Kad papildu ienākumi pārtikas tirgum iet garām

Prof. Oļģerts Krastiņš — “Latvijas Vēstnesim”

Izdevumi pārtikas produkta iegādei ir viens no visstabilākajiem posteņiem iedzīvotāju patēriņa budžetos. Pēc CSP mājsaimniecību budžetu pētījumu publikācijām, visā 1996.—2000.gada periodā iedzīvotāji pārtikas produktu iegādei ir izdevuši ap 24 latiem mēnesī, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli, ar svārstībām pa gadiem nepilna lata robežās. Šādas svārstības daļēji var izskaidrot ar pētījuma izlases kļūdām.

Padziļinātā pētījumā ir jāņem vērā, ka faktisko izdevumu izmaiņas rada: 1) pārtikas produktu cenu izmaiņas un 2) nopirkto produktu daudzuma izmaiņas jeb pieprasījums salīdzināmās cenās.

Izdarot šādus aprēķinus, izrādās, ka laikā no 1996. līdz 2000.gadam pārtikas produktu cenas ir pieaugušas vidēji par 3,4%, bet nopirktie produktu daudzumi jeb izdevumi salīdzināmās cenās samazinājušies par 5,4%.

Galvenie produkti — gaļa, piens, maize

No 12 pārtikas produktu grupām, kuras izmanto starptautiskā un arī Latvijas statistika, visos pēdējos piecos gados iedzīvotāju pārtikas izdevumu grozā pirmajā vietā ir gaļa un gaļas produkti (1.tabula). Kā liecina citi pētījumi (NORBALT II u.c.), daļa iedzīvotāju nevar atļauties ēst gaļu, putnu gaļu vai zivis vismaz trīsreiz nedēļā. Tomēr, ņemot vērā gaļas produktu relatīvo dārdzību un iedzīvotāju turīgākās daļas pirkumus, gaļas un gaļas produktu iegādei iedzīvotāji izdod ap ceturto daļu no visiem pārtikas izdevumiem.

Otrajā vietā trīs gados no pieciem ir bijuši izdevumi piena produktu un olu iegādei. Taču gandrīz tikpat iedzīvotāji ir izdevuši par maizes un labības izstrādājumiem.

Tātad, vērtējot no izdevumu viedokļa, gaļa un tās izstrādājumi, piena produkti, olas, maize un labības izstrādājumi ir iedzīvotāju pārtikas galvenā daļa. Ar to gan nav teikts, ka šie produkti nodrošina galveno daļu no vajadzīgajām uzturvielām un to enerģētiskās vērtības, īpaši mazturīgāko iedzīvotāju grupās. Kādi produkti nodrošina nepieciešamo enerģētisko vērtību dažādās labklājības grupās, tas jānoskaidro ar atsevišķu pētījumu.

Pārtikas produktu cenas nav daudz mainījušās

Visu preču un pakalpojumu svērtās cenas un tarifi 1996.—2000.gada periodā ir pieaugušas gandrīz par 20%. Uz šī fona pārtikas produktu cenas ir pieaugušas samērā nedaudz — par 3,4% (2.tabula).

Iedzīvotāju dzīves dārdzība pēdējos gados ir pieaugusi galvenokārt uz pakalpojumu tarifu un nepārtikas preču cenu pieauguma rēķina. Taču atsevišķās pārtikas produktu grupās cenu izmaiņas ir diezgan ievērojamas un vērā ņemamas.

Ievērojami pieaugušas cenas dārzeņiem, un tas noticis galvenokārt 2000.gadā. Savukārt perioda sākumā (1997., 1998.g.) ievērojami sadārdzinājies medus, džems, šokolāde, saldumi, tāpat šajā laikā pieaugušas bezalkoholisko dzērienu cenas.

1997.un 2000.gadā ievērojami lētāki kļuvuši kartupeļi, taču 1998.gadā tie bijuši dārgi. Tas bija atkarīgs no ražības vietējās saimniecībās, un tā savukārt — no meteoroloģiskajiem apstākļiem. Tāpat gadu gaitā ir svārstījušās augļu un ogu cenas, visumā samazināšanšas virzienā.

