Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

— Sorensena kungs, pagājuši desmit gadi, kopš Latvija kļuva ANO dalībvalsts. Domāju, ka īstais laiks atcerēties šo notikumu ir tieši pirms 18. novembra.

— Jā, šogad svinama divkārša desmit gadu jubileja: apritējuši desmit gadi, kopš Latvija atguva neatkarību, un desmit gadi, kopš Latvija iestājās Apvienoto Nāciju Organizācijā. Abi šie notikumi ir cieši saistīti, jo būt neatkarīgai valstij nozīmē, ka to kā dalībvalsti atzīst globālā organizācija ANO. Būt neatkarīgai valstij jums nozīmē arī uzņemties starptautiskus pienākumus, pretī saņemot Latvijas kā neatkarīgas valsts atzīšanu visas pasaules mērogā. Ja jūs jautātu, kas ir mainījies, es teiktu, ka Latvijā notiek milzīgas pārmaiņas, un katram, ieskaitot starptautiskas organizācijas, tagad kļūst skaidrs, ka Latvija sasniegusi vērā ņemamu progresu ceļā uz iestāšanos Eiropas Savienībā (ES). Valstī ir izveidota mūsdienīgas, demokrātiskas sabiedrības institucionālā struktūra, kā arī radīti visi priekšnoteikumi labi funkcionējošai tirgus ekonomikai.

— Jūs jau minējāt vissvarīgākās pārmaiņas Latvijā desmit gadu laikā. Bet gribu jūs lūgt arī atcerēties situāciju pasaulē pirms desmit gadiem. Kur jūs uztvērāt Latvijas uzņemšanu par ANO dalībvalsti?

— Tajā laikā es biju ANO amatpersona un strādāju Ženēvā. Es, tāpat kā cilvēki visā pasaulē, protams, zināju par milzīgajām pārmaiņām, kas notika no 1989. līdz 1991. gadam, sabrūkot padomju blokam un Berlīnes mūrim, kas bija ļoti simboliski. Protams, es zināju, arī par bijušo Padomju Savienības republiku neatkarības atgūšanu, kā arī Viduseiropas un Austrumeiropas valstu pilnīgas neatkarības atgūšanu. Domāju, tas bija kas tāds, ko cilvēki visā pasaulē, it īpaši Eiropā, uztvēra kā jaunas iespējas sadarbībai un mierīgai līdzāspastāvēšanai. Manuprāt, gan Austrumi, gan Rietumi aukstā kara beigas uzņēma ar lielu atvieglojumu, jo mēs visi dzīvojām aukstā kara ēnā. Tas notika tik ātri un negaidīti! Aukstais karš bija turpinājies tik daudz gadu, un mēs pat domājām, ka tas nekad nebeigsies.

— 1991. gada rudenī ANO tika uzņemtas visas bijušās PSRS republikas, kas tagad bija kļuvušas neatkarīgas valstis. Es saprotu, ka no ANO viedokļa tās visas ir vienlīdzīgas ANO dalībvalstis.

— 1991. gada rudenī ANO tika uzņemtas visas bijušās PSRS republikas, kas tagad bija kļuvušas neatkarīgas valstis. Es saprotu, ka no ANO viedokļa tās visas ir vienlīdzīgas ANO dalībvalstis. Bet, sabrūkot padomju impērijai, pasaule saprata šo ļoti būtisko starpību, ka trīs Baltijas valstis bijušas okupētas. Pirms Otrā pasaules kara Latvija, Lietuva un Igaunija bija Tautu Savienības locekles, tātad pārstāvētas tālaika autoritatīvākajā Rietumu demokrātijas institūcijā. Baltijas valstu uzņemšanu ANO mēs uztvērām kā atgriešanos.

— Es esmu Dānijas pilsonis. Baltijas valstīm un to vēsturei starp Pirmo un Otro pasaules karu, ciešajām saitēm starp Baltijas valstīm, Ziemeļvalstīm un Rietumeiropu es vienmēr esmu piešķīris īpašu statusu. Tās bija neatkarīgas valstis, kas laikā starp Pirmo un Otro pasaules karu bija pieņēmušas demokrātiskas konstitūcijas. Es domāju, jums ir taisnība, Baltijas valstīm tā bija vairāk atgriešanās Tautu Savienības pēcteces — Apvienoto Nāciju — vidū.

— Vai tas Baltijas valstīm deva kādas priekšrocības ANO? Un otrādi: vai ANO no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas prasīja lielāku politisko atbildību pret šo organizāciju?

— Diezgan grūti raudzīties šādā skatījumā, jo saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtiem visām valstīm ir vienādi pienākumi, tiesības un vienāds statuss. Tajā pašā laikā ANO ir forums un kā organizācija veicina noteiktus pamatprincipus un vērtības. Ir labi zināms fakts, ka dažas valstis šo vērtību un principu īstenošanā sasniegušas lielāku progresu, tādēļ valstis var daudz iegūt, mācoties cita no citas. Tas arī ir šīs organizācijas panākums. Šajā ziņā būs godīgi pateikt: Latvija ANO iestājās ar pārliecību, ka tā spēs dot arī savu ieguldījumu progresā, ko Apvienotās Nācijas veicina pārējās valstīs.

— Latvijā ar entuziasmu uzņēma mūsu valsts uzņemšanu ANO. Mēs jutāmies stiprāki, jutām, ka neesam vieni. ANO bija pirmā starptautiskā organizācija, kas mūs uzņēma pēc neatkarības atjaunošanas. Taču bija arī skaidri jūtams, ka mūsu cilvēki no ANO gaida palīdzību. Pirmā lielā palīdzība bija šī atzīšana. Taču mēs no ANO esam saņēmuši arī citu palīdzību.

— Ir vairākas dimensijas, kurās Latvija kā ANO dalībvalsts ir ieguvēja. Viena no šīm dimensijām ir darbs, kurā Latvija piedalās un apspriež pasaules mēroga jautājumus un arī pati iegūst no galvenajām aktivitātēm, kas notiek ANO ietvaros. Šeit es domāju plašo ANO sistēmu, kas ietver visas specializētās aģentūras. Bez tam ANO sniedz Latvijai arī konkrētu palīdzību. Domāju, ka otra puse ir ļoti nozīmīga, bet daudz grūtāk ir tieši novērtēt gūto labumu. Es teiktu, Latvijas ieguvums ir jau tas, ka jūsu valsts pārstāvji var atrasties vienā telpā ar citu valstu pārstāvjiem un piedalīties globālu un transnacionālu jautājumu, piemēram, vides aizsardzības jautājumu, apspriešanā. Es zinu, ka Latvija tagad piedalās konferencē Marakešā, lai apspriestu pasaules globālās sasilšanas problēmas. Viens no ANO dalībvalstu ieguvumiem ir tas, ka katrai valstij ir sava vieta pie galda kopā ar citām nācijām, lai apspriestu sadarbību pasaules mērogā šo jautājumu risināšanā. Latvijai ir sniegta īpaša palīdzība, salīdzinot ar palīdzību, ko dažādās Apvienoto Nāciju organizācijas sniedz citos reģionos. ANO lielu uzmanību Latvijā pievērsusi dažiem ļoti svarīgiem jautājumiem, kas saistīti ar valsts pāreju no plānveida uz tirgus ekonomiku un ar demokrātisku institūciju izveidi. Domāju, ka šī sadarbība balstās uz dialogu starp ANO, Latvijas valdību un citiem sadarbības partneriem. Ņemot vērā ierobežotos resursus, palīdzības pamatā ir ļoti skaidra prioritāšu noteikšana Latvijas valdībai un Latvijas sabiedrībai kopumā. Jomas, kuras esam apsprieduši un par kurām esam vienojušies, ir saistītas ar atbalstu sabiedrības integrācijas procesam, neatkarīgas tieslietu sistēmas izveidei un stiprināšanai, pilsoniskas sabiedrības un nevalstisko organizāciju sektora izveidei. Kā vissvarīgākās jomas gribētu minēt arī palīdzību stratēģiju un programmu izstrādē cīņai ar sociālām problēmām un nabadzības samazināšanai.

— Diemžēl mūsu sabiedrībā ir izplatīts viedoklis, ka Latvija ir nabadzīga valsts. Vairums cilvēku, arī žurnālisti, Latviju mēdz salīdzināt ar mums tik tuvajām Skandināvijas valstīm un citām bagātajām rietumvalstīm, kur, protams, cilvēki dzīvo bagātāk. Taču šāds viedoklis liekas vienpusīgs un pat maldīgs...

— Man prieks, ka jūs uzdevāt šo jautājumu, jo tas man dod iespēju pateikt dažas man ļoti svarīgas lietas. Protams, es jums piekrītu un varu pastāstīt kā anekdoti: reiz es piedalījos ANO Attīstības programmas konferencē Bergenā, kur biju kopā ar Latvijas valdības amatpersonām un pētniekiem. Sanāksme bija veltīta cīņai pret nabadzību, un dalībniekiem bija arī iespēja salīdzināt valstu pieredzi šajā jomā. Mēs strādājām vienā darba grupā ar Ugandas un Nepālas delegācijām. Šie cilvēki skatījās uz Latvijas delegāciju un teica: “Ko jūs te runājat?! Mēs taču redzam statistikas datus par ienākumiem, apdzīvojamo platību, izglītības līmeni un iekšzemes kopproduktu caurmērā uz katru Latvijas iedzīvotāju. Kāpēc jūs, latvieši, vispār esat šajā konferencē?!”

Nabadzība ir relatīvs jēdziens. Es gribētu pievienoties secinājumiem, kas tika izstrādāti Kopenhāgenā pirms pieciem gadiem, kad kopā sanāca valstu vadītāji un atzina, ka nabadzība ir problēma katrā valstī un ka katrā valstī tā jāuztver nopietni. Jo jautājums nav tik daudz par nabadzību sakarā ar zemiem ienākumiem un par to, vai cilvēki dzīvo māla būdās vai pienācīgās mājās, bet gan par cilvēka sociālo izslēgšanu, kas nereti ir nabadzības pavadone, iespaidojot informācijas un izglītības pieejamību, līdzdalību sabiedrībā un tā tālāk. Mūsu pētījums liecina, ka nabadzība ir problēma arī Latvijā. Bet līdzīgas problēmas ir arī Ziemeļvalstīs, jo zināmām sabiedrības grupām nav iespēju kļūt par aktīviem un ražīgiem sabiedrības locekļiem. Raugoties no sabiedrības viedokļa, tie ir resursi, ko sabiedrība nevar atļauties zaudēt. Tāds ir mans uzskats par šo jautājumu Latvijā. Latvija ir maza valsts ar nelielu iedzīvotāju skaitu, kas turpina samazināties. Latvija ir valsts, ko raksturo strauja ekonomiskā izaugsme un attīstība konkrētās jomās un nozarēs, kā arī valsts, kas lielu uzmanību velta apvidiem, kuri neattīstās tik ātri. Es domāju, tieši par to arī vajadzētu rūpēties. Tas nav tikai jautājums par ienākumu palielināšanu, bet gan par iespējas nodrošināšanu visiem valsts iedzīvotājiem piedalīties dinamiskajā Latvijas attīstības procesā.

— Vai ir iespējams nosaukt brīdi, kad ANO sāka uz Latviju raudzīties kā valsti, kura jau var palīdzēt citiem?

— Domāju, ka šo robežu mēs jau esam pārkāpuši. Pašlaik Latvija pakāpeniski iziet no situācijas, kurā tā ir palīdzības saņēmēja. Šī perspektīva samazināsies, bet jau tagad Latvijai paveras daudz interesantāka perspektīva. Proti, Latvija kā valsts, kas izgājusi cauri noteiktiem institucionālo reformu procesiem, noteiktiem procesiem sabiedrībā, noteiktām likumdošanas reformām, tagad interesē citas valstis. Latvija var kļūt par zināšanu un pieredzes eksportētāju, kas, vadoties no ANO perspektīvas, jau arī notiek. ANO algo Latvijas amatpersonas, pētniekus un ekspertus, kuri dodas uz citām valstīm sniegt konsultācijas attiecīgās jomās. Vai arī Latvijā pēc ANO ieteikuma ierodas cilvēki, lai piedalītos mācību semināros, mācību braucienos un tamlīdzīgi. Paveras jauna perspektīva, kuru es nosauktu “Latvija — topošā donorvalsts”. Manuprāt, Latvijai tas ir tikpat svarīgi un interesanti kā saņemt palīdzību. Latvijai varētu pavērties jauna veida sadarbība ar ANO, vairāk saistīta ar faktu, ka ANO pārstāvniecība atrodas katrā valstī. ANO ir struktūra un biroji, kas veicina pieredzes apmaiņu starp valstīm. ANO ir cieši saistīta ar sadarbību attīstībā. Runa nav tik daudz par palīdzību no Ziemeļiem līdz Dienvidiem vai no Rietumiem līdz Austrumiem. Runa ir par sadarbību vispār, jo daudzām valstīm ir pieredze, kas noder arī citām valstīm.

— Kā, jūsuprāt, Latvijas izaugsmi apliecina mūsu straujā virzība uz Eiropas Savienību un NATO?

