Nākotne aug no varoņu dvēselēm

Godasardze pie atjaunotā pieminekļa

Nacionālo bruņoto spēku un Nacionālās aizsardzības akadēmijas pārstāvji pie Elzas Žiglevicas pieminekļa atklāšanas brīdī

9. novembrī, Lāčplēša dienas priekšvakarā, Rīgā, Lielajos kapos, klātesot Nacionālo bruņoto spēku vadības pārstāvjiem, Rīgas garnizona komandantam pulkvedim Jurim Vectirānam, Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadetiem, “Daugavas Vanagu” globālās organizācijas pārstāvjiem, Latvijas Universitātes rektoram, studentiem un skolu jaunatnei, atklāja atjaunoto pieminekli ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvotajai Elzai Žiglevicai.

Pieminekļa atjaunošanas rosinātājs, līdzekļu vācējs un organizators, vēsturnieks un kultūras darbinieks Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks Oļģerts Tālivaldis Auns pastāstīja, ka pēc atkārtotajām iepriekšējo bronzas piemiņas zīmju un pieminekļa zādzībām viņa sirds nav izturējusi. Viņš apzinājies, ka latviešu tauta nedrīkstētu pieļaut svinēt kārtējo Lāčplēša dienu pie mūsu varoņu nopostītām kapavietām.

Tagad granītā veidotais piemineklis zagļiem un ienaidniekam nebūs pa zobam, te var atnākt studenti un tuvējo skolu audzēkņi nolikt ziedus un pieminēt drosmīgo jaunieti, kas atdeva savu dzīvību par tautas nākotni divdesmit viena gada vecumā.

Mūsu tautas senvēsturē un dainās nav atrodams sievietes karotājas cildinājums. Starp seno piļu aizsargvaļņu karavīriem nepavīd cīnītāja ar šķēpu rokā, plīvojot gaišajiem matu liniem. Nav mums savas Žannas d’Arkas, plintnieces vai Nikitas. Latviešu sieviete izsenis bijusi dzīvības devēja, lolotāja un sargātāja, ne iznīcinātāja.

Latvijas brīvības cīņu laikā, kad bija nepieciešams viss zemes spēks, kas no tās cēlās, iedvesmoja, deva ticību karavīriem, mātes, sievas, māsas bija viņiem līdzās ar savu iedvesmojošo gara spēku, arī ar palīdzīgu roku, ar siltu segu, cimdu vai maizes klaipu.

Vecie karavīri savās atmiņās raksta par dramatisko Rīgas atstāšanu 1919. gadā. Brīdī, kad viss šķita zaudēts, nelielo cīnītāju pulciņu ar pulkvedi Oskaru Kalpaku priekšgalā pavadīja kāda nezināma māte. Neviens to nepazina, varbūt nevienu nepazina viņa, bet, tikai viņai zināmu nojautu vadīta, māte viņus pavadīja varoņgaitās. Līdz pašam Daugavas koka tiltam. Neraugoties uz baigo noskaņu un tuvo ienaidnieku, māte nāca līdzi un, cīnītājiem iegrimstot koka tilta krēslainajos spraišļos, svētīja tos ar krusta zīmi. Neaizmirstams esot bijis šis skats: tilta galā, angļu karakuģu starmešu apgaismota, māte svētī aizejošos dēlus un — sabrūk.

Brīvības cīņu karavīriem blakus bija sanitāres, citas sievas un māsas ar palīdzīgu roku, un daudzi vārdi tā arī paliks nezināmi. Pazīstama ir rakstniece Ivande Kaija un viņas uzsaukums dibināt sievietēm Zelta fondu, ziedojot uzvarai visu savu nekustamo īpašumu, rotas un sudrablietas, kas guva necerētu atbalstu. No to dienu cīņu varonēm tautas atmiņā īpaša vieta ir Elzai Žiglevicai (1898—1919), ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvotai studentei, kura dzīvību savā jaunības plaukumā atdeva par Latvijas brīvību.

Elza Žiglevica dzimusi ārsta ģimenē Bērzmuižas pagastā, mācījusies Rīgā un Maskavā. Beigusi Augstākos sieviešu kursus, studējusi tautsaimniecības tiesības. 1918. gadā bija angļu preses referente Latvijas preses birojā. Bermonta uzbrukuma laikā strādāja Latvijas sieviešu palīdzības korpusā. Cīņu laikā piegādāja karavīriem pusdienas. 1919. gada 10. oktobrī Elzu smagi ievainoja, viņa mira 29. oktobrī Rīgas pilsētas slimnīcā.

Andris Kļaviņš — “Latvijas Vēstnesim”