Gods ir strādāt savai tautai

Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume: — Saeimas svinīgajā sēdē

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Uzruna Latvijas Republikas proklamēšanas 83. gadadienai veltītajā Saeimas sēdē 2001. gada 18. novembrī

Ļoti cienījamā Valsts prezidentes kundze, godātais Ministru prezidenta kungs, godātie deputāti, ekselences, dāmas un kungi!

Ir pagājuši 83 gadi kopš dienas, kad Latvijas Tautas padome, kas apvienoja visas tā laika nozīmīgākās politiskās partijas, proklamēja brīvu, neatkarīgu un demokrātisku Latvijas valsti. Valsti, kuru nācās vēl izcīnīt niknās kaujās ar boļševikiem un vācu landesvēru. Valsti, kuru vajadzēja praktiski uzcelt bez iepriekšējas sagatavotības un pieredzes. Vērtējot Tautas padomes un Pagaidu valdības, kā arī Satversmes sapulces deputātu devumu savai tautai, precīzs šķiet vēsturnieka profesora Tenteļa atzinums: “Neapstrīdams varoņu laikmets ir mūsu valsts — Latvijas tapšanas un izveidošanas laiks. Neapšaubāmi varoņi bija tie vīri, kam netrūka drosmes un enerģijas valsts domu domāt un valsts darbu strādāt, pie tam tādā laikā un tādos apstākļos, kad nebija gandrīz nekādas izredzes uz labu izdošanos. Viņi nebaidījās likt savu dzīvību ķīlā. Kas viņus dzina uz to? Tanī laikā nebija ne mazākās izredzes uz materiālu labklājību, uz augstiem godiem un amatiem, uz pēcnācēju pateicību un slavu. Savas tautas un savas tēvu zemes mīlestība bija tas dzinulis, brīvs latvietis savā valstī bija tas mērķis, kas deva mūsu varoņiem spēku un izturību veikt to lielo un grūto darbu, ko viņi veikuši.”

18.novembris simbolizē atbrīvošanos no svešu varu virskundzības. Tas grozīja mūsu tautas dzīvi pašos pamatos. Līdz ar politisko neatkarību tas nesa demokrātiskās brīvības — vārda, preses un biedrošanās brīvību, sociālo taisnīgumu dažādiem mūsu zemes iedzīvotāju slāņiem, pozitīvu attieksmi un garantijas mazākumtautībām, atbrīvošanos no provinciālisma, pašapziņas celšanos, zinātnes, mākslas un kultūras uzplaukumu.

Diemžēl mūsu vēsturē bijis ne tikai varoņu laikmets vien. Jau Latvijas neatkarības pirmās desmitgades beigās sastopami visai skaudri politiskās dzīves vērtējumi, ko devuši ievērojami latviešu inteliģences pārstāvji, tostarp Kārlis Skalbe: “Cilvēks, kas mazliet aizkavējies, dzīvodams kādreizējā ideālisma ilūzijās, neiederas šai kraukļu ligzdā, kur katrs karo par lielāku kumosu, kur tikai rupja rijība redzama. Sabiedriskie ideāli liekas pilnīgi izzuduši.” Politiskā sadrumstalotība, nestabilitāte, pārmērīgs materiālisms līdzās globālās ekonomiskās krīzes ietekmei radīja psiholoģiskus priekšnosacījumus autoritāra režīma iedibināšanai, kas tā laika Eiropā gan nebija nekāds retums.

Šodien varam tikai izteikt pieņēmumus par to, kā turpmāk būtu varējusi attīstīties Latvijas valsts, ja šai attīstībai uz pusgadsimtu nebūtu pārvilkusi svītru divu lielvaru — nacionālsociālistiskās Vācijas un boļševistiskās Padomju Savienības — nodevīgā slepenā vienošanās 1939.gada 23.augustā.

Diemžēl skaitliski nelielām tautām ne vienmēr ir iespējas noteikt savu valstu likteni, lai gan šādas tiesības tām piešķir virkne starptautisku dokumentu. Agresīviem, totalitāriem režīmiem šādi dokumenti nav nekas vairāk par nenozīmīgu papīra gabaliņu — tas vēsturē ir pieredzēts ne reizi vien.

