Latvijas likteņgaitas, Latvijas drošības ceļš — fotogrāfijās

Atklāta izstāde “Sabiedrotie. Latvija ceļā uz NATO”

Pēc izstādes atklāšanas: ārlietu ministrs Indulis Bērziņš, Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Guntars Krasts; aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis un Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Vakar, 12. novembrī, Rīgas Latviešu biedrības namā aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis un ārlietu ministrs Indulis Bērziņš kopīgi atklāja fotoliecību izstādi “Sabiedrotie. Latvija ceļā uz NATO”. Uzrunājot izstādes atklāšanā lūgtos viesus — Saeimas deputātus, ārvalstu diplomātus, citus Latvijas sabiedrības pārstāvjus, aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis teica: “Mēs zinām, ka daudziem Latvijas iedzīvotājiem vēl ļoti pietrūkst informācijas par NATO un par Latvijas virzību uz NATO. Tāpēc mūsu ministrija kopīgi ar Ārlietu ministriju nolēma izveidot izstādi, kas informētu mūsu iedzīvotājus par NATO un par mūsu valsts virzību uz šo organizāciju. Mēs šo izstādi uzskatām par ļoti svarīgu, jo tā ir arī viena no sastāvdaļām mūsu valsts rīcības plānā dalībai NATO...” Aizsardzības ministrs pastāstīja, ka šī ir ceļojoša izstāde, ko pēc Rīgas varēs aplūkot arī vairākos Latvijas novados.

Ārlietu ministrs Indulis Bērziņš uzsvēra Latvijas konsekvenci virzībā uz NATO un Eiropas Savienību (ES), saskatot šajā stratēģijā galveno Latvijas drošības garantiju. I. Bērziņš atgādināja Latvijas sadarbības dziļās tradīcijas ar Rietumeiropas valstīm un ASV un uzsvēra, ka “būtībā Latvijas iestāšanās NATO un ES tikai formalizēs mūsu valsts attiecības ar sabiedrotajiem”. “Es novēlu, lai šo ļoti nozīmīgo vizuāli informatīvo materiālu redzētu pēc iespējas vairāk Latvijas iedzīvotāju,” teica Indulis Bērziņš.

Izstāde veidota pēc apļa principa. Tās ievadā redzamas fotoliecības par Latvijas dinamisko ārpolitisko darbību savas drošības nostiprināšanai. Īpaša zīmīga ir fotogrāfija, kurā iemūžināta Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga kopā ar NATO ģenerālsekretāru lordu Robertsonu. Nākamie stendi veltīti pirmajiem neatkarīgās Latvijas valsts gadiem un brīvības cīņām, kurās mūsu armijai palīdzēja angļu, franču, somu, poļu, lietuviešu, igauņu, čehu un vēl citu sabiedroto vienības. Vēsturiskajās fotogrāfijās redzams Latgales divīzijas štābs kopā ar sabiedroto karavīru grupu un sabiedroto militārās misijas Latvijā un Lietuvā vadītāju A.Bērtsu 1919. gada oktobrī — novembrī. Zīmīga šīs fotogrāfijas detaļa ir kāda angļu flotes virsnieka ievainotā kaklā pakārtā roka. Citā fotogrāfijā iemūžināti angļu jūrnieki uz sabiedroto bruņotā vilciena platformas 1919. gada oktobrī. Aplūkojama arī fotoliecība par Latvijas pagaidu valdības atgriešanos Rīgā 1919. gada 8. jūlijā. Ministru prezidents Kārlis Ulmanis ar pavadoņiem redzams uz angļu iznīcinātāja “Waterhen” trapa. Taču Latvijas brīvības cīņas vēl nebūt nebija galā. Tālākie fotoattēli rāda mūsu sabiedrotos — poļu karavīrus — 1920. gada pavasarī pie dzelzceļa tilta pār Daugavu Daugavpilī, kā arī Latvijas un sabiedroto parlamentāriešus automobilī ceļā uz pamiera sarunām Strazdumuižā.

Zīmīgas domu paralēles raisa fotogrāfijas par Latvijas bruņoto spēku sadarbību ar Rietumu sabiedrotajiem laikā starp abiem pasaules kariem. Kādā Francijas kara akadēmijas 44. izlaiduma fotogrāfijā 1924. gadā Parīzē gandrīz līdzās redzami Latvijas armijas pulkvedis — leitnants M. Hartmanis un vēlākais Francijas prezidents Šarls de Golls. Kādā citā, 1926. gada fotogrāfijā redzama Latvijas jūras kara flotes lepnuma — zemūdenes “Ronis” — nolaišana ūdenī Nantes kuģu būvētavā Francijā. Kā pirms dažiem gadiem šo rindu autoram stāstīja “Roņa” pēdējais kapteinis Hugo Legzdiņš, Francijā būvētā Latvijas zemūdene ar grozāmiem torpēdu aparātiem vēl Otrā pasaules kara sākumā piederējusi pie modernākajām pasaulē. Padomju kara jūrnieki pēc Latvijas okupācijas tā arī neapguva sarežģītās zemūdenes apkalpošanas iemaņas un, sākoties vācu uzbrukumam, nespēja neko citu kā vien nogremdēt “Roni” tepat Latvijas ūdeņos.

Īpaši smagas ir Latvijas okupēšanas dienu liecības — Sarkanās armijas tanki Rīgas ielās un ebreju geto Rīgā vācu okupācijas laikā. Zīmīgi fotodokumenti saglabājušies arī par aukstā kara gadiem un trimdas latviešiem Rietumu sabiedroto darba dienestā Vācijā. Kādā fotogrāfijā redzama “Labor Service 8920” vienības jeb “Virsaiša Viestura sardzes rotas” karavīru ierinda Ludvigsburgā, Vācijā, 1950. gadā. Šīs rotas karavīri kopā ar ASV armijas pārstāvjiem pildīja arī sardzes dienestu Nirnbergas Tiesu pilī un cietumā nacistisko kara noziedznieku tiesas prāvas laikā. Bet Latviešu transporta rota 3232 (vēlāk 623) britu Reinas armijā pastāvēja līdz pat 1996. gadam.

Par šo smago un arī fiziski bīstamo laiku okupētajā Latvijā un latviešu likteņiem trimdas zemēs atgādina arī Vinstona Čērčila Fultonā, Misūri, 1946. gada 5. martā teiktie vārdi: “Ēna ir nolaidusies pār skatuvēm, ko vēl tik nesen izgaismoja sabiedroto uzvaras... No Ščecinas pie Baltijas jūras līdz Triestai pie Adrijas jūras pār kontinentu ir nolaidies dzelzs priekškars.” Fotogrāfijas atgādina arī ASV un citu Rietumu lielvalstu okupācijas neatzīšanas politiku, ko apliecināja arī Latvijas diplomātisko pārstāvniecību pastāvēšana visus Latvijas okupācijas gadus Vašingtonā un Londonā.

Jaunākās vēstures liecības sauc atmiņā Atmodas laiku ar leģendāro Baltijas ceļu un citiem nozīmīgākajiem Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarības atjaunošanas mirkļiem, kad sabiedroto jēdziens ieguva īpaši dziļu saturu.

Pašās jaunākajās fotogrāfijās redzama Latvijas Nacionālo bruņoto spēku piedalīšanās “Baltic Challenge 98”, “Open Spirit”, “Baltic Hope 2000” un citās starptautiskajās mācībās, kā arī latviešu karavīru līdzdalība starptautisko miera spēku misijā Bosnijā.

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors