Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Celies augstāk, plīvojošais, kur zūd saulē debess jums. Lai redz tevi, kas šo zemi kādreiz pārstaigās pēc mums". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 16.11.2001., Nr. 166 (2553) https://vestnesis.lv/ta/id/55669

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Iezīmēta vieta, kur sākas Latvijas Republika

Vēl šajā numurā

16.11.2001., Nr. 166 (2553)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

“Celies augstāk, plīvojošais, kur zūd saulē debess jums.
Lai redz tevi, kas šo zemi kādreiz pārstaigās pēc mums”

— Edvarts Virza

Vakar Saeimas bibliotēkā tika atklāta izstāde “Sarkanbaltsarkanās — Latvijas karoga krāsas”

CESIS3.JPG (21163 bytes)
Izstādes autori Tālis Pumpuriņš un Vija Rozentāle ar Saeimas priekšsēdētāju Jāni Straumi Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Latvijas karoga vēsture ir cieši saistīta ar Latvijas valsts vēsturi. Tautas uzticība saviem nacionālajiem simboliem un spēja tos saglabāt cauri gadsimtiem ir nācijas vēsturiskās pēctecības garants. Latviešu nācijas veidošanās sākumposmā 19. gadsimta 70. gados inteliģences aprindas, atsaucoties uz 13. gadsimta hronikā minēto cēsnieku karogu, kas esot bijis “no ādas sarkanā krāsā ar baltu svītrots”, kā nacionālās krāsas sāka popularizēt sarkanbalto krāsu salikumu, un 20. gadsimta sākumā tās kļuva par Latvijas karoga krāsām. Kaut gan nepastāv tieša pēctecība starp 13. gadsimta un mūsdienu karogiem, tā sauktajā Atskaņu hronikā minētais cēsnieku karogs tiek uzskatīts par Latvijas valsts karoga idejisko priekšteci. Lepodamies ar savu novadu kā karoga šūpuļvietu, cēsnieki uzskatījuši par savu pienākumu pamatīgi izpētīt tā tapšanas un tautā iešanas vēsturi, lai ikviens sabiedrības loceklis to varētu labāk iepazīt un cienīt.

Izstādi veidojuši Cēsu Vēstures un mākslas muzeja ļaudis — direktora vietniece zinātniskajā darbā Vija Rozentāle, vēstures nodaļas vadītājs Tālis Pumpuriņš un mākslinieks Dainis Andersons. Ekspozīcijā ir daudz autentisku priekšmetu un dokumentālu liecību, kas ļauj izsekot visu karoga vēsturi un iepazīt cilvēkus, kas visciešāk bijuši ar to saistīti. Visam pamatā ir ļoti liels darbs vairāku gadu garumā. “Latvijas Vēstneša” lasītāji un interneta lietotāji jau 1998. gadā varēja iepazīties ar Tāļa Pumpuriņa kultūrvēsturiskajām apcerēm, kas aizveda līdz apjomīgai monogrāfijai: 2000. gadā Cēsu Vēstures un mākslas muzejs laida klajā grāmatu “Sarkanbaltsarkanās — Latvijas karoga krāsas. Pētījumi, atmiņas un dokumenti par Latvijas valsts karoga tapšanas vēsturi”.

Visā krāšņumā izstādi rotā pirmais nacionālais karogs, ko 1916. gadā pēc pedagoga un publicista Jāņa Lapiņa projekta izgatavoja viņa audzēkne un vēlākā dzīvesbiedre Marianna Straumane. Par to, kā tas ticis iecerēts, Jānis Lapiņš 1932. gadā rakstīja: “Kad līdz ar pirmiem lielgabalu pērkoņiem pasaules karā uzplauka cerība dibināt Latvijas valsti, tad radās arī vajadzība pēc šīs valsts simbola — valsts karoga. Pasaules karā tā i gribējās demonstrēt savu latvisko, savas latviskās krāsas, bet viņu nebij. (..) Doma par latviešu karogu netika domāta pirmo reiz. Viņu bija domājuši jau jaunlatvieši. Lautenbachs dzīves pēdējos gados man stāstīja, ka kāds Tērbatas students esot Atskaņu (Rīmju) kronikā atradis to vietu, kur iet runa par latviešu karogu, un uz to aizrādījis arī viņam. Pirmie latviešu nacionālisti nosprieduši, ka latviešu nacionālās krāsas ir balts un sarkans. Tāpēc balti sarkanas lentas kā pazīšanas zīmes tikušas izdalītas pirmo Dziesmu svētku dalībniekiem (1873. g.). Tāpēc Auseklis “Gaismas pilī” dziedot, ka, ja kāds uzminētu nogrimušās pils vārdu, tad “Zilā gaisā plivinātos/ Sarkanbalti karogi”.

CESIS4.JPG (18207 bytes)
Cēsu Vēstures un mākslas muzeja direktora vietniece Vija Rozentāle dāvina Saeimas priekšsēdētājam Jānim Straumem muzeja lolojumu — Tāļa Pumpuriņa (vidū) grāmatu “Sarkanbaltsarkanās — Latvijas karoga krāsas”

Redzams, Auseklis ir sapratis latviešu karogu kā sarkanbaltu. Arī Dziesmu svētku “Līgo” karogā ir bikli mēģināts vietām iekomponēt balto un sarkano.” Raksta nobeigumā autors secinājis: “Var visādi skatīties uz mūsu karoga daiļumu, bet nav noliedzams, ka viņš spīdoši izkarojis sevim vietu zem saules. Pirmoreiz tas gājis tautā ne dzīves un saules spožumā, bet drausmīgā naktī un kaujā. Vēlāk zem viņa lauzās uz priekšu latviešu pulki neatkarības cīņās un izkaroja mūsu tautai valsti un brīvu vietu zem saules. (..) Zem šī karoga mirdzošās lentas 1918. gada 18. novembrī nodibināja Latvijas valsti. Pirmsākumi karogam ir slavenības pilni.”