— Nedomāju, ka es būtu īstais cilvēks, kas varētu komentēt Latvijas progresu virzībā uz ES un NATO. Es to gribētu atstāt šo organizāciju un ES un NATO dalībvalstu valdību ziņā. Nenoliedzami, Latvija šajā ziņā ir sasniegusi nozīmīgu progresu. Es gribētu teikt, ka ANO Latvijai savā ziņā nozīmē pagātni, kad ANO kā donors jums sniedza finansiālu atbalstu un tehnisko palīdzību. Domāju, ka ANO Latvijai nozīmē arī nākotni. Nākotni pēc iestāšanās ES un NATO. Pavisam vienkārša iemesla dēļ, jo ANO ir forums, kurā apspriež jaunus stratēģiskus jautājumus, ar ko saskaras visa cilvēce. Forums, kurā apspriež sadarbības programmas un stratēģijas šo jautājumu risināšanai. Šeit es varētu minēt jau iepriekš minēto globālo sasilšanu, ko nerisina ES un NATO. Domāju, ka pēc 11. septembra teroristu uzbrukumiem visas pasaules valstis ir sapratušas globālas struktūras nozīmi cīņai ar draudiem, kas vērsti pret visu cilvēci. Ir tā saucamie globālie “sliktumi” un globālie “labumi”. Kā mēs varam saglabāt globālos “labumus”, sadarbojoties starptautiskā mērogā? Kā cīnīties pret globāliem “sliktumiem”? Šeit paveras darbības lauks Apvienotajām Nācijām.

Manuprāt, ir ļoti apsveicami, ka ES un NATO noteikto kritēriju izpilde ģenerē tik daudz enerģijas visos sabiedrības līmeņos un visos valsts sektoros. Bet ārpus tā ir vesels jautājumu loks. Kad šis darbs būs padarīts, joprojām būs daudzi jautājumi, par ko Latvijai vajadzēs domāt. Latvijai vajadzēs domāt arī par vietu, ko tā ieņems citu valstu vidū šo jautājumu risināšanā.

— Jūs minējāt jaunos terora draudus. Vai piekrītat populārajai tēzei, ka 11. septembrī pasaule ļoti būtiski mainījās un ka mēs tagad dzīvojam citādā pasaulē? Ir nojaukta robeža starp karu un mieru un pat starp karošanas veidiem. Vai tā ir karošana, ja nāvi var atsūtīt vēstulē, pat nedomājot, vai tā skars ģenerāli, politiķi vai sievieti un bērnu?

— Šis ir viens no vēstures datumiem, kas iegūst simbolisku nozīmi un iedala laiku “pirms” un “pēc”, jo gan acīm redzami, gan simboliski ikvienam šīs planētas iedzīvotājam tika nodots vēstījums par nedrošību pasaulē, kurā dzīvojam. Labi funkcionējošu, modernu, augsti attīstītu un vispārējas labklājības sabiedrību var apdraudēt vai izpostīt jebkurā brīdī. Bet, protams, daudzi jautājumi, kas rodas, kad cilvēki sāk domāt par globālām lietām, bija aktuāli arī pirms 11. septembra. Piemēram, jautājums par sadalījumu starp Dienvidiem un Ziemeļiem, starp nabadzībā grimstošām Āfrikas valstīm un industrializēto pasauli, kā arī neatrisinātie reģionālie konflikti. Pašlaik Ģenerālās asamblejas sanāksmē Ņujorkā dažādu valstu valdību vadītāji apspriež šos jautājumus. Pašreizējā situācijā var būt arī pozitīvs rezultāts, jo valstis vairāk sapratīs efektīvas sadarbības nepieciešamību pat starp tām valstīm, kas iepriekš nesadarbojās. Lielākoties šī sadarbība varētu veidoties cīņai pret terorismu kā globālu draudu, bet ārpus tā arī kopējai cīņai pret nabadzību un neiecietību, kā arī pret dažādām lietām, kas šķir valstis. Par to liecina daudzi procesi, kas jau tagad notiek. Proti, dialogs starp valstīm un izpratne par dialoga nepieciešamību arī ārpus tradicionālajām savienībām.

— Vai šajā situācijā ir būtiski valstu kvantitatīvie parametri? Mēs skandinām, ka Latvija ir “maza” un pat “ļoti maza” valsts. Vai gan ANO savā darbībā vadās no valstu kvantitatīvajiem parametriem?! Un ir arī daudzas par Latviju mazākas valstis.

— Tas ir viens no ANO pamatprincipiem, kas balstās uz vispārējo principu, ka visām valstīm vajadzētu būt ANO dalībvalstīm, un kas atzīst arī valstu autonomiju un principu “viena valsts — viena balss”. Tas atspoguļots arī Ģenerālās asamblejas konstitūcijā. Apvienotajās Nācijās valstu lielumam nav nekādas nozīmes, jo šī organizācija nav varas kopums, bet gan intelekta un diplomātijas forums. Tieši intelektuālā ieguldījuma kvalitāte, un, kā jūs pareizi norādījāt, visā ANO vēsturē ir daudz piemēru tam, ka mazas valstis devušas fantastisku ieguldījumu, neraugoties uz to lielumu, iedzīvotāju skaitu vai ekonomiku. Šīs valstis izcēlušās tieši ar intelektuālā un diplomātiskā ieguldījuma kvalitāti. Domāju, tās ir iespējas, kas paveras arī Latvijai. Esmu dzirdējis, ka Latvija piedalās arī Cilvēktiesību komitejas darbā, kur devusi lielu ieguldījumu. Šādas iespējas pastāv Apvienotajās Nācijās. Nav tiešas saistības starp valsts lielumu, ekonomiku, iedzīvotāju skaitu un ietekmi ANO.

— Mēs runājam par globālām lietām, bet manu uzmanību nupat piesaistīja ļoti tuva detaļa. Jums pirkstā ir Nameja gredzens, kas latviešiem ir ļoti nozīmīgs simbols.

— Es nezinu šī gredzena vēsturi. Es to nopirku, jo ievēroju gredzenus, ko cilvēki šeit valkā, un tie mani ieinteresēja. Es saprotu, ka dažādas zīmes un simboli ir saistīti ar aizvēsturiskiem laikiem, un to dizains bieži tiek veidots pēc arheoloģiskajos izrakumos atrastām rotas lietām. Man patīk šī gredzena dizains.

— Es to uztvēru kā cieņu pret mūsu zemi un draudzības zīmi.

— Kā varat iedomāties, šajā darbā un šajā amatā, kas man jāpilda, strādājot ar tik daudziem cilvēkiem, valdību un dažādām institūcijām, cilvēks kļūst emocionāli ļoti saistīts ar konkrēto zemi. Tā ir noticis arī ar mani.

— Ir jau pagājuši vairāk nekā trīs gadi, kopš ieradāties Latvijā.

— Jā, drīz būs jau četri gadi, kopš esmu Latvijā. Es ierados 1997. gadā īsi pirms Ziemassvētkiem. Veicot savus darba pienākumus, esmu iesaistīts dažādās aktivitātēs, ko ANO šeit veic. Latvijā es strādāju ar dažādiem cilvēkiem dažādās jomās gan Rīgā, gan ārpus tās. Mans darbs liek iesaistīties dažādu jautājumu risināšanā un interesēties par to, kas notiek sociālās labklājības jomā, stipru demokrātisku institūciju veidošanā, tradīcijās un tamlīdzīgi. Ļoti lielu gandarījumu man sniedz sadarbības rezultāti, kā arī sadarbības partneru atsauksme un pateicība. No šāda viedokļa esmu tiešām ļoti gandarīts, un man ir prieks strādāt šeit.

— Mēs runājam Latvijai un latviešu tautai ļoti nozīmīgā brīdī, mūsu valsts svētku priekšvakarā. Vai arī jums ir svētku noskaņa?

— Es nevaru atbildēt viennozīmīgi, jo man jādodas komandējumā uz Ņujorku. Bet es būšu atpakaļ 18. novembrī, lai paspētu piedalīties Valsts prezidentes rīkotajā pieņemšanā. Tomēr šogad es nevarēšu pilnībā piedalīties visos svētku pasākumos, kā to esmu darījis iepriekšējos gados.

— Ko jūs gribētu 18. novembra priekšvakarā teikt mūsu lasītājiem un Latvijas sabiedrībai?

— Es zinu, ka daudzi cilvēki Latvijā dažreiz jūtas pārslogoti ar sociāla un ekonomiska rakstura problēmām. Bet es domāju, ka jūsu valstij un tās iedzīvotājiem ir pamats optimismam. Jūs varat lepoties ar sasniegto. Es ceru, ka optimisma gars un aktīvā līdzdalība, ko Latvija pieredzēja pēc neatkarības atgūšanas, atkal atdzims, jo iemesls optimismam jums patiešām ir.