Andris Bērziņš, Saeimas Bērnu tiesību aizsardzības apakškomisijas priekšsēdētājs, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

2001. gada 9. janvārī ANO Bērnu tiesību komiteja divdesmit sestajā sesijā izskatīja Latvijas valdības ziņojumu par bērnu stāvokli mūsu valstī un 26. janvāra sēdē pieņēma noslēguma piezīmes. Izstrādājot rekomendācijas, ANO Bērnu tiesību komiteja ņēmusi vērā gan valdības iesniegto ziņojumu, gan nevalstisko organizāciju sniegto informāciju — "Glābiet bērnus" alternatīvo ziņojumu.

Vai var piekrist visam, kas minēts ANO noslēguma piezīmēs?

Uz Latviju atsūtītās rekomendācijas nekādus pārsteigumus nesagādāja. Cilvēki, kas mūsu valstī ikdienā saskaras ar bērnu tiesību aizsardzības jautājumiem, teic, ka ANO rekomendācijas nebūt vēl neaptver visu pasākumu kopumu, kas būtu jāveic bērnu stāvokļa uzlabošanai. Ja ANO neatkarīgie eksperti būtu ar situāciju iepazinušies uz vietas — tāda prakse dažās valstīs ir —, tad analīze būtu vēl dziļāka un priekšlikumu — vēl vairāk. Jāpiekrīt, ka visi ANO Bērnu tiesību komitejas norādījumi ir pamatoti un Latvijā vēl ir daudz darāmā, ieviešot ANO konvenciju par bērna tiesībām.

Viens no būtiskiem jautājumiem ir neapkopotu datu vākšanas sistēmas pilnīgošana. Statistika ir nepieciešama nevis tādēļ, lai sabiedrība varētu apmierināt savu ziņkāri vai šausmināties, bet gan tāpēc, lai veidotu valstī pareizu politiku attiecībā pret bērniem un ģimeni. Latvijas Bērnu tiesību aizsardzības likumā ir divi punkti, kuros noteikts, ka ir jāapkopo statistikas dati. To veic Valsts Bērnu tiesību aizsardzības centrs un Centrālā statistikas pārvalde, apkopojot pašvaldību un atbildīgo ministriju savākto informāciju. Šogad ir iznācis pirmais Centrālās statistikas pārvaldes buklets, kur apkopoti dati par bērnu tiesību stāvokli Latvijā. Svarīgi, lai šie dati būtu patiesi. Diemžēl jāatzīst, ka Statistikas pārvaldei pieejamie dati neatspoguļo patieso situāciju valstī. Darbodamies Latvijas Bērnu fondā, iepazīstu reālo situāciju daudz dziļāk un redzu, ka aina ir daudz bēdīgāka, nekā to atklāj atbildīgajām institūcijām pieejamo datu analīze.

Ir izstrādātas vairākas programmas, piemēram, Nacionālā programma pret bērniem vērstas vardarbības novēršanai, Iekšlietu ministrijas programma noziedzības novēršanai un bērnu aizsardzībai pret kriminālnoziegumiem, Nacionālā programma seksuālās vardarbības novēršanai. Esam lūguši komisijā iesniegt programmu efektivitātes izvērtējumu ar konkrētām norādēm, kas ir mainījies bērnu stāvoklī, šīs programmas īstenojot. Lai man piedod, bet bieži vien programmu izpilde norit pa horizontāli: ministrija X — ministrija Y — Ministru kabinets (MK). Mūs neinteresē tas, kā ierēdņi prot atrakstīties, bet gan reālās situācijas izmaiņas ģimenē. Ministru prezidents ir devis rīkojumu visas šīs programmas izvērtēt. Pēc tam tiks rīkota īpaša MK sēde par bērnu stāvokli Latvijā. Tajā tiks izskatīti arī ar ANO rekomendācijām saistītie jautājumi.

Pamatotus pārmetumus Latvija saņēmusi par to, ka nepilngadīgo tiesvedības sistēma pilnībā neatbilst Bērna tiesību aizsardzības konvencijai. Tā kā tiesu sistēma ir pārslogota, nepilngadīgie likumpārkāpēji ilgu laiku pavada pirmstiesas izmeklēšanas cietumā. Vairāk nekā simt pusaudžu atrodas iepriekšējās izmeklēšanas izolatorā ilgāk par pusgadu, kaut gan pirmstiesas aizturēšana nepilngadīgajiem nedrīkst ilgt vairāk par trim mēnešiem. ANO Bērnu tiesību komiteja izteica bažas par gadījumiem, kad nepilngadīgie likumpārkāpēji tiek turēti pieaugušo cietuma iestādēs. Nesen notika Saeimas Eiropas lietu komisijas sēde, kurā piedalījās arī tieslietu ministre Ingrīda Labucka un citas atbildīgās amatpersonas, kuras apliecināja, ka nepilngadīgo un pieaugušo likumpārkāpēju nošķiršanas jautājums ir pilnībā sakārtots un tuvākajā laikā tiks meklēti risinājumi arī pārējām problēmām. Protams, daudz kas būs atkarīgs no budžeta līdzekļu piešķiršanas iespējām.

Sāpīgs jautājums ir minimālā bērnu labklājības līmeņa nodrošināšana.

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Nākas atzīt, ka daudzus politiķus šis jautājums neinteresē. Pirmsvēlēšanu laikā gan tas tiek aktualizēts, bet pēc tam atkal noklust. Ja atskatāmies pagātnē, redzam, ka bērnu pabalsta jautājuma risināšana tiek stiepta trīs gadus. Labklājības ministrijai pagājušā gada februārī tika uzdots pilnīgot koncepcijas projektu "Valsts atbalsts ģimenēm ar bērniem" un līdz 1. jūlijam iesniegt to Ministru kabinetā. Dokuments gan tika izstrādāts, bet diskusija par bērnu pabalsta jautājumu risināšanas iespējamiem variantiem tika sākta tikai valsts budžeta pieņemšanas laikā. Diskusijā kā viens no iespējamiem bērnu pabalstu palielināšanas variantiem tika minēta fiksētā nodokļa ieviešana. Protams, īsā laikā tik sarežģītu problēmu atrisināt nebija iespējams, tādēļ nācās atlikt jautājuma sakārtošanu uz vēlāku laiku. Ministru prezidents un valdība ir solījušies, vēlākais, šā gada maijā piedāvāt risinājumu bērnu pabalsta jautājumā.

Uzskatu, ka valdībai bērna labklājība ir jānosaka kā prioritāte. Ja dzīvojam pēc principa "pēc manis kaut vai ūdens plūdi", tad, protams, tas nav nepieciešams. Normālā ģimenē, budžetu plānojot, vispirms domā par bērna vajadzībām. Neviens nesaka: pagaidi, kad izaugsi liels, tad paēdīsi un saģērbsies. Minimālās bērna vajadzības tiek nodrošinātas pirmām kārtām. Būtu labi, ja politiķi nepiemirstu šo normālas ģimenes pamatprincipu, valsts budžetu plānojot.

Domājot par ģimenisko vidi, jāatzīst: neapšaubāmi ir labāk, ja bērns aug ģimenē. Ja vecākiem ir atņemtas vecāku tiesības, tad labāk būtu, ja bērns tiktu atdots aizbildniecībā vai adopcijā. Diemžēl patlaban daudzus bērnus nevar adoptēt, tādēļ ka viņi nav juridiski brīvi. Vislielākais pieprasījums uz adopciju un aizbildniecību ir pēc bērniem, kas ir pavisam mazi — nav sasnieguši gada vecumu. Ģimenes labprāt adoptētu arī divus līdz piecus gadus vecus bērnus, bet ne vecākus. Diemžēl Latvijā lielākā daļa bērnu, kurus iespējams adoptēt, ir pusaudži. Tādēļ valstij un pašvaldībām ir jārūpējas, lai radītu ģimenisku vidi arī bērniem, kuri dzīvo bērnunamos.

