Svētku ieskaņā rīt, 17. novembrī, Melngalvju namā svinīgi tiks pasniegti valsts augstākie apbalvojumi

Elza Ķezbere

Lūgšana

Latvija!

Svētīts lai mūžam Tavs vārds,

Latvija — māte Tu mūsu!

Lai mūžīga valstība Tava,

Un zobeni nezin lai rūsu!

Liesmās un asinīs gūta

Katra te puķe un smilts,

Tādēļ mūžam lai valda

Latvijā latviešu cilts!

Visās šīs dzīves lietās

Un lietās, kas pāri pār dzīvi,

Skaidrota griba un prāts

Lai Latviju sauļup ceļ brīvi.

Mūsu dienišķo maizi

Pēc godīga darba mums dodi,

Neļauj mums nestipriem kļūt

Un ļaunumu taisnīgi sodi.

Lai svētīti abi tie milži —

Latvijas diženie balsti,

Skaistu un varenu dara

Kas mūžīgās Latvijas valsti!

Dievs lai Latviju sargā,

Dievs lai Latviju redz,

Lai dārgo Latvijas zemi

Debesu laipnība sedz!

Svētīts lai mūžam Tavs vārds,

Latvija!

1938. gada novembrī

(No krājuma “Dziedošais gliemežvāks”)

Vilis Miķelsons un Dace Jansone Lauberes Grāmatu klētī 1999. gada vasarā Foto: Arnis Jansons

Ar Triju Zvaigžņu ordeni vai ordeņa Goda zīmi apbalvoti daudzi pazīstami sabiedriskie un kultūras darbinieki, zinātnieki un kultūrmecenāti, mediķi, sportisti un žurnālisti. Arī trimdas latviešu dzejniece Elza Ķezbere un sabiedriskais darbinieks Vilis Miķelsons. Viņi abi dzīvo Amerikā un uz svētkiem nevarēs ierasties. Maijā “Latvijas Vēstnesis” Elzai Ķezberei uz Ņujorku sūtīja sveicienu ar publikāciju par dzejnieces 90. dzimšanas dienas sarīkojumu Rakstnieku namā. Vairākkārt lasītājiem esam stāstījuši arī par Vili Miķelsonu, ar kura svētību Lauberē un Lielvārdē izveidotas bagātas trimdas literatūras bibliotēkas — īstas grāmatu klētis.

Elzas Ķezberes

dzīvi salauza 1941. gada 14. jūnija nakts, kad viņas vīrs vardarbīgi tika atrauts no ģimenes un līdz ar citiem Latvijas armijas virsniekiem aizrestotā vagonā nosūtīts nezināmā virzienā. Krājumā “Jāapsnieg”, kas iznāca vēl Latvijā, ir arī šajā bargajā naktī tapušie dzejoļi “Aizrestotie ešeloni” un “Grūtā naktī” ar dziļas ticības apliecinājumu izskaņā:

Redzu — Dievs ceļ liesmu āvu,

Debesīs dedz uguns rakstus.

Un es lasu: “Jūs, kas mokās —

Svēti būsat tautai savai!

Jūsu važās slēgtās rokās

Pacelts karogs latvju slavai!”

Dzejniece ar abām mazajām meitiņām 1944. gadā devās trimdā, dzīvoja Vācijas bēgļu nometnēs un pēc vairākiem gadiem nokļuva Amerikā. Latvijā Elzas Ķezberes grāmatas tika noslēptas specfondos un viņas dzeja ilgus gadus dzīvoja vien dziesmās, ļaužu atmiņā un dzejoļu kladēs.

Rīgas Domā 1992.gada maijā Foto: Pēteris Korsaks

Prāvu kladīti ar savas vārdamāsas dzejoļiem gadu gaitā sakrājusi Elza Radziņa. Savulaik viņa uz lapiņām pārrakstījusi visu liroepisko grāmatiņu “Dziesma par dzērvi”, kuru uz īsu brīdi bija dabūjusi no kāda paziņas. Kā dārgumu aktrise glabā miniatūru grāmatiņu zīda vākos — “Vēstules Pēram Gintam”, ko 1938. gadā izdeva “Zelta ābele”. Pirmajā lapā ir Elzas Ķezberes autogrāfs, nākamajā ieraksts: “Šī grāmata Edgara Slavieša grafiskā ietērpā iespiesta septiņi simti piecdesmit eksemplāros, kas numurēti no 1 līdz 750 un dzejnieces parakstīti.” Elza Radziņa grāmatiņu pirms kara nopirkusi Jelgavā, kad tur strādājusi bibliotēkā. Elzas Ķezberes kaislīgā, ļoti spēcīgā un izteikti sievišķīgā dzeja viņai bijusi tuva kopš jaunības dienām, taču ar dzejnieci satikusies tikai 1980. gadā, kad kopā ar Kārli Sebri ieradušies Ņujorkā, lai sveiktu latviešu skatuves vecmeistaru Osvaldu Uršteinu septiņdesmit gadu jubilejā. Tā bijusi pavisam īsa tikšanās izrādes starpbrīdī. Vairāk laika kopā iznācis pavadīt 1992. gada maijā, kad dzejniece pirmo un līdz šim vienīgo reizi ciemojās dzimtenē. Elza Radziņa kopā ar dzīvesbiedru Oļģertu Šalkoni bija viešņas ceļabiedri braucienā uz Priekuļu lauksaimniecības tehnikumu, kur skaisti tikusi nosvinēta Elzas Ķezberes 80. dzimšanas diena. Viņa ir šīs skolas absolvente un arī tehnikuma himnas autore. Oļģerts Šalkonis vēl tagad atceras, ar kādu sajūsmu dzejniece klausījusies putnu vīterošanā un baudījusi Latvijas pavasara krāsas un smaržas.

Spilgtas atmiņas par šo pavasari ir arī fotomāksliniekam Pēterim Korsakam: “Kad 1990. gadā saņēmu Spīdolas stipendiju un latviešu fotogrāfijas vēstures studijās ierados Ņujorkā, tikos arī ar Elzu Ķezberi. Mēs ļoti ātri atradām kopīgu valodu, ar viņu bija ļoti interesanti sarunāties, taču uz mājām dzejniece neaicināja. Ciemos viņa ielūdza mana otrā Amerikas apmeklējuma laikā 1999. gadā. Sapratu, ka aicināt pie sevis dzejniecei nemaz nav tik vienkārši. Viņās mazajā dzīvoklītī itin vienkārši nav vietas. Tas ir pilns ar grāmatām. Grāmatas ir viņas dzīve. Starp tām viņa rosās kā karaliene. Žirgta valoda, pati sapucējusies, matiņi safrizēti. Garīgi stiprs cilvēks! Viņa mani iepazīstināja ar slaveno grāmatizdevēju Helmāru Rudzīti, ar rakstnieku Nikolaju Kalniņu un trimdas latviešu sabiedriskās dzīves rosinātāju Irēnu Krečko. Tagad viņi visi jau Aizsaulē, un varu būt no sirds pateicīgs dzejniecei, kas man ļāva iepazīties ar šiem brīnišķīgajiem, garīgi bagātajiem cilvēkiem. Elza Ķezbere mani aizveda arī uz rakstnieku sarīkojumu, kas notika par godu Ainas Kraujietes, Gunāra Saliņa, Dzintara Soduma un Jāņa Krēsliņa 75 gadu jubilejai.”

