Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par Latvijas bērnu sirdīm. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 14.11.2001., Nr. 164 (2551) https://vestnesis.lv/ta/id/55576

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par ārzemju tūrismu padomju Latvijā

Vēl šajā numurā

14.11.2001., Nr. 164 (2551)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Par Latvijas bērnu sirdīm

Prof., Dr. hab. med. Aris Lācis, Valsts Bērnu kardioloģijas centra un Rīgas Stradiņa Universitātes Bērnu kardioloģijas klīnikas vadītājs, profesionālā sadarbībā ar Bērnu klīniskās slimnīcas “Gaiļezers” direktoru ārstu – reimatologu Sandri Kaidaku — “Latvijas Vēstnesim”

A. Līdz 3 mēnešu vecumam veiktās operācijas:

Slēgtā tipa operācijas

42/12

(33,3% let.)

MA apstākļos

28/15

(53,5% let.)

Kopā

70/27

(38,5% let.)

 

Minētajā vecuma grupā līdz 7 dienu vecumam veiktas 7, 7—14 dienu vecumā — 4, bet 14—30 dienu vecumā — 12 operācijas. No 23 operācijām 6 veiktas mākslīgās asinsrites apstākļos.

 

B. Līdz 6 mēnešu vecumam:

Slēgtā tipa operācijas

47/9

(19% let.)

MA apstākļos

46/20

(43,4% let.)

Kopā

93/29

(31,1% let.)

C. Līdz 1 gadam:

Slēgtā tipa operācijas

53/10

(18,8% let.)

MA apstākļos

83/25

(30,1% let.)

Kopā

136/35

(25,7% let.)

 

Iedzimto sirdskaišu ķirurģiskas ārstēšanas rezultāti

Valsts Bērnu kardioloģijas centrā (04.02.97.—14.05.2001.)

Slimības diagnoze

Kopā

Atvērts arteriāls vads

59/0

Aortas koarktācija

23/0

Sirds priekškambaru starpsienas defekts

71/0

Sirds priekškambaru–kambaru starpsienas defekts

12/4

Anomāla plaušu vēnu drenāža

5/1

Kopīgs priekškambaris

10/1

Sirds kambaru starpsienas defekts

64/5

Cor triatrium sinistrum

1/0

Multipli sirds kambaru starpsienas defekti

3/1

Plaušu artērijas stenoze

25/2

Plaušu artērijas stumbra vārstuļa atrēzija

8/1

Fallo tetrāde

37/7

Maģistrālo asinsvadu transpozīcija

7/6

Maģistrālo asinsvadu dubulta atiešana no labā k.

6/5

Kreisās sirds hipoplāzija

4/4

Ebšteina anomālija

4/1

Jaukta anomālija (smagas, kombinētas iedzimtas sirdskaites)

67/16

Septisks endokardīts (veģetāc. + vārstuļa implant.)

3/0

Elektrokardiostimulatora implantācija

11/0

Mitrālā vārstuļa nepietiekamība

4/0

Lubenbaše sindroms

1/0

Aortas stenoze (subvalvulāra)

2/0

Aortas stenoze (valvulāra, ieks. vārstuļa implant.)

7/2

Aortas stenoze (supravalvulāra)

1/1

Sinus Valsalva fistula

1/0

Aortas vārstuļa nepietiekamība

2/0

Sirds audzēji

1/0

KOPĀ

439/46

(10,4%)

 

Paskaidrojumi:

Aiz daļsvītras — mirušo skaits pēc operācijas. Slēgtās operācijas veiktas, neizmantojot mākslīgo asinsriti. MA operācijas mākslīgās asinsrites apstākļos

Jau pašā sākumā ar profesionālu pārliecību un maksimāli iespējamu vēlēšanos palīdzēt savai tautai izdzīvot uz pašu uzdoto jautājumu “Vai Latvijai vajadzīga bērnu kardioloģija?” varu atbildēt pozitīvi: “Jā, ir vajadzīga!” Vajadzīga, lai saprātīgi cīnītos pret nesamērīgi augsto bērnu mirstību agrīnā vecumā (turklāt viena no visbiežāk sastopamajām patoloģijām — iedzimtas sirdskaites), kas mūsu valsti ierindo pasaulē viszemāk attīstīto valstu vidū.

Vispārējā cilvēka tiesību deklarācijā Apvienoto Nāciju Organizācija ir pasludinājusi, ka bērniem ir tiesības uz īpašu gādību un palīdzību. Ģimenei, kas ir sabiedrības pamatšūniņa un dabiskā vide visu tās locekļu, īpaši bērnu, attīstībai un labklājībai, jāsaņem nepieciešamā aizsardzība un atbalsts, lai tā varētu pilnībā uzņemties atbildību pret sabiedrību. (1991. gadā Latvijas Republikas parlaments pievienojās ANO Bērna tiesību konvencijai un vēlāk Vispasaules deklarācijai par bērnu izdzīvošanu un attīstību.)

Bijušās PSRS ietvaros sirdskaišu slimo bērnu aprūpe atšķirībā no visas attīstītās pasaules prakses bija uzticēta t.s. bērnu reimokardiologiem. Šāda nostāja jau pašā saknē diskriminēja reimatoloģiju kā problēmu, kuras niecīga daļiņa saistāma ar kardioloģiskiem sarežģījumiem bērniem, kas faktiski ir sistēmas saslimšana, iesaistot multiorgānu patoloģiju. Mācību sistēma medicīnas augstskolās neveltīja pietiekamu uzmanību plašam spektram iedzimto sirdskaišu, kas arī bija agrīnās mirstības cēlonis. Diemžēl šāda prakse turpinās arī mūsdienās, turklāt vēl satraucošākā kontekstā — ir likvidēts bērnu reimokardioloģiskais dienests rajonos, kas agrāk nodarbojās ar iedzimto sirdskaišu apzināšanu, galvenā speciālista postenis, nav kontrolējamas organizētas bērnu uzraudzības un ar sirdskaitēm slimo bērnu uzskaites. Pieaug nediagnosticētu, novēlotu gadījumu skaits, kā arī ar šo patoloģiju sirgstošo bērnu mirstība. Vienīgais loģiskais risinājums ir acīmredzams — jācīnās par diagnostikas uzlabošanu, izglītību, bet ārstnieciskā plāksnē beidzot arī kardioloģiska profila pacientiem jāatdala bērnu ārstēšana un kopšana no pieaugušo slimnieku aprūpes.

Par Valsts Bērnu kardioloģijas centra (VBKC) veidošanu esam cīnījušies ļoti aktīvi gan ideoloģiskā plāksnē (“būt vai nebūt” — ekonomisks noziegums Latvijai grūtos finansiālos apstākļos), gan arī materiālā plāksnē — pilnīga izslēgšana no valsts finansiālās palīdzības aparatūras iegādē, džentlmeniski vienojoties, ka mūs nelikvidēs.

Kopš VBKC dibināšanas 1994. gada augustā, izņemot slimnīcas “Gaiļezers” administrāciju, mūs neatbalstīja praktiski neviens. Tā bija liela “priekšrocība” organizēt kompleksu kardioloģisku palīdzību bērniem ar sirdskaitēm, tai skaitā ķirurģisku korekciju, īpaši akcentējot palīdzību iespējami agrīni, balstoties pamatā uz entuziasmu un bezbailīgiem kolēģiem.

Jau otro reizi kopš Otrā pasaules kara beigām mūsu sabiedrībā vērojamas tā sauktās demogrāfiskās šķēres — mirstība pārsniedz dzimstību. Diemžēl nekādas optimistiskas perspektīvas šobrīd nav saskatāmas un nav paredzamas.

Patiesi, jaunajās ģimenēs bērnu skaitam būtu strauji jāpieaug, un nebūt nav banāls aicinājums katrā ģimenē izaudzināt trīs bērnus. Taču jāsaprot arī tas, ka ģimenes pieauguma plānošanas pamatā ir objektīva iespēja bērnu izaudzināt pārtikušu, sniegt viņam (pareizāk — apmaksāt) izglītību, nodrošināt veselību.

Es iestājos par augstu profesionālismu valstij kardinālu jautājumu vērtēšanā. Sakiet, lūdzu, vai var būt lielāka privilēģija kā palikt dzīvam un, protams, pēc tam būt noderīgam savas valsts attīstībā! Šeit nav vajadzīgi komentāri. Mans un manu kolēģu uzdevums ir nodrošināt sirdsslimo bērnu atgriešanu sabiedriskajā dzīvē un darbā, vienlaikus atvieglojot vecāku rūpes bērnu kopšanā un likvidējot tādas situācijas, kad palīdzības sniegšana ir novēlota. Esmu pārliecināts, ka mēs to varam. Tas neapstrīdami ir ļoti būtisks demogrāfijas jautājums, kas noteikti jārisina ar pozitīvu balansu.

Strādājot cītīgi un labā komandā, kuras kodols ir gados jauni un talantīgi ārsti, kas pietiekami labi pārvalda vismaz vienu svešvalodu (angļu, vācu), sadarbībā ar slimnīcas vadītājiem Sandri Kaidaku un Laumu Cipeli, pateicoties galvenokārt ārvalstu latviešu organizācijām, vēstniecībām un atsevišķām iestādēm Latvijā, izveidojām Valsts Bērnu kardioloģijas centru tādu, kāds tas ir šodien. Un šobrīd mēs esam lepni, ka varam atklāti teikt: mēs sniedzam pilnvērtīgu ārstniecisku palīdzību ar sirdskaitēm slimiem bērniem Latvijā, vienlaikus apzinot savu zinātniskās pētniecības un pedagoģisko potenciālu.

Ko vēlos uzsvērt? Ir iespējas dod zināmu ieguldījumu mūsu draudīgās demogrāfiskās situācijas uzlabošanā, cīnoties par bērnu veselību un dzīvību, izmantojot arī bērnu kardioloģijas iespējas. Mēs saskatām reālas iespējas samazināt bērnu mirstību un atgriezt viņus dzīvē. Latvijā ir nepilni 3 miljoni iedzīvotāju. Kā visā pasaulē, arī pie mums no katriem 1000 dzīvi dzimušajiem bērniem 8—11% ir iedzimtu sirdskaišu problēmas. Šādu bērnu agrīna orientēšana uz kardioloģisku stacionāru, lai noteiktu diagnozi ar sekojošu intensīvu ārstēšanu, ieskaitot ķirurģisku korekciju, ir iespējama un var izšķirt arī jautājumu, vai bērns izdzīvos vai nomirs. Vēl jāuzsver, ka 70% no nopietnu sirdskaišu pacientiem neārstēti mirst, nesasnieguši viena gada vecumu. Rīkojoties efektīvi, tai skaitā pēc ķirurģiskas korekcijas, vismaz 50% no viņiem var tikt glābti.

Lai šādu darbu veiktu, ārstiem nepieciešama laba izglītība, vajadzīga sarežģīta diagnostikas aparatūra, atbilstoši medikamenti un ķirurģiskas korekcijas iespējas. Mūsu gadījumā šādas iespējas nodrošina Valsts Bērnu kardioloģijas centrs, kas iekļaujas bezpeļņas organizācijā valsts SIA “Bērnu klīniskā slimnīca “Gaiļezers””.

Lai racionāli rīkotos, vispirms jāvienojas par pacientu izvietojumu — tam jābūt bērnu klīnikas ietvaros. To pierāda pasaules prakse, to esam pieredzējuši mēs paši, un atkārtoti to apstiprināja 24. Pasaules sirds un asinsvadu ķirurgu kongresa direktīvas (Austrālijā, Melburnā, 1999. gada 12.—16. septembrī), kā arī 34. Eiropas Bērnu kardioloģijas asociācijas kongress 1999. gada oktobrī Sofijā. Pilnīgi skaidra ir nostādne, ka bērns jākopj un jāārstē bērnu ārstam, turklāt nelūdzot palīdzību no malas, visu koncentrējot vienā slimnīcā. Tagad Latvijā bērnu slimnīcā “Gaiļezers” mēs to spējam nodrošināt visaugstākajā līmenī.

Sekmīgam darbam nepieciešama arī pacientu apzināšana, veidojot sirdsslimo bērnu reģistru. Jau 15 gadus šis darbs tiek veikts sabiedriskā kārtā ar studentu līdzdalību, pēdējos gados — Dr. Z.Liepas vadībā. Iespēju robežās aptverti visi ar sirdskaitēm piedzimušie. Zinām viņu diagnozes, dzīvesvietas adreses, to, kas jau darīts (operācija, izmeklēšana utt.), kad jāizsauc uz operāciju. Tādu bērnu ir vairāk nekā 3000, pusei no viņiem — neoperēti, ielaisti gadījumi. Mērķtiecīgi būtu beidzot atzīt šī reģistra tālākās izstrādes nepieciešamību, finansējot jaunākas, pilnīgākas programmas izveidi, paredzot līdzekļus datora iegādei, kā arī maksu programmētājam un ārstam, kas šos datus apkopotu un analizētu, dodot informāciju kā ārstēšanas savlaicīgai organizēšanai, tā arī lai sniegtu regulāru pārskata ziņojumu Veselības aizsardzības departamentam. Šādas analīzes rezultātā loģiski varētu secināt, kas ir īstais iemesls novēlotai stacionēšanai slimnīcā vai nosūtīšanai uz konsultāciju — nezināšana vai finansiālas problēmas (šajā gadījumā es domāju neizdevīgi lielu slimo skaitu ģimenes ārstam). Absolūti nepieciešama ir atbildība par nokavētu diagnozes noteikšanu. Ir jābūt instancēm, kas to koordinētu.

Tagad parādījusies jauna, manuprāt, ļoti neracionāla tendence radīt vienotus reģistrus, koncentrējot informāciju vienuviet, taču ne iestādē, kas konkrēti veic aprūpi. Neracionāli, jo, izmantojot reģistru, mēs varētu sniegt izziņu materiālus, vienlaikus reģistru izmantojot kontrolei par nepietiekamām aktivitātēm reģionos, kā arī izsaucot pacientus, kurus dažādu, bieži vien nekompetentu slēdzienu dēļ pie mums nesūta. Rezultātā pacienti mirst, ierodas tad, kad vairs nav iespējams viņus operēt. 1999. gadā dažu mēnešu laikā speciālisti, kas praktiski nodarbojās ar reģistru, no darba tika atbrīvoti. Tagad atkal priekšā jauna cīņa — reģistra “reanimācija”.

Parēķināsim, ka pie ļoti zemās dzimstības 2000. gadā — aptuveni 20 000 dzīvi dzimušie (1987.gadā 42 500) — katru gadu pēc dzimšanas pie mums būtu jānonāk ap 200 bērniem ar sirdskaitēm. Taču tā nenotiek tāpēc, ka ir ļoti zems ārstu izglītības līmenis iedzimtu sirdskaišu diagnostikā. Varbūt to labos jaunās mācību programmas medicīnas augstskolās — P.Stradiņa RMU, LU? Tam tā vajadzētu būt, lai gan grūti iedomāties, ka jaunākās nostādnes varētu mācīt pasniedzēji, kas šajā specialitātē paši nav pietiekami kompetenti, ne reizi nav piedalījušies specializētā pacientu izmeklēšanā (EHO u.c.) un nespēj tādu veikt, nerunājot par operācijām vai pēcoperācijas periodu. Starp citu, izdevumā “European Journal of Cardiothoracic Surgery” (1998, 13, 500.—503.lpp.) ir apkopoti dati par 20 attīstītāko Eiropas valstu bērnu kardioloģijas centriem, konstatējot, ka gada laikā uz vienu miljonu iedzīvotāju, pastāvot vidējam dzimstības līmenim, nepieciešamas 40—45 operācijas bērniem ar iedzimtām sirdskaitēm mākslīgās asinsrites apstākļos pirmajā dzīves gadā, tas nozīmē, ka Latvijā — aptuveni 90. Līdztekus minētajam nedrīkstam aizmirst, ka vienlaikus ir vismaz tikpat daudz bērnu, kuru ārstēšana aprobežojas ar t.s. slēgtajām operācijām.

Te ir vietā minēt jaunieviesto jēdzienu “kvotas”, kas latviešu valodā nozīmē — “kādas parādības pieļaujamā vai atļautā norma”. Jā, cik tad daudz slimnieku mēs drīkstam ārstēt? Izrādās, ka stacionārā atļauts ārstēt ne vairāk par 300 (kopš 1994. gada iepriekšējo 700—800 vietā). Drīkst veikt līdz 100 operācijām gadā, sadalot proporcionāli “slēgtajās” operācijās (40%) un operācijās mākslīgās asinsrites apstākļos (60%). Kvotas draud skart arī ambulatoro pacientu pieņemšanu, kas šobrīd ir vienīgais “ventilis”, lai nodrošinātu gan pacientu aptveršanu, gan organizētu rindas operācijām, turklāt operējamo skaits jau nepieļaujami pārsniedz iespējas. Rodas ļoti nopietns jautājums: kas ir šie “speciālisti”, kas izlemj bērnu likteni bez profesionālas kontroles?

Nedrīkstam ignorēt faktus un “dusēt uz panākumu lauriem”, jo līdz 1994. gadam P.Stradiņa klīniskās slimnīcas Sirds ķirurģijas centrā samērā lielajā (vairāk nekā 3600) operēto sirdskaišu slimo bērnu skaitā līdz viena gada vecumam mākslīgās asinsrites apstākļos operēts minimāls skaits — gadā ne vairāk kā 5—6 bērni.

Patlaban operēto skaits līdz gada vecumam nepilnos četros ķirurģiskās darbības gados Valsts Bērnu kardioloģijas centrā tuvojas 500. Un tomēr tas ir maz... Kāpēc tik niecīga pacientu verifikācija Latvijā kopumā? Kāpēc atsevišķās pilsētās pacientu nav gadiem?

Vajadzīga kontrole, varbūt nepieciešama ārstu nomaiņa, specializācija, kas VBKC ietvaros ir iespējama. Noteikti palīdzēs intrauterīnā diagnostika (fetālā ehokardiogrāfija), kas pirmo reizi Latvijā uzsākta 1997. gadā (ārvalstīs ehokardiogrāfiska izmeklēšana grūtniecības laikā ir obligāta, lai laikus orientētu uz ārstēšanu vai ieteiktu pārtraukt grūtniecību). Te plānojam ārstu izglītošanu ar mūsu speciālistu starpniecību.

Fetālā ehokardiogrāfija tiek veikta transabdomināli, sākot ar 15./16. grūtniecības nedēļu un līdz grūtniecības beigām. Pasaulē šajā medicīnas jomā jau gandrīz 20 gadu ir nemainīga taktika.

1. Augļa ehokardiogrāfija jeb prenatālā kardioloģija ir bērnu kardioloģijas centra sastāvdaļa.

2. Ar šo specifisko izmeklējumu nodarbojas bērnu kardiologs, kurš ir specializējies prenatālajā kardioloģijā un augļa ehokardiogrāfijā.

3. Šīs problēmas risināšanā un attīstībā bērnu kardioloģijas centram ir cieša saistība ar ginekologiem un dzemdību speciālistiem.

Valsts Bērnu kardioloģijas centram ir izdevies īstenot šos pamatprincipus. No 1997. gada decembra VBKC Latvijā ieviesta prenatālā kardioloģija ar specializētu augļa ehokardiogrāfiju. Ar šo kardioloģijas nozari nodarbojas pediatre – bērnu kardioloģe Dr. Vita Zīdere, kas izglītību šajā jomā ieguvusi Londonas un Ņujorkas klīnikās. Divu gadu laikā izmeklēto pacientu skaits ir divkāršojies un atrasto patoloģiju skaits augļu sirdīm ir pat seškāršojies! Krasa rezultātu uzlabošanās ir saistīta ar veiksmīgu VBKC sadarbību ar ginekologiem/dzemdību speciālistiem un šo speciālistu izglītošanu.

Skaidri saprotot mūsu medicīnas izglītības nepilnības (iedzimto sirdskaišu diagnostikas apmācībai visā Medicīnas universitātes mācību laikā, vienlaikus pildot ārstniecisko darbu), apzināmies nepieciešamību aktivizēt kā sabiedrības, tā speciālistu (pediatru, mājas ārstu) uzmanību par pēcdiploma mācību nodrošināšanas iespējām mūsu centrā.

Mūsu centra ārstu, galvenokārt jaunu speciālistu, mācības praktiski bez jebkāda finansiāla atbalsta no slimnīcas un Labklājības ministrijas Veselības departamenta ir nodrošinājušas latviešu organizācijas ārzemēs, pamatā Latvijas Stipendiju fonds Kanādā (Anita Liepiņa), Juris Graudiņš (Vācija), Jānis Zvārgulis (ASV), Andrejs Ozoliņš (Anglija), Austrālijas un Jaunzēlandes latviešu apvienotā papildstudiju nozare (prof. A.Kučers, V.Šloss), prof. J.Kremers (Ķīles universitātes klīnika Vācijā), pilnībā sedzot visus ilgstošas apmācības izdevumus sirdskaišu ehodiagnostikā, bērnu kardioloģijā, kardioķirurģijā, reanimatoloģijā, elektrokardiogrāfijā, Holtera monitorajā izmeklēšanā, anestezioloģijā, operācijas māsu apmācībā, mākslīgās asinsrites speciālista apmācībā. Tas skan dīvaini, taču visa izglītība augstā līmenī ir iegūta ārzemēs, un šis process turpinās. Īpaši vēlos izcelt sirds ritma traucējumu diagnostikas iespējas bērniem Latvijā, ko pēc mācībām ASV pie pasaulē vadošā speciālista šajā jomā prof. Paul Gillet nodrošina Dr. Zinta Liepa.

Gribas teikt pāris vārdu par to, ka praktiski viss, ar ko mēs mūsdienu prasībām atbilstoši strādājam klīnikā un labi aprīkotā operāciju zālē, ir sagādāts, pateicoties ziedojumiem.

Kā pirmos vēlētos minēt austrāliešus, bez kuriem mēs nespētu nodrošināt pacientu slimību diagnostiku un viņu atlasi operācijām. Runa ir par ehokardiogrāfijas aparātiem, no kuriem vienu ļoti savlaicīgi jau 1994.gadā dāvināja Austrālijas un Jaunzēlandes latviešu apvienība un otru pusgadu vēlāk — Daugavas Vanagi ASV.

Daugavas Vanagi ASV (Spārniņa kunga personā) daudz balstījuši mūs arī citās kritiskās situācijās. Neatsveramu atbalstu sniedzis personīgi Andrejs Ozoliņš (DV Anglijā, PBLA), Kaspars Tūters (LAZ), kā arī Minsteres Latviešu Sarkanais Krusts (Andra Šilde). Jāmin vēl neskaitāmi privātie ziedotāji.

Pēc manas iesaistīšanās Rotari kustībā lielu palīdzību aparatūras iegādē esam saņēmuši no starptautiskās lidostas “Rīga” (mūsu ievērojamākais atbalsts), a/s “Laima”, medicīnisko preparātu pētniecības un ražošanas firmas “Grindeks”, SIA “Auto Rīga”, firmas “AVELAT”, “Statoil”, SIA “Cooper and Lybrand”. Tie arī bijuši lielākie ziedotāji šeit Latvijā. Bijuši arī vairāki ziedojumi vēstniecību līmenī. Ievērojamāko finansiālo palīdzību esam saņēmuši no Lielbritānijas vēstniecības, nedaudz mazāk no Dānijas vēstniecības. Zināmu atbalstu devusi ASV, Kanādas un arī Francijas vēstniecība.

Valsts akceptēta efektīva palīdzība bērniem ar sirdskaitēm nevar tikt balstīta tikai uz dotācijām, tādēļ ļoti aktīvi cīnāmies par savu problēmu, atkārtoti pārrunājot jautājumu ar neskaitāmas reizes mainītajiem veselības aizsardzības ministriem, labklājības ministru, savos priekšlikumos iekļaujot ieteikumus no starptautiskajām organizācijām (Eiropas Bērnu kardiologu asociācija, Pasaules sirds un asinsvadu ķirurģijas asociācija, kā arī 1998.gadā pēc Vācijas iniciatīvas izveidotā organizācija “Partnership for the Heart”).

Kopš centra dibināšanas 1994. gada oktobrī daudz kas mainījies gan mūsu spēku samēros, gan pacientu aprūpes kvalitātē, mainījušies kadri. Vienīgi nemainās mūsu stingri ieturētā līnija, pildot ieplānoto centra perspektīvās attīstības programmu. Ar 1998. gada 15. jūniju varam sevi saukt par Rīgas P.Stradiņa Universitātes Bērnu kardioloģijas klīniku. Tas nozīmē, ka oficiāli iesaistāmies studentu, rezidentu un ārstu mācīšanā.

Varam būt lepni, ka visi mūsu klīnikas ārsti šajos gados vismaz vienu reizi papildinājuši savas zināšanas vadošajās ārzemju klīnikās. Tas ir iespaidojis mūsu veikumu kā diagnostikā, tā ārstēšanā, ieskaitot ķirurģiju, anestezioloģiju un intensīvo terapiju. Esam sākuši lietot jaunas diagnostikas metodes — intrauterīnā sirdskaišu diagnostika, transezofageālā ehodiagnostika, pārbaudām praksē izvēles preparātus pulmonālās hipertenzijas ārstēšanā, aprobējam jaunus oksigenatorus mākslīgajai asinsritei, veicam jauna tipa operācijas. Vienlaikus ar ārstiem mācībās ārzemēs iesaistītas arī visu profilu medmāsas, un šī prakse turpinās.

1998. gada maijā nodibinājām Latvijas Bērnu kardioloģijas asociāciju (patlaban tās sastāvā ir 36 biedri, notiek regulāras zinātniskas sēdes), bet šobrīd ejam soli tālāk — Eiropas Bērnu kardioloģijas asociācijas uzdevumā esam panākuši, ka bērnu kardioloģija Latvijā izveidota kā subspecialitāte pediatrijai, pielīdzinot mūsu kadru kompetenci Eiropas prasību līmenim un apstiprinot mūsu centra jaunajiem ārstiem Eiropas Bērnu kardioloģijas asociācijas (AEPC) grantu tēmas:

• Prenatālās ehokardiogrāfijas loma iedzimto sirdskaišu diagnostikā un ārstēšanā Latvijā (Dr. Vita Zīdere),

• Epidemioloģiski pētījumi sirdskaišu izplatībā Latvijā salīdzinājumā ar Angliju (Dr. Zinta Liepa),

• Koronāro artēriju izvērtējums jaundzimušiem ar iedzimtām sirdskaitēm (Dr. Inguna Lubova).

Tas ir jauns ārsta — pediatra kardiologa — modelis, kas prasa paredzēt izmaiņas arī Universitātes mācību programmās. Beidzot esam sasnieguši iecerēto — bērnu kardioloģija ar 2000. gada decembri oficiāli iekļauta specialitāšu reģistrā.

Sirds operācijas, kas VBKC izdarītas no 1997. gada 4. februāra līdz 2001. gada 14. maijam, var raksturot kā cenšanos novērst iedzimto patoloģiju iespējami agrīni. Nenoliedzami to nodrošina tikai mūs centieni, bet pašā pamatā — iespēja strādāt bērnu slimnīcas apstākļos, īpaši tādā, kāda ir Bērnu klīniskā slimnīca “Gaiļezers” ar savu optimālo struktūru un augstas specializācijas visu profilu bērnu ārstiem.

Līdz 2001. gada maijam kopumā veiktas 439 operācijas, no kurām 136 izdarītas pirmajā dzīves gadā, 298 operācijas veiktas mākslīgās asinsrites apstākļos (no tām 83 pacientiem, kas nav sasnieguši viena gada vecumu).

Iepriekš minētajās vecuma grupās operācijas veiktas smagu iedzimto sirdskaišu gadījumos, 3/4 pacientu ar pastiprinātu plaušu asinsriti, turklāt 80% pastāvot II—III pakāpes pulmonālai hipertenzijai uz neefektīvas konservatīvas terapijas fona. Cīņai ar pulmonālo hipertenziju visefektīvākais farmakoloģiskais līdzeklis izrādījās kaptoprils. Ar tehnisko aprīkojumu jau gadu esam pilnībā gatavi visā pasaulē atzītā NO lietošanai cīņā ar pulmonālās hipertenzijas krīzēm, taču pārlieku sarežģītā formalitāšu kārtošana ar piegādātāju firmām un lietošanas atļaujām, iekļaujot lietojamo medicīnisko preparātu sarakstos, mūs vēl aizkavē.

