Valsts prezidente:

— intervijā Latvijas Radio vakar, 13.novembrī

Intervijā Latvijas Radio 13. novembra raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.08. Vada žurnālists Tālis Eipurs

— Šodien jūs tikāties ar Igaunijas ārlietu ministru Tomasu Henriku Ilvesu. Droši vien runa bija par tradicionālajiem jautājumiem — par Eiropas Savienību, NATO, abu valstu divpusējo sadarbību, bet Latvijā droši vien, dzirdot Ilvesa vārdu, pirmais, kas nāk prātā, ir viņa filozofija un pārdomas par Baltijas vienotību. Kāds pēc tikšanās ir jūsu vērojums, ko šobrīd domā līdz šim attiecībā uz Baltijas vienotību salīdzinoši skeptiskais Igaunijas ārlietu ministrs?

Vaira Vīķe–Freiberga: — Es ieteiktu katram izlasīt viņa interviju, kas parādījās žurnālā “Aeir Baltik”, man liekas, ka bija arī vēl kādā dienas avīzē šeit viņa intervija, un tur viņš paskaidro, kādā kontekstā ir radušās vairākas viņa izteikas, kas tik tiešām bija radījušas zināmu neizpratni latviešu publikā, ieskaitot arī mani kā prezidenti. Piemēram, viņa apgalvojums, ka, lūk, nav tādas Baltijas valsts un katrā ziņā Igaunija nav Baltijas valsts, tā ir Ziemeļu valsts. Tāds filozofisks jautājums, vai ne, vai tādas Baltijas valstis vispār pastāv, vai tas ir mums lietderīgs un īsti noderīgs jēdziens un koncepts, ko turpināt lietot. Izrādās, ka šie viņa izteicieni radušies tādā kontekstā, ka visas trīs Baltijas valstis tiek uztvertas kā viens vienots veselums, līdz ar to savā ziņā pazaudējot katrai savu individuālo seju. Un, viņa uztverē, mums ir jācenšas katram iezīmēt savu seju un savu atpazīstamību, lai mēs, tātad Latvija, Igaunija, Lietuva, būtu kā atsevišķas zemes, katra ar savu specifiku, nevis lai par mums runā vienmēr kā par Baltijas valstīm. Redziet, ja mēs tiekam visi apvienoti zem viena vārda, tam ir sava priekšrocība, manā uztverē, tam ir tāda priekšrocība, ka vienotībā ir spēks un ka trīs valstis kopā ar septiņiem miljoniem ir vieglāk ievērot nekā, teiksim, piemēram, Igauniju ar 1,5 miljoniem iedzīvotāju. Tajā ziņā tomēr ir savas priekšrocības. Protams, cita lieta, ka citās zemēs ļaudis nav spējīgi atšķirt mūsu zemes un to pārstāvjus.

Man Spānijā prasa: sakiet, kā jums tur Igaunijā, vai smēķēšana ir ļoti izplatīta? Un es saku: es nezinu, kā ir ar smēķēšanu pie viņiem Igaunijā, bet pie mums Latvijā tā ir visai izplatīta. Vēl arvien mums ir jāsastopas ar šāda veida, varētu teikt, kājas paslīdēšanu diplomātiskā līmenī. Attiecībā uz ārvalstu pārstāvjiem, ar kuriem mēs satiekamies, mēs šajos desmit gados, es domāju, esam jau daudz darījuši, lai savu atpazīstamību celtu, bet mums vēl daudz kas ir darāms, tā ir dzīves īstenība.