Jāņa Pumpuriņa grāmatā ir ziņas arī par Kārļa Skalbes, Jāņa Akuratera un Edvarta Virzas, Voldemāra Tones un vairāku citu mākslinieku līdzdalību sarunās par karoga krāsu izvēli. Ziemassvētku kauju divdesmit gadu atcerē Skalbe rakstīja: “Mākslinieki, kas kopā ar dažiem rakstniekiem kalpoja latvju strēlnieku pulkos un kopā ar viņiem domāja vienas domas, sastādīja mūsu nacionālā karoga krāsas un samērus. Ejot uz kaujas lauku, viņi paslēpa sarkanbalto karodziņu zem saviem pelēkiem kareivju mēteļiem un nodeva to pazīstamiem virsniekiem, kuri kārtoja rotas uz cīņu. Latvju nacionālais karogs pēc daudziem gadu simteņiem kā jauna laika vēstījums parādās Ziemassvētku kaujās.”

Kāds bijis 1916. gadā šūdinātā karoga ceļš līdz šodienai? Kā stāsta Tālis Pumpuriņš, šī karoga liktenis bijis visai laimīgs. Marianna Straumane to izgatavoja Valmieras bēgļu bērnu patversmē, kur viņa strādāja par skolotāju. Jānis Lapiņš to atklātībā pirmo reizi pacēla virs Valmieras latviešu biedrības nama Vidzemes Zemes sapulces laikā 1917. gada martā. Kad tai pašā gadā patversmi evakuēja uz Kazaņu, aizbrauca arī Marianna. Drīz vien turp ar visu karogu devās viņas līgavainis Jānis Lapiņš. Kopā ar jauno pāri karogs atgriezās Latvijā. Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados tas glabājās Lapiņu ģimenē. Trīsdesmito gadu sākumā karoga augšmalai nogriezta šaura strēmele, kas uzšūta uz kartona un nodota studentu vienotnei “Līdums”, kas to 1933. gada 28. maijā dāvinājusi Cēsu muzejam līdz ar citiem Latvijas karoga vēsturei veltītiem materiāliem. Padomju varas laikā 1940. — 1941. gadā karogs rūpīgi noslēpts. Kad vācu okupācijas laikā Marianna Lapiņa kopā ar meitu Liju līdz ar rūpnīcu, kurā viņas strādāja, tika evakuēta uz Vāciju, viņa šo dārgumu satina kā kabatas lakatiņu un nēsāja līdzi zem drēbēm. Pēc Otrā pasaules kara viņas atgriezās Latvijā, bet karodziņš vēl gadu desmitiem ilgi bija jāslēpj no svešām acīm. Dienasgaismu tas atkal ieraudzīja tikai līdz ar Trešo atmodu. 1997. gada aprīlī Mariannas un Jāņa Lapiņu meita Lija Poga šo karogu dāvināja sava tēva dzimtās puses muzejam Cēsīs.

Pēc speciālistu vērtējuma, retas ir tās nācijas un valstis, kas tik sarežģītos un traģiskos vēstures līkločos spējušas saglabāt savu pirmo karogu.

Savs stāsts un sava biogrāfija ir ikvienam izstādes eksponātam. Piemēram, krūzītes, kuru apgleznošanai izmantots Anša Cīruļa un Jāņa Rieksta 1918. gada decembrī izdoto patriotisko pastkaršu motīvs, ir tapušas Harkovā, kur Pirmā pasaules kara laikā bija nokļuvuši latviešu bēgļi. Apliecinot mīlestību savai tālajai dzimtenei, viņi šīs krūzītes rotāja par godu Latvijas de iure atzīšanai 1921. gadā. Kara saplosītajā Ukrainā, kur latviešus bieži vajāja par viņu nacionālo pārliecību, tas bija liels risks.

Kārlis Skalbe savu Latvijas karoga krāsu skaidrojumu izteica Brīvības cīņu laikā: “... sarkans ar baltu šķelts. Sarkans ir demokrātija, balts ir tautas skaidrā sirds, gudrība un gars. Vai tas nav visu cīņu skaistākais panākums, kuru laiks uznesis tik augstu. Mēs nekad viņu nedrīkstam izlaist no acīm. Uz priekšu, karoga nesēj!” Latvijas valsts piecu gadu svētkiem veltītajā krājumā viens no tās dibinātājiem un tās pirmais ministru prezidents Kārlis Ulmanis raksta: “Sarkans–balts–sarkans — ir Latvijas karogs; sarkans–balts–sarkans — ir Latvija. Latvija priekš mums, ap mums un iekš mums! Pats galvenais ir pēdējais, proti — Latvija iekš mums, mūsu sirdīs, mūsu pēctecībā, mūsu ticībā.” Uz to arī mudina šī izstāde.

 

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!