Daba un jūra ir mūsu kopīgā bagātība

Vladimirs Makarovs, Latvijas vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs, un Henriks Žukausks, Lietuvas vides ministrs, — žurnālistiem Viļņā 14.martā

Foto: Jānis Ūdris, "LV" Latvijas vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Vladimirs Makarovs un Lietuvas vides ministrs Henriks Žukausks

Ļoti būtisks Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas valsts vizītes aspekts Lietuvā bija ekoloģiskās problēmas, kuras aktualizējusi nesenā avārija Lietuvas naftas eksporta iekārtā Būtiņģē. Ekoloģijas jautājumi tika skarti V.Vīķes–Freibergas sarunās ar Lietuvas prezidentu Valdu Adamku un premjerministru Rolandu Paksu.

Īpašā žurnālistu uzmanības lokā bija Latvijas vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Vladimira Makarova tikšanās ar Lietuvas vides ministru Henriku Žukausku un abu ministru preses konference Viļņā. Tās ieskaņā Henriks Žukausks pavēstīja:

— Abu valstu sadarbība vides aizsardzībā ir jautājums, kas bija steidzami jāapspriež. To noteica Būtiņģes naftas terminālā notikusī avārija. Divpusējās tikšanās laikā Lietuvas puse sniedza pašu būtiskāko informāciju par avārijas laikā notikušo. Informēja arī par līdzekļiem, kas lietoti avārijas seku likvidēšanai. Mēs pārrunājām turpmāko sadarbību avārijas seku likvidēšanā, kā arī pasākumus turpmāku avāriju iespējas novēršanai. Viens no galvenajiem secinājumiem: jāizstrādā kārtība, kā operatīvi koordinēt abu valstu sadarbību. Būtiņģes avārija parādīja, ka šī sadarbība ir nepietiekama. Tas radīja spriedzi, kas bija saistīta vispirms ar biežajiem robežas pārlidojumiem (kontrolējot situāciju jūrā) no abām valstīm. Mēs pārrunājām arī abu ministriju sadarbību laikā līdz 24. maijam, kad tiksies abu valstu delegācijas. Ir jau sākts darbs, lai sagatavotu parakstīšanai protokolu par informācijas apmaiņu starp Latviju un Lietuvu ekstremālās situācijās. Balstoties uz Būtiņģes avārijas pieredzi, tiks paplašināts protokolā skarto jautājumu loks, paredzot arī kopīgas darba grupas izveidošanu. Šajā grupā no katras valsts tiks iekļauti divi eksperti, kas nodrošinās sadarbības koordināciju ekstremālu situāciju laikā. Pārrunāta arī videi nodarīto zaudējumu kompensēšanas kārtība un metodika, kā aplēst videi nodarītos zaudējumus, kā arī kompensācijas mehānisma radīšana.

Pārrunāti arī citi būtiski abu valstu sadarbības jautājumi, īpaši videi bīstamo atkritumu pārstrādāšana un sadarbība šajā jomā.

Pēc tam žurnālistus uzrunāja Vladimirs Makarovs :

— Būtiņģes gadījums parādīja, ka sabiedrība prasa ātru un precīzu informāciju par notikušo. To nosaka arī Eiropas Savienības (ES) direktīva, kas pieprasa nodrošināt sabiedrībai informācijas pieejamību. Viens no mūsu diskusijas mērķiem bija panākt, lai turpmāk informācijas apmaiņa būtu savlaicīga, maksimāli precīza un abām pusēm pieejamā apjomā. Mēs to varēsim nodrošināt, maijā parakstot tehnisko protokolu par savstarpēju savlaicīgu informācijas apmaiņu, kas ir ļoti būtiski. No Būtiņģes gadījuma Lietuvas valdība ir izdarījusi noteiktus secinājumus. Jau ir gatavs ziņojums, kas mums tiks iesniegts gan lietuviešu, gan angļu valodā.

Ir skaidra apņemšanās, ka divas Lietuvas ministrijas — Vides ministrija un Satiksmes ministrija — pastiprinās tehniskās ekspluatācijas noteikumus Būtiņģes terminālā. Pirmkārt, tiks noteikts, ka nepieciešama pastāvīga meteoroloģiskā stacija termināla teritorijā, lai varētu kontrolēt reālo situāciju. Otrkārt, jāsamazina naftas pārkraušanas laikā pieļaujamais vēja stiprums un viļņu augstums. Jāpārskata, kādas tonnāžas kuģi drīkst pietauvoties pie Būtiņģes termināla. Jāpastiprina arī drošības pasākumi, lai avārijas gadījumā naftas izplūde jūrā tiktu minimalizēta līdz nullei. Es vairākkārt uzsvēru, ka abām pusēm jāpanāk tāda sadarbība, lai gan informācijas, gan kompensācijas saņemšana būtu pietiekami ātra un precīza.

Vladimirs Makarovs: —Pretējā gadījumā, kad konflikta situācija ieilgst, sabiedrība ir neizpratnē, un meklē savas atbildes. Bet šīs atbildes bieži vien ir neprecīzas, tas nav izdevīgi abām pusēm. Nākamais sarunu aplis bija šāds: ES patlaban strādā pie tā, lai upju baseinu apsaimniekošana notiktu visā upes tecējumā. Ir jāizstrādā kopējs projekts arī šādai sadarbībai. Latvijai tas ir ļoti būtiski, jo, piemēram, Lietuvā sākas upes, kas savienojoties veido Lielupi.

"Latvijas Vēstnesis": — Latvijas puse ir atkārtoti ierosinājusi Lietuvai noslēgt divus starpvalstu līgumus, kas saistīti ar dabas aizsardzību: Līgumu par ietekmes uz vidi novērtēšanu pārrobežu kontekstā un Sadarbības līgumu par jūras piesārņojuma ietekmes samazināšanu un kompensēšanu. Vai jūs, Makarova kungs, arī šoreiz atgādinājāt Latvijas puses priekšlikumu? Kāda, Žukauska kungs, ir Lietuvas puses pozīcija pēc Būtiņģes avārijas, kas vēlreiz apliecināja Latvijas priekšlikuma aktualitāti?

V. Makarovs: — Lietuvas puse ir gatava abus šos tematus pētīt un līdzdarboties abu līgumu projektu izstrādē. Jo IVN (ietekmes uz vidi novērtējuma — J.Ū. ) procedūra pārrobežu kontekstā mums būs nepieciešama gan Eiropas integrācijas sakarā, gan īstenojot kopējus projektus. Tas ir neizbēgami. Lietuvas puse šobrīd ir nogaidošās pozīcijās, vispirms jau par otro līgumu, ko jūs minējāt. Ir nepieciešami dziļāki pētījumi un izvērtējumi, kā to izdarīt. Taču ir gatavība pirmajam solim: lai šie abu valstu eksperti sadarbojas kritiskās situācijās. Lai nodrošinātu precīzu informācijas gaitu un precīzu metodiku. Lai pēc tam nav diskusijas. Tik tālu šī vēlme ir.

H. Žukausks: — Abas mūsu valstis atrodas kaimiņos pie Baltijas jūras, un mums ir ļoti būtiski sadarboties. Ir jāsadarbojas gan jūras vides aizsardzībā, gan arī bīstamo atkritumu pārstrādāšanā, gan citās jomās. Mēs darīsim visu, lai šī sadarbība būtu plānota, operatīva un efektīva.

— Jūs, Makarova kungs, minējāt kompensācijas mehānisma izstrādāšanu. Vai tas nozīmē, ka par šo avāriju Latvija nesaņems kompensāciju?

V. Makarovs: — Lietuvā ir aprēķināti zaudējumi, ko šī avārija nodarījusi videi. Tie ir 230 tūkstoši litu, un es uzdevu jautājumu, vai šajā summā ierēķināts arī zaudējums, kas nodarīts Latvijas florai un faunai. Jā. Tas nozīmē, ka kompensāciju Latvija saņems. Bet šādus zaudējumus nevar aprēķināt tik ātri, kā mēs vēlētos. Jo tikai tagad nafta nonāk Latvijas krastā. Katrā ziņā mēs ļoti rūpīgi uzskaitām gan nodarīto kaitējumu, gan visu, kas noticis Latvijas teritoriālajos ūdeņos. Mūsu vērtējums būs gatavs tad, kad beigsies naftas izskalošana. Taču mani satrauc tas, kā kompensāciju saņemšanu nodrošina starpvaldību līgumi un prakse. Mani interesē, lai kompensācijas saņemšana būtu ātra. Lai nav jāiziet garš birokrātiskais process. Lai šo procesu būtu iespējams veikt paātrināti. Lai gan attiecīgās Latvijas pašvaldības, gan fiziskās, gan juridiskās personas var saņemt precīzu ainu: kādi dati jāiesniedz, kāda ir zaudējumu aprēķināšanas metodika, un kā saņemama kompensācija. Mani interesē ātrums. Jo situācija, ka videi nodarīts kaitējums un kādam nabadzīgam pagastam jāmeklē līdzekļi, lai likvidētu zaudējumus un tikai pēc tam iespējams piedzīt kompensāciju, būtu netaisnīga. Tas Latvijai ir ļoti būtiski. Iedomājieties, ja šī izplūdusī nafta atnāk līdz Liepājai vai Pāvilostai, kuru pludmalēm 2001. gadā ir reāla iespēja iegūt zilo karogu, tīras pludmales apzīmējumu! Ja nu tur pēkšņi parādīsies naftas plankumi! Putni beigti, tūristi aizbrauc... Lūk, te jūs redzat reālo kaitējumu. Doma, kas reiz bija izteikta eventuālās ietekmes uz vidi novērtējumā, ka Latvija varētu būt tūrismam pievilcīgāka, jo tūristi brauks skatīties piesārņotos krastus, ir cinisms, ko nedrīkstam pieļaut.