Starp Pētera Korsaka pirmo un otro Amerikas braucienu bija Elzas Ķezberes ciemu dienas dzimtenē. Viņš tās atceras ar lielu sirsnību: “Tas bija maijā. Viss plauka un ziedēja. Kopā ar dzejnieci devāmies uz viņas dzimtajām mājām, aizgājām uz kapsētu. Viņa noglāstīja tēva kapa kopiņu un sacīja — viņš man bija mātes vietā. Tad arī uzzināju, ka Elza savu māmiņu zaudējusi dažas dienas pēc nākšanas pasaulē un viņas kristības notikušas mātes bēru dienā. Pakavējāmies arī pie Tirzmalietes pieminekļa. Dzejniecei ļoti patika mūsu lauku mājās Sējas “Viesturos”. Visvairāk viņu iepriecināja ziedošais ābeļdārzs un bērzu birztala, bet it sevišķi mūrītis. Viņa no sirds brīnījās, ka pasaulē vēl kaut kur ir tāds īsts, silts mūrītis. Mūsu Juglas dzīvoklī viņu tāpat pārsteidza un sajūsmināja aiz loga dzirdamā lakstīgalas dziesma. Līdz vēlam vakaram runājām par veciem laikiem. Dzejniece stāstīja par Čaku, Ādamsonu, Ķempi un Grotu, pieminēja savus draugus Andreju Eglīti, Juri Soikanu un Kārli Padegu. Toreiz Andrejs Eglītis vēl dzīvoja Stokholmā, bet ar Juri Soikanu viņa tikās. Kopīgi sameklējām arī Padega atdusas vietu Meža kapos. Tās bija ļoti bagātas, piepildītas dienas, žēl tikai, ka tik ātri tās aizskrēja.”

Viļa Miķelsona

sabiedrisko pienākumu un paveikto darbu saraksts ir gandrīz vai nepārskatāms. Pavisam nesen iznāca viņa sakārtotā grāmata “Atmiņu taka” — par Kalamazū Latviešu biedrības piecdesmit darba gadiem. Tās lappusēs atspoguļojas arī viņa sabiedriskās aktivitātes. Savu vārdu viņš teicis arī latviešu preses darbībā — gan kā rosīgs žurnālists, gan organizators. Latvijā Vilis Miķelsons visvairāk pazīstams ar savām slavenajām grāmatu klētīm. Kad vaicāju, kā tas viss sācies, viņš skaidroja: “Latviešu lauku sētā klēts laiku laikos bijusi viena no galvenajām un svarīgākajām ēkām. Apcirkņos, tīnēs, pūros un lādēs zemnieki te glabāja graudus, miltus un citas vērtīgas mantas. Jaunlaulātie klētī pavadīja kāzu nakti, bet vectēvam uz klētsaugšas glabājās mūžamāja. Pāri gājuši kari, okupācija un kolhozu laiki. Klēts savu sākotnējo nozīmi ir zaudējusi un droši vien nekad vairs neatgūs. Tad man radās doma veidot klētis mūsu garamantu glabāšanai.”

Pirmai grāmatu klētij Vilis Miķelsons lika pamatus Kalamazū latviešu skolā 1955. gadā. Kad vēlāk Garezerā sāka darboties latviešu vasaras vidusskola, ar 1970. gadu tur veidojās arī sava grāmatu klēts.

Jau pirmajos atmodas gados Vilis Miķelsons sāka iemīt taciņu uz savu pirmo skolu Lauberē. Pagasta kultūras dzīvi tolaik vadīja Dace Jansone, kas atsaucīgi uztvēra aizjūras tautieša piedāvāto iespēju izveidot te grāmatu klēti. Tas bija 1989. gada rudens. Drīz vien Lauberē cita pēc citas sāka pienākt smagas kastes ar dārgu kravu — grāmatas, mākslas albumi un reprodukciju mapes, žurnāli un pat gleznas. Uz Lauberi brauca pēc grāmatām arī no Ogres, Lielvārdes un pat Rīgas. Dace bija čakla klētniece. Turklāt darbalauks kļuva arvien plašāks — ar Viļa Miķelsona gādību pie vērtīgiem trimdas latviešu literatūras un mākslas izdevumiem tika skolas un bibliotēkas arī Pļaviņās, Dobelē, Ceraukstē, Preiļos, Aizputē un Engurē. Dace jau otro gadu vada kultūras dzīvi Lielvārdē, un — protams! — tagad arī Lielvārdē ir sava grāmatu klēts. Pieejama visai Latvijai.

Vilis Miķelsons vairākkārt ciemojies dzimtenē. Raksta, ka nesen piedzīvojis tādu nelielu sadursmi: “Mašīna čupā, bet pats sveiks un vesels. Sabēdājies, ka netieku dzimtenē, vasarā nokrāsoju māju.” Tātad nākamvasar varam sagaidīt atkal atbraucam.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore