Latvija pasaules sabiedrībā

Dr. habil.hist. Inesis Feldmanis:

2001.gada 16.novembra zinātniskajai konferencei “Latvija divos laikposmos: 1918–1928 un 1991–2001” sagatavotais referāts

Pirmais pasaules karš bija tipisks un nozīmīgs 20. gadsimta vēstures fenomens, kas atstāja dziļu ietekmi uz daudzu tautu likteņiem un sabiedrības attīstības pamattendencēm. Līdz nepazīšanai tas pārvērta “veco, labo” un ierasto Eiropu, kura kļuva pacifistiska, demokrātiska, nacionālistiska un revolucionāra. Sabruka impērijas, pazuda senas, slavenas un gadsimtiem ilgi valdījušas dinastijas. Visdziļākās pārmaiņas skāra Austrumviduseiropu, kur radās “varas vakuuma” zonas un izveidojās vairākas jaunas nacionālas valstis: Somija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija, Čehoslovākija un Dienvidslāvija. Nacionālā valsts kļuva par visas pēckara Eiropas galveno “struktūras principu”.

---

“Kad Rīga krita vāciešu rokās un izgaisa cerības par demokrātiskas attīstības iespēju Krievijā, latviešu politiskais nacionālisms sasniedza jaunu pakāpi un kvalitāti”

---

Svarīgs un būtisks jauno valstu izveides priekšnoteikums bija ne vien kara ģeopolitiskie un militārie rezultāti, bet arī savdabīgā un neatkārtojamā idejiskā gaisotne, kuru tas izsauca. Jau kara gados Rietumu lielvalstu uzmanības centrā no jauna izvirzījās tautas pašnoteikšanās tiesības, kas pakāpeniski no politiska principa kļuva par starptautisko tiesību principu. Antantes valstis, arī ASV, kas karā iestājās 1917. gada aprīlī, formāli par vienu no saviem kara mērķiem uzskatīja tieši Eiropas mazo tautu interešu aizstāvēšanu saskaņā ar tautu pašnoteikšanās principu. Kaut gan domātas bija galvenokārt Austroungārijas impērijas un Balkānu tautas, kā arī poļi, vienlaikus nebija izslēgta iespēja, ka, sabrūkot Krievijai, pašnoteikšanās princips tiks attiecināts arī uz citām tautām.

Pašnoteikšanās idejām bija tik liels pievilkšanas spēks, ka tās kļuva par jaunu politisko evaņģēliju un iekaroja Eiropu. Latvija nebija izņēmums. Pirmās ierosmes par Latvijas valsti, kuras izvirzījās jau 20. gadsimta sākumā, vispirms pārtapa politiskās autonomijas prasībā Krievijas impērijas ietvaros. Vēlāk situācija strauji mainījās, un Pirmā pasaules kara beigu posmā, kad Rīga krita vāciešu rokās un izgaisa cerības par demokrātiskas attīstības iespēju Krievijā, latviešu politiskais nacionālisms sasniedza jaunu pakāpi un kvalitāti. Aktīvi un rosīgi tika propagandēta neatkarīgas Latvijas ideja, kā arī veikti nepieciešamie priekšdarbi, lai radītu institūciju, kura būtu tiesiska uzstāties visas latviešu tautas vārdā.

Galvenā loma Latvijas neatkarības tapšanā bija divām 1917. gadā izveidotām organizācijām: Latviešu Pagaidu nacionālajai padomei (LPNP) un Demokrātiskajam blokam, kuras abas neatkarīgi viena no otras iestājās par “Latvijas politisko neatkarību un atdalīšanos no Krievijas”. Jau pirmajā sesijā Valkā 1917. gada nogalē LPNP, kura apvienoja gandrīz vai visas ietekmīgākās latviešu sabiedriskās organizācijas un politiskās partijas (izņemot sociāldemokrātus), deklarēja, ka Latvija (Kurzeme, Vidzeme un Latgale) “ir autonoma un nedalāma valsts vienība, par kuras iekšējo iekārtu un attiecībām uz ārieni lems viņas Satversmes Sapulce, kura izteiks tautas gribu”. Ja šo atturīgo atzinumu vēl ir visai pagrūti nepārprotami interpretēt kā neatkarīgas valsts prasības pieteikumu, tad LPNP paziņojums 1918. gada 30. janvārī runāja pavisam skaidru valodu: “Latvijai jābūt neatkarīgai demokrātiskai republikai, kura apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali.”

Demokrātiskais bloks, kurā darbojās sociāldemokrātu un pilsonisko partiju pārstāvji, vācu okupācijas apstākļos centās uzturēt spēkā un aktualizēt Latvijas pašnoteikšanās ideju. Regulāri par situāciju Latvijā, vācu militāro aprindu Kurzemes aneksijas plāniem un Demokrātiskā bloka prasībām neatkarības jautājumā tika informēti Vācijas neatkarīgie sociāldemokrāti — reihstāga deputāti. Neizpalika arī mēģinājumi panākt saprašanos tieši ar vācu okupācijas iestādēm. Demokrātiskā bloka pārstāvji nereti izvirzīja Vācijas augstākajām militārajām un valsts amatpersonām dažādas nacionāla rakstura prasības. Piemēram, 1917. gada 18. decembrī tika iesniegts lūgums Austrumu frontes virspavēlniekam Bavārijas princim Leopoldam, lai viņš atļautu sasaukt latviešu tautas pārstāvju sapulci Latvijas nākotnes apspriešanai.

Atšķirībā no Demokrātiskā bloka, kas savā politikā neizslēdza Vācijas faktoru, LPNP viennozīmīgi orientējās uz Antantes valstīm. Atbilstoši jaunajiem apstākļiem, kādi radās 1918. gada sākumā, tā aktivizēja darbību, lai panāktu neatkarīgas Latvijas prasības atzīšanu. Ļoti nozīmīgi šajā ziņā bija kontakti, kurus LPNP Ārlietu nodaļa nekavējoties nodibināja ar ārvalstu pārstāvniecībām Petrogradā. Sarežģītāks izrādījās uzdevums nodrošināt delegātu nosūtīšanu uz ārzemēm, kuri darbotos pie Antantes valstu valdībām un informētu tās par latviešu politiskajiem mērķiem, kā arī sagatavotu šo valstu sabiedrisko domu Latvijas starptautiskai atzīšanai. Lai gan attiecīgs lēmums bija pieņemts jau Valkas sesijas laikā, 1918. gada jūlijā kā pirmo LPNP pilnvaroto pārstāvi uz Londonu caur Stokholmu nosūtīja Zigfrīdu Annu Meierovicu. Viņam izsniegtajā pilnvarā bija norādīts, ka “pārstāvis visur aprādīs suverēnas un nedalītas Latvijas vajadzību”. Pirms ierašanās Anglijā Z. A. Meierovics Stokholmā nodibināja Informācijas biroju, kas izvērsa plašu un nozīmīgu darbību, regulāri sagatavojot materiālus un sniedzot ziņas ārzemju presei par Latviju un latviešu neatkarības centieniem.

LPNP aktivitātes bija savlaicīgas, jo Vācija, kuras varā kopš 1918. gada februāra atradās visa Baltija, parakstīja ar Krieviju līgumus, kas radīja jaunu starptautiski tiesisku situāciju, jo izmainīja un dažādoja Latvijas un Igaunijas atsevišķu teritoriju statusu. Tā 1918. gada 3. martā noslēgtais Brestas miera līgums fiksēja Krievijas piekrišanu, tai paturot Latgali, nodot Kurzemi, Rīgu un Sāmsalu Vācijas varā, bet jautājumu par Vidzemes un Igaunijas turpmāko piederību atstāja atklātu. Savukārt saskaņā ar Berlīnes līgumu (papildinājums pie Brestas miera līguma), kas tika parakstīts gandrīz pusgadu vēlāk — 27. augustā, Krievija atteicās no “augstākās varas” arī pār Vidzemi un Igauniju. Tātad faktiski vairs neeksistēja nekādi juridiska rakstura šķēršļi, kas varētu aizkavēt īstenot vācu militāro aprindu un daudzu Latvijā dzīvojošo vācbaltiešu politiķu plānus pievienot minētās teritorijas tādā vai citā formā Vācijai. Taču vācu valdība, kura, neskatoties uz ārējām aktivitātēm, jau tāpat visu 1918. gada vasaru apzināti nesteidzās risināt Baltijas jautājumu, bija tikpat kā zaudējusi interesi par šo reģionu. Berlīne, kuras rīcību arvien stiprāk ietekmēja bezcerīgais stāvoklis Rietumu frontē, nezināja, ko ar Baltiju iesākt. Rezultātā tā gluži vienkārši tika pamesta “savam liktenim”. 22. septembrī Vācijas ķeizars Vilhelms II pat pasludināja Baltiju par “brīvu un patstāvīgu apgabalu”. Šāda oficiālā vācu politika faktiski bija izdevīga latviešiem, jo objektīvi veicināja Latvijas valsts izveidi.

---

“Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi kā uz bijušās valsts tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz nākošiem laikiem”

---

Lai nodrošinātu iespējami plašāku Antantes valstu atbalstu cīņā par neatkarību, Latvijas nacionālpolitiskie spēki nereti pārspīlēja vācu valdības ieinteresētību un gatavību pievienot Latviju Vācijai. Īpaši spilgti šī tendence vērojama LPNP memorandā, kas tika iesniegts Antantes un neitrālo valstu valdībām 1918. gada oktobra otrajā pusē. Nacionālā padome, asi vēršoties pret vācu okupāciju un prasot to izbeigt, protestēja pret Latvijas aneksiju, pasniedzot to kā notikušu faktu vai stabili izšķirtu lietu.

Situācija, kāda veidojās Latvijā un ap to, sekmēja Z. A. Meierovica diplomātiskās akcijas panākumus Londonā. Neskatoties uz Krievijas politisko emigrantu rosīgo pretdarbību, viņam izdevās pārliecināt angļus par Latvijas valsts nepieciešamību. Izšķirīgs izrādījās britu dziļais naids pret Vāciju un boļševismu. 1918. gada 23. oktobrī Lielbritānijas ārlietu ministrs Arturs Džeims Balfūrs (Arthur James Balfour) Z. A. Meierovicam paziņoja, ka angļu valdība ir nolēmusi provizoriski atzīt “Latviešu Nacionālo padomi par Latvijas valdību”, līdz Miera konference galīgi neizšķirs Latvijas statusu. Tādējādi LPNP pirmo reizi starptautisko tiesību izpratnē tika atzīta kā Latvijas valdība, kas apliecināja Nacionālās padomes izvēlētās taktikas un ārpolitiskās orientācijas pareizību ceļā uz neatkarīgas, starptautiski atzītas valsts izveidošanu.

A. Dž. Balfūra paziņojumu Nacionālās padomes politiķi uztvēra kā Latvijas de facto atzīšanu. 1918. gada 30. oktobrī Z. A. Meierovics nosūtīja A. Dž. Balfūram vēstuli, kurā lūdza sniegt rakstisku deklarāciju par Latvijas neatkarības atzīšanu, piebilzdams, ka latviešiem ir svarīgi “iegūt visus tekstus ar .. neatkarības atzīšanu, it īpaši, ja tos devuši attiecīgo zemju lielākie valstsvīri”. Izpildot šo lūgumu, A. Dž. Balfūrs oficiālā vēstulē, kas datēta ar 11. novembri, Z. A. Meierovicam paziņoja, ka Lielbritānijas valdība “labprāt no jauna apliecina savu gatavību dot pagaidu atzīšanu Latviešu Nacionālai padomei kā de facto neatkarīgai iestādei” un pieņem viņu pašu “kā Latviešu pagaidu valdības neoficiālo diplomātisko pārstāvi”. No vēstules teksta izriet, ka Anglija par Latvijas pagaidu valdību atkal atzina Nacionālo padomi. Britu uztverē šī institūcija bija Latvijas leģitīmā augstākā pārstāvība.

1918. gada rudenī latviešu nacionālpolitiskie spēki centās iegūt arī Vācijas atbalstu Latvijas neatkarībai. 19. oktobrī, kad Vācijā pie varas atradās pirmā parlamentārā valdība ar Bādenes princi Maksi priekšgalā, kas bija iesākusi realizēt uz tautu pašnoteikšanās tiesību atzīšanu orientētu austrumu politiku, Demokrātiskā bloka pārstāvji Miķelis Valters un Edvards Traubergs nodeva vācu kancleram iesniegumu, kurā uzsvērts, ka latviešu tauta ir stingri apņēmusies panākt “Latvijas teritorijā starptautiski atzītu valsts neatkarību”. Dokumentā nepārprotami pateikts, ka latvieši gaida no jaunās Vācijas — ka “tā neliks Latvijas tautai šķēršļus ceļā uz tūlītēju neatkarīgas valsts celtniecības sākumu”.

Nedēļu vēlāk — 25. oktobrī — vēstuli Bādenes princim Maksim nosūtīja Latviešu Nacionālās padomes valde. Vācu kanclers tika informēts, ka LPNP un Demokrātiskais bloks, pieaicinot Kurzemes pārstāvjus, apvienojušies, “pārtopot” Latviešu Nacionālajā padomē. Nebūtu lieki piebilst, ka šajā gadījumā tomēr vēlamais, liekas, apzināti uzdots par esošo. Daudzi fakti liecina, ka ir grūti runāt par pilnīgu abu minēto organizāciju apvienošanos. Protams, bija vērojami noteikti mēģinājumi divu vietā izveidot vienu autoritatīvu politisku centru. 1918. gada septembrī un oktobrī Nacionālās padomes valde uzņēma savā sastāvā vairāku to latviešu politisko partiju (piemēram, republikāņu un radikāldemokrātu) pārstāvjus, kas sadarbojās ar Demokrātisko bloku. Taču tajā pašā laikā neizdevās panākt vienošanos par demokrātu, sociāldemokrātu un sociālrevolucionāru līdzdalību Nacionālajā padomē.

Vēstulē Vācijas kancleram Nacionālās padomes valde protestēja pret vācu militārās pārvaldes atbalstītās pašvaldības institūcijas — Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmsalas apvienotās zemes padomes lēmumiem, kas paredzēja izveidot no Vācijas atkarīgu Baltijas valsti. Noraidot šīs padomes (arī Kurzemes padomes) tiesības pārstāvēt Latviju, Nacionālā padome paziņoja, ka līdz Pagaidu valdības izveidošanai tā pretendē uz Latvijas pārvaldes pārņemšanu un nacionālā karaspēka formēšanu. Bādenes princis Maksis tika arī informēts, ka Pagaidu valdību izveidos Nacionālās padomes sesijā, kuru drīzumā sasauks. Pagaidu valdībai būs jāizstrādā Latvijas konstitūcijas projekts, kā arī jāsasauc Satversmes sapulce.

Bādenes princis Maksis nepaguva atbildēt uz minētajiem iesniegumiem ar skaidru savas valdības lēmumu, jo sākās strauja notikumu attīstība — 3. novembrī Vācijā izcēlās revolūcija, bet 9. novembrī tā no monarhijas kļuva par republiku. Bādenes princim Maksim nācās nodot kanclera amatu vairākuma sociāldemokrātu līderim Fridriham Ebertam. Vēl pēc divām dienām Vācija parakstīja Kompjenas pamiera līgumu, kura 12. pants fiksēja Berlīnes piekrišanu izvest karaspēku no okupētās pirmskara Krievijas teritorijas (arī no Latvijas. — I.F.) tikai tad, kad Antantes lielvalstis to uzskatīs par vajadzīgu.

Gan revolūcija Vācijā, gan arī Kompjenas pamiers radīja izdevīgus apstākļus Latvijas valsts izveides turpināšanai. Angļu autors Dž. Haidens (Hiden) norāda, ka tieši pamiera noslēgšana bija izšķirošs brīdis Baltijas tautu nacionālo valstu tapšanas procesā. Viņa skatījumā pamiers būtībā nozīmēja vāciešu atteikšanos no visiem Baltijas aneksijas plāniem, jo pēc Vācijas sakāves un demokratizācijas par tiem vairs nevarēja būt ne runas. Vācu ārpolitiku pakāpeniski sāka noteikt jauni spēki. Militārās aprindas arvien vairāk zaudēja savu ietekmi.

Berlīnes austrumu politikas jaunā realitāte Latvijā izpaudās kā oficiālās Vācijas intereses zudums par vācbaltiešu ieplānoto Baltijas valsti, kurai vajadzēja ietvert Kurzemi, Vidzemi un Igauniju. Formāli šī valsts 1918. gada 7.—8. novembrī pat tika izveidota, kad Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas apvienotā zemes padome kā Pagaidu valdību ievēlēja t. s. reģentu padomi ar baronu Ā. Pilāru fon Pilhausu priekšgalā. Turklāt 11. novembrī Latvijas teritorijā esošās vācu 8. armijas vadība atļāva veidot Baltijas landesvēru kā minētās Baltijas valsts zemessardzi, kurā dominējošā vieta bija ierādīta vācbaltiešiem. Taču Baltijas valsts palika uz papīra, jo bija piedzimusi nedzīva, neatbilstoša politiskās realitātes prasībām. Berlīne tai nesniedza vai nespēja sniegt palīdzību, ignorēja tās lūgumus un nostādnes.

Vācijas jaunā provizoriskā valdība — Tautas pilnvaroto padome, kas tika sastādīta 1918. gada 10. novembrī un sastāvēja vienīgi no vairākuma un neatkarīgajiem sociāldemokrātiem, 15. novembra sēdē Demokrātiskā bloka pārstāvju iesnieguma sakarā pieņēma lēmumu iecelt līdzšinējo Vācijas valsts komisāru Baltijas provincēs Augustu Vinnigu par vācu ģenerālpilnvaroto Baltijas zemēs. Viņam tika uzdots “vest sarunas ar latviešiem un igauņiem”, ievērojot viņu prasības dibināt neatkarīgas valstis. Tātad F. Eberta valdība turpināja jau Bādenes prinča Makša iesākto Baltijas politiku, faktiski atzīstot, ka latviešiem (arī igauņiem) ir tiesības uz pašnoteikšanos.