Vēsture ievirzījusies tā, ka Latvijas faktiskās neatkarības laiks joprojām ir īsāks par to laiku, kad mūsu valsts pastāvēja tikai “de iure”. No tā izriet apstāklis, ka tagad drošība ir mūsu politikas pirmā un galvenā prioritāte. Un savas valsts drošību mēs vispirmām kārtām saistām ar līdzdalību NATO un Eiropas Savienībā. Desmit gadu laikā atjaunotajā Latvijas valstī esam darījuši daudz un darām visu iespējamo, lai sasniegtu šos mērķus. Esam nodrošinājuši demokrātisku politisko attīstību, lielu uzmanību veltījuši sabiedrības integrācijas problēmu risināšanai, rūpējušies par to, lai panāktu valsts aizsardzības spēju nostiprināšanu un mūsu bruņoto spēku atbilstību NATO standartiem, vairākās sadaļās esam panākuši progresu sarunās ar Eiropas Komisiju. To visu mēs turpināsim darīt, par to liecina arī valdības iesniegtais un Saeimā konceptuāli atbalstītais nākamā gada valsts budžeta projekts.

Drošības situācija jaunajā gadsimtā ir mainījusies visā pasaulē. 11.septembra traģiskie notikumi Amerikā un teroristu uzsāktais bioloģiskais karš ir izaicinājums humānismam un visai demokrātiskajai pasaulei. Tā sekas pilnībā vēl ir grūti paredzēt. Tāpēc nepieciešama aktīva sadarbība starp tām valstīm, kuru politika balstās uz demokrātiskām vērtībām. Tādēļ varam tikai apsveikt atbildīgu amatpersonu paziņojumus, ka uzsāktā pretterorisma kampaņa neaizkavēs NATO paplašināšanās procesu. Mēs dziļi ticam ASV prezidenta Džordža Buša teiktajam, ka nebūs vairs jaltu un nebūs vairs minheņu. Mēs esam pateicīgi visiem tiem rietumvalstu politiķiem, kuri iestājas par Latvijas uzaicināšanu iestāties NATO jau nākamgad paredzētajā Prāgas sanāksmē. Mēs esam pārliecināti, ka, Krievijai sadarbojoties ar NATO, zudīs jebkāds pamats tās iepriekš izteiktajiem argumentiem, ka NATO paplašināšanās apdraudot Krievijas nacionālo drošību. Katras atsevišķas valsts drošība tikai vairos kopējo drošību gan Baltijas jūras reģionā, gan Eiropā, gan pasaulē kopumā.

Godātie deputāti! Šis ir laiks, kad jārunā par drošību arī citā aspektā. Cik drošs katrs mūsu valsts pilsonis var justies par sevi, saviem bērniem, savu ģimeni, cik droši var paļauties uz kompetentām valsts institūcijām un ticēt, ka tās darīs visu, lai aizsargātu viņa likumīgās intereses? Arvien biežāk saņemam informāciju par narkodīleru plaši izvērstajām aktivitātēm, kuru rezultātā jaunieši tiek padarīti par cilvēkiem bez nākotnes. Valstij ar tik mazu iedzīvotāju skaitu tā ir dziļa traģēdija ar tālejošām sekām, bet valstiskas atbildes, kā rīkoties un kas konkrēti tiek darīts, nav. Ik pa brīdim Latviju satricina ziņas par uzņēmēju un valsts amatpersonu slepkavībām. Tiesneša Laukrozes slepkavība ir bezprecedenta gadījums — visrupjākais noziedzīgās pasaules izaicinājums, kādu vien var iedomāties. Policisti atļaujas diskutēt ar deputātiem, bet noziedznieki joprojām ir brīvībā. Gaļas kontrabandas skandāls ar iespējamu valsts amatpersonu līdzdalību, kuru, cerams, noskaidros mūsu parlamentārās izmeklēšanas komisija, — šie un citi fakti rada vispārēju nedrošības gaisotni, negatīvi ietekmē iedzīvotāju noskaņojumu un grauj viņu ticību valsts varai kopumā.

Sava daļa atbildības par šo situāciju jāuzņemas arī mums, Saeimas deputātiem, — kaut vai par to, ka vairāku gadu garumā nav izdevies panākt, lai valdība izstrādātu un iesniegtu Saeimai jaunu kriminālprocesa likuma projektu. Savas darbības efektivitāti vajadzētu izvērtēt arī Nacionālās drošības komisijai — vismaz no ārpuses redzama vienīgi reakcija uz kārtējiem skandalozajiem gadījumiem, nevis mērķtiecīga darbība, lai šādus gadījumus novērstu.