— Tad iznāk, ka ir pienācis laiks saprast Igaunijas ārlietu ministra agrāk ne īpaši saprastos izteicienus?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka tie tik tiešām ir izņemti no konteksta, tie var radīt ļoti agresīvu, it kā nedraudzīgu iespaidu. Bet, ja jūs man vaicājat par mūsu šārīta sarunas galveniem akcentiem un tēmu, tad Ilvesa kungs tieši uzsvēra, ka jebkurā starptautiskā forumā, it īpaši ja Latvijai ir bijuši jādzird agresīvi uzbrukumi un nepamatoti pārmetumi tieši no Krievijas pārstāvju puses, tad viņš ir bijis vienmēr pirmais, kas cēlies kājās un aizstāvējis, atgādinājis vispārējos principus un varbūt šo apvainojumu nepatiesību, un pat ir aicinājis arī citas Eiropas valstis neklusēt tādos brīžos un arī oponēt Krievijai, ja tā nāk ar tādiem paziņojumiem, kas vienkārši nav korekti un neatbilst patiesībai. Tātad es varētu teikt, ka mēs ar Ilvesa kungu vienojāmies par to, ka mums ir ļoti daudzos veidos kopīgas intereses, sadarbība, kā Ilvesa kungs to vērtē, un es viņam piekrītu, Igaunijai un Latvijai ir ļoti laba, mums dziļu un būtisku problēmu nav, ir dažādi tehniski jautājumi, kas vēl arvien ir risināmi — kā darīt robežu pārejas tehniski praktiskākas un vieglākas un tā tālāk. Tas vēl ir risināms dažādos līmeņos, ekspertu līmeņos un tamlīdzīgi, bet tīri politiskā plāksnē mums nekādu fundamentālu domstarpību nav. Mūsu sadarbība, piemēram, aizstāvības un bruņošanās jomā, ir lieliska, mēs esam vienojušies arī militāro iepirkumu jomā attiecībā uz radariem veikt kopīgu pirkumu, kas abām valstīm ietaupīs ievērojamus līdzekļus tieši tamdēļ, ka mēs esam varējuši vienoties un veikt šo iepirkumu vienā un tajā pašā firmā. Mums ir lieliska sadarbība un savstarpējais atbalsts tieši mūsu virzībā gan uz NATO, gan uz Eiropas Savienību. Tātad te tiešām varbūt ir nepieciešama šī korekcija, ka Ilvesa kungam, kā viņš pats uzsver, ne mazākā mērā nav nekādas naidīgas attieksmes pret Latviju.

— Šovakar Eiropas Komisija nāks klajā ar progresa ziņojumu par Eiropas Savienības kandidātvalstu attīstību, un, kā tiek prognozēts, tajā tiks nosauktas tās desmit valstis, kuras var nopietni cerēt uz sarunu pabeigšanu līdz nākamā gada beigām. Tāpat tiks izvērtēta valstu politiskā un ekonomiskā attīstība. Bet satrauc tas, ka, visticamāk, šis būs jau piektais ziņojums pēc kārtas, kurā tiek uzsvērta nepieciešamība Latvijai, tiesa, arī citām valstīm, piestrādāt pie tā sauktās administratīvās kapacitātes jeb institūciju rīcībspējas. Un kā šīs problēmas pieminēšanas regularitāti šajā ziņojumā saprast iedzīvotājiem — kā pilnīgu bezcerību šajā jomā vai, nedod Dievs, stabilitāti?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas ir pilnīgi izpildvaras rokās, lai šo jautājumu risinātu. Jautājums tātad ir — cik enerģiska, mērķtiecīga un efektīva ir bijusi mūsu izpildvaras rīcība, lai spētu radīt progresu šī jautājuma risinājumā. No mums neviens nekad nesagaida, lai mēs būtu perfekti trīs dienu laikā vai pat trīs mēnešu laikā, es domāju, ka visas šīs starptautiskās institūcijas, kas izvērtē Latvijas progresu, meklē progresu, kāds ir bijis progress kopš iepriekšējā ziņojuma. Un arī to, kādi ir precīzie plāni, kāda ir mērķtiecība, kas ir paredzēts, lai turpinātu risināt tās problēmas, kas vēl nav atrisinātas. Tātad, ja mums šajā momentā viss vēl nav sakārtots, tas nav tas drūmākais un bīstamākais. Kas ir ļoti bīstami Latvijai un ko mums ir jāspēj rādīt, tā ir enerģiska rīcība. Mūsu izpildvarai un arī mūsu likumdevējiem ir jāspēj tomēr norādīt uz ļoti skaidri izdomātu, mērķtiecīgu programmu, kuras ietvaros soli pa solim tiks sperts šis solis, nākamais, trešais un ceturtais, lai lietas virzītos uz priekšu. Un te ir reizē gan konkrēta rīcība un tās rezultāti, gan arī plānošana, kas ir vienādi svarīgi.

— Par kādu pagājušu notikumu, kurš tomēr droši vien interesē klausītājus. To varētu saukt par pasaku “princis un puķu meitene”. Jūs pagājušonedēļ kopā ar Velsas princi Čārlzu bijāt pie Brīvības pieminekļa, tur parādījās jauniete ar ziedu un centās iepļaukāt princi. Ko jūs tajā brīdī redzējāt, domājāt, jutāt?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas viss notika dažu sekunžu laikā un būtībā bija tik sīks incidents, ka lielais vairums ļaužu, kas stāvēja blakus, neko no tā nemanīja. Jūs varat redzēt fotogrāfijās, ka tur stāv blakām smaidoši bērni, starp citu, ar buķetītēm, ar puķītēm rokās, tāpat tie cilvēki, kas stāvēja blakus, redzēja, ka nāk viena meitene, sniedzas pāri ar ziediem, kā jau tas bieži notiek, augstam viesim kaut kur staigājot gar pūli, sniedzas ar it kā draudzīgu žestu, lai šos ziedus pasniegtu; ziedi bija augstu pacelti gaisā, un tas izskatījās pilnīgi normāls žests, kādus mēs redzam ik uz soļa, kādus mēs redzējām, turpinot apgaitu. Starp citu, es varētu uzsvērt, ka tas notika burtiski pāris sekunžu laikā, princis vienkārši tajā brīdi atrāvās atpakaļ, bet tūliņ atkāpās pretī bērniem, viņš, it kā nekas nebūtu noticis, turpināja savu sarunu ar tiem pašiem bērniem, kas tur stāvēja. Bērniņi absolūti neko nemanīja, viņi tikai domā, ka puķes kaut kā tika mestas viņam pretī, ka meitene nevarēja viņu sasniegt un tās puķes nokrita zemē. Tā tas izskatījās tiem, kas stāvēja blakām. Princis ļoti vēsā angļu mierā turpināja savu sarunu ar bērniem, ļoti vēsā angļu mierā turpināja apgaitu gar lielo pūli, kas bija abās pusēs pie Brīvības pieminekļa, un gluži tādā pašā stilā Daugavpilī, kur bija vēl lielāki pūļi, kur daudzās vietās bija ļoti lielas masas sapulcējušās, bērni, pusaudži un tā tālāk, kas ļoti draudzīgi viņam nāca pretī, un princi šis incidents absolūti nebija ne satricinājis, ne iespaidojis, un, kā viņš man apgalvoja, viņš pilnam izprot to situāciju, tāpēc lūdza, lai es personīgi to nepārdzīvoju un ka arī visai latviešu tautai nav jājūtas vainīgai par šo nelaimīgo incidentu, ko viena persona izdarījusi.

— Jūs šo notikumu atspoguļojāt tādās mierīgās krāsās, bet, cik saprotams no Drošības policijas puses, šeit ir pamats satraukumam. Vai, jūsuprāt, sišana ar puķi ir vērtējams kā bīstams nodarījums?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka šī meitene redzami nebija bīstama tādā nozīmē, ka ar neļķi kādam īsti skādi izdarīt, paldies Dievam, nevar. Es nezinu, būtu tā bijusi vilkuvāle vai kaut kas tāds, tad būtu bijis potenciāli iespējams ko izdarīt. Laimīgā kārtā šajā konkrētā gadījumā bīstamības, es domāju, nebija. Bet teorētiski buķetē var paslēpt vienalga ko. Ja kāds būtu nācis ar lielāku buķeti un tajā buķetē varētu būt nazis vai kas cits paslēpts... tādā nozīmē teorētiskais drauds, protams, pastāv.

— Par šī notikuma ietekmi uz Latvijas tēlu pasaulē. Ļoti daudz kur ārvalstu presē tika pieminēts, ka šī meitene protestēja pret karu Afganistānā, vienlaikus maz pieminot to, ka viņa protestē pret Latvijas uzņemšanu NATO. Kā, jūsuprāt, šis notikums ir ietekmējis Latvijas tēlu pasaulē, jo varbūt tas tikai liecina, ka Latvijā ir uzskatu brīvība, demokrātiska valsts, kur katrs var izpaust savu viedokli?

V.Vīķe–Freiberga: — Lūk, par karu Afganistānā, protams, ļoti daudzi ļaudis ir satraukušies. Es pieņemu, sākot ar pašiem afgāņiem, kam tas acīmredzot ir ļoti traģisks notikums, kā redzams no milzīgās bēgļu masas. Un jebkurš normāls cilvēks, protams, ar raizēm raugās uz šo situāciju, kur nonāk bezizejas situācijā tik daudz civiliedzīvotāju dēļ šīs nedrošības un nestabilās situācijas. Tas, protams, nav attaisnojums nekorektai un agresīvai rīcībai, un es domāju, ka arī to visi saprot.

— Kā ar Latvijas tēlu, ņemot vērā diezgan plašo atspoguļojumu, it īpaši britu presē?

V.Vīķe–Freiberga: — Presei un it sevišķi Lielbritānijas presei patīk incidents, saprotiet, mierīgi notikumi jau viņus garlaiko. Ja ir iespējams ko dramatizēt un it īpaši tam piešķirt kādu negatīvu noskaņu, tad, protams, tas tiek uztverts ar lielu sajūsmu. Bet es nedomāju, ka tieši šī dramatizēšana ko būtiski iespaido Latvijas tēlā.

— Šo var nosaukt arī par svētku nedēļu. Nupat bija Lāčplēša diena, svētdien — 18.novembris. Kā jūs kā Valsts prezidente pavadīsit Latvijas 83. dzimšanas dienu?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, Valsts prezidentam ir jau diezgan skaidra tradīcija un stingri noteikti rāmji tiem publiskiem pasākumiem, kuros valsts prezidents piedalās, un tiem mēs arī šogad sekosim, kaut gan katru gadu varētu noteikt arī zināmas tehniskas izmaiņas. Piemēram, jautājums par to, kurā vietā rīkot pieņemšanu, Latvijā mums tā ir ļoti nopietna problēma, kopš pils telpas nav izmantojamas prezidenta pieņemšanām, tā mums ir ļoti smaga problēma — atrast vietu, kur prezidentam rīkot savu pieņemšanu. Tas gadu no gada atkārtojas, mēs meklējam, kurās telpās pieņemšana varētu notikt, kur būtu fiziski visizdevīgāk, šī problēma katru gadu atgriežas. Mērķis ir skaidrs, bet kā to fiziski realizēt... Prezidentam būs uzruna, tas ir skaidrs, bet, kā fiziski to izkārtot, kurā vietā būtu visizdevīgāk, lai varētu uzrunāt gan tos ļaudis, kas grib paši būt tur klāt tajā brīdī, kad šī uzruna notiek, kā to praktiski izkārtot un kā izkārtot arī to, lai tas varētu tikt translēts televīzijā tiem ļaudīm citās Latvijas vietās, kas nevar nokļūt Rīgas centrā, bet gribētu piedalīties šajos centrālajos svētku pasākumos ar televīzijas un radio starpniecību.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā