Ar ticību, cerību un mīlestību

Gunārs Meierovics , Pasaules brīvo latviešu apvienības 2001.gada balvas laureāts, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Latvijas valsts svētku priekšvakarā Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) 2001. gada balva par plašo, ilgstošo un sekmīgo darbu baltiešu politiskā stāvokļa nostiprināšanā ASV un Eiropā, cīņā par mūsu tautas brīvību un jaunās paaudzes ievadīšanu latviešu centrālo organizāciju darbā piešķirta Gunāram Meierovicam. Vienam no redzamākajiem trimdas politiķiem Latvijas okupācijas gados, kurš pats aktīvi piedalījies arī PBLA dibināšanā un vairākus gadus bijis tās vadītājs. Izcilā latviešu politiķa, viena no Latvijas valsts dibinātājiem un pirmā Latvijas ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica dēlam.

PBLA balva ik gadu tiek piešķirta, lai apliecinātu cieņu un izteiktu pateicību par izciliem zinātnes, kultūras un sabiedriskā darba sasniegumiem, kas cēluši godā latviešu vārdu un sekmējuši latviešu tautas brīvības centienus.

PBLA balva Gunāram Meierovicam tiks pasniegta šodien, 16. novembrī, Latvijas Ārlietu ministrijā.

Ir atkal veļu laiks, kad aizgājušo dvēseles nāk sērst pie palicējiem. Kad dzīvie godā senču piemiņu un vērtē savas šīs zemes gaitas tēvu mantojuma svaros. Vai tā ir tikai vēsturiska sakritība, ka 18. novembris, Latvijas valsts dibināšanas diena, un arī 11. novembris, Lāčplēša diena, uzrunā tieši šajā piemiņas un atbildības laikā?

Varbūt arī tā ir Dieva svētība Latvijai, ko prasām savā tautas lūgšanā, valsts himnā “Dievs, svētī Latviju!” Likteņa zīme, ka neesam maza tauta, jo pirms mums bijuši tūkstošu tūkstoši. Tie, kas palika Tīreļpurvā un Nāves salā. Kas krita Daugavmalas ierakumos pret Bermontu. Ar mums ir Baigajā gadā nomocītie, Sibīrijā nobendētie un svešās armijās kritušie — ar cerību par atkal brīvu Latviju. Trimdas zemēs mirušie... Nebeidzamas vārdu rindas tautas piemiņas grāmatā.

Ar svecīšu liesmām Mirušo piemiņas dienās mums, daudziem okupētajā Latvijā dzimušajiem, sirdīs iegūla brīvās Latvijas atspulgs. Pie Mātes Latvijas tēla Brāļu kapos. Pie Jāņa Čakstes kapa. Zigfrīda Meierovica atdusas vietā...

Bet tikai retais no mums okupētajā Latvijā zināja par Meierovicu dzimtas turpinājumu.

Tēva mīlestība

Garajos okupācijas gados mums dzimtenē Meierovica vārds saistījās galvenokārt ar pagātni. Zigfrīds Meierovics — viens no vēsturiskā Latvijas valsts proklamēšanas akta sagatavotājiem un dalībniekiem. Pirmais Latvijas ārlietu ministrs, kura spožais diplomāta talants izrādījās tik nozīmīgs, panākot Latvijas starptautisko atzīšanu. Taču laikam gan ne mazāka nozīme par talantu viņa apbrīnojami veiksmīgajā ārpolitiskajā darbībā bija mīlestībai pret Latviju.

Mazāk zināms par Zigfrīdu Meierovicu kā mīlošu tēvu. Kaut tieši tēva mīlestība ir viņa īsā mūža izskaidrojums. Tēva mīlestība joprojām dzīvo dēla Gunāra atmiņās:

“Atceros, reiz es pārdūru kaklu. Mūsu dzīvoklī Valdemāra ielā, Ārlietu ministrijas ēkā, zālē uz grīdas stāvēja tādas lielas kastes ar glāzēm. Kad viena kaste bija izkrāmēta, es to sāku stumdīt pa grīdu. Tā teikt, auto gatavs. Kamēr stūmu pa tepiķi, nekas, bet, kā nost no tepiķa uz parketa, kaste strauji paslīdēja uz priekšu, es uzkritu virsū, un asa dzelzs skava izdūrās cauri kaklam. Un tad es atceros, kā paps ar ugunsdzēsēju mašīnu mani veda uz slimnīcu. Laikam jau ātrā palīdzība nebija pietiekami ātri atbraukusi. Neskatoties uz sāpēm, man tas ļoti imponēja — ugunsdzēsēju mašīnas sirēnas, spilgtās ugunis, bet tēvs mani tur uz rokām. Atceros, ka pēc tam es drīkstēju gulēt tēva guļamistabā. Drīkstēju arī nēsāt viņa ordeņus. Tēvs man tos piesprauda pie bērna jaciņas, un es tad biju nāvīgi lepns.”

Zigfrīds Meierovics gāja bojā 1925. gada augustā auto avārijā pie Kandavas. Tagad, pēc septiņdesmit sešiem gadiem, dēls Gunārs šo epizodi joprojām atceras pārsteidzoši precīzi:

“Man tolaik bija pieci gadi. Kopā ar māti un vecāko brāli un māsu mēs tovasar dzīvojām kādās lauku mājās pie Kandavas. Tur dzīvoja kādi attāli papa radinieki, tādi Minderi. Paps tur uzbūvēja tādu smuku mazu mājiņu, kur vasarās mūs aizveda, un pats brauca ciemā. Mēs allaž pagājāmies viņam pretī. Tā bija arī tajā liktenīgajā dienā. Tēvs tikko bija atgriezies no Šveices, un mēs viņu vairākas nedēļas nebijām redzējuši. Pēc līksmas atkalredzēšanās visi sakāpām mašīnā un braucām uz tām lauku mājām kopā. Ceļa malās bija svaigi uzbērta grants. Lielās vaļējās mašīnas riteņi vienā pusē iegrima, un mašīna apgāzās. Tas bija tāds vecs “Mercedes” ar šaurām riepām. Visi pārējie — māte ar lielāko brāli un māsu un šoferis — paguva izlēkt. Vien tēvs palika mašīnā, jo turēja mani klēpī... Atceros, kā viņš mani līdz pēdējam mirklim tā cieši, cieši spieda rokās. Un tad jau viņš bija miris, ar pārlauztu kaklu.”

— Vai jūs toreiz sapratāt, ka tēvs ir miris?

— Nē, tam es biju vēl par mazu. Es tikai atceros, kā viņš gulēja zemē ar neparasti bālu, gandrīz vai baltu seju. Bet uz acīm viņam joprojām bija brilles. Un tad es atceros tēva bēres. Man vajadzēja bērt kapā ziedus, bet man bija ļoti bail, jo kaps bija tik ļoti dziļš un biedējošs.

Vēlāk Gunārs pie tēva kapa aizgāja bieži. Arī liktenīgajā 1940. gada 14. jūnija naktī. Patiesībā jau tas viņu izglāba.

“Es mācījos Universitātes Inženierzinātņu fakultātē un todien tieši biju nolicis eksāmenu tēlotājā ģeometrijā. Pēc eksāmena iegājām pasēdēt Romas pagrabā — man taču bija citiem jāizmaksā. Dzērām alu, bet pēkšņi pie manis pienāca viesmīlis un klusi pavaicāja: “Vai jūs esat Gunārs Meierovics? Tad ejiet augšā tādā un tādā istabā un esiet pavisam klusi! Ārā nav labi.” Tā mēs tur augšā arī palikām kādu laiku. Bet pēc tam vēlu vakarā es kopā ar savu draugu Hariju Nollu, Alfrēda Bērziņa padēlu, aizbraucu uz Meža kapiem pie sava tēva kapa. Un tur mēs bijām visu nakti, līdz palika auksts. Tā bija tāda pavisam savāda sajūta. Mēs pat griezām rokās un tad ar asinīm rakstījām zvērestu par draudzību līdz nāvei. Mums bija tāda ļoti nereāla sajūta. Mēs taču griezām sev rokās, tecēja asinis, bet mēs pat nejutām sāpes. Tas viss bija ļoti mistiski. Un tā arī bija pēdējā reize, kad redzēju savu draugu. Harijs no rīta aizgāja prom agrāk, kādos piecos. Viņu noķēra un aizveda uz Sibīriju. Es tur, pie tēva kapa, paliku viens. Bet tad man arī palika bail. Pulkstenis jau bija seši, un es gāju uz tramvaju. Taču ar tām bailēm — ziniet, kapos vēl nekas, bet uz ielas bija baismīgāk. Garām brauca smagās mašīnas, un cilvēki tajās šausmīgi kliedza. “Palīgā, palīgā! Kurp mūs ved? Kas ar mums notiks!?” cilvēki bļāva. Ar šīm mašīnām bija pilnas ielas. Tas bija patiešām šausmīgi.”

Dēla cerība

Varbūt Gunāru Meierovicu arī Latvijas melnākajā naktī pasargāja tēva mīlestība? Bet varbūt tā bija likteņa misija, kas Zigfrīda Meierovica jaunākajam dēlam lēmusi dzīvot garu un sarežģītu mūžu. Kļūt par Latvijas vēstures visdramatiskāko notikumu aculiecinieku. Pašam ziedot garus gadus cīņai par Latvijas atņemtajām tiesībām. Jau sirmā vecumā atgriezties atkal neatkarīgajā Latvijā un vairākus gadus vēl veltīt aktīvai politiskai dzīvei. Tikt ievēlētam Saeimā, strādāt par valsts ministru kādreiz tēva vadītajā Latvijas Republikas Ārlietu ministrijā, piedalīties “Eiropas kustības Latvijā” radīšanā un vairākus gadus vadīt šo organizāciju.

Mēs sēžam Gunāra Meierovica plašajā dzīvoklī Stabu un Baznīcas ielas stūrī, un diktofona kasetē tinas Latvijas vēstures liecības:

— Kā tas ir — būt vēsturiskas personas dēlam?

— Ja man nebūtu šī tēva uzvārda, tad es nezinu, kur būtu palicis. Jo mācībās es īpaši uzcītīgs nebiju, ņēmos ar dažādām fiziskām lietām. Biju arī mazpulkos, jo man patika lauki, un Kārlis Ulmanis, mans krusttēvs, arī mani uz to mazliet bikstīja. Vasarās Cesvainē strādāju lauku darbus, un, Rīgā atgriezies, es vecākā brāļa draugiem, kas par mani kā jaunāku bija ņirgājušies, parādīju, kas par puiku esmu.

— Es jūtu, ka bērnībā jūs arī bijāt stiprs puika.

— Jā, biju stiprs. Es taču pat 1936. gada Berlīnes olimpiādē piedalījos. Vieglatlētikā. Latvija, Igaunija un Lietuva bija uzaicinātas sastādīt atsevišķas skolēnu komandas, kas Berlīnē ieradās kopā ar pieaugušajiem sportistiem un sportoja līdzi. Mums Berlīnē bija pašiem sava olimpiāde, paralēli īstajai. Bet pirms tam mums bija trīs mēnešu treniņnometne. Skrējām pa mežiem, lēcām tālumā, augstumā, lēcām ar kārti... Tur, Berlīnē, bija arī amerikāņu un citu valstu skolēnu grupas, un mēs tikām cauri ļoti labi. Īpaši volejbolā. Bet drīz pēc olimpiādes es skolā Ziemassvētku sarīkojumā — es tolaik mācījos Franču licejā — smagi salauzu kāju. Mēs gājām rotaļās un dziedājām, kā nu tur bija — “...palecies un paskaties, kuru mīli, paklanies”, bet man līdzās bija turku puika Muhameds, viņa tēvam Rīgā piederēja saldumu veikals. Un es, tāds labi satrenējies, gribēju tajā rotaļā pārlēkt viņam pār galvu. Bet neizdevās. Aizķēros ar kāju viņam aiz galvas, kritu, kājai kauls, re, šajā vietā iznāca ārā.

— Vaļējs lūzums!

— Jā, ko nu? Ģipsī nevar ielikt. Gribēja jau gandrīz amputēt to kāju. Beidzot sasprauda ar adatām, pielika atsvaru... Redziet, vēl tagad, pēc daudziem gadiem, man tā kāja nepareizi lokās.

— Cik zinu, jūsu ģimene arī pēc tēva nāves dzīvoja Ārlietu ministrijas ēkā Valdemāra ielā?

— Jā, mēs tur nodzīvojām četrpadsmit gadus. Mēs, bērni, tur dārziņā spēlēdamies, bieži redzējām arī Kārli Ulmani, kurš arī turpat dzīvoja un nāca dārziņā pastaigāties. Ulmanis kādreiz atnāca pie mums ar apelsīniem, citreiz ar banāniem. Bet Ulmanis, kā jau krusttēvs, mani bieži vien arī “ņēma priekšā”. Katra semestra beigās man no Franču liceja bija jāiet viņam atrādīt liecību. Viņam bija ļoti laba atmiņa, viss turējās galvā. Un tā liecības atrādīšana man bija tāda, ka gribējās vai zemē ielīst, jo gadījās arī pa trijniekam, bet viņš gribēja redzēt tikai piecniekus un četriniekus. Un tad viņš mani ņēma priekšā: “Neaizmirsti, ka tev būs mamma jāuztur. Pensija viņai gan ir, bet tā ir maza...” un tamlīdzīgi. Vēlāk, kad kļuvu lielāks, viņš man tēvišķīgi apvaicājās arī par meitenēm un tādām lietām...

— Latvijas okupācijas gadā jums jau bija divdesmit gadu. Kāds jums palicis atmiņā šis dramatiskais laiks un Kārļa Ulmaņa grūti izprotamā rīcība Latvijai liktenīgajās dienās?

— Būtībā jau tas sākās agrāk, ar Vilhelma Muntera parādīšanos ārlietu ministra amatā. Kolīdz Munters sāka dzīvot tajā pašā namā, daudz kas mainījās. Piemēram, pēkšņi nāca ziņa, ka mēs vairs no tikiem līdz tikiem nedrīkstam iet dārzā, jo Muntera kundze ir stāvoklī un viņa šajā laikā grib būt dārzā. Līdz tam mēs kopā ar valdības garāžas šoferu dēliem tur pa to dārzu bijām dzīvojušies visi kā viena ģimene. Nu vairs nekā. Sākās tādi dīvaini laiki. Pie mums vairs neviens tāpat vien nevarēja atnākt ciemos, vajadzēja speciālas caurlaides. Un neviens pie mums vairs negribēja nākt, ja tāda kārtība. Tāpēc jau arī mēs ar mammu aizgājām prom no Ārlietu ministrijas nama. Pārcēlāmies dzīvot uz Dzirnavu un Antonijas ielas stūri. Mamma teica, viņa vairs to nevarot izturēt, ka neviens cilvēks pie mums nevar ienākt un iziet. Muntera sieva bija tāda maza auguma krieviete, ļoti nepatīkama persona. Neglīta, ar vasaras raibumiem. Viņa nekad neatņēma mūsu sveicienus. Muntera sieva gan dzīvoja mūsu namā Valdemāra ielā, bet ar šī nama iemītniekiem viņai nebija gandrīz nekādu kontaktu. Likās, vienīgie viņas kontakti bija ar padomju sūtniecību. Bija tāds šoferis Vītiņš, viņš Muntera sievu mūžam veda uz krievu sūtniecību.

— Veda ar auto?! Bet PSRS vēstniecība taču atradās turpat ap stūri, pārsimt metru attālumā.

— Jā, bet viņa nebrauca tukšām rokām. Tas šoferis mums stāstīja, ka viņa bieži no krievu sūtniecības atgriezusies ar dārgiem kažokiem, kas tur sadoti. Nebija šaubu, ka viņa sadarbojās ar čeku.

— Vai Kārlim Ulmanim nebija kaut nojauta par to, kas notiek viņam turpat līdzās?

— Ziniet, par to ne reizi vien iznāca sarunas. Un tad Ulmanis teica tā: “Lai labāk nāk krievi nekā vācieši.” Viņa apziņā bija iesēdušies tie septiņi vācu apspiestības gadsimti un tas, kā vācieši latviešus izmantojuši. Es domāju, viņš no šīs sajūtas tā arī nekad netika vaļā. Un Kārlim Ulmanim arī nepatika ārlietas. Viņam ļoti patika braukt pa Latvijas laukiem. Personīgi manī viņš ieaudzināja ļoti dziļu nacionālo lepnumu. Bet man ir arī ārkārtīgi grūti stāstīt tādu faktu, ka pirmajā valdības sēdē pēc 1934. gada maija apvērsuma Ulmanis saviem ministriem ir teicis: “Man ir viens īss paziņojums, ka mēs nerunāsim par manu ārlietu ministru. Mans ārlietu ministrs ir un paliek Munters, un es negribu nekādas diskusijas.” To man pastāstīja valsts kanclers Dainis Rudzītis. Jā, Latvijas neatkarība toreiz tika zaudēta. Bet mēs cerējām un ticējām, ka Latvija reiz atkal būs brīva.

Ticība Latvijai

Šī ticība Gunāru Meierovicu pavadīja visus garos un daudzreiz grūtos trimdas gadus. Pēc bēgļu gaitām Vācijā ieradies Amerikā, Gunārs Meierovics līdz pat aiziešanai pensijā strādāja ASV Aizsardzības ministrijā. Un arī šajā dzīves pavērsienā liktenīgs izrādījās leģendārais Meierovica vārds:

— Jā, visu mūžu tēva vārds man ir ļoti palīdzējis. Arī Amerikā, kad sāku strādāt, gadījās viens latvietis, kas mani uzrunāja. Kā viņš mani pazīst? Izrādījās, pēc tēva uzvārda. Un viņš man izkārtoja darbu Pentagonā. Protams, tolaik es par to darbu neko daudz nedrīkstēju runāt. Amerikāņi ļoti gribēja zināt, kas notiek okupētajās Baltijas valstīs. Eizenhaueru tas ļoti interesēja. Es jau ar viņu pirmo reizi tikos Vācijā, dīpīšu (DP — displaced persons — pārvietoto personu — angl., J.Ū.) nometnē, kad viņš bija ieradies aplūkot, kā esam iekārtoti. Vēlāk man ar viņu iznāca iepazīties jau kā ar ASV prezidentu. Tolaik bija aukstais karš, un prezidents Eizenhauers bija izdomājis, ka būtu ļoti svarīga informācija par Baltijas valstīm, ja sāktos īsts karš. Tādēļ pie Pentagona tika izveidota īpaša pētniecības grupa, kas varētu informēt par notikumu attīstību Latvijā. Šīs grupas rīcībā nonāca aviofotografēšanas materiāli no izlūklidmašīnām un Zemes mākslīgajiem pavadoņiem, un mēs šīs bildes pētījām. Mēs tajā grupā bijām četri latvieši.

— Kāda tā bija sajūta — skatīties no kosmosa izdarītas okupētās Latvijas fotogrāfijas?

— Nu, fantastiska sajūta! No kosmosa uzņēmumiem varēja saredzēt pat automašīnu numurus. Sākumā jau mums nebija nekādas informācijas par Latviju. Pēc tam mēs sākām saņemt no Rīgas avīzes, analizējām Latvijā izdotās grāmatas. Turpat līdzās bija čehi, poļi... — tā bija ļoti liela nodaļa. Es tur nostrādāju trīsdesmit septiņus gadus. Ziniet, mēs Pentagonā atradāmies tieši tajā vietā, kur 11. septembrī ietriecās teroristu lidmašīna. Būtībā tur pagājusi visa mana dzīve.

