Ordeņa virsniece Valentīne Lasmane

Šajās Dzejas dienās Plūdoņa “Lejeniekos” tautā aizgāja Annas Dagdas Rakstu pirmā grāmata un jaunā dzejnieka Māra Salēja otrā dzejas grāmatiņa, kuru viņš bija varējis izdot kā Annas Dagdas balvas laureāts. Un abi šie priecīgie notikumi minami jo ciešā saistībā ar Valentīni Lasmani — viņa ir Annas Dagdas fonda priekšsēde un Rakstu ievadapceres autore. “Lejeniekos” viņa tika godināta arī sakarā ar maijā apritējušo 85. dzimšanas dienu un apbalvošanu ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Valentīne Lasmane savā apcerē Annas Dagdas mūža gājumam dzīvē un mākslā izsekojusi smalki personiskā tvērumā, daudz ko pasakot arī pati par sevi un radošu personību vispār kara virpuļos un trimdas ceļos. Kad tikāmies, viņa jau posās atpakaļ uz Stokholmu pie bērniem un mazbērniem. Iznāca vien īsa saruna kanālmalā uz soliņa. Sēdējām iepretim Universitātei un atcerējāmies studiju gadus. Viņa stāstīja par darbošanos studentu kopā “Ausma”, kur arī dzimusi mūža draudzība ar Olgu Taubi, vēlāko dzejnieci Annu Dagdu. Runājām par kara beigu posmu, kad Valentīne visai drosmīgi piedalījās Latvijas Centrālpadomes organizētajā bēgļu laivu nosūtīšanā uz Zviedrijas krastiem. Vaicāju, vai tā taisnība, ka viņa kļuvusi par prototipu galvenajai sieviešu kārtas varonei Arvīda Griguļa biezajā romānā “Kad lietus un vēji sitas logā”. Kā tad, viņa teica, es esmu tā zilzeķe ar pistoli rokā, ko vēlāk filmā tēloja Lilita Ozoliņa. Kad vaicāju tālāk — vai rakstniekam izdevies kaut mazliet uztvert kaut ko no viņas rakstura, Valentīne gardi smējās: “Nu neko! Toties viņš tik precīzi aprakstījis dažas manu slepeno gaitu epizodes, ka joprojām nevaru saprast — vai tur kāds spiegs bijis klāt vai autoram to ļāvusi iztēloties viņa rakstnieka intuīcija.”

Kad ieminējos, ka mūsu laikrakstā iederētos apraksts par viņu kā Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieci, Valentīne piekodināja, lai negodājot viņu par literatūrkritiķi un bibliogrāfi, kā tas rakstīts enciklopēdijā “Latviešu rakstniecība biogrāfijās”: “No titulēšanas gribētu izvairīties. Es šajā jomā esmu amatiere. Postmodernisma laikā gan katrs lasītpratējs var (drīkst!) kritizēt... Lietderīgi būtu salīdzināt Annas Dagdas recenzijas ar tagadējām.” Un tad viņa atcerējās: “Kad es atnesu ordeni mājās, bērni sacīja, ka tāds pats ordenis esot redzams uz bildes vectēvam pie krūtīm. Ieskatījos — patiešām! Viņš bija vienkāršs mērnieks, bet pret darbu vienmēr izturējās ārkārtīgi godprātīgi. Varbūt tika arī apbalvots. Bet pats ordenis ģimenē nav saglabājies, varēju tikai lūgt palīdzību arhīvā.”

Lasmanes kundze bija ļoti iepriecināta, kad es “Latvijas Vēstneša” izdotās grāmatas “Triju Zvaigžņu gaismā” pirmajā daļā atradu nepārprotamu ierakstu: 1932. gada 16. novembrī Zemkopības departamenta mērnieks–revidents Kārlis Jaunzemis (tāds ir arī Valentīnes meitas uzvārds) apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa piekto šķiru.

Sarunas turpināšanai nolēmām izmantot pasta pakalpojumus. Drīz arī pienāca pirmā vēstule. Dažas būtiskas lietas tajā bija diemžēl tikai ieskicētas. Lūdzu pastāstīt mazliet vairāk. Sagaidīju otru vēstuli. Nu abas kopā tās varam lasīt kā vēl vienu bagātu dzīvesstāstu mūsu tautas cilvēkarhīvā.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Pirmā vēstule

Uz Zviedriju devos 1944. gada novembrī. Pēc pusgada tiku pieņemta darbā Upsalas Universitātes Slāvu fakultātes arhīvā, jo Rīgā baltologiem mācīja arī slāvu salīdzināmo gramatiku. Bez tam mana pirmā valoda bija ukraiņu valoda, un es pratu izrunāt ukrainisko “g” skaņu, ko profesors Gunarsons nekad nebija dzirdējis. Man tā bija jādemonstrē studentiem. Šinī darbā gan sabiju tikai vienu gadu, un turpmāk man nācies maizi pelnīt 21 dažādā vietā — trauku un veļas mazgātavā, visvisādos kantoros, firmās, grāmatveikalā, līdz beidzot tiku Pārtikas pārvaldes bibliotēkā.

Zviedrijā vienmēr esmu jutusies kā politiska trimdiniece. Sākumā mūsu uzturēšanās dokumentos bija zīmogs, kas nepieļāva politisku darbību. Ar savu izglītību nevarēju iztiku nopelnīt, bet tā derēja trimdas iekšējai “mobilizācijai” — mācīju latviešu valodu, kultūru dažādos veidos. Jau Upsalā pulcināju jauniešus latviešu literatūras pulciņā. Vēlāk Stokholmā (jau 1946. g.) radīja latviešu papildģimnāziju (3 gadus), latviešu sestdienas skoliņas, bērnu un jauniešu nometnes un vasaras skolas, kur darbojos, kā varēju. Pēc pensionēšanās braucu uz Minsteres Latviešu ģimnāzijas un Sabiedrisko zinātņu institūtu. Trimdā šādus darbus veica bez atlīdzības — tā bija sirdsapziņas lieta. Sāku apmācīt nelatviešus vispirms jauktajās ģimenēs, ar laiku dažādos kursos, no kā radās materiāls grāmatai 1980. g. “Lärobok i lettiska”.

