Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Iezīmēta vieta, kur sākas Latvijas Republika. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 16.11.2001., Nr. 166 (2553) https://vestnesis.lv/ta/id/55678

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Jauns skatījums uz valsts vēsturi gadadienā

Vēl šajā numurā

16.11.2001., Nr. 166 (2553)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Iezīmēta vieta, kur sākas Latvijas Republika

Par Rīgas Sv.Pētera baznīcas torni kā vēsturisko Latvijas ģeodēzisko sākumpunktu

Rīt, 2001.gada 17.novembrī, Latvijas Republikas dibināšanas 83.gadadienas priekšvakarā, Rīgas Svētā Pētera baznīcā tieši pusdienlaikā tiek atklāta vēsturiskā Latvijas ģeodēziskā sākumpunkta dekoratīvā plāksne. Vairāk par šā punkta izveidi laiku ritumā un gaidāmo notikumu — inženierzinātņu doktora Jāņa Klētnieka rakstā.

Dr. sc. ing. Jānis Klētnieks — “Latvijas Vēstnesim”

BAZNICA.JPG (27054 bytes)Svētā Pētera baznīcas 123,25 metrus augstais tornis ar smailes galā zeltīto gaili ir visaugstākā vecpilsētas dominante, kas iekļaujas kopējā Rīgas ainavā. Ar pašu baznīcu, tās torni un tuvējo apkārtni saistītas daudzas vēsturiskās liecības — gan baznīcas būvgaita, gan pilsētas dzīves svarīgākie notikumi. Latvijas valsts pastāvēšanas pirmajos gados (1921—1940) torņa smaili izvēlējās par Nacionālā ģeodēziskā tīkla sākumpunktu.

Jau viduslaikos baznīca kļuva rīdziniekiem par vienu no galvenajiem pilsētas simboliem. Svētais Pēteris, kura vārds tika dots baznīcai, bija ne vien debesu, bet arī pilsētas vārtu un atslēgu sargātājs. Atšķirībā no Doma un Svētā Jēkaba baznīcas, kuras vairāk reprezentēja Rīgas virsbīskapa un Livonijas ordeņa varu, Svētā Pētera baznīca bija celta par rātes un pilsētnieku ziedotajiem līdzekļiem. Pie baznīcas bija nodibināta arī skola, kur mācījās tie Rīgas pilsoņu bērni, kas negribēja kļūt par garīdzniekiem, atšķirībā no domskolas. Dokumentos atrodami norādījumi, ka baznīcas pārbūves darbos nodarbināti arī latviešu amatnieki. Kādai latviešu palīgamatu brālībai bijis baznīcā ierīkots savs altāris. Pētera baznīca arī atradās netālu no Rātslaukuma, kas bija pilsētas dzīvākā daļa ar tirgu un soda vietu un kur visvairāk pulcējās iedzīvotāji.

Dokumenti liecina, ka Svētā Pētera baznīca bijusi viena no vecākajām Rīgas baznīcām, jo tā minēta jau 1209. gadā, kad Rīgas bīskaps Alberts šajā baznīcā nogāzto Jersikas karali iecēlis par karoga lēņa kungu. Pirmā baznīcas celtne atradusies tai pašā vietā, kur tagadējā. Pētera baznīcas tornis pirmoreiz attēlots 15. gadsimta vidū kopējā Rīgas panorāmā. Jau tolaik 112 metrus augsto torņa smaili greznoja gailis. Tornī atradies arī pirmais publiskais pulkstenis, kas pilsētniekiem ar zvana skaņām ieskandinājis darba dienas sākumu un beigas. Savu altāri par godu Svētajam Laurencijam Pētera baznīcā uzturējusi arī alus nesēju brālība. Tas atradies ziemeļu sānjomā aiz Marijas altāra. Pēdējam pēc netiešām liecībām altāra gleznu gleznojis vācu mākslinieks Albrehts Dīrers (1471—1528), 1521./1522.gada ziemā uzturoties Rīgā. Diemžēl jaunās reformācijas kustības cīņu laikā (1522—1524) pret katoļu varu noskaņotie rīdzinieki izraisīja “bilžu grautiņu” un altārus iznīcināja. Cīņā pret katolicismu uzvaras augļus guva turīgie Rīgas tirgotāji un agrākā ar samērā plašiem pilsētas iedzīvotāju slāņiem saistītā baznīca kļuva par vācu pilsoniskās varas simbolu.