— Kā jūs pats vērtējat savu dzīvi?

— Raiba jau tā mana dzīve bijusi. Bet es domāju, ļoti bagāta. Atceros, skolas laikā un universitātē man vienmēr bija laika trūkums. Nekad es nevarēju izdarīt visu, ko gribēju. Bet mana bērnība tomēr bija bezgala skaista. Brīvā Latvijā!

Doma par brīvo Latviju Gunāru Meierovicu vedināja iesaistīties aktīvā sabiedriskajā darbībā. Kopš Amerikas Latviešu apvienības (ALA) dibināšanas 1951. gadā viņš tajā pildīja dažādus amatus — bija kasieris, priekšsēža vietnieks, arī informācijas nozares vadītājs un ALA pārstāvis Apvienotajā baltiešu komitejā (ABK). Gunārs Meierovics daudz pūļu ieguldījis arī PBLA radīšanā un ilgus gadus (1962., 1971., 1983., 1984., 1986., 1988. un 1989. gadā) darbojies PBLA valdē, bet no 1990. līdz 1993. gadam bijis PBLA valdes priekšsēdis. Viņš vadījis arī Latvijas Brīvības fondu.

“Gunāru Meierovicu vislabāk raksturo divas viņa mūža lielākās intereses. Pirmā — baltiešu un Baltijas valstu sadarbība. Viņa ierosmē 1961. gadā nodibinājās Apvienoto baltiešu komiteja (ABK) ASV, kas sekmīgi darbojas vēl šodien. Viņa aicinājumu īstenojot, izveidojās un vairākus gadu desmitus darbojas Pasaules baltiešu apvienība un savā laikā visu komunistu režīma apspiesto Eiropas Tautu pārstāvniecība (AEEEC). Tūlīt pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā, atkal G. Meierovica ierosmē, nodibinājās Latvijas aizsardzības darba grupa ASV, kas no sākotnējas mazas grupas Vašingtonas apkārtnē ir izveidojusies par spēcīgu padomnieku grupu, pārstāvot visas ASV bruņoto spēku nozares.

Otrā — ievirzīt latviešu un baltiešu jaunatni nacionālpolitiskajā darbā. Gunāra Meierovica ideja — gādāt par Latvijas un Baltijas valstu nākamajiem brīvības cīnītājiem – īstenojās ar t.s. vasaras stipendiātu programmu, ko sāka ALA un kam pievienojās arī ABK un PBLA. Stipendiāti ne tikai iepazinās ar baltiešu centrālo organizāciju darbu ASV un ar ASV valdības un likumdevēju iestādēm, bet arī palīdzēja ASV iedzīvotājiem labāk izprast baltiešu un Baltijas valstu likteni un problēmas,” šajās dienās raksta PBLA valdes priekšsēdis Andrejs Ozoliņš.

— Kā jūs pats vērtējāt augsto PBLA apbalvojumu?

— Sākumā es biju ārkārtīgi pārsteigts. Ārkārtīgi pārsteigts. Es taču pats ilgus gadus Amerikā biju klāt pie lemšanas, kam šo balvu piešķirt. Bet man nenāca ne prātā, ka pēc daudziem gadiem arī man pašam varētu piešķirt PBLA gada balvu.Turklāt atkal brīvā Latvijā. Es jau ne reizi vien esmu teicis, ka paši labākie mana mūža gadi ir bijuši tagad, pēc atgriešanās Latvijā. Tas bija kā visu to lielo grūtību piepildījums, kam mēs, trimdas latvieši, esam gājuši cauri. Varētu teikt, ka tagad manā dzīvē noslēdzies apaļš riņķis. Un man, protams, par to ir ārkārtīgi liels gandarījums.

— Vai šis apbalvojums nav arī pamudinājums atcerēties gadus, kad jūs pats vadījāt PBLA?

— Tieši tā! Nāca prātā kaut vai tas, kā mēs, kad bijām kādus pirmos desmit gadus pastrādājuši un PBLA jau bija nostiprinājusies, izveidojām šo apbalvojumu un kā ik gadu spriedām, kas to visvairāk pelnījis. Lielāks pagodinājums laikam gan man vairs nav iespējams. Es tiešām jūtos ļoti pacilāts!

— Kā radās ideja dibināt PBLA?

— Tas notika Amerikā piecdesmitajos gados. Jāteic, ka ļoti izpalīdzīgs mums šajā lietā bija Latvijas sūtnis Vašingtonā Jūlijs Feldmanis. Viņš mūs, trimdas latviešus, ļoti saliedēja un palīdzēja kliedēt visas domstarpības. Viņš regulāri svētdienās brauca pie mums un stāstīja, ko un kā vajadzētu darīt. Bija jau tur arī tā sauktie “vecie latvieši”, kas Amerikā bija jau ilgi nosēdējuši, un viņiem ne visai patika, ka mēs, nule kā ieradušies trimdinieki, nācām tur iekšā ar savu nemieru un savām prasībām. Viņiem tas lāgā nepatika, bet Feldmanis mūs ļoti prata saliedēt. Vislabāk no visiem mūsu vēstniekiem. Viņš jau bija vēl no mana tēva cilvēkiem, kuru tēvs bija ievadījis diplomātiskā darbā. Mums, tikko kā iebraukušiem Amerikā, šī organizēšanās bija ļoti nozīmīga. Ziniet, ieradies tādā milzīgā, varenā zemē, tu jūties maziņš kā puteklītis, un tad ir tik svarīgi zināt, ka tur ir vēl kādi latvieši, un turēties kopā. Viss sākās ar kopīgu iešanu svētdienās baznīcā, un tad jau nāca svētdienas skolas bērniem. Bet Feldmanis nenogurstoši atkārtoja, ka mums jāveido latviešu biedrības — Vašingtonā, Ņujorkā... un jāgādā, lai varētu trimdas latviešus informēt par mums svarīgiem notikumiem. Tur jau arī sākumā starp latviešiem bija “Valdmaņa atbalstītāji” un “Bērziņa atbalstītāji.”..

— Turpinājās tās pašas Latvijā aizsāktās politiskās domstarpības?!?

— Nu kā tad! Turpinājās ķildas, un bieži varēja dzirdēt domas, ka “15. maijs mums nebija vajadzīgs”, ka “mums tomēr bija jākaro un jāparāda, ka esam spēcīga tauta un stāvam par savu zemi”. Bet vēlāk, es domāju, mēs trimdā bijām ļoti labi organizēti. Un, kad sākām sadarboties ar lietuviešiem un igauņiem, tad jau mēs bijām stipri. Tad arī nolēmām, ka jātaisa kopīga Baltiešu komiteja. Mēs jau sākumā nemaz nezinājām, ka Amerikā ir tik daudz lietuviešu, gandrīz trīs miljoni. Mūsu, latviešu, jau bija tikai kādi astoņdesmit tūkstoši, ne vairāk. Kopīgā sadarbība mūs, baltiešus, uzreiz ļoti pacēla amerikāņu acīs. Vispirms jau politiķu acīs kā balsotājus. Runājot ar amerikāņu politiķiem, mēs skaidri teicām, ka pārstāvam kādus četrus miljonus cilvēku un ka mūsu balsis atkarīgas no tā, kā viņi izturēsies pret mūsu okupētajām zemēm. Īpaši aktīvi ar amerikāņu politiķiem mēs kontaktējāmies pirms prezidenta vēlēšanām. Mēs, baltieši, bijām patiešām saliedēti un turējāmies kopā. Un var teikt, ka tieši mēs, latvieši, bijām tie, kas šo ideju sāka. Protams, sākumā, kamēr mums nebija Amerikas pilsonības, mēs maz ko varējām darīt. Bet, ieguvuši ASV pilsonību, mēs kļuvām politiski domājoši. Un jāteic, ka Amerikas valdība patiešām daudz darīja mūsu labā, konsekventi turējās pie Baltijas valstu okupācijas neatzīšanas. Vēlāk mēs kontaktējāmies arī ar trimdas latviešiem citās Rietumu zemēs, apmainījāmies ar informāciju un mudinājām, lai viņi savās mītnes zemēs dara to pašu, ko mēs darījām Amerikā. Es jau arī biju tas, kas vēlāk pārveda uz Rīgu PBLA biroju. Katrā ziņā, pateicoties baltiešu sadarbībai, Amerikas valdība mūs ļoti ievēroja un atbalstīja, un līdz ar to arī piepildījās mana tēva sapnis par baltiešu vienību.

— Kas, jūsuprāt, bija PBLA pats nozīmīgākais politiskais veikums?

— Tā bija tieši baltiešu sadarbība, kas ļoti sasaucās ar mana tēva ideju. Un mēs jau arī praksē pārliecinājāmies, ka, kopā turoties, mūsu darbība tūdaļ ieguva pavisam citu skanējumu. Mēs pārliecinājāmies, ka esam spēks. Ka mūs uzklausa. Piemēram, ja mēs uzzinājām, ka okupētajās Baltijas valstīs ieradies kāds Rietumu politiķis, mēs tūdaļ gājām uz ASV Ārlietu ministriju un prasījām, vai ir mainījusies okupācijas neatzīšanas politika. Ārlietu ministrija šo principu patiešām ļoti ievēroja un bieži pēc mūsu pretenzijām rīkoja pat izmeklēšanu. Sarunās ar amerikāņu politiķiem mēs allaž uzsvērām, ka Eiropā nebūs iespējams īsts miers, kamēr nebūs atrisināts Baltijas valstu jautājums.

— Kā jūs uztvērāt Atmodas kustību Latvijā?

— Man tas nāca kā devītais vilnis. Sākumā bija grūti pat noticēt. Ziniet, pašos pēdējos trimdas gados es, jāatzīstas, gandrīz jau sāku zaudēt ticību, vai kādreiz savā mūžā vēl redzēšu brīvu Latviju. Tomēr šī ticība dzīvoja. Vai nav zīmīgi, ka daudzi vecie cilvēki, kam nebija tuvinieku, mirstot savus īpašumus novēlēja PBLA, lai mēs varētu turpināt savu darbību Latvijas brīvībai.

— Ļoti būtisks faktors bija latviskuma apziņas nosargāšana un ieaudzināšana trimdas jaunajā paaudzē. Šis faktors minēts arī jums piešķirtās PBLA gada balvas motivācijā. Ko jūs dienā, kad saņemat PBLA gada balvu, gribat novēlēt mūsu tautai?

— Es ļoti gribētu, lai mēs atgūtu agrāko nacionālo lepnumu. Es jums varu skaidri teikt, ka trimda nav nekas patīkams un trimdas gadi bija smagi. Bet mēs tur, trimdā, ļoti tiecāmies latvietis pēc latvieša, un tas mums ieaudzināja arī spēcīgu nacionālo garu. Ļoti gribētos, lai šīs jūtas aizvien spēcīgākas būtu arī tagad dzimtenē. Un gribētos, lai ātrāk izbeidzas nejēdzības, kas joprojām notiek, — zagšana un piesavināšanās. Lai mūsu politiskās partijas vairāk domātu par valsts, nevis savām partijas interesēm. Es domāju, no tā visa mums jātiek vaļā. Latvija taču jau veselus desmit gadus atkal ir neatkarīga valsts. Pirms kara Latvija no Eiropas mazajām valstīm bija vislabākā. Gan sociālā nodrošinājuma, gan veselības aizsardzības ziņā.

Es teicu, ka manas dzīves skaistākie gadi bijuši pēc atgriešanās atkal brīvajā Latvijā, un tā tas patiešām ir. Bet tur, Amerikā, skaistākie brīži bija, redzot, ka mēs, baltieši, esam spēks.

Jānis Ūdris, “LV” ārpolitikas redaktors