Pirmo reizi Latvijā sekmīgi esam operējuši 35 bērnus agrīnā vecumā sakarā ar daudzvārstuļu sirdskaišu korekciju, ieskaitot vārstuļu plastiku un protezēšanu, maģistrālo asinsvadu transpozīciju, esam veikuši kava–pulmonālu šuntēšanu u.c.

1999. gadā kopējais operāciju skaits pirmo reizi pārsniedza simtu (pēcoperācijas letalitāte 11,8%). 2001. gadā līdz 14. maijam izoperēti 50 pacienti (pēcoperācijas letalitāte 8%). Šajā gadā pieaudzis ehokardiogrāfiski izmeklēto pacientu skaits (3000). Turpinās 1997.gadā sāktā intrauterīnā ehokardiogrāfiskā izmeklēšana.

Valsts Bērnu kardioloģijas centrs nodrošina intensīvu ambulatoru bērnu kardioloģijas darbu, veicot klīnisku izmeklēšanu, tai skaitā ehokardiogrāfiju, RTG un elektrokardiogrāfisku izmeklēšanu (gada laikā vidēji 1200 bērnu).

Stacionārā tiek nodrošināta papildu transezofageālā ehokardiogrāfiskā izmeklēšana, atsevišķos gadījumos diagnostiskos nolūkos aizstājot sirds invazīvu izmeklēšanu. Tā neapšaubāmi pacientam ir saudzējošāka un arī medicīniskās izmaksas ir mazākas.

VBKC papildus nodrošina pacientu izmeklēšanu ar Holtera monitoru, ko gada laikā vidēji veic 120 bērniem (vadošā speciāliste Dr. Zinta Liepa).

VBKC klīniskās aktivitātes 2000. gadā:

• Ambulatorā pacientu aprūpe — 1277

• Stacionārā pacientu aprūpe — 745

• Ehokardiogrāfiskā izmeklēšana — 2444

• Fetālā ehokardiogrāfija — 646 (1998.–2000. gads)

• 24 st. Ekg (Holtera monitors) — 204

Kardioloģiskās nodaļas darba organizācija jūtami uzlabojās, kad 2001. gadā par vadītāju kļuva bērnu kardioloģe–neonataloģe Dr. Inguna Lubova.

Varam droši teikt, ka klīnikas kolektīvs ir laba komanda, kas strādā saliedēti un rezultatīvi.

Ar 1999. gada pirmajiem mēnešiem, pateicoties Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūras (VOVA) vadības (direktore Ināra Bluķe, vietnieks Zigurds Lasovskis) enerģiskajai darbībai, radikāli uzlabojusies mūsu tehniskā nodrošināšana ar jaunu aparatūru. Esam saņēmuši jaunu narkozes aparātu, vairākus pacientu monitorus, respiratorus, un ir piepildīts mūsu četrus gadus lolotais sapnis — iegādāts pasaules mūsdienu standartiem atbilstošs ehokardiogrāfijas aparāts “Hewlett—Packard “Sonos 4500””, kas sirdskaišu diagnostikā paver visplašākās iespējas, bet operāciju zālē strādājam ar visjaunākā modeļa mākslīgās asinsrites aparātu.

Varbūt mūsu darbs tomēr ir pamanīts un novērtēts, un cerams, ka mainījusies tehniskā nodrošinājuma stratēģija. Ar 1999. gada martu beidzot sākām saņemt finansiālu atbalstu arī valsts investīciju projekta ietvaros, lai gan šobrīd ar skumjām jāsaka, ka esam jau brīdināti par iespējamu valsts investīciju un VOVA organizētās aparatūras sadales pārtraukšanu.

Nobeigumā gribu teikt, ka savlaicīga diagnostika un mērķtiecīga ārstēšana, ieskaitot ķirurģisko korekciju, var atgriezt normālai dzīvei būtisku skaitu bērnu — potenciālo darbaspēku, Latvijas pilsoņus.

Vēl jāpiebilst, ka zināmā mērā ir noziedzīgi neiespaidot tās personālijas, kas traucē kontrolēt situāciju valstī, pieļaujot novēlotu diagnostiku.

Patlaban nav tādu institūciju, kur varētu griezties ar minētajiem jautājumiem. Nav vairs valsts galvenā pediatra.

Vēlreiz pateicos visiem, kas mums ir palīdzējuši organizēt un nodrošināt veselības aprūpi ar sirdskaitēm slimiem bērniem Latvijā, īpaši Latvijas Bērnu fondam (prezidents Andris Bērziņš), kas visus šos sešus gadus ir koriģējis mūsu finansiālo atbalstu.

Valsts Bērnu kardioloģijas centra

ārstu publikācijas 1996.–2001. gadā

1. Lācis A. Vai bija pamatota Latvijas bērnu kardioloģijas centra izveidošana? // Valsts Bērnu klīniskās slimnīcas “Gaiļezers” 15 gadu jubilejas konf. materiāli. — Rīga, 1996. — 17.—22. lpp.