Vācijas militārā sakāve un tās politikas maiņa Baltijā deva spēcīgu impulsu latviešu politiskās dzīves aktivizācijai, kas noveda pie lielām pārmaiņām un valsts pasludināšanas. Lai gan LPNP bija jau starptautiski atzīta, vairāki ietekmīgi latviešu politiķi uzskatīja šo institūciju par nepietiekami demokrātisku, jo tā nepārstāvēja visus Latvijas iedzīvotāju slāņus. Demokrātiskā bloka aprindās izvirzījās un nobrieda ideja (tai vēlāk piekrita arī daudzi Nacionālās padomes politiķi), kā uz plašākiem pamatiem izveidot jaunu priekšparlamentu — Latvijas Tautas padomi, kurā ieietu arī sociāldemokrāti, nacionālo mazākumtautību pārstāvji utt. Turklāt ne sociāldemokrātus, ne vairākus Zemnieku savienības politiķus, arī tās līderi Kārli Ulmani, kas bija izvirzījies par vienu no vadošajiem latviešu politiķiem, neapmierināja Nacionālās padomes uzbūves princips, jo līdzās politiskajām partijām tā apvienoja arī nepolitiskās organizācijas. Viņi bija pārliecināti, ka iecerētā Tautas padome ir jādibina vienīgi politiskajām partijām, pēc savstarpējās vienošanās nosakot katrai partijai zināmu pārstāvju skaitu.

1918. gada 17. novembrī izveidojās Latvijas Tautas padome, bet nākošajā dienā tika svinīgi pasludināta Latvijas valsts. Kārļa Ulmaņa sastādītā Pagaidu valdība īpašu uzmanību pievērsa attiecību noregulēšanai ar Vāciju, kurai Latvijā joprojām piederēja faktiskā vara. Jaunā valdība centās panākt, lai pēc iespējas ātrāk Vācija to atzītu un vācu okupācijas iestādes tai nodotu valsts pārvaldes funkcijas. Jau 18. novembra vakarā Vācijas ģenerālpilnvarotais Baltijas zemēs Augusts Vinnigs tika informēts par Latvijas valsts nodibināšanu.

Neņemot vērā reģentu padomes protestu, Vācijas provizoriskā valdība nevilcinoties izšķīrās par attiecību nodibināšanu ar Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdību. Kabineta sēdē, kas notika dažas dienas pēc Latvijas valsts proklamēšanas, tika nolemts atzīt K. Ulmaņa valdību kā provizorisku augstāko varu “latviešu etnogrāfiskajā teritorijā” un Tautas padomi kā tās “kontrolējošo instanci”. 25. novembrī K. Ulmanis saņēma no A. Vinniga šādu rakstu: “Pagodinos prezidenta kungam paziņot, ka vācu valdība ir ar mieru provizoriski atzīt Latvijas Tautas padomi par patstāvīgu varu un pagaidu valdību par tās izpildu komisiju līdz tam laikam, kamēr Miera konference izšķirsies par Latvijas nākotni saskaņā ar tautu pašnoteikšanās tiesībām.”

26. novembrī A. Vinnigs nosūtīja Pagaidu valdībai jaunu paziņojumu, kuru latviešu puse arī uztvēra un definēja kā Latvijas atzīšanas rakstu. Šis dokuments saturēja divus svarīgus atzinumus. Vispirms A. Vinnigs norādīja, ka Pagaidu valdība īsteno augstāko varu latviešu etnogrāfiskajā teritorijā. Pēc tam viņš paziņoja, ka vācu civilpārvalde nodod zemes pārvaldīšanu Latvijas Pagaidu valdībai saskaņā ar vēl panākamu vienošanos. Latviešu vēsturnieks Edgars Dunsdorfs izvirza nepārliecinošu apgalvojumu, ka “Vācijas atzīšanai bija slepens nolūks iesaistīt Latviju Vācijas ietekmes sfērā”. Drīzāk gan šis Vācijas solis būtu jāvērtē kā tās jaunās austrumu politikas loģiska konsekvence. Cita lieta, ka atzīšana no Vācijas puses bija ierobežota un attiecās tikai uz valdību. Tas bija daļēji saistīts ar nepieciešamību atrast tādu atzīšanas formulu, kurai piekristu dažādu viedokļu aizstāvji.

Pirmie panākumi, kas tika gūti Latvijas starptautiskajā atzīšanā, viesa cerības, ka Antantes lielvalstis drīzumā varētu to atzīt de iure. Taču šīm cerībām nebija lemts piepildīties, jo Antantes valstis sāka īstenot pretrunīgu un nenoteiktu politiku. Īpaši uzskatāmi tas atklājās Parīzes miera konferencē, kas darbojās no 1919. gada janvāra līdz 1920. gada janvārim. Sabiedroto pārstāvji, kas padomju varu Krievijā uzskatīja par īslaicīgu parādību, nebija ieinteresēti ignorēt Baltijas agrāko piederību Krievijas impērijai. Gan Francijas, gan Anglijas valstsvīri, kuri aizvien izteiktāk sāka aizstāvēt vienotas Krievijas ideju, gribēja jautājumu par Latvijas un citu Baltijas valstu neatkarību atstāt izlemšanai nākamajai Krievijas Satversmes sapulcei. Tāpēc viņi bieži atkāpās no pašu proponētā tautu pašnoteikšanās principa un ne pārāk labvēlīgi izturējās pret Latvijas un citu jauno valstu prasībām, kuras izvirzīja Parīzē ieradušās šo valstu delegācijas.

Latvijas delegāti Jānis Čakste, Zigfrīds Anna Meierovics, Jānis Seskis u. c., kuri uz pirmo sēdi Parīzē sanāca 23. janvārī, par savu svarīgāko uzdevumu uzskatīja panākt “Latvijas patstāvības atzīšanu”, kā arī nodrošināt Latvijai pārtikas piegādes, aizņēmumus un militāro palīdzību cīņā pret lieliniekiem. Ņemot vērā to, ka tieši piedalīties Miera konferences darbā viņi nevarēja, galvenais viņu darbības veids bija iesniegumu piesūtīšana konferences komisijām un kontaktu uzturēšana ar konferences vadītājiem un dalībvalstu pārstāvjiem. Visā savā darbības laikā (1919. gada 23. janvāris—15. decembris) Latvijas delegācija iesniedza Antantes valstu valdībām un Miera konferencei 34 dažādus labi pamatotus iesniegumus. Pēc Latvijas diplomāta Olģerda Grosvalda ziņām, nekādas atbildes uz tiem faktiski netika saņemtas.