MK ir izstrādājis noteikumus par adopcijas kārtību, bet tie vēl nav pieņemti. Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā tika izskatīts jautājums par nepieciešamajām izmaiņām Civillikumā, lai adopciju varētu veikt saskaņā ar starptautisko konvenciju prasībām. Bērnu tiesību apakškomisija Juridiskajai komisijai pirms pusgada iesniedza priekšlikumus par izmaiņām Civillikuma daļā, kas saistīta ar bērnu tiesību aizsardzību. Esam saņēmuši solījumu, ka martā šīs izmaiņas tiks iestrādātas Civillikumā, līdz ar to adopcijas process varēs noritēt veiksmīgāk.

Līdz šim par adopcijas jautājumiem atbildīgas bija divas ministrijas: Labklājības ministrija un Tieslietu ministrija. Abas ministrijas ir vienojušās par to, ka lietderīgāk būtu adopcijas jautājumu nodot vienas — Tieslietu ministrijas pārziņā. Tā veidos aģentūru, kas nodarbosies tieši ar adopcijas jautājumu risināšanu.

Esmu pārliecināts, ka Latvijā ir daudz labu ģimeņu, kuras būtu gatavas uzņemties rūpes par bērnu, to adoptējot. Diemžēl tās nevar to izdarīt līdzekļu trūkuma dēļ. Valdībai ir jāizlemj, kā atbalstīt šādas ģimenes. Valsts par bērnu, kurš uzturas bērnunamā vai patversmē, maksā no simt līdz simt četrdesmit latiem mēnesī. Varbūt pusi no šīs summas varētu maksāt ģimenei, kas adoptē bērnu. Protams, jāizveido mehānisms, lai primārā būtu nevis tieksme iegūt līdzekļus, bet gan vēlme rūpēties par bērnu.

Bērnu tiesību aizsardzības likumā noteikts, ka starptautiskā adopcija iespējama tad, ja valsts pievienojas visām starptautiskajām konvencijām, kuras regulē šo procesu. Patlaban Latvija nav pievienojusies vienai Hāgas konvencijai par adopciju, bet ratificēšanai Saeimā tā jau ir sagatavota.

Daudzi bērni dzīvo ģimenēs ar ļoti zemiem ienākumiem vai tā sauktajās nelabvēlīgajās ģimenēs. Kamēr situācija valstī ir tāda, ka ģimene nav spējīga uzturēt un izglītot bērnu, ir jāpilnīgo dažādas sociālās palīdzības formas. Ja konkrētajai ģimenei nevar uzticēties, tad pabalsts līdz bērnam jānogādā ar sociālo dienestu starpniecību. Bet pabalstiem noteikti ir jābūt. Ja valsts nevar atvēlēt līdzekļus, lai palīdzētu neaizsargātajām ģimenēm bērnu audzināšanā, tad ir jālūdz starptautisko finansu institūciju palīdzība. Piemēram, Polija pierādīja, ka, pārejot uz jaunu ekonomiski politisko iekārtu, izveidojās kritiska situācija bērnu aprūpē, un saņēma starptautisko finansu institūciju kredītu, lai divus gadus varētu nodrošināt brīvpusdienas skolēniem.

Aktuāls jautājums kā Latvijā, tā Eiropā un visā pasaulē ir vardarbība un nevērība pret bērnu. Lai gan ir izstrādāta Nacionālā programma seksuālās vardarbības novēršanai 2000. — 2004. gadam, bažas rada resursu, atbilstošu pasākumu un mehānismu, kas ļautu veiksmīgi cīnīties pret vardarbību ģimenē, tai skaitā pret bērnu seksuālo izmantošanu, trūkums. Statistikas dati liecina, ka vardarbībā cietušo bērnu skaits svārstās ap piecpadsmit tūkstošiem. Visiem bērniem ir nepieciešama psiholoģiskā palīdzība un rehabilitācija. Ir jāpanāk, lai bērniem nebūtu vairākkārt jāsniedz liecība par notikušo, jo atkārtota iztaujāšana papildus rada psihes traumu.

