Lai lauki neaizaugtu atmatā

Laimdota Straujuma, Zemkopības ministrijas valsts sekretāre, — “Latvijas Vēstnesim”

— Lai veicinātu Latvijā ražotās lauksaimniecības produkcijas konkurētspēju iekšējā un ārējā tirgū, ik gadu 3% no valsts budžeta līdzekļiem tiek atvēlēti lauksaimnieku atbalstam — subsīdijām. 2001. gadā valsts atbalsta pasākumiem lauksaimniekiem tika piešķirti 20 880 000 latu, savukārt nākamgad subsīdijām paredzēts atvēlēt 23 349 200 latu. Kādas ir tendences subsīdiju sadalē nākamajam gadam?

— Subsīdiju piešķiršanā saglabāsies trīs galvenie virzieni. Pirmkārt, tiešie maksājumi – par govi un par sējplatības hektāru. Zemkopības ministrijas (ZM) speciālisti aplēš, ka nākamgad maksājums par govi varētu palielināties no piecdesmit pieciem uz sešdesmit latiem. Ceram, ka arī maksājumus par sējumu platībām būs iespējams palielināt no trīspadsmit latiem uz piecpadsmit latiem par hektāru. Otrkārt, atbalsts lauksaimnieciskās ražošanas tehniskajai modernizācijai. Šiem pasākumiem paredzēts atvēlēt vairāk nekā miljonu latu. Valsts atbalsts modernizācijā tiks sniegts tām nozarēm un tehnoloģiju veidiem, kas netiks atbalstīti “Sapard” projekta ietvaros, piemēram, kartupeļu un cukurbiešu audzēšanai, kā arī tādas tehnikas iegādei, kas nav ražota Eiropas Savienības (ES) valstīs vai kandidātvalstīs. Treškārt, tiks atbalstīti dažādi pasākumi tirgus veicināšanai.

Lielas izmaiņas, salīdzinot ar pagājušo gadu, nav paredzētas. Pērn izraisījās plašas diskusijas par skābo augšņu kaļķošanu. ZM ir ņēmusi vērā Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) lielo interesi par šo pozīciju, tāpēc subsīdiju projektā tika noteikts, ka 400 000 latu nākamajā gadā atvēlēs augšņu kaļķošanai.

Oktobrī ZM un LOSP vēl nespēja vienoties par subsīdiju projekta galīgo variantu. Naudas sadalē diskusijas allaž ir spraigas, bet tas ir saprotams, jo katra organizācija cīnās par pārstāvētajai nozarei labvēlīgākiem nosacījumiem. Tagad ZM un LOSP ir vienojušās par pamatvirzieniem subsīdiju sadalē. Nu sāksies nākamais posms — subsīdiju saņemšanas nosacījumu izstrāde. Subsīdiju programmas galīgajā variantā apstiprinās Ministru kabinets mēneša laikā pēc budžeta apstiprināšanas.

— Tautsaimniecībā kopumā šobrīd vērojama stabila attīstība. Atbildīgās institūcijas prognozē, ka iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums gadā varētu būt apmēram astoņi procenti. Kāda ir situācija lauksaimnieciskajā ražošanā?

— Lauksaimnieciskās ražošanas apjomu pieaugums “grozās ap nulli”. 2001. gada pirmajā pusē tie pieauguši tikai apmēram par 0,3%. Tas izskaidrojams tādējādi, ka joprojām notiek lauksaimniecības pārstrukturizācija. Pirms desmit gadiem, kad sāka veidoties zemnieku saimniecības, cilvēki ņēma savu sentēvu zemi cerībā to veiksmīgi apsaimniekot. Daudziem tas arī izdevās, diemžēl diezgan daudziem – ne. Pašlaik veidojas lielas saimniecības, jo tikai tās spēj izdzīvot. Latvijā atbalsts lauksaimniekiem nav tik liels kā ES, tāpēc mazajām saimniecībām, ja tās nav specializējušās vai kooperējušās produkcijas realizācijai, ir ļoti grūti izturēt konkurences cīņā.

Joprojām vērojama govju skaita samazināšanās. Tomēr priecē tas, ka tajā pašā laikā pieaudzis kopējais saražotā piena apjoms. Salīdzinot ar pagājušo gadu, pieaug arī piena iepirkuma cena.

Salīdzinājumā ar pagājušo gadu nedaudz samazinājās arī graudaugu platības. Tas viss ietekmē IKP pieauguma rezultātus lauksaimniecībā.

Viena no lielākajām lauksaimnieku problēmām ir tā, ka augstās kredītprocentu likmes, ko noteikušas bankas Latvijā, neļauj zemniekiem ieguldīt līdzekļus ilgtermiņa attīstībā, piemēram, būvējot lauksaimnieciskām darbībām nepieciešamās ēkas. Līdz šim lauksaimniekiem bija iespējams iegūt aizņēmumu ar 13 līdz 16% kredīta likmi gadā, kas ir par 2 līdz 3% augstāka nekā citām nozarēm. Aizdevumu visas bankas, izņemot VAS “Latvijas Hipotēku un zemes banka”, izsniedza ar atmaksas termiņu līdz pieciem gadiem. Augsto kredītprocentu likmju un īso kredīta atmaksas termiņu dēļ zemniekam ir ļoti grūti izpildīt kredītsaistības. Novērtējām, ka pašlaik būvēs ir ieguldīti tikai divi miljoni latu no visiem kredītresursiem, un tas ir ļoti maz.

Lai uzlabotu lauksaimnieku stāvokli, ZM izstrādāja “Lauksaimniecības ilgtermiņa investīciju kreditēšanas programmu”. Šā gada 9. oktobrī, atkārtoti izskatot šo projektu, Ministru kabinets (MK) atbalstīja tā īstenošanu. Jau sākot ar nākamo gadu, lauksaimnieki varēs saņemt kredītus ar 7% likmi gadā. Projektā paredzētais aizdevuma atmaksāšanās ilgums ir līdz divdesmit gadiem. Programmas īstenošanai tiks izmantoti valsts budžeta līdzekļi un bankas resursi.

Atbalsta saņēmējiem tiks izvirzīti vairāki nosacījumi: pirmkārt, aizņēmējam jābūt reģistrētam Valsts ieņēmumu dienestā kā nodokļu maksātājam; otrkārt, vismaz 60% no kopējiem ieņēmumiem jābūt gūtiem no lauksaimnieciskās darbības; treškārt, vismaz 51% no pamatkapitāla jāpieder LR, LR pilsoņiem vai tās pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Priekšroka tiks dota tiem projektiem, kuri radīs jaunas darba vietas. Tiks atbalstīti projekti, kuriem kā galarezultāts paredzētas jaunbūves, būvju rekonstrukcijas lauksaimniecības produkcijas ražošanai vai hidrotehniskās būves zivkopībā. Līdzekļi tiks piešķirti arī projektu īstenošanai nepieciešamo tehnoloģisko, ūdens un energoapgādes iekārtu iegādei, kā arī lauksaimniecībā izmantojamās zemes iegādei. Plānotais kredīta apjoms ir no pieciem līdz simt tūkstošiem latu.

MK pieņemtais lēmums ļoti pozitīvi ietekmēs lauksaimnieciskās darbības attīstību. Šie kredīti lauksaimniekiem palīdzēs izturēt konkurenci Latvijā, kā arī modernizēt saimniekošanu atbilstoši Eiropas Savienības prasībām.

— Kādas ir tendences lauksaimnieciski izmantojamo zemju apsaimniekošanā? Vai vērojama situācijas uzlabošanās?

— Braucot pa Latvijas laukiem, mēs visi redzam, ka aizaugušo platību vēl aizvien ir daudz. 2000. gadā neapstrādāti, ar krūmiem aizauguši bija 19% (443,4 tūkstoši hektāru) no kopējās lauksaimniecībā izmantojamās zemes.

Tomēr uzskatu, ka zemes tirgus ir sācis atdzīvoties. ZM, iespējams, nākamajā gadā, plānojot valsts subsīdijas, varētu domāt par kādu programmu, kas palīdzētu saimniekiem nopirkt zemi. Daļēji jautājums tiek risināts arī ar iepriekš minēto ilgtermiņa investīciju kreditēšanas programmu.

Tiem zemniekiem, kuri grib saimniekot Zemgalē, ir ļoti grūti nopirkt zemi, jo brīvās lauksaimniecības zemes nav daudz, tāpēc viņi jau ir sākuši pirkt zemi Latgalē. Tātad pozitīva virzība ir sākusies.

Diemžēl ir arī tādi cilvēki, kuriem zeme ir, bet nav vēlēšanās to apsaimniekot, jo viņi neredz izdevīgumu. Tā tas ir pārdesmit hektāru lielās saimniecībās. Ja saimniecība nespecializējas un neatrod savu nišu lauksaimnieciskajā ražošanā, ar piecpadsmit līdz trīsdesmit hektāru lielu zemes platību vispārējo konkurenci izturēt ir grūti.

Ceru, ka neapstrādātu platību paliks aizvien mazāk, jo zemnieki, kas ir nostiprinājuši ražošanu, palielina savas saimniecības.

— Vai zemi Latvijā vēlas iegādāties arī ārvalstnieki?

— Jā, ārvalstnieki vēlas iepirkt zemi Latvijā. Nevar teikt, ka gribētāju būtu ļoti daudz. Pēc Valsts zemes dienesta oficiālajiem datiem, tikai nedaudz vairāk par 1,4% zemes pagaidām ir nopirkuši ārvalstnieki. Tomēr es saprotu mūsu saimnieku satraukumu. Ārzemniekiem savās valstīs ir iespēja saņemt kredītu ar maziem kredītprocentiem, līdz ar to viņiem ir lielākas iespējas iepirkt zemi. Mūsu valsts lauksaimniekus satrauc tas, ka situācija nav vienlīdzīga.

Uzskatu, ka ZM ir jārīko pārrunas ar lauksaimnieku organizācijām par nepieciešamajām izmaiņām likumdošanā. Varbūt vajadzētu paredzēt kādus ierobežojumus lauksaimnieciskās zemes pārdošanā ārvalstniekiem, proti, pārdot zemi tikai ar tādu nosacījumu, ka tā patiešām tiks izmantota lauksaimnieciskai ražošanai. Bet tas nemaz nav tik vienkārši, jo 1992. gadā pieņemtajā likumā “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” noteikts, ka saskaņā ar Civillikumu un citiem likumiem zemi var iegūt īpašumā gan Latvijas Republikas pilsoņi, gan reģistrētas uzņēmējsabiedrības, kuru kapitālā vairāk nekā puse pieder LR pilsoņiem, valstij vai pašvaldībai, gan tās uzņēmējsabiedrības, kuru pamatkapitālā vairāk nekā puse pieder fiziskām vai juridiskām personām no valstīm, ar kurām LR ir noslēgusi starptautiskos līgumus par ieguldījumu veicināšanu un aizsardzību. Šādi līgumi ir noslēgti ar vairāk nekā trīsdesmit valstīm. Tātad ārvalstnieki jau agrāk varēja nopirkt zemi. Lielā ažiotāža ir sacelta saistībā ar noslēgto iestāšanās ES sarunu sadaļu par brīvo kapitāla kustību. ZM nav atbildīga par šo sarunu sadaļu, tā ir Ekonomikas ministrijas pārziņā. Lauksaimnieku organizācija iebilst pret šo sadaļu, bet es domāju, ka šīs sadaļas noslēgšana neko nemaina pašreizējā situācijā. Šī sadaļa fiksē pašreizējo stāvokli valstī. Ja gribam ko mainīt, ir jāietver stingrāki noteikumi likumos.

— Kāda ir vadošo amatpersonu nostāja – vai ir nepieciešami šie likuma grozījumi?

— Iespējams, likumu vajadzētu pārskatīt. Nesen runāju ar parlamentāro sekretāru par to, ka ZM varētu aicināt uz diskusiju lauksaimniekus, lai pārspriestu, kādus ierobežojumus vajadzētu noteikt darījumos ar lauksaimniecības zemi, jo par šo jautājumu ir nopietni jādiskutē. Nosakot ierobežojumus ārvalstu pilsoņiem, tādi paši ierobežojumi tiks piemēroti arī mūsu valsts pilsoņiem. Liedzot iespēju simt ārzemniekiem nopirkt zemi, mēs to atņemsim arī desmit tūkstošu latviešu, jo likums paredz visiem vienādas tiesības. Ir jādiskutē, kā būtu labāk.

Varbūt pareizāk būtu, ja mēs dotu subsīdijas par lauksaimnieciskās zemes iegādi tiem zemniekiem, kuri vēlas paplašināt savu saimniecību. Lai viņi varētu nopirkt zemi un lai ārzemniekam nebūtu priekšroka finansiālā ziņā, kā tas ir pašreiz. Mūsu valstī saimnieki grib vienlīdzīgas iespējas ar ārvalstniekiem. Finansiālajā ziņā tā nebūt nav.

— Viens no svarīgākajiem uzdevumiem ikvienā nozarē patlaban ir gatavošanās iestājai ES. Septembra beigās Briselē ZM pārstāvji piedalījās tehniskajās konsultācijās par iestāšanās ES sarunu sadaļu “Lauksaimniecība”.

— 12. jūnijā tika atvērta sarunu sadaļa “Lauksaimniecība”. Šīs ir pirmās konsultācijas pēc sarunu sadaļas atvēršanas. Pašlaik vēl nenotiek sarunas par ražošanas kvotu apmēriem un citām lauksaimniekus ļoti interesējošām lietām. Pagaidām tiek precizēta statistiskā informācija, kas tiks izmantota sarunu nobeiguma posmā. Mūsu puse konsultācijām sagatavoja atbildes uz ES jautājumiem. Pirmās konsultācijas vēroja arī LOSP pārstāvis. Man ir liels prieks, ka izdevās panākt, ka viņam klātienē bija iespēja noklausīties šīs konsultācijas. LOSP var pārliecināties, ka nekas netiek darīts viņiem aiz muguras.

Jācer, ka līdz šā gada nogalei tiks pabeigtas konsultācijas par veterināriju, fitosanitāriju un pārtikas kvalitāti. Ražošanas kvotu sadale un pārejas periodu saskaņošana varētu notikt nākamā gada beigās. Arī visa attiecīgā likumdošana jāsaskaņo līdz plānotajam iestāšanās sarunu noslēgšanas brīdim, tātad līdz nākamā gada beigām.

— Kādos jautājumos lauksaimniecībā tiek prasīti pārejas periodi?

— Tie galvenokārt saistīti ar veterināriju, dzīvnieku labturību. Mūsu saimnieki nevarēs tik ātri modernizēt lopu mītnes.

Kopējā tirgus prasības mēs esam apņēmušies ieviest, tiklīdz iestāsimies ES. Tas ir obligāti jādara, jo ir saistīts ar ES atbalsta maksājumiem. Ja nebūsim gatavi pārņemt ES tirgus organizācijas principus, tad nevarēsim saņemt maksājumus. Domāju, ka mēs tomēr būsim gatavi.

— Vai likumdošanas harmonizācijas procesā nojaušami vai saskatāmi kādi klupšanas akmeņi?

— Likumdošanas saskaņošanā ar ES normatīvajiem aktiem ZM kā institūcijai jau nav nekādu problēmu. Vienīgi — nepietiek cilvēku. ZM ir atbildīga par apmēram 45% no visas likumdošanas, kas ir jāsaskaņo ar ES. Bet problēmas ir ar ES prasību ieviešanu. Piemēram, lai ievērotu dzīvnieku labturības noteikumus, saimniekiem ir nepieciešamas papildu investīcijas. Kopējais nepieciešamo investīciju lielums līdz iestājai ES ir apmēram sešsimt miljoni latu. Kur iegūt līdzekļus? Ir saimnieku pašu pelnītā nauda, aizņēmumi, valsts atbalsts un ES atbalsts “Sapard” (Speciālā pirmsiestāšanās programma lauksaimniecības un lauku attīstībai) veidā, ko saņemsim, sākot ar 2002.gadu. Līdzekļus kopā summējot, varam cerēt, ka zemnieki tomēr laikus sagatavosies iestājai ES.

— Valsts atbalsts lauksaimniecībai — vai tas, jūsuprāt, ir pietiekams?

— Vienmēr jau var gribēt vairāk. Kopumā lauksaimniecībai Latvijā ir viens no zemākajiem valsts atbalstiem Austrumeiropas valstu vidū, nemaz nerunājot par ES valstīm. Pēdējos gados situācija ir nedaudz uzlabojusies.

No valsts atbalsta ir atkarīgs lauku attīstības līmenis. Lai mazinātu disproporciju starp pilsētas un lauku iedzīvotāju labklājības līmeņiem un daļēji apturētu lauku iedzīvotāju migrāciju uz pilsētām darba meklējumos, ZM izveidotā darba grupa ir izstrādājusi “Lauku problēmu risināšanas un attīstības koncepciju”, kurā kā viens no galvenajiem pasākumiem paredzēta nelauksaimnieciskās uzņēmējdarbības attīstības programmas īstenošana. Programmas galvenais mērķis ir sniegt atbalstu uzņēmējiem, kuri vēlas ieguldīt savu kapitālu uzņēmējdarbības veikšanai laukos. Nelauksaimnieciskās uzņēmējdarbības attīstībai valstij papildus būtu jāatvēl vismaz desmit miljoni latu ik gadu. Tādējādi būtu iespējams ierobežot negatīvos procesus Latvijas laukos.

Šā gada 4. septembrī koncepcija tika izsūtīta saskaņošanai ar attiecīgajām institūcijām. Tuvākajā laikā tā tiks iesniegta izskatīšanai valdībā.

Marika Līdaka, “LV” tautsaimniecības redaktore