Apprecējos vēlu — 35 gadu vecumā, bet manas trīs meitas izaugušas latviski zinīgas un arī četri mazbērni runā latviski. Atraitne kļuvu 1976. g., bet pirms tam jau Stokholmā apglabāju abus vecākus, kas oficiāli atbrauca no Padomju Latvijas 1958. gadā. Ar viņu ierašanos ienāca komunistu sistēmas ikdiena mūsu mājās: vecāku acīm redzētās trīspadsmit gadu pārmaiņas Latvijā. Tā vecāki tuvināja mani toreizējās Latvijas īstenībai, padziļinot ieskatu tanī. Jau 1966. gadā noorganizēju pirmo braucienu turp — ar vīru un visiem trim bērniem no Stokholmas braucām ar kuģi tieši uz Rīgu pie vīramāsas Lidijas Doroņinas privāti uz divām nedēļām. Liela daļa trimdinieku to uzskatīja par nevēlamu un mūs atklāti nosodīja. Taču mēs jutāmies labu darbu padarījuši, jo satikām radus, atgriezušos no Sibīrijas, draugus, paziņas, un varējām aktīvāk veicināt humāno darbu Zviedrijā. (Paciņas, informāciju, kontaktus.) Mūsu ģimenes otrs brauciens 1970. gadā beidzās dramatiski: Lidiju kopā ar citiem apcietināja par pretvalstisku darbību un mūs ar vīru izklaušināja 10 dienas čekā kā lieciniekus, atņemot mums tiesības turpmāk iebraukt Padomju Latvijā. Bet mūsu meitas brauca organizētās grupās turpat katru gadu, tā nepārtraucot kontaktus.

Kad Lidiju 1983. gadā atkal apcietināja (sakarā ar t.s. Gaismas akciju), sapratu, ka laiks pienācis aktīvai politiskai darbībai. (Tuvojās Gorbačova laiks.) Iesniedzu Zviedrijas Ieceļotāju pārvaldei lūgumu piešķirt Lidijai Doroņinai “asila” tiesības kā padomju režīma vajātai personai reliģiskas pārliecības dēļ (Lidija bija baptiste). Saņemot drīz noraidījumu, izvērsu akciju plašumā, piesaistot organizāciju “Amnesty International”, Pasaules Baptistu asociāciju, Vācijas, Francijas, Šveices presi un humānās organizācijas. Toreiz atrados Minsterē un sniedzu intervijas pa labi un kreisi, tikos ar citu Padomju Savienības tautu disidentiem. Ar Minsteres latviešu ģimnāzijas audzēkņiem rīkojām protesta gājienus Minsterē un Frankfurtē. Šajos pasākumos mana svaine Lidija Doroņina bija par dzīvu liecinieci komunistu iekārtas netaisnai brutalitātei. (Šādi konkrēti piemēri Rietumu sabiedrībā ir nepieciešami abstraktu vispārinājumu risināšanai un sabiedrības informēšanai.)

Kad par jaunu iesniedzu pieprasījumu Zviedrijā, pievienojot lielu materiālu par citu zemju organizāciju un preses ieskatiem un atbalstu šai lietai, Imigrācijas pārvalde piešķīra Lidijai Doroņinai “asila” resp., uzturēšanās un darba tiesības Zviedrijā, kaut gan viņa pati tai laikā atradās Padomju Savienības gulagā... Tagad Zviedrijas karaļvalsts Ārlietu ministrija juridiski bija iesaistījusies aizstāvēt Lidiju Doroņinu kā personu Padomju Savienībā. Rets gadījums! Man tika ierādīts Ārlietu dept. īpašs ierēdnis Lidijas lietā, kura uzdevumos bija arī sekot cilvēktiesībām Latvijā. Bet nu sekoja Atmoda ar pārmaiņām.

Lidija pēc pārbraukšanas no Sibīrijas 1989. gadā trīs mēnešus uzturējās Zviedrijā, bet izšķīrās nepalikt te uz dzīvi, atgriezdamās dzimtenē. Pareizi darīja.

Otra vēstule

Par bērnību

Nez vai patriotisma iedīgļi no mātes nebūs man nākuši? Viņa bija ukrainiete, un viņas mīļākais brālis (mans krusttēvs) bija kritis cīņās pret krievu komunistiem. Viņa dzīvoja jaunajā, brīvajā Latvijā un bēdājās par savu Ukrainu. Viņa stāstīja par balto un sarkano cīņām tur, bet es savos pirmajos piecos gados būšu kaut ko no tā arī jutusi un tas būs noglabājies manā zemapziņā. Tēvs mums bija nerunīgs patriarchs. Principu cilvēks. Bet manī viņš iedēstījis valsts jēgumu. Proti, kad gājām pamatskolā, tēvam likās, ka tur pārāk maz māca matemātiku. Viņš mums, trim vecākajiem bērniem, uzdeva pats mājas uzdevumus un tos atprasīja savā kabinetā, pie darba sēdēdams. Ja vajadzēja izlabot kādu kļūdu, bet zīmuļa nebija līdzi un roka pastiepās pēc rakstāmā daikta uz viņa galda, nāca mācība: “Es esmu valsts darbā, un šis nav mans, bet valsts zīmulis. Tev ir pašai savs, un tu nedrīksti valsts mantu lietot savām privātām mācībām. Ej, paņem savējo!”

Rīgas 40. pilsētas pamatskolā (tagad šīs ēkas Mēness ielā vairs nav) bieži kavēju mācības, jo daudz slimoju. Tāpēc skolā biju bikla un savrupa. Sevišķi pieķēros klases audzinātājai un reizē latviešu valodas skolotājai Dēliņa kundzei, kas pati vēl studēja teoloģiju un dziedāja “Dziesmuvarā”. Viņa bieži mani apmeklēja ar skolas uzdevumiem (bija reizes, kad slimoju pa diviem mēnešiem). Kad skolotāja tūlīt pēc mūsu pēdējā latviešu valodas eksāmena izdarīja pašnāvību, visa klase bija satriekta. Bet es pārdzīvoju pilnīgu šoku. Nespēju turpināt eksāmenus, atliku tos uz vasaru, kad biju mūsu lauku mājās Siguldas “Grotos” atguvusies. Pašnāvības iemesls — vīra neuzticība. (Viņš arī bija mūsu skolotājs.) Šāda vīra rīcība ievainoja mani tik dziļi, ka uz ļoti ilgu laiku es atslēdzos no “vīriešu dzimtes”. Visi viņi neuzticami, neatbildīgi — no tēva atsalu, tāpat ar brāļiem nebija laba kontakta.

Rīgas pilsētas otrajā vidusskolā gāju humānā nodaļā meiteņu klasē (zēniem bija savas klases stāvu augstāk). Klases audzinātāja arī šoreiz bija teoloģe — Zenta Brauere. Viņa bija pirmā sieviete, kurai tika dotas tiesības sprediķot baznīcā. Sāku pamazām atraisīties. Izrādījās, ka varu spēlēt teātri. Katros Ziemsvētkos man bija jāuzstājas dažādās lomās. Reiz trīs viencēlienos man katrā bija sava loma. Arī turpmāk lasīju publiski dzeju, uzstājos šaržos, vēlāk Malnavas skolā vadīju režiju, un šis mākslas veids man vēl tagad tuvs.

Esmu pareizticīga, un mums bija mācības pie pareizticīgo mācītāja Jansona. Bet es gāju uz Braueres stundām, lasīdama arī “grūtās lietas” — filozofiska un teoloģiska satura grāmatas. Salasījusies psicholoģiju, nospriedu sevi “pāraudzināt”. Tā kā sarku un bālēju vietā un nevietā, uzsāku trenēties atslābināšanās vingrinājumos. Tas notika slepeni — neteicu ne mātei, ne draudzenei. Mēs tad dzīvojām Miera ielas apkaimē, un pēc teātriem, koncertiem nācu viena kājām pa nomaļām ieliņām, izjūtot, kā iedarbojas baiļu krampji, ja gadījās kāds vēlīns gājējs nopakaļ. Tad mēģinājos savus teorētiskos treniņus likt lietā praktiski. Pamazām gluži labi apguvu šo māku. Un šis treniņš, ai, cik labi noderēja dzīvē...

Par universitāti

Vēlējos studēt medicīnu — māte Kijevā nebija pabeigusi šīs studijas kara dēļ, un es apbrīnoju viņas prasmi attiecībās ar ārstiem manā nestabilajā veselības laikā. Bet ārsti tā paša mana ķermeņa trausluma dēļ neieteica medicīnu. Tuvākās klases biedrenes (tag. Dr. Velta Rūķe–Draviņa u.c.) 1934. gada rudenī gāja uz filologiem, un es kā aita tecēju viņām līdzi, nekā neapjēgdama. Bet notika brīnums: studijas mani tā aizrāva, ka turpmākos gados kļuvu cits cilvēks. Jutos kā rutks vesela, droša, apzinājos savas varēšanas robežas, iedama Veltai Rūķei–Draviņai pa pēdām. Viņai līdzi gāju arī valodniecības nozarē pie prof. Endzelīna, jo viņš bija tā spožākā zvaigzne pie Latvijas filologu debesīm. Man veicās ar loģiku un pedantisku rūpību risināt pagātnes valodas krustvārdus, bet, bet kaut kā pietrūka. To aizpildīju ar mākslu — izstādes, koncerti, teātris, literatūra. Par studiju darbu profesors uzdeva izpētīt Nīcas un Bārtas izlokšņu pēdas grāmatā “Kā Palejas Jānis savu būšanu kopa”. Biju jau vienu vasaru staigājusi no mājas mājā, pierakstīdama veco ļaužu valodu un stāstus, un nu 1940. gada jūlijā atkal turpināju. Jau pāris nedēļu biju prom no mājām, nezinot nekā par pasaules notikšanām — avīzes un radio šai stūrī bija retums. Tā bija karsta 17. jūnija diena, kad pēc piecu sešu kilometru soļošanas nonācu Jūrmalnieku ciemā. Tieši divpadsmitos saklausīju kādas mājas logā radio ziņu reportiera balsi. Te nāca tā liktenīgā ziņa par krievu incidentu pie robežas un tanku tuvošanos Rīgai. — Es sagumu uz zemes kā no zibens spēriena. Atgūdamās elsoju raudās. “Ko tu, meitiņ, raudi?” vaicāja kāda vecīte, turpat tuvumā dobēs ravēdama. Stāstu, ka klāt liela nelaime, ka Latvijas vairs nebūs. Bet vecīte: “Meitiņ, visādas varas nāk un iet. Bija cars, bija boļševiki, tad Saeima, Ulmanis. Viss paiet. Tik tā zemīte — lūk — paliek. Pie tās arī jāturas...” Lūk, šie vārdi mani pavadīja visu trimdu, atgādinot, ka es pievīlu zemīti, to atstādama. Vainu gribēju izpirkt...