Latvijas delegāti, kuri Parīzē izmantoja katru izdevību, lai izvirzītu Latvijas atzīšanas jautājumu, iesākumā bija noskaņoti ļoti optimistiski, īpašas cerības saistot ar Francijas premjera Žorža Klemanso (Clemenceau) 16. martā doto solījumu personīgi iestāties “par jauno valstu atzīšanu Miera konferencē”. Kā liecina pārskati par delegācijas darbību, tad vēl 9. aprīlī viņi bija pilnīgi pārliecināti, ka “Baltijas valstu atzīšana .. tuvā nākotnē ir nodrošināta”.47 Vēlāk gan delegātu optimisms krietni vien saplaka. Speciāli Miera konferences ietvaros izveidotās Baltijas komisijas vadītājs Eemē Hovards (Howard) sarunā ar Z. A. Meierovicu maija beigās lika viņam saprast, ka Latvijas valdībai būs jāsamierinās ar Anglijas valdības jau doto “pagaidu atzīšanu”, jo krievi (domāti krievu pretlielinieciskie spēki, piemēram, admirāļa Kolčaka valdība utt. — I.F.) “stingri uzstājoties pret Latvijas neatkarību”. E. Hovards gan neizslēdza iespēju, ka nākotnē situācija mainīsies un Latvija varētu tikt atzīta de iure.

1919. gada 10. jūnijā sanāca Baltijas komisijas sēde, kurā Latvijas kārtējo memorandu nolasīja Z. A. Meierovics. Memorandā bija norādīts, ka vairāku lielvalstu pārstāvji ir izteikuši morālu atbalstu Latvijai cīņā par valstisko neatkarību un atzinuši tās Pagaidu valdību de facto. Dokumenta beigās bija izteikta prasība atzīt Latviju kā suverēnu un neatkarīgu valsti. Taču komisijas locekļu attieksme pret šo prasību bija viennozīmīgi negatīva. Eemē Hovards gan apstiprināja, ka sabiedrotie arī turpmāk izpildīs dotos solījumus attiecībā uz “de facto neatkarības atzīšanu”, tomēr akcentēja neiespējamību ievērot Latvijas galveno prasību — atzīt to de iure. Pēc E. Hovarda domām, Latvijas kā valsts statusa jautājumu nevar izšķirt bez Krievijas. Viņš savu nostāju nemainīja arī pēc Z. A. Meierovica iebildes, ka Latvijas jautājums ir starptautisks, bet “pret Krieviju tā ieņem tādu pat stāvoklu kā Somija un tāpēc Sabiedrotajiem .. vajadzētu izšķirt Latvijas nākotni tāpat, kā tie ir noteikuši Somijas likteni”.

Kaut gan Miera konferencē Latvijas delegācijai neizdevās panākt savas galvenās prasības izpildi, noteikti rezultāti tomēr tika sasniegti. 1919. gada 28. jūnijā Versaļā parakstītais miera līgums ar Vāciju saturēja Baltijas valstīm labvēlīgus nosacījumus un netiešas garantijas to neatkarībai. Tā 116. pants paredzēja, ka Vācija apsolās respektēt to teritoriju neatkarību, kas līdz 1914. gada 1. augustam piederēja Krievijai. Savukārt 292. pantā bija fiksēta Berlīnes atteikšanās no visiem ar Krieviju vai tās bijušajām sastāvdaļām noslēgtajiem līgumiem, bet saskaņā ar 433. pantu Vācija uzņēmās saistības paturēt karaspēku Baltijā, neiejaucoties Igaunijas, Latvijas un Lietuvas pagaidu valdību darbībā valsts aizsardzības jomā, kā arī atvilkt šo karaspēku pēc Antantes valstu pieprasījuma. Latvijas diplomātijas skatījumā visas valstis, kas parakstīja Versaļas miera līgumu, atzina Baltijas valstis par de facto pastāvošām neatkarīgām valstīm. Šim apstāklim bija īpaši liela nozīme, jo Versaļas miera līgumu parakstīja 32 valstis, bet ar oficiāliem rakstiem Latvijas valdību de facto tolaik bija atzinušas vienīgi Anglija, Vācija, Japāna un Haiti. Pēdējās divas valstis to izdarīja 1919. gada janvārī: attiecīgi 10. un 30. datumā.

Neatkarības atzīšanas jautājumā Latvijai gūt lielākus panākumus objektīvi traucēja arī ļoti sarežģītā un neskaidrā iekšpolitiskā situācija. Laikā, kad sākās Parīzes miera konference, lielinieki bija okupējuši gandrīz visu Latvijas teritoriju. Cīņā pret viņiem Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdībai, kas darbojās Liepājā, nozīmīgu, bet reizē bīstamu palīdzību sniedza Vācija, kuru satrauca Sarkanās armijas ofensīva Austrumprūsijas robežu tuvumā. Par visu vācu bruņoto spēku pavēlnieku Kurzemē un Ziemeļlietuvā tika iecelts ģenerālis Rīdigers fon der Golcs (Goltz), kuram izdevās ātri stabilizēt stratēģisko situāciju un ievadīt sekmīgu uzbrukumu Kurzemē. 1919. gada 22. maijā vācu spēki padzina lieliniekus no Rīgas. Brīvības cīņu turpinājumā sadarbība ar vāciešiem pajuka un K. Ulmaņa valdībai uzticīgajam latviešu karaspēkam vajadzēja cīnīties ne vien pret lieliniekiem, bet arī pret vāciešiem un Pavela Bermonta karaspēku, kas sastāvēja no krieviem un vāciešiem. Bermonta avantūra noveda pie Latvijas kara pieteikuma Vācijai 1919. gada 25. novembrī.

