lāčplēša dienā, 2001. gada 11. novembrī

Augsti godātais ministra kungs, komandiera kungs, virsnieki, karavīri!

Es priecājos jūs sveikt šeit, pilī, Lāčplēša dienā, šajā mūsu tautas svētku dienā, lai īpaši atzīmētu tos nopelnus, kas ir bijuši mūsu bruņotajiem spēkiem starptautisko miera misiju izpildīšanā. Doties prom brīvprātīgi uz vietām, kur ir paaugstināta bīstamība, — tā līdz šim ir bijusi mūsu karavīriem brīva izvēle, tas nav bijis tas pats, kas tikt sūtītam uz fronti kara laikā, un tas jau pats par sevi pierāda drosmi un apņēmību. Es ievēroju, ka šeit, pilī, nākot sasveicināties, tie no jums, kas ir garāki augumā, arī bija padoti augstākas bīstamības apstākļiem, jo es vēroju, ka mums tā lustra salona vidū karājas diezgan zemu, dažam bīstami zemu virs galvas.

Šovakar bija doma jūs saņemt šeit prieka un svinēšanas gaisotnē, lai kā prezidente pateiktos īpaši jums par to, ko jūs esat devuši mūsu tautas bruņoto spēku attīstībai un mūsu valsts vārda nešanai pasaulē. Jo tie ir divi procesi, kas noritējuši paralēli. Mūsu bruņotie spēki sāka no nulles pēc neatkarības atjaunošanas. Tie sāka uz infrastruktūrām, kas bija sagrautas un izpostītas, viss bija jāsāk no sākuma, un tie bija grūti laiki, prasīja daudz pūļu un darba. Ir bijis jāpārkārtojas arī tiem, kam ir bijusi iepriekšējās sistēmas militārā pieredze, jo Rietumu militārajā pasaulē, ar kuru mūsu bruņotajiem spēkiem būs jābūt savietojamiem, ir cita sistēma. Tas ir bijis ilgs un grūts darbs, un katra karavīra, katra virsnieka ieguldījums šeit ir būtisks, jo pietiek vienam izkrist no ierindas, kaut ko izdarīt nepareizi, pietiek vienam, teiksim godīgi, izgāzties, un tas met ēnu uz visiem bruņotajiem spēkiem.

Es vēlējos jūs aicināt šeit kopā, lai personīgi izteiktu savu apbrīnu un pateicību par to, ka jūs, savus pienākumus pildot, esat izpelnījušies tikai labus vārdus, ko dzirdam no visām pusēm. Jūsu sasniegums ir tāds, ka Latvija ir kļuvusi pazīstama caur saviem karavīriem, saviem bruņotajiem spēkiem. Lai ko jūs būtu darījuši — atmīnējuši, veikuši apsardzes vai medicīnas jomas pienākumus, jebkādus uzticētos pienākumus jūs esat veikuši priekšzīmīgi, godīgi un profesionāli. Es tiešām no sirds vēlos pateikties jums katram personīgi, jo tas ir devums Latvijai; es vēlos pateikties visiem virsniekiem un instruktoriem, kas ir piedalījušies armijas veidošanā, un šajā reizē arī ministra un komandiera kungiem par viņu vadību un ieguldījumu. Vēlētos izmantot šo izdevību, lai paceltu glāzi uz mūsu bruņotajiem spēkiem, uz viņu veiksmi, sekmēm un uz to spožumu!

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Tosts Virsnieku ballē Latviešu biedrības namā 2001. gada 11. novembrī

Ekselences, virsnieki, dāmas un kungi!

Man ir prieks sveikt jūs šajā svētku vakarā un aicināt visus pacelt glāzes uz mūsu bruņoto spēku slavu, godu un attīstību. Es vēlos uzsvērt to, ka bruņotie spēki ir tikai tik stipri, cik stipri ir viņu virsnieki, kas nostāda standartus un mērauklas, pēc kurām karavīriem mēroties un tiekties. Lai virsnieku gods un slava būtu Latvijā kaut kas īpašs — es vēlos pacelt glāzi uz virsnieku kungiem un viņu kundzēm, uz virsniecēm un viņu kungiem. Lai jums spēks un veselība!