Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Kad pasei līdzās nāks pazītne jeb idems. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 15.11.2001., Nr. 165 (2552) https://vestnesis.lv/ta/id/55601

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Lai lauki neaizaugtu atmatā

Vēl šajā numurā

15.11.2001., Nr. 165 (2552)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Kad pasei līdzās nāks pazītne jeb idems

Par personu dokumentiem un uzskaiti — jaunā kārtībā un augstākā precizitātē

Mārtiņš Bičevskis, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes priekšnieks,

Olita Magone, Iedzīvotāju reģistra Klientu apkalpošanas nodaļas vadītāja, — “Latvijas Vēstnesim”

IM1.JPG (15136 bytes)IM2.JPG (18289 bytes)Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Par kļūdām Iedzīvotāju reģistra datos

Atgriežoties no ceļojuma ārpus mūsu valsts robežām, pilsonis, kurš Latvijas Republikas pasi saņēmis, tiklīdz tas kļuva iespējams, un uz ārzemēm devies jau vairākkārt, pēkšņi vairs netiek ielaists valstī, jo viņa pase, pēc Iedzīvotāju reģistra datiem, it kā piederot citam cilvēkam. Starpība starp skolās reģistrēto obligātā skolas vecuma bērnu skaitu un Iedzīvotāju reģistra datiem par šī paša vecuma skolēniem ir teju piecpadsmit tūkstoši. Vadoties pēc Iedzīvotāju reģistra informācijas, vairāk nekā 17 tūkstoši nepilsoņu nav apmainījuši bijušās PSRS iekšzemes pases, bet paši Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes speciālisti pēc saviem novērojumiem apgalvo, ka reālais nepilsoņu skaits, kam nav Latvijas Republikas izdotu personību apliecinošu dokumentu, ir daudz mazāks.

Uzskaitītie piemēri rāda, ka informācija vienā no svarīgākajām datu bāzēm valstī — Iedzīvotāju reģistrā — ne vienmēr ir pilnīgi precīza. Kāpēc izveidojusies šāda situācija, un kas ir tās cēloņi — skaidro Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) priekšnieks Mārtiņš Bičevskis un Iedzīvotāju reģistra Klientu apkalpošanas nodaļas vadītāja Olita Magone.

— Pašreizējai situācijai ir objektīvi cēloņi. 1993.gadā bija pirmie mēģinājumi izveidot valstī centralizētu datu bāzi, bet tikai no 2000.gada marta var runāt par vienotu “on-line” sistēmu, kura nodrošina pašvaldību un citu atbildīgo valsts pārvaldes iestāžu informācijas tūlītēju nonākšanu Iedzīvotāju reģistra datu bāzē. Citiem vārdiem runājot, valstij svarīgas un nepieciešamas informācijas sistēmas izveidei līdzekļi tika atrasti tikai septiņu gadu laikā. Līdz tam informācija no atbildīgajām valsts un pašvaldību institūcijām reģistrā nonāca ar kavēšanos un neprecīza.

Otrs būtisks kavēklis precīzas datu bāzes izveidei bija likumdošana. Tikai 1998.gadā likums pašvaldībām uzlika par pienākumu sniegt Iedzīvotāju reģistram informāciju. No šī brīža Iedzīvotāju reģistrā iekļautie dati jau ir daudz precīzāki, un situācija turpina uzlaboties ar katru gadu, jaunu kvalitātes slieksni sasniedzot tad, kad sāka darboties jau minētā “on-line” saikne ar visām PMLP reģionālajām nodaļām – pavisam valstī tādu ir 33. Tikai sākot darboties šai sistēmai, PMLP var uzņemties pilnu atbildību par Iedzīvotāju reģistra ziņām. PMLP nevar atbildēt, ne arī kādu vainot par laiku līdz 1998.gadam, kad dati bija tādi kā bija.