Brīvības cīņu beigu fāze un to noslēgums ievadīja virzību uz priekšu Latvijas neatkarības atzīšanā. 1919. gada 21. jūlijā Latvija un Igaunija noslēdza līgumu par aizdevumu kārtošanu, robežu noteikšanu un citiem jautājumiem, kas nozīmēja arī savstarpēju de facto atzīšanu. 1919. gada rudenī un 1920. gada pirmajā pusē vairākas valstis atzina Latviju de facto ar formāliem rakstveida paziņojumiem. Runa šajā gadījumā ir par Somiju, Poliju, Lietuvu, Beļģiju, Franciju un atsevišķām citām valstīm. Īpaši liela nozīme bija atzīšanas raksta saņemšanai no Francijas, kura ieņēma visai rezervētu attieksmi Baltijas jautājumā, jo pirms kara bija Krievijai aizdevusi 13 miljardus zelta rubļu un tāpēc negribēja pieļaut Krievijas sabrukumu.

Latvijas un citu Baltijas valstu kā starptautisko tiesību subjektu atzīšana 1920. gada pirmajā pusē joprojām bija lielvalstu uzmanības lokā. 10. jūnijā Anglijas ārlietu ministrs Dž. Kerzons nolēma šo jautājumu apspriest ar pārējām Antantes valstīm. Itālija un Japāna izteicās par Baltijas valstu de iure atzīšanu, Francija ieņēma izvairīgu nostāju, bet ASV kategoriski iebilda. ASV šaubījās, vai Latvija, Lietuva un Igaunija spēs ilgstoši pastāvēt kā neatkarīgas valstis, kā arī nevēlējās radīt precedentu, kas varētu Japānai dot iespēju “drupināt” Krievijas impēriju Tālajos Austrumos. Japānas nostiprināšana nebija ASV interesēs.

Nepamatotas izrādījās cerības panākt de iure atzīšanu no Polijas un Somijas, kuras it kā bija gatavas ar Latviju slēgt militārus līgumus. Šīs valstis negribēja “aizsteigties” priekšā Antantei. Polijas nostāju, protams, ietekmēja arī citi apsvērumi. Kā secināja Latvijas pārstāvis Varšavā Atis Ķeniņš pēc 1920. gada 21. februārī notikušās sarunas ar valsts vadītāju Juzefu Pilsudski, tad Poliju satrauca Latgales jautājums, jo, atzīstot Latviju de iure, tas būtu “izšķirts par labu Latvijai”. Taču, pēc poļu domām, “Latvijas liktenis vēl nav pilnīgi skaidrs”, un, ja tā “svērtos uz Krievijas pusi”, tad viņi tai “nekādā ziņā neatdotu Latgali un Daugavpili”.

1920. gada pirmajā pusē Latvija jau bija guvusi lielus panākumus starptautisko sakaru izveidē. Rīgā atradās 16 valstu dažāda veida pārstāvniecības, kuru skaitā varētu minēt: Lielbritānijas politiskā un militārā misija, Francijas militārā misija un konsulāts, Itālijas sūtniecība, ASV pārstāvniecība un konsulāts, Igaunijas sūtniecība, militārā misija un konsulāts, Lietuvas sūtniecība un konsulāts, Polijas sūtniecība, militārā misija un konsulāts, un, beidzot, Zviedrijas, Norvēģijas, Dānijas, Šveices un Holandes konsulāti. Turpretī Latvijai pašai bija pārstāvniecības 17 valstīs: sūtniecība un konsulāts Lielbritānijā, konsulāts ASV, sūtniecības Francijā, Itālijā, Igaunijā, Lietuvā, Somijā, Polijā, Zviedrijā, ģenerālkonsulāts Dānijā un konsulāti Holandē, Norvēģijā, Šveicē, Čehoslovākijā utt.

Kā ļoti svarīgs un neatliekams uzdevums Latvijas diplomātiem šajā laikā izvirzījās miera līguma noslēgšana ar Krieviju un diplomātisko sakaru atjaunošana ar Vāciju. Sarunas ar abām lielvalstīm iesākās 1920. gada pavasarī un ilga vairākus mēnešus, jo bija jārisina daudzi sarežģīti jautājumi.

Latvijas pozīcijas sarunās ar Berlīni šķita visai stabilas un stipras. Latvijas rīcībā bija nonākuši dokumenti, kas apliecināja oficiālās Vācijas atbalstu Bermonta armijai un no kuriem izrietēja, ka bermontieši saņēmuši no Vācijas valdības algu līdz 1919. gada 15. oktobrim. P. Bermonta karaspēks no Berlīnes tika apgādāts arī ar karamateriāliem uz kredīta, paredzot vēlāku norēķināšanos.

Minētie dokumenti ietekmēja vācu pusi un padarīja to sarunās piekāpīgāku. Vācieši jau pirmajā sarunu raundā piekrita atzīt Latviju de iure pēc tam, kad to izdarīs Antantes valstis. Viņi deva arī nenoteiktu solījumu, ka atlīdzinās Latvijai zaudējumus (saskaņā ar īpašas komisijas slēdzienu), kurus tai nodarījuši vācu militārie formējumi. Vācieši ierosināja nesaukt paredzamo līgumu par Friedensvertrag (miera līgumu), bet vienkārši par Vertrag (līgumu).

---

“Mēs esam panākuši de iure atzīšanu bez kaut kādām klauzulām un varam tagad savu nākamību veidot kā pilntiesīga valsts tā, kā mūsu intereses to vislabāk prasa”

---

Pagaidu līgums par sakaru atjaunošanu starp Latviju un Vāciju tika parakstīts 1920. gada 15. jūlijā. Tas izbeidza formālo kara stāvokli starp abām valstīm un pasludināja minēto formulu jautājumā par Latvijas de iure atzīšanu. Nozīmīga Latvijai bija arī saistība, ko saturēja līguma trešais pants, atspoguļojot abu pušu apņemšanos “neatbalstīt un savās robežās nepielaist nekādus centienus, kuri būtu vērsti pret otras valsts likumīgo valdību”. Toties par neapšaubāmu līguma mīnusu jāuzskata tajā fiksētā Vācijas atteikšanās atzīt atbildību par P. Bermonta avantūru. Līdz ar to faktiski savu jēgu zaudēja Latvijas kara pieteikums.