15. gadsimta Rīgas panorāmā redzamais Svētā Pētera baznīcas tornis ilgstoši nesaglabājās, jo tas bijis celts tieši uz smilšu, nevis uz koka režģa pamata un 1666. gadā sagruvis. Drošāku torni no jauna uzcēla 1690. gada pavasarī pēc Rīgā ieceļojušā meistara Ruperta Bindenšū projekta. Agrāko torņa gotiskās smailes veidu nomainīja barokālais ar kupolos iestarpinātām vaļējām galerijām līdzīgi, kā to redzam pašlaik. Pārveidoja arī baznīcas galveno fasādi, pieskaņojot to jaunajam tornim. Torņa galerijā iekārtoja pulksteņa zvanu spēli.

17. gadsimta beigās atjaunotā Pētera baznīca ar savu slaido 64,5 metrus augsto koka konstrukcijas torņa smaili būvtehniskā ziņā bija izcils meistardarbs, un Rīga ar to varēja lepoties. Diemžēl tornis saglabājās tikai 30 gadus. 1721. gada 10. maijā pulksten piecos no rīta tornī iespēra zibens, un baznīca nodega. Krievijas cars Pēteris I, kas tobrīd atradās Rīgā, personīgi vadīja dzēšanas darbus. Cars pavēlēja Rīgas rātei atjaunot baznīcu un torni iepriekšējā veidā. Atjaunošana dažādu šķēršļu dēļ ievilkās, un tikai 1746. gada vasarā namdaris Johans Vilberns pabeidza būvēt 121 metru augsto torni. Torņa smailes 68,4 metrus augstā koka konstrukcija tolaik bija visaugstākā koka celtne Eiropā un arī pasaulē. Šis Pētera baznīcas tornis palika Rīgas ainavā gandrīz 200 gadus. 1941. gada 29. jūnijā — Pēterdienā — to kara apstākļos sagrāva līdz ar citām Rātslaukuma ēkām. Tomēr vecā koka torņa izskats fiksēts daudzos tālaika fotoattēlos. Saglabājušies arī precīzi koka konstrukcijas uzmērījumi, ko veikuši Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātes studenti vecākā asistenta Hermaņa Hartmaņa vadībā (1921—1923).

Laika gaitā izpratne par Svētā Pētera baznīcu kā Rīgas centrālo simbolu vairākkārt mainījusies. Rātsnams bija pilsētas varas administratīvais centrs, tāpat kā augstākais reliģiskais — virsbīskapa katedrāle Doms, bet pils — Livonijas ordeņa militārās varas rezidence. Rātes rokās koncentrējās pilsētas pārvalde un tiesas vara. Pilsētniekiem sabiedriskās dzīves centrs ilgu laiku bija Rātslaukums ar tirgu. Viduslaikos tirgus laukumos noturēja arī tiesu. Pēc Ziemeļvācijas pilsētu Brēmenes, Hamburgas, Lībekas un citu parauga Rīgā 15. gadsimtā Rātsnama priekšā atradās arī pilsētas tiesas varas simbols — Rolanda statuja. Pie Rolanda tēla izpildīti nāves un miesas sodi, nolasīti spriedumi un rīkojumi. Vecākais Rolanda tēls Rīgā bijis no koka, jo rāte tā labošanai vairākkārt piešķīrusi naudu. Vēlākā laika posmā Rīga jau atšķīrās no citām vācu pilsētām ar to, ka iepriekšējā koka Rolanda tēla vietā netika uzcelta akmens figūra. Domājams, Rīgas rāte jau bija kļuvusi tik patstāvīga savas varas tiesībās, ka tai vairs nebija vajadzīgs simbols, ko vislabāk izteica tālaika Brēmenes akmens Rolands, kura pakājē bija iekalts uzraksts: “Kad pilsētai dots Rolanda tēls, tad tās brīvību sargā varas vairogs”. Ar to bija domāta pilsētas pakļaušanās vācu ķeizaram.

1632. gadā pilsētā ierīkoja pirmo pasta staciju, un tā kļuva par vietu, no kuras sāka skaitīt Ārrīgas ceļu garumus. Līdz 1843. gadam pasta stacija atradās Staļļu ielā pie Alberta laukuma, vēlāk to pārcēla tuvāk pie Daugavas, tagadējā Pasta ielā. No pasta stacijas skaitītie attālumi bija attiecināmi uz jebkuru pilsētas daļu, kā uz Rātslaukumu, tā arī Svētā Pētera baznīcu. 1862. gadā, uzbūvējot pirmo dzelzceļu no Rīgas līdz Daugavpilij, attālumus sāka skaitīt pa dzelzceļa līniju no stacijas ēkas. Vēlāk to attiecināja arī uz citiem galvenās stacijas dzelzceļa atzarojumiem.

