Paldies un gods savai tautai, zemei un valstij

Sestdien, 17.novembrī, Melngalvju namā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga pasniedza Triju Zvaigžņu ordeni cilvēkiem, kas savai valstij ir nesuši godu un slavu

Foto: Juris Krūmiņš — “Latvijas Vēstnesim”

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

— Triju Zvaigžņu ordeņa pasniegšanā

Runa Triju Zvaigžņu ordeņa pasniegšanā Rīgā, Melngalvju namā, 2001. gada 17. novembrī

Augsti godātais Ministru prezidenta kungs, augsti godātie Triju Zvaigžņu ordeņa domes locekļi, ekselences, dāmas un kungi, šodienas godājamie!

Ordeņa un goda zīmju pasniegšana ir neatkarīgas un suverēnas valsts privilēģija. Katrā zemē tā notiek savā tradicionālajā datumā, un mums par tādu ir kļuvusi diena pirms neatkarības svētkiem. Un arī otru reizi gadā pasniedzam ordeņus mūsu valsts neatkarības atjaunošanas svētku priekšvakarā pavasarī. Tā ir neatkarīgas, suverēnas valsts privilēģija — godāt tos savas valsts locekļus, zemes iedzīvotājus, kas savai valstij ir nesuši godu un slavu. Tas nav līdzīgi kā savas apspiestības gados, kad kāds priekšzīmīgi izkalpojās svešai varai, iespējams, uz savu māsu un brāļu rēķina. Nu jau desmit gadus kalpojam savu māsu, brāļu, ģimenes, tautas, savas valsts godam.

Latvieši dažkārt šaubās — vai gods ir laba lieta, vai tas nav kaut kas tāds, par ko jākaunas, vai tā nav vairāk godkārība, sak, kāds kaut kur priekšā “izbīdījies”, ar ko tad viņš labāks par mani, viņš jau tikai izrādās. Ir tā, ka neesam jau visi vienādi, katram no mums ir savi talanti, savi dotumi, un valstij ir ļoti vajadzīgi arī šādi izcili darbi un talanti. Mums nepietiek tikai ar parasto, mums nepieciešams arī neparastais, izcilais. Nevar valsts tēlu veidot tikai ar ārvalstu laikrakstos ievietotu apmaksātu reklāmu vai kāda viena institūta palīdzību. Latvijas tēlu pasaulē veido ikkatrs latvietis, ikkatrs Latvijas iedzīvotājs, un, ja kāds no viņiem pastrādā kādu kauna darbu, tad visai tautai ir jākaunas, bet, ja kāds ir paveicis ko ievērojamu, tad padarītā mirdzums atspīd uz mums visiem, un šie panākumi kopumā atspoguļo mūsu valsts tēlu.

Man šķiet, ka mums vajadzētu bez valsts vienīgā — Triju Zvaigžņu ordeņa — iedibināt vēl citus ordeņus un godazīmes, bet kamēr mums tāds ir viens, tas ir īpaši vērtīgs. Ikkatrs, kas to izpelnījies, ir to ieguvis, pateicoties saviem laikabiedriem un līdziniekiem, kas pamanījuši un novērtējuši šo devumu. Katrs no apbalvotajiem ir svērts, mērīts un izvērtēts Triju Zvaigžņu ordeņa domē, un varu apliecināt, ka tie, kas ir saņēmuši Triju Zvaigžņu ordeni, ir godam to pelnījuši. Protams, var jau būt, ka ne visi, kas būtu to pelnījuši, šeit šodien sēž zālē, — ceru, ka tā tas nav, jo ko tad mēs darīsim nākamgad un citus gadus, ja šogad jau visi izcilnieki būtu apbalvoti.

Visi šodien apbalvotie ir nopelnījuši šo ordeni katrs savā veidā — tik dažādā, cik dažādas ir viņu personības un mūža gaitas. Visi viņi mums ir vajadzīgi, par viņiem varam būt lepni.

Pasniedzot šo Triju Zvaigžņu ordeni šovakar Triju Zvaigžņu domes un valsts vārdā, mēs pasakām paldies par to, ko jūs esat savai valstij darījuši. Tas ir paldies no valsts, gods no valsts, kam nenāk līdzi naudas prēmijas, brīvbiļete tramvajā vai brīvas vietas pirmajās rindās. Senāk teica — ne kauna, ne goda. Šodien gods ir sabiedriska vērtība. Tajā valstī, kurā vairs nav ne kauna, ne goda, beidzas civilizēta sabiedrība. Goda izjūta katram nāk, ar pilnu apziņu un sirdsdegsmi darot to, ko viņam dzīvē lemts darīt savu spēju robežās. Vēlos pateikties viņiem par šo godu, par to, ko viņi tautai ir devuši ar to. Vēlos pateikties arī viņu ģimenes locekļiem, darba biedriem vai komandai, kas ir palīdzējuši kļūt par to, kas viņi ir šodien. Paldies jums Triju Zvaigžņu ordeņa domes un valsts vārdā!