1920. gada 11. augustā Latvija parakstīja miera līgumu ar Krieviju, kura otrajā pantā norādīts, ka “Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi kā uz bijušās valsts tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz nākošiem laikiem”. Būtiska bija šī panta beigu daļa, kas noteica, ka Latvijai, izejot no tās agrākās piederības Krievijai, nav nekādu pienākumu vai saistību pret šo valsti. Tas nozīmēja, ka Krievija vairs nepretendēs uz tās suverēnās varas atjaunošanu Latvijas teritorijā. Līgums nosprauda abu valstu robežas, kā arī risināja saimnieciskus un cita rakstura jautājumus.

Latvijas un citu Baltijas valstu miera līgumiem ar Krieviju bija īpaši svarīga nozīme. Šie līgumi ne vien atzina jaunās valstis de iure, bet arī atrisināja vienu no sarežģītākajām Baltijas reģiona problēmām. Krievija pati atteicās no pretenzijām uz Latvijas, Igaunijas un Lietuvas teritoriju, tādējādi novēršot nopietnu šķērsli, kas traucēja šīm valstīm sekmīgi izvērst dažādas diplomātiskās aktivitātes, lai nodrošinātu savu valstiskumu vispārēju juridisko atzīšanu.

Latvija, kuru bez Krievijas de iure bija atzinušas Igaunija un Lietuva, plānoja šo mērķi sasniegt, iestādamās Tautu Savienībā — pasaules vēsturē pirmajā starpvalstu organizācijā, kura tika izveidota Parīzes miera konferencē. Jautājumu par Latvijas un citu Baltijas valstu uzņemšanu izskatīja Tautu Savienības asamblejas izveidotā V komisijas I apakškomisija. 1920. gada 25. novembrī tā uzklausīja Latvijas, bet 30. novembrī — Igaunijas delegāciju un izvirzīja vairākus iebildumus pret šo valstu iespējamo līdzdalību Tautu Savienībā. Lūk, galvenie no tiem: 1) Latvija un Igaunija robežojas un ir atdalījušās no valsts (Krievijas), kurā valda anarhija un kuru Tautu Savienība ne ar kādiem līdzekļiem nevar ietekmēt; 2) Baltijas valstis nav atzītas de iure un pret to juridisko atzīšanu iebilst ASV un Francija. Sakarā ar šo iebildumu būtu jānorāda, ka Tautu Savienības juristi nespēja vienoties par to, vai kādas valsts uzņemšana Tautu Savienībā nozīmē reizē arī tās de iure atzīšanu. Jautājums palika atklāts.

Tautu Savienības asambleja Baltijas valstu (arī Gruzijas) uzņemšanas iespēju apsprieda 1920. gada 16. decembrī. Debatēs minētie iebildumi tika gan atkārtoti, gan apstrīdēti (Kolumbija, Portugāle). Tomēr neviena no pretendentēm nekļuva par Tautu Savienības pilntiesīgu dalībvalsti. Par Latvijas uzņemšanu balsoja 5 valstis (Itālija, Kolumbija, Paragvaja, Persija un Portugāle), pret — 24, bet 13 atturējās vai arī nepiedalījās balsošanā. Taču Latvijai, kā arī Lietuvai, Igaunijai un Gruzijai tika atļauts darboties ar Tautu Savienību saistītajās starptautiskajās nevalstiskajās organizācijās, piemēram, Sarkanajā Krustā, Pasta ūnijā, kā arī atsevišķās Tautu Savienības komisijās. Diplomāti Ženēvā (tur atradās Tautu Savienības mītne) uzskatīja, ka minētās valstis pēc šā lēmuma ir pusceļā starp iegūto de facto un vēlamo de iure atzīšanu.

1920. gads neatnesa Latvijai gaidīto juridisko atzīšanu, un tas izsauca dziļu vilšanos politiķos un presē. Tomēr tieši šī gada beigās iezīmējās lūzums Francijas politikā un sāka mainīties tās nostāja Krievijas jautājumā. Līdz ar Vrangeļa armijas sakāvi Krimā izzuda cerības uz vecās Krievijas atjaunošanu. Vienīgā Krievija bija boļševiku Krievija. Taču, kā savā 3. decembra ziņojumā uz Rīgu rakstīja Latvijas pārstāvis Parīzē Oļģerds Grosvalds, bija nepieciešams zināms laiks, “lai pēdējo notikumu sekas reāli izpaustos” un nobriestu “atziņa par nacionālo valstu nozīmi un nākotni”.

Situācijā, kāda izveidojās pēc neveiksmīgā mēģinājuma iestāties Tautu Savienībā, Latvijas diplomātu aktivitāte bija savlaicīga un mērķtiecīga. Ārlietu ministrs Z. A. Meierovics nolēma apmeklēt Itāliju, Franciju un Angliju, lai tur no jauna pamatotu Latvijas de iure atzīšanas nepieciešamību. Itālijā visi vadošie politiķi viņam apliecināja, ka atbalsta Baltijas valstu juridisko atzīšanu un ir ar mieru šajā jautājumā izrādīt iniciatīvu. Šī Romā labvēlīgā nostāja skaidrojama ar vairākiem apstākļiem: 1) tai nebija plašu ekonomisko interešu Krievijā, kas stimulētu to cīnīties par vienotas Krievijas atjaunošanu; 2) Itālija nebija apmierināta ar Versaļas un citiem miera līgumiem un tāpēc vairākos starptautisko attiecību jautājumos apzināti ieņēma no Anglijas un Francijas atšķirīgu pozīciju; 3) Itālija bija ieinteresēta Krievijas novājināšanā, jo baidījās no tās ietekmes pieauguma Balkānos.

Kad Z. A. Meierovics 24. decembrī ieradās Parīzē, franču politiskajās aprindās jau bija populāra ideja, ka ar militāru iebrukumu palīdzību nav iespējams ne atjaunot veco, ne arī radīt jauno Krieviju. Šāda gaisotne atviegloja viņam uzdevuma izpildi. Lai gan franču parlamentā joprojām bija spēcīga opozīcija pret Baltijas valstīm, Z. A. Meierovicam izdevās panākt Francijas prezidenta F. Miljerāna solījumu atbalstīt Latvijas valstiskuma starptautisko atzīšanu. 29. decembrī Francijas valdība izsūtīja citām lielvalstīm notas ar ierosinājumu atzīt Baltijas valstis de iure. Beidzot franču politiskā elite bija nonākusi pie atziņas, ka Baltijas valstu jautājumu var arī izšķirt, neatrisinot Krievijas jautājumu. Tā bija liela un radikāla izmaiņa Francijas politikā.