Galvenais vērtētājs katra deputāta, frakcijas un komisijas darbam, protams, ir tauta. Jau pēc gada šai dienā uz svinīgo sēdi pulcēsies 8.Saeimas deputāti. Lai kas arī viņi būtu, lai kādas partijas pārstāvētu, ir skaidrs, ka visu problēmu ātru un radikālu risinājumu var gan ietvert vēlēšanu lozungos, bet panākt būtiskus uzlabojumus ir iespējams tikai ilgstošā, pacietīgā un neatlaidīgā darbā. Un tomēr pirms katrām vēlēšanām uzrodas jauni brīnumdari, un vienmēr ir daļa sabiedrības, kas viņiem notic. Arī tā ir demokrātiskā procesa iezīme, kas īpaši raksturīga posttotalitārai sabiedrībai, kurā pārmaiņu procesā neizbēgami rodas zaudētāji, kas visu problēmu risinājumu meklē ārpus sevis.

Vēl ir pāragri izvērtēt 7.Saeimas darbu kopumā, taču ekonomiskie rādītāji liecina, ka valsts atrodas uz pozitīvas attīstības ceļa. Izskatāmais budžeta projekts paredz ievērojamu līdzekļu pieaugumu tādām iedzīvotājiem svarīgām nozarēm kā izglītība un medicīna. Jādomā, ka Saeima pieņems grozījumus arī Pensiju likumā, likvidējot netaisnīgos ierobežojumus strādājošiem pensionāriem. Savukārt uzsāktais kurss uz pakāpenisku nodokļu samazināšanu līdztekus stingrākai cīņai ar nemaksātājiem, varētu uzlabot uzņēmējdarbības vidi un dot pozitīvus rezultātus nākotnē.

Taču vienlaikus ir skaidrs, ka visas problēmas mēs neatrisināsim. Mēs varam solīt katrs sev un saviem vēlētājiem tikai to, ka godprātīgi strādāsim, un pildīt šos solījumus, nodrošinot stabilu un prognozējamu valsts attīstību.

18.novembris ir diena, kad biežāk nekā citkārt akcentējam tās vērtības, kuras mūs saista ar Latvijas valsts pamatlicējiem. Viena no galvenajām šādām vērtībām ir mūsu valsts Satversme — tiesiskas un demokrātiskas valsts pamatlikums, ar kuru varam lepoties gluži tāpat kā amerikāņi lepojas ar savu pirms vairāk nekā 200 gadiem rakstīto konstitūciju. Apšaubāmi ir mēģinājumi uzspiest mūsu sabiedrībai citu pamatlikumu situācijā, kad Latvijas Satversme ietver sevī visus galvenos tiesiskas valsts principus un demokrātiskās vērtības un kalpo par vienu no valsts stabilitātes pamatelementiem. Mūsu tauta valsts pastāvēšanas pirmajos gadu desmitos prata savu Satversmi attīstīt un sargāt. Esmu pārliecināts — to pratīsim arī mēs.

Godātie deputāti! Latvijas valsts dibināšanas gadadiena ir lielākie svētki visai mūsu tautai. Un šim Saeimas sasaukumam tie ir ļoti zīmīgi — vēl paliek gandrīz gads, kura laikā varam paveikt daudz, ja domāsim nevis tikai par nākamajām vēlēšanām, bet gan par to, kas vajadzīgs Latvijai, latviešiem, visiem, kas dzīvo mūsu zemē, mīl to un strādā tās labā. Daudz lielāks gods ir strādāt savai tautai, nevis tikai partijai. Un, kaut arī šis darbs kļūst ar katru gadu smagāks, ticiet man — vēlētāji to pratīs novērtēt.

Dievs, svētī Latviju!

Saeimas svinīgajā sēdē: Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un Ministru prezidents Andris Bērziņš

Uzsaucot tostu Latvijai: dzejnieks Imants Ziedonis, Saeimas deputāts Guntars Krasts un Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga sarunā ar PBLA balvas laureātu Gunāru Meierovicu

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”