Par sabiedrību un veselības aprūpes reformu

Jau kopš 1992. gada aktīvi sekoju līdzi mūsu valstī notiekošajām reformām veselības aprūpē. Tā kā esmu privāti praktizējošs ārsts un tieši neesmu saistīts ar daudzajām pārmaiņām šajā jomā, varu no malas izvērtēt, kas reformas ieviešanas gaitā, manuprāt, ir izdevies veiksmīgāk un pie kā vēl būtu nopietni jāstrādā.

Nav noliedzams, ka pārmaiņas veselības aprūpes sistēmā bija vajadzīgas. Tomēr, ar lielām cerībām raugoties uz nākotnes pacienta un ārsta attiecībām, esam piemirsuši, ka mērķis reti kad tiek sasniegts bez grūtībām. Protams, katras pārmaiņas saistās ar šaubām, neapmierinātību un neuzticību. Tomēr — lai arī vadāmies pēc attīstīto valstu pieredzes, būtu jāsaprot, ka sistēma, kas ir ideāli piemērota un nodrošina labus rezultātus vienā valstī, nav tieši piemērojama citās valstīs. Ir jāpaiet zināmam laikam, lai, ievērojot tūkstošiem nianšu, radītu stabilu un funkcionētspējīgu sistēmu.

Jau vairākus gadus ģimenes ārsti strādā pēc kapitācijas sistēmas principa, kad katram ģimenes ārstam tiek iedalīta noteikta naudas summa atbilstoši viņa iecirkņa lielumam, proti, iedzīvotāju skaitam. Taču algas apmērs tā īsti šajā summā netiek ierēķināts un ārsts saņem to, kas mēneša beigās palicis pāri pēc pacientu ārstēšanas.

Rezultātā ir tikai loģiski, ka dakteris nu turas pie šīs naudiņas un nepavisam nevēlas savu pacientu sūtīt pie cita speciālista vai uz kādu dārgāku izmeklējumu, kas iesistu robu viņa jau tā plānajā maciņā. Šī ideja sākotnēji balstījās uz ciešāku ģimenes ārstu un speciālistu sadarbību, kas, iespējams, sākumā nozīmētu mazākus ienākumus ģimenes ārstiem, bet, perspektīvā raugoties, atmaksātos, jo uzlabotos vispārējais iedzīvotāju veselības stāvoklis. Nav slikti, tikai reizēm esam pārāk nepacietīgi un gribam visu tepat un tūlīt.

Pašlaik tiek gatavotas izmaiņas kapitācijas modelī, kas paredzēs ārstiem stabilus ikmēneša ienākumus kā noteiktus procentus no tam pienākošās naudas par pacientu ārstēšanu, bet papildus būs iespējams saņemt atlīdzību par aktivitāti un darba kvalitāti. Tādējādi ārsts katru mēnesi saņems nopelnīto, un pacientam nebūs grūtību nokļūt pie viņam nepieciešamā speciālista. Bet atkal jau kāds ar to nav mierā. Tagad neapmierināti ir lauku reģionos strādājošie ārsti, jo bija jau spējuši atrast iespēju palīdzēt pacientiem un tajā pašā laikā arī nopelnīt. Tomēr, objektīvi raugoties uz pacientu pieaugošo neapmierinātību, kā arī dažādu asociāciju pausto viedokli, nākas secināt, ka nepieciešami kapitācijas modeļa uzlabojumi.

Pašreiz Latvijā veselības aprūpes reforma iziet šo pielāgošanas posmu, bet diemžēl ik uz soļa nākas atdurties pret nepietiekamo finansējumu. Tas tikai liecina, ka veselība pašlaik nav un tuvākajā laikā, šķiet, arī nebūs galvenā prioritāte, lai gan ceļā uz Eiropas Savienību sabiedrības veselības rādītāji var izrādīties par vienu no galvenajiem klupšanas akmeņiem.

Šķiet, lielākā daļa valsts iedzīvotāju vēl nav aizmirsuši valsts milzīgos un tajā pašā laikā neracionālos tēriņus stacionārajai aprūpei, kad slimnīcas jau bīstami līdzinājās veco ļaužu aprūpes namiem, kur varēja paglābties no vientulības un būt nepārtrauktā ārstu uzraudzībā.

Reformas gaitā loģiski ir iecerēts mainīt šo kārtību un samazināt slimnīcā pavadīto dienu skaitu, lai nepieļautu nelietderīgu līdzekļu šķērdēšanu, vienlaikus kvalitatīvi ārstējot pacientus. Bet vai esam tam gatavi? No vienas puses, liekas, ka esam, jo straujā tehnoloģiju attīstība ļauj saīsināt ne tikai diagnožu uzstādīšanas laiku, bet arī ārstēšanas un rehabilitācijas ilgumu. Taču diemžēl grūtības sagādā finansējuma trūkums ambulatorajā aprūpē. Ar kaitēm, ko var ārstēt vai kontrolēt, regulāri lietojot atbilstošus medikamentus, pacienti nokļūst slimnīcā akūtā stāvoklī, jo ģimenes ārsts naudas trūkuma dēļ nav varējis nodrošināt pacientam vajadzīgo ārstēšanu. Un te atklājas paradoksāla situācija — tā kā nav līdzekļu, lai nodrošinātu nepieciešamo valsts kompensēto medikamentu daudzumu, kas no kopējā veselības aprūpes budžeta reizēm neveido nemaz tik lielu daļu, pacienti nonāk stacionāros, kur veselības aprūpes pakalpojumu sniegšana valstij izmaksā jau krietni dārgāk.

Dr. Kaspars Feldmanis, plastiskais ķirurgs, traumatologs, ortopēds