Londonā Z. A. Meierovicam neizdevās gūt drošu pārliecību, ka angļi iestāsies par Latvijas valsts atzīšanu. Viņš tikās ar britu ārlietu ministru Džordžu Kerzonu (Curzon), kas asi pret to iebilda. Turpretī Anglijas premjers Deivids Loids Džordžs (Loyd George) ieņēma svārstīgu nostāju. Viņš gan negribēja atstāt Baltijas valstis likteņa varā, bet tajā pašā laikā dažkārt apgalvoja, ka tās ir vajadzīgas Krievijai, lai tai būtu brīva pieeja Baltijas jūrai. Tāpēc nebija izslēgta iespēja, ka viņš Baltijas valstu jautājumā varētu piekāpties Dž. Kerzonam. Taču šīs bažas izrādījās veltīgas. D. Loids Džordžs ar īsti diplomātisku viltību “apspēlēja” savu ārlietu ministru un sekmēja minētā jautājuma pozitīvu atrisinājumu.

1921. gada 26. janvārī Antantes Augstākā padome vienbalsīgi nolēma atzīt Latviju (arī Igauniju) de iure, un Latvijas puse saņēma šo lēmumu apstiprinošu oficiālu rakstu. Piecas valstis — Anglija, Francija, Japāna, Beļģija un Itālija — bija atzinušas Latviju bez jebkādiem ierobežojumiem vai noteikumiem. Ilgi gaidītais brīdis bija pienācis. Šajā sakarā Z. A. Meierovics, uzstājoties 18. februārī Latvijas Satversmes sapulcē, norādīja: “Mēs esam panākuši de iure atzīšanu bez kaut kādām klauzulām un varam tagad savu nākamību veidot kā pilntiesīga valsts tā, kā mūsu intereses to vislabāk prasa.”

26. janvāra lēmums, kuru lielā mērā noteica Antantes lielvalstu centieni atzīt un nostiprināt Krievijas rietumu pierobežā radušos neatkarīgo valstu joslu kā nodrošinājumu pret jebkuru padomju Krievijas ekspansiju, bija ļoti nozīmīgs. Pēc tā iesākās vispārēja Latvijas de iure atzīšana. Vispirms to ar atpakaļejošu datumu steidza darīt Latvijas potenciālās sabiedrotās Polija (1920. gada 31. decembrī) un Somija (1921. gada 26. janvārī), kuru piemēram februārī sekoja Vācija, Norvēģija, Zviedrija, Dānija, Persija, Austrija, Portugāle un Rumānija. Atsevišķu atzīšanas rakstu 8. martā piesūtīja Japāna, lai gan tā bija pārstāvēta Sabiedroto Augstākajā padomē. Kā pēdējā no lielvalstīm Latviju de iure atzina ASV — 1922. gada 28. jūlijā. Turklāt attiecīgā deklarācija saturēja nelielu atrunu, ka ASV valdība vienmēr ir bijusi pret “Krievijas teritorijas atsvešināšanu”. Pavisam kopā Latviju starpkaru periodā de iure atzina 42 valstis.

Bez sarežģījumiem norisinājās Latvijas iestāšanās Tautu Savienībā 1921. gada septembrī. Par tās uzņemšanu balsoja 38 valstis, pret — neviena, atturējās vai nebija klāt 10 valstis. Latvija bija ieguvusi šķietami lielāku drošību, jo Tautu Savienības statūti (galvenokārt 10. un 16. pants) paredzēja kopīgas garantijas katras dalībvalsts politiskajai neatkarībai un teritoriālajai neaizskaramībai. Pati par sevi šīs organizācijas izveidošana nozīmēja mēģinājumu aizvietot individuālu valstu “pašaizsargāšanās” principu pret to neatkarības un integrācijas apdraudējumiem ar mazām valstīm neapšaubāmi izdevīgāko “kolektīvās drošības” sistēmu.

Latvijas starptautiskā atzīšana tika panākta laikā, kad Eiropā “sita demokrātijas lielā stunda”, kas noteica tās ārpolitikas vispārējo orientāciju un pamatvērtības. Starptautiskajā arēnā Latvija uznāca kā Parīzes miera līgumos fiksētās jaunās miera kārtības (Versaļas sistēmas) aizstāve un kolektīvās drošības un starpvalstu sadarbības principu piekritēja. Kopā ar daudzām citām valstīm tā stiprināja demokrātijas potenciālu Eiropā, kas bija miera nodrošināšanas labākā garantija. Latvija nepiederēja pie tām valstīm, kuras starptautiskajās attiecībās apzināti ienestu destruktīvus elementus.

1940. gadā Latvijas vēsturē iesākās jauns posms. Latvija de facto zaudēja savu valstisko neatkarību. Tā tika okupēta un inkorporēta PSRS sastāvā. Taču no starptautisko tiesību viedokļa šī inkorporācija nebija spēkā, un Latvija joprojām de iure pastāvēja kā starptautisko tiesību subjekts, ko atzina vairāk nekā 50 pasaules valstis. Tas kalpoja kā nepieciešams izejas punkts Latvijas neatkarības atjaunošanai 1991. gada augustā.

Pēc Latvijas un citu Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas to īsā laikā atzina daudzas pasaules valstis, kas pavēra plašas iespējas diplomātisko attiecību īstenošanai. Šodien Latvijai ir diplomātiskās attiecības ar vairāk nekā 125 valstīm. Šo attiecību uzsākšana notika dažādās formās. Ar valstīm, kuras uzturēja diplomātiskās attiecības ar Latviju starpkaru periodā, kā arī nebija atzinušas Latvijas inkorporāciju PSRS sastāvā, tās tika atjaunotas. No jauna diplomātiskās attiecības Latvija nodibināja ar valstīm, ar kurām tai 20. un 30. gados arī bija šādas attiecības, bet kuras bija atzinušas Latvijas aneksiju. Īpašu grupu veido valstis, ar kurām Latvija diplomātiskās attiecības ir nodibinājusi pirmo reizi.