Par Eiropas Komisijas Progresa ziņojumu

Vai Latvija būs starp pirmajām kandidātvalstīm, kuras tiks uzņemtas Eiropas Savienībā (ES)? Vai Latvija spēs sekmīgi pabeigt smagās iestāšanās sarunas, kā tas iecerēts — jau līdz nākamā gada beigām? Kādas ir Latvijas pozīcijas ceļā uz ES, salīdzinot ar pārējām 11 kandidātvalsīm, kuras sākušas iestāšanās sarunas?

Šie ir jautājumi, kas arvien biežāk tiek uzdoti politiķiem, politologiem un dažādu nozaru ekspertiem. Zināma cerība šajā aspektā bija Eiropas Komisijas gadskārtējais Progresa ziņojums, kurā varētu tikt konkretizētas patiesās Latvijas sekmes un vieta integrācijas procesā pārējo kandidātvalstu vidū. Tomēr Eiropas Komisijas otrdien, 13. novembrī, publicētais ziņojums bija pozitīvs un, kā jau ierasts, diezgan vispārīgs.

Ziņojumā netiek dots salīdzinājums jeb skaidra atbilde uz to, kur atrodas katra kandidātvalsts. Komisija stingri turas pie principa: katra kandidātvalsts tiks vērtēta pēc tās individuālajiem sasniegumiem, un netiks veikts nekāds individuāls vai grupu dalījums. Tāpat tiek uzskaitīti katras valsts sasniegumi iestāšanās kritēriju (politiskais, ekonomiskais un spēja uzņemties dalībvalsts saistības) izpildē pēdējā gada laikā un norādītas nozares un konkrētas problēmas, pie kurām vēl būtu jāstrādā. Tomēr ir vairākas lietas, kam šajā ziņojumā būtu jāpievērš īpaša uzmanība.

Konkrētas problēmas un konkrēti risinājumi

Kā to jau atzinis arī Latvijas premjerministrs Andris Bērziņš, šis ziņojums vērtējams kā lietišķs un analītisks, tiek norādītas konkrētas problēmas, un arī veicamie uzdevumi ir konkrēti un skaidri. Tas neapšaubāmi atvieglo uztvert Komisijas atzinumu par veikto un dod norādes, kurām nozarēm un problēmām būtu jāpievērš īpaša uzmanība un kādi pasākumi veicami, lai jau nākamā gada ziņojumā arī Latvija būtu starp tām valstīm, kuras tiek atzītas par gatavām dalībai ES.

Pievēršot uzmanību faktam, ka šis ir priekšpēdējais Progresa ziņojums valstīm, kuras nākamā gada ziņojumā varētu tikt nosauktas kā atbilstošas pievienošanās līguma parakstīšanai, EK daudz radikālāk uzsvērusi vienu no galvenajām un smagākajām problēmām, kas sastopama visās kandidātvalstīs — administratīvā un juridiskā kapacitāte, kura nepieciešama, lai ieviestu dzīvē ES likumdošanu un dažādos standartus.

Lai efektīvi risinātu šo problēmu atlikušajā īsajā laika periodā, EK piedāvā “darbības plānu” administratīvām reformām kandidātvalstīs. Šis plāns ietvertu papildu ekspertu atbalstu, apmācību un finansu investīcijas. EK šī mērķa realizācijai piedāvā PHARE programmas ietvaros piešķirt vēl 250 miljonus eiro papildus jau paredzētajiem 750 miljoniem, tādējādi kopējie finansu resursi šim mērķim būtu viens miljards eiro. Nepieciešamības gadījumā finansējums tādā pašā apmērā administratīvās kapacitātes stiprināšanai tiks piešķirts arī 2003. gadā.

Līdzšinējās pozīcijas sarunās — ieguvums vai zaudējums?

Kā vēl viens nozīmīgs atzinums, kas izteikts šajā ziņojumā, ir EK secinājums, ka nav nepieciešamas tūlītējas strukturālas reformas ES lauksaimniecības, reģionālajā un budžeta politikā, lai pabeigtu iestāšanās sarunas ar kandidātvalstīm šajās nozarēs. Tātad sarunas šajā sadaļā tiks turpinātas, balstoties uz pašreizējiem principiem un standartiem šajās nozarēs. EK norāda, ka ES budžeta plānojums līdz 2006. gadam pieļauj paplašināšanos uz esošās likumdošanas bāzes. Arī Ministru prezidents Andris Bērziņš pozitīvi novērtējis šādu EK lēmumu, norādot, ka tas neaizkavēs sarunu procesu un tikai no katras valsts individuāli būs atkarīgs, vai tās būs gatavas ieviest pašreizējos nosacījumus.

Tomēr, paraugoties šajā problēmā dziļāk, redzams, ka jautājums nebūt nav tik vienkāršs. Skaidrs ir tas, ka, pašreizējā 15 dalībvalstu Savienībā uzņemot 10 jaunas un, kas būtiski, ekonomiski vājākas dalībvalstis, ievērojami tiks deformēta pašreizējā ES darbības sistēma un būs nepieciešamas milzīgas reformas vairākās ES politikas jomās. Bet tādās nozarēs kā ES kopējā lauksaimniecības politika un reģionālā politika reformu nepieciešamība ir jūtama pat bez jaunu dalībvalstu uzņemšanas. Aktīvas diskusijas par reformām šajās jomās ES norit jau pašlaik, un, kā zināms, būtiski lēmumi, piemēram, par turpmāko lauksaimniecības politiku, tiks pieņemti 2002. un 2003. gadā. Līdz ar to pašreizējām sekmīgākajām kandidātvalstīm kļūstot par dalībvalstīm, nāksies pieņemt atsevišķas pozīcijas un standartus, par kuriem pašreizējās dalībvalstis vienojušās vēl pirms jaunu valstu iestāšanās, bet jau pēc iestāšanās sarunām, kurās notiek vienošanās starp dalībvalstīm un kandidātvalstīm par konkrētiem nosacījumiem dažādās ES politikās. Protams, jāsaprot, ka ES nav konstants veidojums un ik dienu tiek pieņemti jauni noteikumi un standarti dažādās nozarēs, tomēr, vienojoties par principiāliem jautājumiem, kas ievērojami skars arī jaunās dalībvalstis, būtu nepieciešama šo valstu pilntiesīga līdzdalība šajā procesā. Diemžēl līdzšinējie EK amatpersonu izteikumi liecina par pretējo.

Ekonomiskie rādītāji — redzamākā, bet vai nozīmīgākā atšķirība?

Šā gada Progresa ziņojumā EK kopumā pozitīvi novērtējusi kandidātvalstu ekonomisko izaugsmi. Tomēr tieši ekonomiskie rādītāji sniedz vislabāko salīdzinājumu par atšķirībām starp dažādām kandidātvalstīm. EK, cenšoties izvairīties no kandidātvalstu dalījuma jebkādās grupās pēc to sasniegumiem, kā galveno kritēriju salīdzinājumam izvēlējusies to, cik labi darbojas tirgus ekonomika katrā no kandidātvalstīm. Kā teikts ziņojumā, Kipra un Malta ir apliecinājušas sevi kā darbojošās tirgus ekonomikas un spēs izturēt konkurences un tirgus spiedienu Savienības ietvaros.

Savukārt Latvija kopā ar vēl septiņām kandidātvalstīm (Čehija, Ungārija, Igaunija, Lietuva, Slovākija un Slovēnija) atzītas kā darbojošās tirgus ekonomikas. Ziņojumā atzīts, ka starp šīm valstīm ir ievērojamas ekonomiskās atšķirības, bet pieņemts, ja katra no šīm valstīm turpinās realizēt individuālajos ziņojumos iezīmētos uzdevumus, tad tuvākajā laikā tās būs gatavas izturēt Savienības tirgus konkurences spiedienu.

Bet par Bulgāriju teikts, ka, paātrinot veiksmīgi iesāktās reformas, tā spēs izturēt ES tirgus konkurenci vidējā laika posmā, savukārt par Rumāniju teikts, ka līdz kritēriju izpildei vēl ir visai tāls ceļš ejams, tomēr šogad pirmoreiz ir redzams būtisks progress.

Raugoties uz vienu no visbiežāk salīdzinātajiem ekonomiskajiem rādītājiem — iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugumu, jāsecina, ka Latvija ar 6,6% pieaugumu 2000. gadā bijusi līdere 12 kandidātvalstu vidū, kas vērtējams kā milzīgs sasniegums. Tomēr, salīdzinot reālo IKP uz vienu iedzīvotāju, kas ir galvenais ekonomiskās attīstības un labklājības rādītājs, redzams, ka Latvijas pozīcijas nebūt nav tik spožas. Proti, Latvija atrodas iepriekš minēto astoņu valstu grupas beigās.

Bet, kā teikts EK Progresa ziņojumā, to nevar uzskatīt par noteicošo kritēriju, nosakot, kuras valstis tiks un kuras netiks uzņemtas pirmajā paplašināšanās kārtā. Ir neiespējami gaidīt, lai visas kandidātvalstis būtu vienādi ekonomiski attīstītas, jo, objektīvi raugoties, ievērojamas ekonomiskās atšķirības šajā rādītājā bija, jau sākot integrācijas procesu.

Artis Nīgals, “LV” Eiropas lietu redaktors