"Latvijas Vēstnesis": — Jautājums Lietuvas vides ministram. Kāpēc, jūsuprāt, bija iespējama šāda avārija?

H. Žukausks: — Es domāju, nolaidība tika pieļauta jau naftas iekraušanas tehnoloģijā. Uz pludiņa, no kura tiek pārsūknēta nafta, nav pat meteoroloģisko iekārtu. Lēmumi tiek pieņemti, vadoties pēc krastā iegūtajiem meteoroloģiskajiem datiem. Taču krastā ir vieni meteoroloģiskie apstākļi, bet vairākus kilometrus no krasta jūrā — pavisam citi. Mēs taču zinām, ka Baltijas jūra ir ziemeļu jūra un meteoroloģiskie apstākļi šeit ir ļoti mainīgi. Būtiņģes speciālisti arī saka, ka iekārtu saturošās troses garantijas laiks bija beidzies.

"Latvijas Vēstnesis": — Tātad šo trosi jau laikus vajadzēja nomainīt?

H. Žukausks: — Jā. Arī tā nenoliedzami ir nolaidība. Nav arī labi, ka darbs tiek veikts uz kritiskās robežas, būtībā jau ekstremālos apstākļos. Pastāv uzskats, ka var strādāt, ja jūrā nav vētras. Taču, domāju, ir arī ļoti slikti, ja viņi strādā kritiskos laika apstākļos. Es saprotu, kad pienācis tankkuģis, viņus dzen laiks. Tomēr, manuprāt, pēc sarunas ar mums arī Būtiņģes saimniekiem nāksies izdarīt kādus secinājumus. Nauda ir nauda, bet jādomā arī par jūras tīrību.

"Latvijas Vēstnesis": — Kādas, Žukauska kungs, ir jūsu ministrijas attiecības ar "Mažeiķu naftu", Būtiņģes apsaimniekotājiem? Jūs gan esat vienai valstij piederīgi, taču viņi arī jūsu resoram rada lielas problēmas.

H. Žukausks: — Es uz šo problēmu raugos tikai no ekoloģiskā viedokļa. Varbūt mūsu saimnieciskās ministrijas uz to skatās citādi. Viņus interesē nauda, interesē pārsūknēt iespējami lielāku naftas daudzumu. Taču es uzskatu, ka pagaidām šī nozare Lietuvai nav īpaši izdevīga. Es arī domāju, ka laika gaitā, varbūt jau šogad, situācija Būtiņģē uzlabosies. Ka tiks sakārtota naftas pārsūknēšanas tehnoloģija un precīzi ievēroti tehniskie noteikumi.

"Latvijas Vēstnesis": — Šādas avārijas grauj Būtiņģes termināla un "Mažeiķu naftas" reputāciju iespējamo pasūtītāju acīs.

H. Žukausks: — Pareizi, tas grauj gan šī uzņēmuma reputāciju pasūtītāju acīs, gan arī kaitē Lietuvas valsts prestižam. Un viņiem par to nāksies padomāt. Nedrīkst strādāt tā, kā viņi strādāja kādreiz, kad viņiem visur bija zaļā gaisma. Kad arī likumi tika radīti vai, precīzāk sakot, pielāgoti viņu interesēm.

"Latvijas Vēstnesis": — Vai jūs domājat padomju okupācijas laika likumus?

H. Žukausks: — Nē, es domāju laiku, kad šī nozare tika privatizēta. Tad, cik es atceros, tika izdarīti apmēram astoņi likumu labojumi šīs nozares interesēs.

— Arī Lietuvas zaļie ir ļoti asi izteikušies pret Būtiņģes ekspluatēšanu.

H. Žukausks: — Es pat nevaru pateikt, kur zaļie ir "zaļāki ", Lietuvā vai Latvijā. Es domāju, viņiem ir savā ziņā taisnība. Varbūt viņu prasības ir maksimālas. Taču es piekrītu, ka Būtiņģes iekārta nedrīkst strādāt ekstremālos apstākļos. Un esmu pārliecināts, ka vienmēr jāstrādā ārkārtīgi uzmanīgi, lai nenodarītu kaitējumu dabai.

— Jūs spriedāt arī par sadarbību kopējo upju baseinu aprūpē.

H. Žukausks: — Jā, mēs izstudēsim šo jautājumu. Briselē mēs, Latvijas un Lietuvas pārstāvji, sēžam līdzās, un tas tikai lieku reizi apliecina, cik ciešai jābūt mūsu sadarbībai. Acīmredzot sadarbības jautājumu loks ir jāpaplašina. Es nedomāju, ka būtu vietā prātot, kurā sfērā sadarbība ir izdevīga un kurā nav. Mēs dzīvojam kaimiņos, un daba ir mūsu kopīgā bagātība. Līdzīgi ir arī ar šodien apspriesto sadarbību bīstamo atkritumu pārstrādāšanā. Kaisīt naudu vējā prot katrs. Bet mums jāsadarbojas kā taupīgiem un labiem kaimiņiem, ņemot vērā ekoloģijas intereses. Nebūtu jēgas mums Lietuvā būvēt tādus atkritumu pārstrādāšanas uzņēmumus, kas jau darbojas Latvijā, un otrādi — Latvijai nevajadzētu tērēt naudu darbiem, ko iespējams veikt Lietuvā.

— Mēs ļoti bieži atkārtojam vārdus "jādara kopā". Kā jūs izjūtat šo reālo sadarbību?

H. Žukausks: — Es ar Latvijas vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru iepazinos Briselē, un mums uzreiz radās ļoti labas attiecības. Es negribētu, lai mēs satiktos tikai kritiskās situācijās. Es domāju, mēs ar Makarova kungu tiksimies regulāri, risinot sadarbības jautājumus.

— Makarova kungs, vai jums , tiekoties ar savu Lietuvas kolēģi, radās pārliecība, ka šādas avārijas vairs nenotiks?

V. Makarovs: — Labs jautājums, paldies! Vai avārijas neatkārtosies? Ekspluatējot tautsaimniecības objektus, garantēt simtprocentīgu drošību, manuprāt, neņemsies neviens. Īpaši vēl tādā vietā kā Būtiņģe. Atklātā jūrā uzbūvējot šādu naftas terminālu, jārēķinās, ka avārijas gadījumā nafta paliek šeit pat Baltijas jūrā. Baltijas jūra ir slēgtā jūra. Un neviena no Baltijas jūras piekrastes valstīm nav pasargāta no šo atkritumu izskalošanas. Šobrīd es esmu pārliecināts, ka Lietuvas Vides ministrija ir apņēmusies sakārtot lietas tā, lai šo risku maksimāli samazinātu. Pastiprināt prasības, kādos apstākļos drīkst uzpildīt tankkuģus, lai avārijas iespējas samazinātu līdz nullei. Lietuvas Vides ministrija šoreiz bija daudz operatīvāka, daudz atklātāka pret Latvijas pusi nekā iepriekšējā gadījumā. Jo Latvijas puse informāciju saņēma pietiekami ātri. Es teikšu tā: es šobrīd esmu ārkārtīgi nogaidošs par iespējamo attīstību. Garantijas būs tad, ja paralēli šīm sarunām mums maijā izdosies panākt precīzu vienošanos par informācijas apmaiņu, sadarbību un kompensācijas mehānismu. Tas būs pamats, un, ja tas tiks panākts, es teikšu: jā, Lietuvas puse ir gatava darīt visu iespējamo. Šodien ir labā griba to sasniegt.

Jānis Ūdris, "LV" speciālkorespondents Valsts prezidentes vizītē Lietuvā