19. gadsimta beigās, tuvojoties Rīgas 700 gadu jubilejai, vācu namnieki par saviem līdzekļiem 1894. gadā Rātslaukumā uzstādīja tēlnieka Augusta Folca smilšakmenī darināto Rolanda skulptūru, kas bija veidota pēc arhitekta Vilhelma Neimaņa meta. 6,3 metrus augstais artēziskās akas rotājums ar Rolanda tēlu gan atbilda viduslaiku Hanzas pilsētu tradīcijām, bet tas Krievijas impērijas apstākļos jau bija zaudējis pilsētas municipālās un tiesu varas nozīmi. Rīgas vācu sabiedrība tomēr vēl turējās pie viduslaiku tradīcijas un uzskatīja Rolanda statuju ar labajā rokā pacelto atkailināto zobenu par pilsētas centra simbolu. Bet šis uzskats ilgi nesaglabājās, jo bija izveidojušies pavisam citi priekšstati par Rīgas centru. Simbolisko izpratni nomainīja eksaktie ģeometrijas jēdzieni.

Jau pirmajos Vidzemes astronomiski ģeodēziskajos uzmērīšanas darbos (1816—1820), kurus veica Tērbatas universitātes observatorijas astronoma Vilhelma Strūves vadībā, Rīgas Pētera baznīcas torni kā no tālienes labi saskatāmu orientieri iekļāva trigonometriski uzmērāmo punktu skaitā un aprēķināja tam ģeogrāfiskās koordinātas. Rīgas teritorijas pirmajos sistemātiskās uzmērīšanas darbos (1880—1882) Pētera baznīcas tornim jau bija dominējoša orientiera loma. Krievijas kara topogrāfu darbības rezultātā Pētera baznīcas torni un aprēķinātās ģeogrāfiskās koordinātas iekļāva kopējā valsts triangulācijas tīkla sistēmā, kura balstījās uz Pulkovas Astronomisko observatoriju.

Latvijas valsts pirmajos neatkarības gados (1921—1923) no jauna tika izvērtēta Pētera baznīcas torņa nozīme nacionālā ģeodēziskā tīkla veidošanas mērķiem. Ievērojot vēsturiski izveidojušos apstākļus, torņa smaili pieņēma par valsts ģeodēziskā tīkla koordinātu sistēmas sākumpunktu. Uz to trigonometrisko mērījumu ceļā no Latvijas Universitātes Astronomiskās observatorijas pamatpunkta pārnesa ģeogrāfiskās koordinātas, kuras bija starptautiski noteiktas Baltijas Ģeodēzijas komisijas zinātnisko pētījumu programmas ietvaros (1929). Turpmākajos gados Pētera baznīcas tornis ar precizētām torņa smailes vertikālās ass ģeogrāfiskajām koordinātām turpināja kalpot kā pamatpunkts Valsts trigonometriskā tīkla izveidei un arī Rīgas pilsētas uzmērīšanas darbiem. Aprēķinātās ģeodēzisko punktu un Rīgas gruntsgabalu robežpunktu koordinātas vēl tagad tiek izmantotas bijušo zemes īpašumu robežu atjaunošanai.

Kara laikā nopostīto Pētera baznīcas torni uz veciem pamatiem atjaunoja tikai pēc 32 gadiem — 1973. gada 29. jūnijā. Šoreiz torni atjaunoja noturīgā dzelzs konstrukcijā, ko bija projektējis inženieris Kārlis Šķerbelis, bet kopējo baznīcas arhitektonisko daļu — arhitekti Pēteris Saulītis un Gunārs Zirnis. Tornis joprojām tiek izmantots dažādiem ģeodēziskajiem mērījumiem. Tāpēc baznīcas atjaunošanas laikā torņa vertikālā ģeometriskā ass tika nostiprināta baznīcas centrālās ieejas halles pamatos kā stabils ģeodēziskais punkts.

1999. gadā Melngalvju nama atjaunošanas konsultatīvā padome sakarā ar Rātslaukuma vēsturisko celtņu atjaunošanu izteica domu par Rolanda tēla novietošanu vecajā vietā un no jauna izskatīja jautājumu, vai šī figūra varētu simbolizēt Rīgas centru. Ģeodēzijas speciālistiem uzdeva noskaidrot tā sauktās Rīgas nulles ģeogrāfiskās koordinātas. Par “Rīgas nulli” nekādā veidā nevarēja kalpot atjaunojamās Rolanda statujas zobena smaile, ne arī pati figūra, jo vecpilsētas daļas ģeodēziskais tīkls jau bija izveidots 19. gadsimta 80. gados pirms vecās Rolanda skulptūras uzstādīšanas. Rolanda tēls, kā jau iepriekš minēju, bija tikai simbolisks seno Hanzas pilsētu varas atspulgs.

Gatavojoties Rīgas 800 gadu jubilejai, Ģeodēzijas un kartogrāfijas koordinācijas padome griezās pie Rīgas domes ar jaunu priekšlikumu — uzskatīt par Rīgas ģeometrisko centru vēsturisko Latvijas Republikas ģeodēzisko sākumpunktu, kura novietojums Svētā Pētera baznīcā ļoti tuvs tagadējam torņa vertikālās ass nostiprinājuma punktam, kas ierīkots ieejas vidējā hallē zem grīdas. Šo priekšlikumu atbalstīja Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš, un tam piekrita domes priekšsēdētājs Gundars Bojārs. Ģeodēziskā sākumpunkta piemiņas zīmes izgatavošanu uzņēmās finansēt akciju sabiedrības “Aldaris” prezidents Vitālijs Gavrilovs. Mākslinieciskajai noformēšanai uzaicināja grafiķi Imantu Ozoliņu.

Izstrādātās piemiņas zīmes meta un novietojuma saskaņošanu lielā mērā sekmēja Vecrīgas arhitekts Andrejs Holcmanis, Pētera baznīcas direktore Marianna Ozoliņa un Valsts zemes dienests ar aktīvu Ģeodēzijas un kartogrāfijas koordinācijas padomes līdzdalību.

Vēsturiskais Latvijas Republikas koordinātu sākumpunkts Svētā Pētera baznīcā noformēts ar divām piemiņas plāksnēm. Viena no tām sedz jau agrāk nostiprināto centru grīdas līmenī, ko metālā darinājuši mākslinieki Ina Inta Liniņa–Ozoliņa, Imants Ozoliņš un Arvīds Endziņš. Otra piemiņas plāksne novietota pie sienas, uz kuras uzrakstītas sākumpunkta koordinātas pašlaik pieņemtajā pasaules ģeodēziskajā GEO1.JPG (38516 bytes)sistēmā — WGS 84. Koordinātu skaitliskās vērtības ģeodēzisko mērījumu ceļā noteicis uzņēmuma “Ģeoplāns” direktors Dr. sc. Jāzeps Lazdāns.

Ar Svētā Pētera baznīcas torņa ģeometrisko asi savietotā ģeodēziskā sākumpunkta zīme sniedz apmeklētājiem uzskatāmu liecību par to laiku, kad valsts uzmērīšanas vajadzībām tika izveidots vienots Latvijas valsts trigonometriskais tīkls un no tā sākumpunkta — Rīgas Svētā Pētera baznīcas smailes — rēķinātas ģeogrāfiskās koordinātas visai Latvijas teritorijai — Kurzemei, Vidzemei, Zemgalei un Latgalei (1921 — 1940).

Līdz ar šo vēsturiski nosacīto pilsētas centra zīmi Rīgas vārdu debess izplatījumā nes arī viena no Saules sistēmas mazajām planētām, kura riņķo starp Marsa un Jupitera orbītām. Šo mazo planētu atklāja 1966. gadā Krimas astronomi, bet tās orbītas matemātiskos elementus aprēķināja latviešu astronoms Matīss Dīriķis (1923—1993). Savai dzimtajai pilsētai par godu viņš ierosināja starptautiskajam Mazo planētu centram to nosaukt Rīgas vārdā. Mazā planēta Rīga — Nr. 1796 — ir ap 20 km diametrā, tā apceļo Sauli katrā 6,1 gadā un teleskopā debess dzīlēs ieraugāma kā 16 zvaigžņu lieluma spīdeklis.

Svētā Pētera baznīca — šis savdabīgais Rīgas pilsētas kultūras un mākslas centrs — Latvijas Republikas 83. gadadienas priekšvakarā papildinājies ar nozīmīgu piemiņas zīmi, kas ļaus rīdziniekiem un pilsētas viesiem plašāk iepazīt Rīgas vēstures un kultūras mantojumu.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!