Par bēgļiem un patvēruma meklētājiem

Patvēruma meklētāju izmitināšanas centra “Mucenieki” vadītāja pienākumu izpildītāja Aija Šibajeva, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes priekšnieks Mārtiņš Bičevskis Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Šī gada vienpadsmit mēnešos Latvijā reģistrēti vien 12 patvēruma meklētāji, kamēr tepat kaimiņos — Lietuvā — jau gada piecos mēnešos tādi bijuši 154. Ne tik tālajā Čehijā patvēruma meklētāju skaits līdz 2001.gada maijam pārsniedzis jau 7000 robežu, un līdz gada beigām tiek plānota šī skaitļa palielināšanās līdz 20 000.

Lai arī statistika liecina, ka Latvija nav bēgļu un patvēruma meklētāju iecienīta zeme, nerēķināties ar šādu cilvēku klātbūtni Latvijā nevar, un atbilstoši starptautiskajām saistībām valsts pienākums ir nodrošināt noteiktu pasākumu kopumu un likumdošanas bāzi patvēruma meklētāju izmitināšanai un bēgļa statusa piešķiršanai vai atteikumam. Ceturtdien, 8.novembrī, Saeima pieņēma grozījumus likumā “Par patvēruma meklētājiem un bēgļiem Latvijas Republikā”, kas paredz, ka no 2002.gada patvēruma meklētāju izmitināšanas centri būs Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) pakļautībā. Šis lēmums sakārto un nostiprina atbilstošās procedūras Latvijā, kas ir svarīgi saistībā ar Latvijas integrāciju Eiropas Savienībā un pašreizējo politisko situāciju pasaulē.

Latvijā vienīgais patvēruma meklētāju izmitināšanas centrs “Mucenieki” atrodas Rīgas rajona Ropažu pagastā un ir izveidots bijušās padomju armijas bāzes teritorijā 1998.gadā. Centra galvenais uzdevums ir izmitināt patvēruma meklētājus laikā, kamēr tiek izskatīti pieteikumi par bēgļa statusa piešķiršanu. Centrs var uzņemt 250 patvēruma meklētājus, taču šobrīd tajā dzīvo tikai viens — Hasans Alī no Irākas, kurš jau ceturto gadu gaida atbildi uz pieprasījumu piešķirt bēgļa statusu.

Kā liecina PMLP sagatavotā informācija, kopš patvēruma meklētāju izmitināšanas centra “Mucenieki” darbības sākuma tajā īsāku vai garāku laika sprīdi uzturējušies 37 patvēruma meklētāji. Kā preses konferencē, kas notika piektdien, 9.novembrī, pastāstīja PMLP priekšnieks Mārtiņš Bičevskis, kopš 1998.gada, kad Latvijā sāka darboties atbilstošie likumdošanas akti, pavisam izskatīti aptuveni simt patvēruma meklētāju iesniegumi. Bēgļa statuss piešķirts tikai 8 cilvēkiem, no kuriem 2 ir bērni. Tā kā “Muceniekos” vietas ir pietiekami, centrā ir radīta iespēja izmitināt arī repatriantus un sievietes ar bērniem, kas nonākušas ļoti grūtos dzīves apstākļos.

To, ka Latvija nav populāra patvēruma meklētāju un bēgļu vidū, nosaka vairāki apstākļi. Pirmkārt, kā atzīst M.Bičevskis, Latvijā ir ļoti precīzi sakārtota likumdošana — tā atbilst visām valsts starptautiskajām saistībām (Latvija 1997.gadā ratificēja 1951.gada Ženēvas konvenciju par bēgļa statusu, un tai ir saistoša dokumentā noteiktā bēgļa definīcija un kritēriji bēgļa statusa piešķiršanai), bet tajā pašā laikā precīzi ierobežo labumus, ko saņem patvēruma meklētāji. Piemēram, mūsu valstī patvēruma meklētājiem nav tiesību strādāt. Tas iespējams tikai pēc bēgļa statusa piešķiršanas, kad saņemta pastāvīgās uzturēšanās atļauja Latvijā. Tāpat patvēruma meklētāji drīkst dzīvot tikai noteiktā vietā un pakļaujoties patvēruma izmitināšanas centra noteikumiem — ārpus tā teritorijas drīkst doties tikai ar centra administrācijas atļauju un izņēmuma gadījumos, telpas un centra teritorija ir jāapkopj pašiem patvēruma meklētājiem. Kā pastāstīja patvēruma meklētāju izmitināšanas centra direktora vietas izpildītāja Aija Šibajeva, patvēruma meklētāji saņem ēšanas naudu 1,50 latus dienā, pārējās viņu vajadzības nodrošina valsts. Pavisam bēgļu un patvēruma meklētāju atbalsta programmai no valsts tiek paredzēti 75 tūkstoši latu gadā. Valstis, kuras dod tiesības patvēruma meklētājiem strādāt, iespējams, tērē mazāk naudas to uzturēšanai, taču, kā liecina statistika, ir daudz pievilcīgākas patvēruma meklētāju acīs. “Tās ir katras valsts individuālas tiesības izlemt — ļaut vai neļaut patvēruma meklētājiem strādāt, šajā ziņā nekādas starptautiskas normas nepastāv. Uzskatu, ka Latvijas stingrā nostāja ir devusi pozitīvus rezultātus un to nevajadzētu mainīt,” ir pārliecināts PMLP priekšnieks. Kā uzsvēra M.Bičevskis, ne jau vienmēr patvēruma meklētājs dodas prom no savas valsts politiskas, reliģiskas, nacionālas vai rasistiskas vajāšanas dēļ. Ļoti bieži cēlonis ir sliktie ekonomiskie apstākļi dzimtenē un vēlme nodrošināt sev labāku dzīvi. Arī šis ir viens no apstākļiem, kāpēc patvēruma meklētāju mērķis ir ekonomiski daudz spēcīgākās Eiropas rietumvalstis vai Ziemeļvalstis, nevis Latvija.

Pēc PMLP speciālistu pieredzes, Latvijā bēgļi lielākoties nonāk nejauši, pa ceļam uz iecerēto patvēruma zemi. “Runāt par kādām noteiktām tendencēm saistībā ar bēgļiem un patvēruma meklētājiem Latvijā nevar, jo to kopējais skaits ir neliels un katrs gadījums ir individuāls. Arī par tādām kriminālām iezīmēm, ka bēgļi tiktu pie mums nogādāti par naudu, pagaidām nav pamata spriest. Taču uzmanība nedrīkst atslābt, jo bēgļu tranzīta ceļi mainās. Arī fakts, ka Latvija nākotnē kļūs par Eiropas Savienības robežvalsti, mums liek stingri sekot līdzi visām norisēm pasaules bēgļu apritē un raudzīties, lai visa likumdošana un tai atbilstošās procedūras būtu unificētas ar ES prasībām,” skaidroja M.Bičevskis.

Pasaules pašreizējā politiskā situācija liek arī Latvijai būt gatavai iespējamai bēgļu plūsmai. Lai gan ne PMLP speciālisti, ne arī patvēruma meklētājs Latvijā “ar stāžu” irākietis Hasans Alī pēc savas pieredzes neplāno bēgļu pieplūdumu no Afganistānas, kur pašlaik notiek aktīva karadarbība, Latvijai ir jābūt gatavai situācijām, kad iespējama militāra konflikta gadījumā kādā no tuvākām kaimiņvalstīm cilvēki varētu meklēt patvērumu pie mums. “Tie var būt tā sauktie terminētie patvēruma meklētāji, kas vēlas uzturēties Latvijā vien tik ilgi, kamēr normalizēsies situācija dzimtenē,” skaidroja M.Bičevskis. “Saeima jau pirmajā lasījumā ir atbalstījusi Patvēruma likumu, kas reglamentēs arī terminētās uzturēšanās atļauju izsniegšanas kārtību, neuzņemoties specifiskās saistības, ko uzņemas valsts, piešķirot personai bēgļa statusu.”

Pēc likuma “Par patvēruma meklētājiem un bēgļiem Latvijas Republikā” grozījumu stāšanās spēkā bēgļa statusa piešķiršanas procedūra tiks vienkāršota — patvēruma meklētāja pieteikumu izskatīs vairs tikai divas instances agrāko četru vietā — Bēgļu lietu centrs (PMLP ietvaros izveidota struktūrvienība) un Bēgļu lietu apelācijas padome (Tieslietu ministrijas pārraudzības institūcija), kas ir attiecīgi pirmās un otrās instances iestādes. Tiesu sistēma patvēruma piešķiršanas procedūrā nav iesaistīta.

Pēc PMLP informācijas, dažādu valstu prakse liecina, ka par bēgļiem tiek atzīti vidēji 3 līdz 10 procenti no visiem patvēruma meklētājiem. Tās personas, kuru pieteikums piešķirt bēgļa statusu ir noraidīts, tiek izraidītas no valsts. Taču, kā rāda ne tikai Latvijas pieredze, noraidīto patvēruma meklētāju izraidīšana, kas mūsu valstī ir Imigrācijas policijas kompetence, ir ļoti problemātiska. Pēc Iekšlietu ministrijas sniegtās informācijas, vakardien, 12.novembrī, Nelegālo imigrantu pagaidu uzturēšanās nometnē Olainē atradās 45 personas.

Liena Pilsētniece,

“LV” iekšlietu redaktore

Patvēruma meklētāju skaits

Patvēruma pieprasījumu iemesli Latvijā

Teritorijas, no kurām ieradušies patvēruma meklētāji Latvijā

Hasans Alī no Irākas

Aija Šibajeva iepazīstina ar izmitināšanas centra bibliotēku