Par “Ausmu” un Olitu

Pēc Filoloģijas fakultātes beigšanas darbs jāmeklē vai nu presē vai skolā. Bija nepieciešama sabiedriska prasme, ko deva studentu organizācijas. Izciemojos pa korporācijām, biedrībām, 1936. gadā iestājos vienībā “Ausma”, un ar to sākās mūžu garā draudzība ar Olitu, kas vēlāk kļuva par dzejnieci Annu Dagdu. Nevaru racionāli izskaidrot, ar ko viņa mani fascinēja. Kaut kāda liktenība. Sākumā viņa mani knapi manīja, bet es turējos kā ēna klāt, viņu uzmanīdama. Viņa prata aizrautīgi diskutēt un labi formulēt t.s. sirmajās stundās, kur pārcilāja smagu smagās problēmas. Es iedrošinājos pa kādam teikumam izmest. Bet es nemaz nemēģināju viņu atdarināt. Es pratu samērot sevi ar viņu (tāpat kā tas bija ar Veltu Rūķi–Draviņu). Spoguļodamās viņās, es labāk redzēju sevi. Varbūt tur arī slēpjas draudzības spēks... Ar laiku, manuprāt, līdzīgi jutās arī Olita. Bet 1943./44. gadu bezizeja un jūklis daudzu cilvēku dzīves sajauca... Tanī chaosā Olita bija gauži viena un apmulsusi un mani redzēja kā bezbailīgu pagrīdnieci līdzīgu vīru barā. Tāpēc arī brauca līdzi. Par manu septiņus gadus jaunāko māsu gādājām abas. Savkārt Olitai mēs bijām abas kā māsas. Mūs sauca par trejmeitiņām. Kad man Zviedrijā trimdas sākumā uznāca lielā depresija, varēju meklēt ceļu prom no Zviedrijas, zinot, ka viņas stutēs viena otru un gaidīs mani. Kad pienāca laiks veidot ģimeni un Olita palika neprecējusies, mēs vēl vairāk tuvinājāmies. Mana laulība nebija viegla, jo vīrs pārlieku lietoja alkoholu. Pie Olitas gājām kratīt sirdi kā viņš, tā es. Bija jau gadījumi, kad viena otru sāpinājām, kā nu bez tā! Bet mums nekad nebija ne jāatvainojas, ne jāpiedod. Viss izlīdzinājās pats no sevis. Nebija jāstāsta ne intimitātes, ne noslēpumi: laiks visu nolika savās vietās. Godīgums un uzticība, cieņa un saprašanās. Uzskatīju, ka Olita ir īsta dzejniece, nevis tikai dzejoļu rakstītāja. Tāpēc organiski un dabiski man jāgādā, lai Anna Dagda ieņemtu savu vietu latviešu dzejas pasaulē.

Par “Letu”

Preses pasaulē iekļuvu, vēl nepabeigusi studijas. Tas bija 1940. gada rudenī, komunistu okupācijas laikā, kad mūsu kaimiņš Leonids Siliņš aizveda mani uz “Letu”, kur sāku strādāt par valodas redaktori, jo augstākā vadībā bija Krievijas latviešu komunisti. L.Siliņš bija studentu pagrīdniekos un arī mani piesaistīja dažiem slepeniem uzdevumiem, kas cēla manu pašsajūtu. “Letā” ieguvu dažus uzticamus draugus, bet arī sapratu, ka preses sasprindzinātā gaisotne nav man piemērots darba lauks. Arī hierarchiskā atkarība no sabiedrības virsslāņiem ierobežoja radošo brīvību. Šim vienam “Letas” gadam tika pielikts dramatisks punkts.

Naktī uz 1. jūliju “Letas” vadība aizslēdza ārdurvis, paturot darbiniekus kā ķīlniekus, kamēr paši kārtojās, pirms prombraukšanas dedzinot dokumentus. Jelgavas tuvumā bija jau vācu armija. Ap diviem naktī izsniedza mums nakts apliecības un palaida. Gāju mājās uz Torņkalnu kājām. Netālu no Bērnu slimnīcas uz Vienības gatves divi krievu zaldātiņi mani aptur un saka, ka mana apliecība neder. Viņi vedīšot mani uz štābu. Abi pārguruši, bet liek man iet, un viens soļo aizmugurē ar izslietu šauteni. Nogriežamies pa labi uz toreiz neapbūvētām smiltainēm, jo štābs esot uz Bišmuižas pusi pie mežiņa. Tas tālu. Mēs soļojam, un es esmu pārvarējusi baiļu krampjus, elpoju dziļi un jūtu, ka varu domāt. Vācu armija, iespējams, jau Olainē. Varbūt šie kareivji ir no pēdējā posteņa? Štābs jau citur. Rīta agrumā šinī bezļaužu klajumā viņam visvienkāršākais būtu mani nošaut. Tātad — pēdējās minūtes. Kas jādara cilvēkam nāves priekšā? Sāku pie sevis skaitīt lūgšanu “Mūsu tēvs debesīs”. Lēni ejot, bez bailēm. Kad esmu galā, dzirdu sevi sakām (krieviski): “Palaid mani, mana māte gaida mani mājās.” — Kareivis: “Tev ir te māte?” — Es: “Jā, tepat mēs dzīvojam”, ar roku rādot virzienu. Vēl pāris soļu, tad dzirdu: “Skrien!” Tad nu skrēju arī.

Droši vien līdzīgi gadījumi tanīs kara dienās ne vienam vien būs gadījušies, ko parasti uzskata par laimīgām nejaušībām. Es to sajutu kā vadību no kaut kurienes, no Dieva, no Visuma. Kāds cits, nevis es, runāja ar manu muti. Pārdomājot jāatzīst — kas gan vēl labāk varēja aizkustināt šo nogurušo krievu zēnu kā šie vārdi par māti, kas gaida. Viņš taču cerēja, ka arī viņu gaida māte...