Samērā stabilās pārtikas produktu cenas bija pozitīvs faktors pilsētu mājsaimniecību budžetos, ļaujot vismaz vidēji turīgajiem tos sabalansēt joprojām mazu ienākumu apstākļos. Taču zemās pārtikas produktu cenas turpināja graut Latvijas lauksaimniecību, un, kā liecina citi mūsu pētījumi, lauku iedzīvotāju dzīves līmenis 1996. — 2000. gada periodā ir sistemātiski pasliktinājies. (“Par teritoriālo reformu un teritoriālo noslāņošanos” — “LV”, 2001. g. 16. maijā, Nr. 75). Preču cenu un pakalpojumu tarifu savstarpējām attiecībām un to saskaņotām izmaiņām kā makroekonomiskai problēmai vajadzētu būt Saeimas un valdības uzmanības lokā. Šīs attiecības būtu jāregulē, izmantojot vispārzināmos makroekonomikas regulēšanas līdzekļus (nodokļi, monopoluzņēmumu pakalpojumu tarifi, subsīdijas u.c.). Disproporcionālas cenu izmaiņas izraisa tālāku iedzīvotāju teritoriālo noslāņošanos, noslāņošanos pēc nodarbinātības grupām, nevienmērīgas investīciju iespējas dažādās tautsaimniecības nozarēs un citas nevēlamas parādības.

Reālie izdevumi pārtikas produktu iegādei samazinājušies

Izmantojot cenu indeksus, ir iespējams izdevumus faktiskajās cenās pārrēķināt salīdzināmās cenās. Izdevumi salīdzināmās cenās raksturo reālos pirkumu apjomus un netieši arī pieprasījuma un patēriņa dinamiku.

Pārrēķinus var izdarīt, izmantojot vai nu dinamikas rindas pirmā (1996.) vai pēdējā (2000.) gada cenas. Kā esam jau parādījuši vairākos iepriekšējos rakstos, saprotamākus rezultātus iegūstam, izmantojot pēdējā gada cenas, kuras visiem vēl svaigā atmiņā, kamēr cenas pirms pieciem gadiem jau aizmirsušās.

Aprēķinot mājsaimniecību reālos izdevumus pārtikas produktu iegādei salīdzināmās 2000. gada cenās, redzam, ka 1997. — 2000. gada periodā tie saglabājušies apmēram 24 latu robežās, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī (3.tabula). Ir vērojama neliela samazināšanās tendence, kura gan var būt izlases kļūdas robežās. Taču, salīdzinot ar 1996. gadu, visus turpmākos gadus iedzīvotāji pārtiku pirkuši mazāk. 2000. gadā viņi samierinājušies ar apmēram 95% no 1996. gada pirkumu apjoma.

Rēķinot salīdzināmās cenās, iedzīvotāji palielinājuši bezalkoholisko dzērienu, augļu un ogu un pamatgrupās neietilpstošu pārtikas preču pirkumus un patēriņu.

Reālo izdevumu apjomi pārtikas produktu pamatgrupās ir mainījušies mazāk. Nedaudz vairāk nekā perioda sākumā iedzīvotāji izdevuši par gaļu un gaļas produktiem, mazāk — par piena produktiem un olām. 2000. gadā, salīdzinot ar perioda sākumu, ievērojami mazāk izdots par maizi un labības produktiem, taču perioda vidū šie izdevumi ir diezgan svārstīgi.

Nobeigumā jāuzsver, ka reālie izdevumi pārtikas produktu iegādei laika gaitā nevar mainīties tik strauji kā nepārtikas preču iegādei. Pārtikas produkti kā pirmās nepieciešamības prece ir jāiegādājas vismaz minimāli nepieciešamā daudzumā, kaut gan zināma izvēle starp produktu grupām, vadoties no cenu attiecībām, ir iespējama.

Tomēr reālo izdevumu dinamika uztura produktu iegādei liecina, ka arī valsts “vidējās” mājsaimniecības patēriņa budžets joprojām ir saspringts. Ir jārēķinās, ka sabiedrības trūcīgākā daļa nespēj sevi pilnībā apgādāt pat ar relatīvi lētajiem pārtikas produktiem.

1.tabula

Mājsaimniecību izdevumi pārtikas produktu iegādei vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī attiecīgo gadu faktiskajās cenās, latos

Datu avoti: Ziņojums par mājsaimniecību budžetu pētījuma rezultātiem 2000.gadā. — R.: CSP, 2001.—30.lpp.

Mājsaimniecības budžets 1999.gadā. — R.: CSP, 2000.—133.lpp.

Mājsaimniecības budžets 1998.gadā. — R.: CSP, 1999.—161.lpp.

Mājsaimniecības budžets 1997.gadā. — R.: CSP, 1998.—159.lpp.

2.tabula

Pārtikas produktu cenu izmaiņas,

procentos

Datu avoti

Latvijas Statistikas gadagrāmata 2001. —R.: CSP, 2001.—71. lpp.

Latvijas statistikas gadagrāmata 2000.— R.:CSP, 2000. — 75.,76. lpp.

3. tabula

Mājsaimniecību reālie izdevumi pārtikas produktu iegādei

Vidēji uz vienu 2000.