Latvijas Bērnu fonds drīz pabeigs vardarbībā cietušo bērnu rehabilitācijas centra celtniecību Rīgā. Palīdzēja piecu valstu vēstniecības, starptautiskie fondi un vietējie sponsori. Kopējās centra izmaksas ir 164 tūkstoši latu. Nākotnē atbalstu centra darbībai solījusi Rīgas dome, atvēlot līdzekļus centra speciālistu darba samaksai.

Šāds centrs būs pirmais Baltijā. Tajā būs telpa, kuru sadalīs īpašs stikls, kam iespējams cauri redzēt tikai no vienas puses. Caurredzamajā pusē policists, prokurors un sociālais darbinieks vēros, kā otrpus stikla psihologs strādā ar cietušo bērnu. Psihologa un bērna sadarbība tiks fiksēta videoierakstā. Prokurors intervijas laikā varēs sazināties ar psihologu, norādot, kādas notikuma detaļas vēl vajadzētu izdibināt no cietušā bērna. Esam vienojušies ar Tieslietu ministriju, ka tiks veikti grozījumi Kriminālprocesa kodeksā, lai turpmāk šos audiovizuālos materiālus varētu izmantot kā liecību. Bez tam vēlamies ieviest praksi, ka bērns nepiedalās tiesā klātienē. Ar videotehnikas starpniecību tiesnesis, prokurors un advokāts varēs uzdot jautājumus bērnam, kurš tiesas prāvas laikā atradīsies rehabilitācijas centrā un tādējādi tiks pasargāts no tikšanās ar pāridarītāju. Īstenojot bērnu netraumējošu izmeklēšanu un tiesas procesu, tiks nodrošināta labāka aizsardzība cietušajiem bērniem. Ja līdzīgi centri tiktu izveidoti katrā novadā, mēs panāktu nozīmīgu situācijas uzlabojumu.

Manuprāt, atrisināt ar bērnu tiesību aizsardzību saistītos jautājumus būtu vieglāk, ja tie būtu koncentrēti vienas institūcijas rokās. Ja ir vairāki atbildīgie, tad galu galā atbildību nav no kā prasīt. Ir izskanējis viedoklis, ka būtu līdzīgi kā citās Eiropas valstīs jāveido vai nu Ģimenes ministrija, vai Bērnu un ģimenes ministrija. Vienalga, kā to nosaukt, svarīgi, lai administrēšanas pasākumus un finanšu pārraudzību veiktu viena institūcija. Domāju, ka ideja par īpašas ministrijas izveidi politiķu aprindās atbalstu negūs.

Patlaban norit diskusija par neatkarīgas institūcijas — bērnu ombuda — izveidošanu. Tā nebūs valsts institūcija. Tomēr neatbildēts paliek jautājums: kā nodrošināt šīs institūcijas neatkarīgu darbību? Vai vispār iespējams izveidot pilnīgi neatkarīgu institūciju? Diezin vai.

Valsts Bērnu tiesību aizsardzības centrs izstrādā "Valsts programmu bērnu stāvokļa uzlabošanai", ko apstiprina MK. Lai gan 2001. gads jau ir krietni ieskrējies, šāda programma vēl nav apstiprināta.

Būtu ļoti labi, ja mēs negaidītu, kamēr pār galvu noplīkšķ kāda starptautiskas organizācijas pātaga, bet sarosītos darbam paši. Politiskā interese par bērnu tiesību aizsardzības jautājumiem diemžēl nav pietiekama. Šī tēma ir kā lauks, par kura uzrakšanu runā tikām, kamēr pienāk rudens, bet ķerties šim darbam klāt nevienam tā īsti negribas.

Marika Līdaka, "LV" nozares redaktore