Par Izraēlu Miķelsonu

Kaut ko līdzīgu piedzīvoju 1944. gada novembrī Dundagas mežos, kad satiku Izraēlu Miķelsonu. Kad septembrī biju pievienojusies Latvijas Centrālpadomes evakuācijas grupai Ventspilī kā radio šifrētāja, oktobra beigās saņēmu no Stokholmas telegrammu, lai mēs pārvedot turp kādu žīdu. No draudzenes Olitas zināju, ka viņas apmešanās vietā pie radiem kādā Dundagas ciemā, mežā, mita izbēgusi žīdiete, kam viņi deva maizi. Devāmies turp bīstamā ekspedīcijā, bet izrādījās, ka bēgles tur vairs nebija. Mēs ar Olitu gājām runādamās gar mežmalu, kad pēkšņi ieraudzīju starp kokiem ko kustamies. Metos aulēkšiem turp, un jā — tur bija noskrandis, apaudzis vīrietis, kura sejas panti skaidri rādīja viņa tautību — žīds. Mūsu saruna ir fiksēta grāmatā “Pāri jūrai”. Arī šinī reizē es jutu, ka manu runāšanu vadīja “kāds cits”. Man nebija ne mazākās nojautas, ar kādiem argumentiem šo pārbijušos un izmisušo personu pārliecināt sekot man. Kad viņš man teica: “Jūs nodosiet mani vāciešiem, par ko saņemsiet labu atlīdzību,” mana atbilde skanēja: “Dodu savu sievietes goda vārdu, ka jūs nonāksiet Zviedrijā.” Vēlāk Zviedrijā Izraēls Miķelsons lielas sapulces priekšā citēja šo teikumu, kas viņu esot pārliecinājis iet līdzi. Tanī reizē arī Olita izšķīrās braukt ar mums uz Ventspili un tālāk vienā laivā ar mani un Miķelsonu uz Zviedriju.

Līdzīgi notika 1970. gada augustā Rīgā, kad mūs ar vīru sakarā ar viņa māsas Lidijas Doroņinas apcietināšanu desmit dienas tincināja čekā, Stabu ielā. Zināju, ka jāpārvar bailes par sevi, par bērniem, par vīru un jābūt ar atbrīvotiem muskuļiem, atvērtai pret kosmosu, pret visumu, lai no turienes saņemtu palīdzību rast “pareizās” atbildes uz daudzu izprašņātāju tūkstoš jautājumiem. Dziļi, dziļi sevī ticēju pasaules pozitīvajiem spēkiem. Kā uz pasūtījumu ceļā no Ļeņingradas uz Stokholmu Andrejostā pietauvojās “Miera kuģis”, kad tur biju ar meitām pratināšanas pirmajās dienās (Andrejostā meklēju meitenēm kādu iespēju izbraukt no Rīgas). Gadījās pat kāds latvietis uz kuģa — meitenes krieviski neprata. Iedevu dzīvokļa atslēgas, un otrā rītā viņas jau bija mājās. Kad mūs pēc nedēļas atlaida, jutu, ka esmu izturējusi “valsts eksāmenu”. Bet Zviedrijā bija citas problēmas. Stokholmā jau bija kaut kas dzirdēts par mūsu starpgadījumu, un uzmācās prese. Nedrīkstējām ziņkārības apmierināšanas dēļ pasliktināt ap piecdesmit apcietināto un aizturēto cilvēku stāvokli, tāpēc klusējām un mūs, protams, nosodīja. Kad pēc vairākiem mēnešiem notika tiesa un Lidijai piesprieda trīs gadus, prese par to ziņoja pavisam “maziem burtiem”. (Es smīnēju — “Letas” gads bija mani iemācījis apieties ar presi.)

Mana depresija Zviedrijā

Biju vīlusies Latvijas Centrālpadomes vadītājos, saskatīju Zviedrijas valdības lišķību, zviedru tautas politisko naivitāti, biju arī iztērējusi savus vitālos spēkus un grimu drūmumā un bezcerībā. Ne jau es viena. Daudzi posās tālākam ceļam, prom no Zviedrijas. (Starp citu: pagājušajā gadā izdarīju nelielu pētījumu par to laivu, ar ko mēs atbraucām. Kas pa šiem gadiem ir noticis ar tiem 160 cilvēkiem, kuri kopā atbraucām? Konstatēju, ka viena trešdaļa atstājusi Zviedriju jau 50. gados un citi — drusku vēlāk.)

Nejaušība noveda mani Anglijā. Tur 12 angļu mācītāji pūlējās palīdzēt angļiem atgūt “sirdsmieru” pēc kara nebūšanām, organizēdami lētus atpūtas braucienus uz skaisto Devonšairu, kur priekšpusdienās bija semināri par reliģijas un morāles tematiem, bet vēlāk paši “viesi” palīdzēja visādos saimniecības darbos, tā palētinot atpūtas izdevumus. Personālā pieņēma arī ārzemju studentus, maksājot minimālu kabatas naudu. Es tur biju “studente”. Mācījos runāt, diskutēt angliski, strādājot sešas stundas dienā virtuvē vai dārzā. Anglijā sabiju vairāk par gadu. Biju vienīgā latviete, un tas deva distanci pret daudzām tautiskām problēmām. Satiku daudz inteliģentu cilvēku, tie zināja, kas ir karš — ne tā, kā tas bija ar zviedriem. Sāku lēnām atspirgt, bet pēc īsas atgriešanās Stokholmā es atkal muku prom. Un atkal — kā uz burvja mājienu — prof. Blese aicināja uz Vāciju palīdzēt viņam Tulku institūtā mācīt krievu valodu. Tur arī pagāja gandrīz vai pāris gadu, un no Vācijas “īkšķoju” gan pa Vāciju, gan uz Šveici, Itāliju, Spāniju un Beļģiju, mazliet arī Franciju. Pēc šiem mācību un ceļojumu gadiem atgriezos Stokholmā ar sirdsmieru, paļāvību kā nobriedis cilvēks. Jutu sevi kā sīkdaļu pasaules tapšanas procesā un biju pārliecināta, ka komunistiskais režīms nepastāvēs sevišķi ilgi. Atlika sīksti turēties pie ticības, ka Latvijas valsts piedzīvos atdzimšanu. Ja nu es biju pametusi tās zemi (zināju, ka ar varu neviens nebija mani sēdinājis laivā), tad jāsāk izpirkt savu vainu. Kaut kas jādara. Mazākais, ko varēju — dzemdēt bērnus un audzināt tos par latviešiem.

Šajos ārzemju gados pasāku rakstīt trimdas presei, lai sakārtotu savu iespaidu gūzmu un būtu kontaktā ar latviešu valodu un savējo “lietu”. Rakstīju ar dažādiem iniciāļiem un pseidonīmiem (Jaunzemīte, Grote, Grotāne u.c.) par to, kas rosinātu trimdiniekus, kas tad bija ieslēgti dīpīšu nometnēs.

Šāda izrakstīšanās kļuva par paradumu. Redzu tagad, daudz drumstalu esmu izkaisījusi avīžu lapās, īpaši, ja bija lielāki “projekti”, liku šo ieroci lietā.

Ģimene

Apprecējos, apzinādamās šo vēlmi: ar latvisku ģimeni kā ar sīku akmentiņu veidot Latvijas valsts atdzimšanas mozaīku. Sapratu, ka ekonomiski nebūs viegli, jo ar savu humanitāro izglītību labi atalgotu darbu necerēju dabūt. Un izlietu ūdeni nesasmelt — ārzemju gados būtu varējusi iemācīties derīgu arodu, bet es izbaudīju gadus. Ģimene auga: ik pa diviem gadiem pa meitai: Anika, Laine un Andra. Visas auga latviešu mājā, latviešu sabiedrībā — brālim un māsai arī bija latviskas ģimenes ar bērniem. Vēlāk pievienojās vēl vecāki. Ar māti mēs gan mēdzām runāt krieviski. Mazuļi iemācījās krieviskus pantiņus, un līdz ar to krievu valodas izruna bija nostiprināta. Vēlāk meitas ģimnāzijā mācījās krievu valodu kā trešo valodu. Latviskā vide bija vairāk jāorganizē, kad meitenes sāka iet zviedru skolās. Ar latviešu skoliņām nepietika. Centāmies ciemoties dzimšanas un vārda dienās pie citām latviešu ģimenēm ar līdzīga vecuma bērniem, kaut arī ceļā bija jāpavada garu garās stundas.

Kamēr meitenes bija mazas, mājās rīkoju 18. novembrī Latvijas dzimšanas dienu. Bijām svētku drēbēs, ar kliņģeri, svecēm un Latvijas karodziņu galda vidū. Valsts himna gan skanēja vāji, toties “Lai dzīvo” un “Daudz baltu dieniņu” jo skaļi. Vasarā pa mēnesim meitenes bija latviešu bērnu nometnēs — es arī tur centos kaut ko darīt. Pusaudžu gados nāca klāt jauniešu pulciņi, koklētāju ansambļi, Andra Vītoliņa bērnu koris, Jura Rozīša teātris. Dzīvoju līdzi viņu aktivitātēm, iesaistoties latviešu sabiedriskajā dzīvē. Mēdz teikt, biedrībām bija liela nozīme, piezīmējot — kur pieci latvieši, tur četras biedrības. Tiesa, šinīs nevalstiskajās organizācijās trimdā veidojās t.s. valstiskā dzīve. Biedrības bija jāpabalsta materiāli ar naudu, garīgi ar idejām un praktiski ar darbu. Materiāli daudz nespēju, toties netaupīju ne galvu, ne rokas pie jēdzīgas lietas. Man tuvākā bija izglītības un labdarības joma — ierosināju Minsteres Latviešu ģimnāzijas fondu, mana ideja — pasākt vasarās pulcināt skolas mācībām Eiropas latviešu pusaudžus (tag. Eiropas vasaras skolas) un plašākā plāksnē — aktīvi noņēmos Baltiešu humānistu apvienībā (likvidējām 2001. gadā). Skaidrs, ka no tā visa cieta mans ģimenes pavards, bet tais gadu gājumos tā līdzināju meitenēm ceļu pa latviešu “aplokiem”: viņas mācījās Minsterē, apguva angļu valodu latviešu ģimenēs Anglijā un vācu valodu pie draugiem Vācijā. Uz Latviju pēc papildinājuma Latvijas kultūrā braucām kopā. (Kad 70. gados mums tas tika liegts, meitenes brauca turp pašas organizētās grupās.)

Pēc ģimnāzijām meitenes “izlidoja”. Vecākā — Anika — tūlīt apprecējās ar Jāņa Grīna dēladēlu Jēkabu Grīnu, un pēc gada es jau biju vecmāmiņa. Abas jaunākās studēja, tad nu vecmāmiņai bija jāpiemērojas jaunās ģimenes dzīves veidam. Mainīju dzīvokli un arī darbu, lai būtu bērniem tuvumā, jo man taču rūpēja arī trešā paaudze iecerētajai Latvijas mozaīkai. Mazbērni, tāpat kā savulaik manas meitas, gāja latviešu skoliņās un piedalījās nometnēs — pēc tā paša modeļa. Tagad vecākā mazmeita jau auklē dēliņu, bet jaunākā beigs ģimnāziju. Anika no Jēkaba izšķīrās jau 80. gados un ir pieņēmusi jaunā vīra uzvārdu: Sundberga. Abas jaunākās meitas nodevās studijām un darbiem, daļēji atsala no manis, bet visos godos esam, protams, kopā. Vidējai, Lainei, ar zviedru vīru pirms pieciem gadiem piedzima dēliņš, kuram kopā ar Laini esam “iedēstījušas” latviešu valodiņu.

Biju iedomājusies, ka pēc Latvijas atdzimšanas arī meitas būs tikpat jūsmīgas kā es, bet tā nenotika. Neizdevās viņām sastapt Latvijā sev piederīgu sabiedrību. Mana sabiedrība ir no citas paaudzes — ar to nevar būt dziļākas attiecības. Bet — kas to lai izspriež: varbūt manās audzināšanas metodēs bijušas kļūdas...

Par Blaumaņa cilni

Šo ideju bija izlolojusi Austra Rudzīte no Minsteres Latviešu ģimnāzijas. Ar Austru bijām draugos kopš 1983. gada, kad mācīju tur latviešu valodu. Pēc gada vasarā Austra aicināja mani pievienoties ceļojumā uz Punkaharju, lai ar manu zviedru valodas prasmi noskaidrotu sanatorijā iespējas tur atzīmēt Blaumaņa 80. nāves dienu. Izrādījās, ka slimnīcas ēkas ir Pieminekļu pārvaldes aizsardzībā, un sākās ilga oficiāla sarakste un tālruņa sarunas ar atgādinājumiem utt., līdz beidzot pēc divarpus gadiem pienāca atļauja novietot tur 50 x 70 cm cilni. Uzdrošināšanās šo ideju realizēt bija liela, jo laika līdz 1988. gada 4. septembrim (Blaumaņa nāves dienai) bija gauži maz. Ne naudas, ne tēlnieka — nekā. Griezos pie jaundibinātās “Latvijas atjaunošanas komitejas” pēc padoma, bet tā kā juridiska institūcija iecēla mani par projekta virzītāju. Dari, kā proti. Ķēros pie preses. Nesen saskaitīju — dažādās latviešu avīzēs biju publicējusi vairāk nekā 10 rakstus par šo darīšanu, aicinot sūtīt ziedojumus, jo “...Blaumanis miris ārpus Latvijas, mums kā ārpus Latvijas latviešiem ir pienākums un atbildība, kā arī katra viena godaprāts — sargāt šo vietu”. Zināju, ka Zviedrijas tautieši atsauksies devīgi, mani pazīdami, bet kā ar citurieni? Tomēr nauda nāca arī no Vācijas, Amerikas, Kanādas un pat Austrālijas. Pati brīnījos. Un labie gari stāvēja klāt. Gadījums bija licis Valentīnai Zeilei no Parīzes tieši tanī laikā iebraukt Minsterē un satikt Austru Rudzīti, dzirdēt par cilni. Viens divi — un Valentīnas Zeiles iedomātais ciļņa mets bija mūsu avīzēs (vēlāk gan to pārveidoja). Un 1988. gada vasaras beigās bronzā atlieto 29 kilogramus smago cilni no Parīzes uz Stokholmu atveda mans mazdēls Aigars, kas tovasar bija audzēknis Eiropas latviešu skolā Abrenes pilī Francijā. Bet es jau vasarā biju sākusi gudrot par svētku programmu. Tā kā bija Atmoda, radās iecere satikties neitrālajā Somijā trimdiniekiem no dažādām zemēm ar latviešiem no toreizējās vēl esošās Padomju Latvijas. Rakstīju paziņām uz Rakstniecības muzeju Pils laukumā, meklējot arī pēc Blaumaņa vēl esošajiem radiem un aicinot visus pievienoties mums, dodot savu programmas daļu. Rīgas Radio esot 10. augustā ziņojis par to, iesakot meklēt ceļu uz Punkaharju. Atkal lidoja vēstules, zvanīja telefoni. Cerības un maldi...

Īstenība nebija spoža: Stokholmā kuģī ceļam uz Helsinkiem iekāpa 33 personas, bet no Rīgas Punkaharjū ieradās trīs. Taču divu stundu programma bija svinīga un blīva — ar Latvijas karoga ienešanu (turēja to mans Aigars tautastērpā). Arī runātājas bija tautastērpos. No Somijas apsveica PEN kluba pārstāvis un vietējās vadības personas. Pāvils Johansons dziedāja paškomponēto Blaumaņa “Dvēseļu valodu”, Ilze Zīverte un Rūdolfs Plēpis skandēja Blaumaņa dzeju, Māra Zālīte no Rakstnieku savienības teica iejūtīgu runu, pasniedzot lielu Ritas Valneres gleznotu Blaumaņa portretu. Stokholmas teātrinieki parādīja septiņus fragmentus no “Indrāniem”. Somu vietējās avīzēs vēlāk bija fotoattēli un raksti — tā ka rīkotāji varēja būt gandarīti. Mana meita Andra brauca līdzi ar filmu aparātu, un viss brauciens ir saglabāts vienas stundas garā videokasetē.

Par manām grāmatām

Attiecības ar cilvēkiem devušas man daudz garīgas bagātības. Nelatviešiem mācot mūsu valodu, bijusi arī iespēja neuzkrītoši parādīt latviešu kultūras savdabību un vēsturisko likteni. Šo darbu sāku privātās grupiņās Latviešu palīdzības komitejas telpās 60. gados. Pēc desmit gadiem zviedri kļuva pret ieceļotājiem liberālāki; viņu mājas valodai mācības bija pat bērnudārziņos iespējamas. Tad pasāku izmantot t.s. Tautas augstskolas latviešu valodas kursiem, un kursantu netrūka: biju vienīgā pasniedzēja Zviedrijā (ar laiku samācīju citus). Nav saglabājušās atzīmes par visiem dalībniekiem, bet nesen pārskatīju esošās ziņas, saskaitot pāri par 500 personām. Jādomā, būs ap tūkstoša cilvēku, kas kaut ko būs pie manis mācījušies. Tautības bija dažādas un izglītības tāpat: no galdnieka līdz ķīmijas profesoram. Gotlandes zviedriem ir viegli izrunāt mūsu “o”, bet stokholmiešiem labāk iet “ie”. Somiem, tāpat kā slāvu valodu runātājiem, mūsu gramatika nelauž kaulus. Bet ar angļiem un amerikāņiem ir tikpat grūti kā ar japāņiem un ķīniešiem. Pie manis vēl tagad reizi nedēļā vakaros nāk kāds vācietis. Mana “Lärobok i lettiska” vēl arvien tiek pārdota studentu grāmatnīcās un latviešu organizācijās un dabūjama zviedru bibliotēkās. Zinu, ka arī Somijā un Norvēģijā tā ir bibliotēkās. Pat tāda kuriozitāte: padomju laikā daži latvieši Rīgā no tās mācījās zviedru valodu. 90. gados to lietoja Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultātē un kādā sveštautiešiem domātā koledžā Pārdaugavā. Materiāli tas man neko nav devis — pēc trimdas tradīcijas saņēmu no apgāda pāris desmitus eksemplāru par brīvu. Bet ne jau tas ko nozīmē. Svarīgs ir prieks, ka darbs nav bijis velts, jo grāmatu veidoju ar mīlestību, arī kā smilšu graudiņu Latvijas mozaīkā.

Grāmatu “Pāri jūrai” rosināja citi, un es sāku ļoti negribīgi. Savā depresijas posmā biju nobloķējusi to Ventspils laikā, bažījos to pārcilāt. Bet, runājot ar ļaudīm, sajutu, ka viņiem tīk atcerēties to laiku dramatismu tagadējās ikdienas pelēcībā. Bez tam ieskatīju, ka “otrā paaudze”, īpaši piebraucēji no citām mītņu zemēm — Amerikas, Austrālijas (Rozīši, Krēsliņi, Vītoliņi), maz zināja par šo īpašo latviešu bēgļu ceļu. Uzskatīju, ka darba virsuzdevums ir informācija otrai paaudzei. Manuskripts bija gatavs jau 1985. gadā, bet neviens apgāds to neņēmās izdot. Atmodas sākumā uzņēmās mazais “Memento” apgāds Stokholmā, un 90. gadu sākumā to sāka pārdot Latvijā, kur grāmata kļuva varen populāra. Bet — īsu laiciņu. Negaidīti to pirātu izdevumā izlaida tāds Cīrulis, un, kad “Memento” grasījās to iesūdzēt, Cīrulis salādēja grāmatas konteinerā, pa jūru pārsūtīja “Memento” apgādam ar muitas pēcmaksu. “Memento” nespēja to samaksāt, nebija arī kur novietot šo grāmatu lērumu. Tā grāmatas pazuda, izgaisa... Diemžēl Latvijā tikai retai bibliotēkai tā ir.

Tagad septembrī apciemoju Jūrkalnes bibliotēku un topošo muzeju pie pagājušajā gadā uzceltā bēgļu pieminekļa (biju nosūtījusi savu “pētījumu par vienu laivu”). Arī tur nebija “Pāri jūrai”. Nosūtīju vienu no pēdējām grāmatām.

Par filmu “Pēdējā laiva uz Jūrkalni”

Andra bija izmācījusies par filmētāju, resp. operatori. Zviedru TV producenti — režisori, paši ar vēsturnieku izglītību, Ulle Hēgers ar Hansu Viliusu bija iecerējuši uzņemt vēsturisku dramatisku filmu par baltiešu iebraukšanu Gotlandē 1944./45. gadā. Andru pazīdami, jautāja viņai, un Andra viņiem pastāstīja, ka esmu savākusi materiālus grāmatai “Pāri jūrai”. 1988. gadā mani aicināja uz televīziju, un ar to sākās pāris gadu sadarbība.

Tapa filma “Pēdējā laiva uz Jūrkalni”. Piesaistīju tai vēl dzīvos toreizējās Ventspils grupas ļaudis — Stokholmā Leonidu Siliņu un Pēteri Jansonu; Latvijā — E.Tomsonu, Pētersonu, Frišenfeldu. 1989. gadā TV grupa manā vadībā divas nedēļas filmēja Latvijā: Rīgā, Ventspilī, Sārnatā. 1991. gadā filma bija gatava. To rādīja vislabākā laikā ar iepriekšēju preses konferenci. Es biju kļuvusi par “filmas zvaigzni”, jo bija daudz interviju ar mani. Filmu pēc tā gada vēl vairākas reizes atkārtoja, un vēl šogad, 2001. gadā, tā divas reizes tikusi rādīta. Videokasetē esmu to Rīgā cēlusi paziņām priekšā, tulkojot zviedru tekstu, bet filmā daudz runā arī latviski. Vēl arvien brīnos, ka Latvijas Televīzija nav mācējusi dabūt to uz Rīgu, kaut esmu par to runājusi Rīgā TV studijā. Manuprāt, Zviedrijā šī filma popularizējusi Latvijas vēsturi daudz vairāk nekā raksti presē.

Esmu palikusi šai krastā

1989. gadā mans divistabu dzīvoklis bija kļuvis par iebraucamo vietu vai viesnīcu. Fabricēju iebraukšanas papīrus dažādiem vīra radiem, savām skolas biedrenēm un viņu piederīgajiem. Pēc Blaumaņa cilņa bija radušies kontakti ar Rakstniecības muzeju — kļuvu viņiem par “pagarināto roku”. Viens pēc otra brauca vākt arhīvu materiālus — Maija Kalniņa, Edgars Mucenieks, Līvija Volkova. Hercs Franks filmēja mūsu Miķelsonu. Man bija interesanti dzirdēt viņu dzīves stāstus un tā tikt tuvāk mazpazīstamam Latvijas laikam. Viņus mēģināju iepazīstināt ar trimdinieku pasauli un demokrātiju. Braucu pati bieži (pat 4–5 reizes gadā), atkal satikdamās ar jaunajiem paziņām. Nodzīvoju trīs mēnešus savā jaunatgūtajā dzīvoklī, gudrodama par pārcelšanos.

Bet 1996. gada februārī izdzisa Olitas dzīvības svece un jau nākamā gada jūlijā biju klāt savas māsas Ņinas pēdējā stundā. Abu man tik tuvo cilvēku aiziešana izsitusi airus no rokām dzīves straumē, kurā tagad šūpojos ar paļāvību liktenim. Tomēr par palikšanu Zviedrijā esmu izšķīrusies galvenokārt tāpēc, ka varu palīdzēt saviem mazbērniem un viņu bērniem augt ar Latviju un latviešu valodu.

Valentīne Lasmane

1986. gada 18. aprīlī Bernē, kur starptautiskā konferencē par cilvēktiesībām runāju par savu brāļasievu Lidiju Doroņinu;

ar mazbērniem Aigaru un Mairu ap 1970. gadu lauku mājiņā;

ar meitām Laini (pa kreisi) un Andru (pa labi) Dziesmusvētkos Ķelnē 1976. gadā

Foto: no Valentīnes Lasmanes albuma