2. Lācis A., Jagmanis M., Preisa A., Lācis A. Latvijas Bērnu kardioloģijas centra materiāli tehniskās bāzes veidošana laika periodā no 1994. gada oktobra līdz 1996. gada oktobrim // Trešā Pasaules latviešu ārstu kongresa tēzes. — Rīga, 1997. — 62. lpp.

3. Lācis A., Liepa Z., Zīdere V. Savlaicīgas iedzimto sirdskaišu diagnostikas iespējas un nodrošināšana Latvijā // Trešā Pasaules latviešu ārstu kongresa tēzes. Pediatru simpozijs. — Rīga, 1997. — 17. lpp.

4. Lācis A. Savlaicīgas diagnostikas, intensīvas (arī ķirurģiskas) ārstēšanas un rehabilitācijas nodrošināšana bērniem ar sirds slimībām // Latvijas Ārsts. — 1997. — Nr.12. — 819.—882. lpp.

5. Lācis A. Valsts Bērnu kardioloģijas centra ķirurģiskās aktivitātes 1997.gadā // Latvijas Ārsts. — 1998. — Nr.2. — 93.—96. lpp.

6. Lācis A., Zīdere V. Prenatālās kardioloģijas sākums Latvijā. // Latvijas Ārsts. — 1998. — Nr.2. — 97.—98. lpp.

7. Lācis A., Liepa Z. Sirds ritma traucējumu diagnostika bērniem // Latvijas Ārsts. — 1998. — Nr.4. — 250.—251. lpp.

8. Lācis A., Kaidaks S. Jaunas perspektīvas Valsts Bērnu kardioloģijas centra nostiprināšanā // Sveiks un Vesels. — 1998. — Nr.5. — 20.—21. lpp.

9. Zīdere V., Lācis A. Pirmais prenatālās kardioloģijas gads Latvijā // I Latviešu sieviešu slimību un dzemdību speciālistu kongresa tēzes. — Rīga, 1999. — 66. lpp.

10. Lācis A., Majors J., Kaidaks S., Auziņš J., Vanaga I., Kļaviņa I., Liepiņš J. I Latvijas anestezioloģijas, reanimatoloģijas, intensīvās terapijas, neatliekamās medicīniskās palīdzības un katastrofu medicīnas speciālistu kongresa tēzes. — Rīga, 1999. — 99.—101. lpp.

11. Lācis A. Epidemioloģie, Betreunungsstruktur und Konzeption bei Kongenitalen Herzfehler in der Republik Lettland. — 1999. — Tēzes. Netzeband (Oberes Temnitztal).

12. Lācis A. Sirdskaišu slimo bērnu liktenis un perspektīvas Latvijā // Starptautiska konference “Latviešu tautas demogrāfiskais stāvoklis — grūtības un iespējas”. — PBLA organizēts TV Radošās apvienības 777 videoieraksts 1999. gada 29. oktobrī Rīgā.

13. Lācis A. Paldies mūsu skolotājiem medicīnā // Laiks. — 1999. gada 27. marts.

14. Lācis A., Biķis E. Atklāta vēstule Latvijas Republikas Labklājības ministrijas Veselības departamentam // Latvijas Ārstu Žurnāls. — 2000. — Nr.2. — 57. lpp.

15. Lācis A., Zīdere V. Iedzimto sirdskaišu izplatība un etioloģija // Jums, Kolēģi. — 2000.gada februāris. — 9.—12. lpp.

16. Lācis A. Valsts Bērnu kardioloģijas centrs, pirmo piecgadi sagaidot // Jums, Kolēģi. — 2000. gada februāris. — 54.—56. lpp.

17. Lācis A., Zīdere V., Biķis E. Latvijas bērnu kardioloģiskā aprūpe // Latvijas Ārsts. — 2000.gada marts. — 24.—25. lpp.

18. Lācis A., Lāce I., Zīdere V. Latvijas Bērnu Kardiologu asociācija gadsimtu mijā // Latvijas Ārstu Žurnāls. — 2000. — Nr.3. — 60.—61. lpp.

19. Lacis A., Jagmanis M., Zidere V., Lubova I., Garleja Z., Auzins J., Vjugins J., Vanaga I., Preisa A., Lace I., Smits L. A case of organising the special paediatric centres: improvement surgical outcomes at the Latvian State Cardiology Centre for Children. — The 3rd World Congress of Paediatric Cardiology, May 2001, Toronto, Ontario, Canada. — J. Cardiology in the Young, 11.02.2001, suppl. 1, P. 88.

20. Zidere V., Lace I., Lacis A. Non–invasive echocardiographic diagnostics of congenital heart defects for children before and after surgery in the Latvian State Cardiology Centre for Children. — World Congress of the International Society for Cardiovascular Surgery, Cancun, Mexico, 8—14 Sept. 2001. — Cardiovascular Surgery, September 2001, P. 92.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!