Jautājums par neprecīzo nepilsoņu skaitu bez Latvijas valsts izdotiem personību apliecinošiem dokumentiem arī lielā mērā ir likumdošanas nepilnību radīts. Latvijas Republikā likums nevienam cilvēkam neliek paziņot valsts institūcijām par savu izceļošanu no valsts. Valsts pēc noteikta laika var konstatēt, ka, piemēram, cilvēks, kurš ir saņēmis pastāvīgas uzturēšanās atļauju un kuram ik pēc pieciem gadiem ir jāpārreģistrējas, to nedara, un anulēt viņam šo uzturēšanās atļauju, tā uzskatot, ka viņš valstī vairs neatrodas.

Taču ne Latvijas Republikas pilsonim, ne nepilsonim vai bezvalstniekam neviens nevar prasīt informēt valsti par savu izceļošanu, tādas likuma normas nav. Ir, protams, arī izņēmumi, piemēram, izceļotāji uz Krieviju, kas vēlas saņemt starptautisku institūciju atbalstu izceļošanas izdevumu segšanai. Šiem cilvēkiem prasība nokārtot visas saistības ar valsti, no kuras tie izceļo, ir obligāta. Viņi nodod PMLP savas pases, līdz ar to ir iespējas izdarīt attiecīgas izmaiņas Iedzīvotāju reģistra datos. Tajā pašā laikā ir tūkstošiem cilvēku, kam neko nevajag ne no starptautiskām institūcijām, ne no Latvijas valsts — viņi aizbrauc ar tādu pasi kabatā, kāda tiem ir, un uz neatgriešanos. Laikā līdz 1999., pat 2000.gadam tādu cilvēku ir bijis ļoti daudz. Identificēt viņu patieso neesamību valstī iespējams tikai ilgstošos pārbaudes procesos.

Taču jautājums par to, vai valsts iestādei, kura veic iedzīvotāju uzskaiti, — PMLP — dot šādas kontroles tiesības, vēl ir atklāts. Pašlaik spēkā esošā likumdošana PMLP tikai atļauj reģistrēt ziņas par personas statusa notikumiem pēc atbilstošiem dokumentiem, ko likumā paredzētajā kārtībā sniedz pašvaldības un valsts pārvaldes iestādes.

Pēc M.Bičevska domām, tikai brīdī, kad valsts dos PMLP tiesības pārbaudīt un analizēt informāciju no dažādām valsts pārvaldes struktūrām, piemēram, no sociālajiem dienestiem, nodokļu reģistriem utt., tādējādi konstatējot, vai noteiktā laika posmā konkrētā persona ir bijusi kādās attiecībās ar valsti vai ne, un attiecīgi izdarīt secinājumus par šī cilvēka identifikāciju Latvijā, Iedzīvotāju reģistra dati kļūs objektīvi kontrolējami un precīzi.

Pašlaik Saeimas komisijās pirms izskatīšanas otrajā lasījumā tiek caurlūkots likumprojekts par dzīvesvietas deklarēšanu, kas paredz PMLP noteikt šādas kompetences robežas. To, ka PMLP jādod ne vien datu reģistrēšanas tiesības, bet arī to kontroles iespējas, apliecina arī citu pasaules valstu pozitīvā pieredze — tāda kārtība jau sevi ir pierādījusi gan Lietuvā, gan Zviedrijā un citās zemēs. “Maksimāli precīza iedzīvotāju uzskaite ir valsts interesēs, tāpēc arī valstij par to jārūpējas, nevis pašvaldībām, kā tas ir pie mums. Gan personu datu uzskaitei, gan kontrolei ir jābūt centralizētai, sadrumstalota atbildība tikai rada jau iepriekšminētās kļūdas,” ir pārliecināts PMLP priekšnieks.

Ir pamats domāt, ka Iedzīvotāju reģistrā ienākošā informācija nākotnē būs arvien precīzāka un kļūdu būs arvien mazāk. Taču kā labot pagātnes kļūdas, lai cik objektīvi arī būtu to rašanās cēloņi? Kā skaidroja O.Magone, Iedzīvotāju reģistra darbinieki iet gan uz pašvaldībām, gan uz dzimtsarakstu nodaļām, kur tiek meklēta informācija un aizpildīti reģistra datu bāzes robi, labotas kļūdas. “Mums ir ļoti daudz sadarbības līgumu ar pašvaldībām, kuru rīcībā ir primārā informācija par cilvēku dzimšanu, miršanu, laulībām utt. Mēs nevarējām neko darīt, neko pārbaudīt vai salīdzināt, kamēr likums mums šādas tiesības liedza. No 1999.gada 1.decembra, kad stājās spēkā Ministru kabineta noteikumi Nr.384 “Iedzīvotāju reģistrā iekļauto ziņu aktualizēšanas kārtība”, tā vairs nav, un mēs darām ļoti daudz datu kvalitātes uzlabošanā. Vienā mēnesī Iedzīvotāju reģistra darbinieki salīdzina datus par iedzīvotājiem ar aptuveni simt pašvaldībām, tā ka, domāju, pavisam drīz būs aizpildīti gan “melnie caurumi”, gan izlabotas kļūdas.”

 

Par jaunu izraksta un pieraksta kārtību

Jaunais dzīvesvietas deklarēšanas likums, kura spēkā stāšanās plānota ne agrāk kā 2003.gada 1.janvārī, regulēs ne tikai Iedzīvotāju reģistra kompetences robežas, bet mainīs arī tagad pastāvošo kārtību dzīvesvietas reģistrācijā. Pašlaik dzīvesvietu reģistrāciju veic pašvaldības un Iedzīvotāju reģistrs tikai uzskaita šo informāciju, bet nākotnē plānots, ka Iedzīvotāju reģistram varētu tikt nodota arī reģistrācijas funkcija. Tas, kā norāda M.Bičevskis, ļautu ne vien uzlabot datu precizitāti un panākt tūlītēju informācijas iekļaušanu vienotā tīklā, bet ietaupītu arī naudu. “Ja to dara viena institūcija, nevis daudzas, līdzekļu ietaupījums ir loģisks — ir starpība starp izmaksām darbībai, ko veic viena valsts iestāde, turklāt centralizēti, nevis vairāk nekā piecsimt pašvaldības, turklāt katra pa savam.”

Jaunais likums paredz arī izmaiņas pašā dzīvesvietas reģistrācijas būtībā — tagad tas ir vairāk vai mazāk administratīvs piespiedu pasākums, bet pēc likuma spēkā stāšanās dzīvesvietas deklarēšana būs katras personas iniciatīva un atbildība — personai būs pienākums mēneša laikā, kopš tā pastāvīgi dzīvos attiecīgajā dzīvesvietā, paziņot par to noteiktā dzīvesvietas deklarēšanas iestādē. Lai to izdarītu, būs jāaizpilda noteikta parauga veidlapa un jāuzrāda Latvijas Republikas atzīts personu apliecinošs dokuments. Tāpat paredzēts, ka katram dzīvesvietas deklarētājam būs tiesības savā deklarācijā norādīt vienu vai vairākas papildu adreses, kurās viņš ir atrodams noteiktos laika posmos. Šī likuma norma paredzēta, lai katru personu padarītu sasniedzamu tiesiskajās attiecībās ar valsti vai pašvaldību.

Kā galvenie argumenti šādiem jaunievedumiem tiek minēta pašreizējās pieraksta sistēmas neatbilstība Eiropas valstu līdzīgu sistēmu pamatnostādnēm, kā arī fakti, ka līdzšinējie pierakstīšanās un izrakstīšanās noteikumi nenodrošina personu sasniedzamību, pati pieraksta un izraksta kārtība ir sarežģīta un apgrūtinoša, netiek ņemts vērā tas, ka šodien vienai personai var būt vairākas legālas dzīvesvietas.

Dzīvesvietas deklarēšanas process atbilstoši likumam vairs nebūs saistīts ar īpašuma un īres tiesībām. Tas nozīmē to, ka deklarētās dzīvesvietas anulēšana vai atsaukšana nav automātiska īres tiesību (īpašumtiesību) zaudēšana. Tāpat jaunas dzīvesvietas deklarēšana nenozīmē īpašumtiesību (īres tiesību) iegūšanu. Par dzīvesvietas deklarēšanas likuma pārkāpumiem personas varēs saukt pie administratīvās atbildības. Jaunais likums arī paredz, ka Iedzīvotāju reģistrs reizi gadā bez maksas pēc īpašnieka pieprasījuma sniedz ziņas par personām, kas deklarējušas dzīvesvietu viņa īpašumā.

Līdz ar jaunā likuma spēkā stāšanos pasēs vairs netiks izdarīta tagad pierastā atzīme par dzīvesvietu, tās vietā personai tiks izsniegts dokuments, kas apliecinās dzīvesvietas deklarēšanas faktu.

 

Par vienotu informācijas tīklu

Visas ziņas par personu, tajā skaitā par dzīvesvietu, būs pieejamas Iedzīvotāju reģistra datu bāzē, kurš jau tagad ir savietojams ar visiem svarīgajiem valsts reģistriem (Uzņēmumu reģistrs, Ceļu satiksmes drošības departamenta reģistrs, Kadastra reģistrs, Valsts nodokļu maksātāju reģistrs), tiek plānots, ka tas nākotnē būs pieejams arī visās pašvaldībās. Kā pastāstīja M.Bičevskis, daudzās pašvaldībās jau tagad ir pieejama un izmantojama Iedzīvotāju reģistra informācija. To nosaka galvenokārt komunikāciju infrastruktūras līmenis, bet “valsts ir plānojusi ieguldīt ļoti lielus līdzekļus, lai izveidotu pašvaldību vienotās informācijas tīklu, tāpēc nākotnē katrā pašvaldībā būs nepieciešamās datortehnikas minimums un iespējas pieslēgties Iedzīvotāju reģistra datu bāzei”.

PMLP speciālisti ne tagad, ne nākotnē nesaskata nekādus šķēršļus Iedzīvotāju reģistrā iekļautās informācijas apmaiņai un pieejamībai valsts pārvaldes iestādēm un pašvaldībām, ja vien ir pietiekams tehniskais nodrošinājums. Citu interesentu piekļūšanu informācijai reglamentē Fizisko personu datu aizsardzības likums. Ja nepieciešami statistikas dati, tad par maksu tos Iedzīvotāju reģistrā var saņemt jau tagad. “Mēs varam sagatavot jebkura veida statistisko informāciju — kaut vai Brīvības ielas noteiktā namā reģistrēto Jāņu skaitu. Vienīgais mūsu nosacījums — lai pēc konkrētā pieprasījuma nevarētu identificēt konkrētu personu. To bez jau minēto Jāņu piekrišanas aizliedz darīt Fizisko personu datu aizsardzības likums,” skaidroja O.Magone.

“Taču visi valsts primārie reģistri jau tagad ir savietojami un pieejami cits citam. Tas nozīmē to, ka, ejot, piemēram, reģistrēt uzņēmumu vai piereģistrēt automašīnu, ne Uzņēmumu reģistrā, ne Ceļu satiksmes drošības departamentā vairs nav jāraksta garu garie papīri par savu personu — pietiek ar vārdu un uzvārdu, personas kodu. Cita nepieciešamā informācija tiek iegūta elektroniskā veidā no konkrētiem reģistriem. Tādā veidā tiek iegūta gan aktuāla informācija — dati, kas ir spēkā esoši konkrētā brīdī, gan tiek taupīts laiks — cilvēkam vairs nav jāskraida pa iestādēm, pārnēsājot izziņas no vienas vietas uz otru.”

 

Par jaunām pasēm un identifikācijas kartēm jeb pazītnēm

Vairs ne tik tālā nākotnē valsts ir iecerējusi vēl atvieglot savu cilvēku dzīvi, ne tikai ieviešot vienotas informācijas sistēmas. Vienkāršāks un modernāks kļūs arī tagad tik svarīgais dokuments — pase. Kad Saeima pieņems likumu par pasēm un identifikācijas kartēm, kā arī grozījumus citos likumos saistībā ar pieraksta, laulības un citu atzīmju izņemšanu no pasēm, derīgi būs divi personību apliecinoši dokumenti –– pase un identifikācijas karte. *

Kā skaidroja M.Bičevskis, pase būs paredzēta ceļošanai un būs nepieciešama vien tiem cilvēkiem, kuri izbrauc no valsts. Iekšzemes lietošanai būs izmantojama personas identifikācijas karte — neliela izmēra polikarbonāta plāksnīte, kas ir gan ērtāk lietojama, gan lētāka. Identifikācijas kartē tiks iemontēts elektronisks mikroprocesors, kurā ierakstītas ziņas, kas tagad aizpilda pases lapas, — atzīme par dzīvesvietu, aizliegums izmantot cilvēka ķermeni pēc nāves medicīniskiem nolūkiem, asinsgrupa, ziņas par laulību, laulības līgumiem utt. “Pase ir dokuments ceļošanai, un tās lapas paredzētas tikai un vienīgi vīzu ierakstīšanai.”

Identifikācijas karšu koncepciju valdība apstiprināja šā gada 11.septembrī, lai to ieviestu, nepieciešams apstiprināt pasu un identifikācijas karšu likumprojektu, ko paredzēts izskatīt valdībā jau tuvākajā laikā. Tad, kad spēkā stāsies šis likums un dzīvesvietas deklarēšanas likums, būs novērsts sistēmisku likumu trūkums personību apliecinošo dokumentu un personu identifikācijā.

PMLP priekšnieks M.Bičevskis vēlreiz apliecināja arī to, ka jaunie likumi neatcels līdzšinējo dzīvesvietas reģistrācijas sistēmu valstī, par ko bieži vien ir nepamatots satraukums. “Ir jāsaprot viens — jaunā kārtība novērsīs līdzšinējo, kad cilvēkam ir vispirms jāizreģistrējas un tad atkal no jauna jāpiereģistrējas konkrētā dzīvesvietā. Turklāt, lai to izdarītu, ir nepieciešami daudzi un dažādi pierādījumi dokumentu un izziņu veidā. Turpmāk šī procedūra tiks maksimāli vienkāršota, mazliet tālākā nākotnē piereģistrēšanos jaunā vietā būs iespējams veikt no jebkuras pasta vai bankas nodaļas, aizpildot noteikta parauga veidlapu un samaksājot valsts nodevu. Ziņas nonāks Iedzīvotāju reģistra datu bāzē, un katra pašvaldība kaut vai katru nedēļu varēs saņemt informāciju par to, cik tajā piereģistrējušies iedzīvotāji no jauna, cik izreģistrējušies.”

Protams, reģistrācija datorā būs iespējama vien tad, kad būs stājies spēkā elektroniskā paraksta likums, līdz tam atteikties no dokumentu papīra formāta nav tiesību, taču jau tagad Latvijā darbu ir sācis pirmais pilotprojekts, kur pašvaldība ir savienota ar Iedzīvotāju reģistra datu bāzi “on-line” režīmā, un visa informācija, kas ir zināma pašvaldībai un ir reģistra kompetencē, tur arī nekavējoties nonāk. Šādi pašlaik strādā Rīgas dome, bet, kā domā PMLP speciālisti, tā nav nemaz tik tāla nākotne arī citām mūsu valsts pašvaldībām.

Liena Pilsētniece, “LV” iekšlietu redaktore

 

* “LV” jau 2001. gada 21. jūnijā (skat. Dr. philol. Rasmas Grīsles priekšlikumus “Kā lai saucam jauno dokumentu, pases līdzinieku”) rakstīja, ka jaunajam dokumentam nepieciešams ērti lietojams nosaukums. Pieredzējusī valodniece ieteica divus variantus — pašu valodas pazītne un svešvārdu idems.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!