Ar enerģijas un domas spēku Latvijas labā

Latvijas elektroenerģētiķu organizācijai apritējuši 80

1. Aizsākumi — Rietumeiropā

19. gadsimta otrajā pusē elektrotehnika kā zinātne bija pavirzījusies tik tālu, ka tās pētījumi un izstrādnes no zinātnieku kabinetiem pamazām pārvietojās uz ražošanu. Tika konstruēti pirmie elektroģeneratori, 1891. gadā ieviesta trīsfāžu maiņstrāvas elektropārvade; apgaismē gāzgaismekļu vietā sāka lietot loka lampas un kopš 1889. gada arī Edisona kvēlspuldzes. Sākās neapturams elektrības uzvaras gājiens, ko noteica elektroenerģijas lielās priekšrocības salīdzinājumā ar citiem enerģijas veidiem, proti: viegla dalāmība vajadzīgajās daļās, ērta pārvade ievērojamos attālumos, ērta pārveidošana citos enerģijas veidos un lielāks lietošanas drošums salīdzinājumā ar gāzapgaismes iekārtām.

Lai sekmīgāk attīstītu jauno zinātnes un tehnikas nozari un spētu konkurēt ar gāzes un tvaika ražotājiem, zinātnieki un pirmie ražošanas speciālisti, kas darbojās elektrotehnikas jomā, apvienojās profesionālajās biedrībās. Viena no vecākajām ir Lielbritānijas Elektrotehnikas inženieru profesionālā apvienība (The Institution of Electrical Engineers — IEE), kas dibināta 1871. gadā un ir lielākā šāda veida savienība Eiropā ar pārstāvniecībām daudzās pasaules valstīs. Tās uzmanības lokā ir elektroietaišu projektēšana, ekspluatācija, elektrotehnikas zinātnes nozare, profesionālā izglītība, elektroiekārtu ražošana un darba organizācija. Tagad IEE autoritāte ir ļoti liela: gadā tā rīko ap 1000 sanāksmju un ap 100 konferenču par visdažādākajiem elektrotehnikas un enerģētikas jautājumiem, izdodot mēnešlaikrakstu “IEE News” un tehnisko žurnālu “IEE Review”. IEE datorizētajā datu bankā ir ap 3,5 miljoni ierakstu.

Līdzīgas elektrotehniķu profesionālās biedrības (apvienības, savienības) ir visās industriāli attīstītajās pasaules valstīs.

2. Elektrotehnika Latvijā

Latvijā elektroenerģiju sāka lietot tajā pašā laikā, kad Rietumeiropā. Ir ziņas, ka jau 1876. gadā Rozenkranca metālapstrādes fabrikā lietota elektroapgaisme. 1879. gada 7. jūnijā Pārdaugavā, Kalnciema ielā, atklāja Švarca koncertdārza un ēkas apgaismošanai ierīkoto vietējo elektrostaciju, kas sastāvēja no lokomobiles, dinamomašīnas un akumulatoru baterijas. 1886./1887. mācību gadā Rīgas Politehnikumā (tagadējā Rīgas Tehniskajā universitātē) docents Engelberts Arnolds pirmoreiz Latvijā sāka lasīt elektrotehnikas kursu.

To ar 1892. gadu sadalīja divās daļās, no kurām pirmo lasīja docents Ričards Hennigs, bet otro — praktisko elektrotehniku — Nikolajs Ozmidovs. Lai gan elektrotehnikas zināšanas apguvušie Rīgas Politehnikuma absolventi 19. gadsimta pēdējā gadu desmitā uzbūvēja desmitiem nelielu māju un fabriku elektrostaciju, 1899. gadā Liepājā tika iedarbināta 570 kW jaudas elektrostacija, 1905. gada 14. maijā Andrejsalā sāka darboties tiem laikiem liela 1760 kW Rīgas pilsētas elektrostacija, fabrika “Union” (vēlākā VEF) ražoja Baltijā plašāko elektroiekārtu klāstu, Latvija līdzās Maskavai un Pēterburgai ieņēma Krievijā vadošu vietu elektroenerģētikā, tomēr līdz Pirmajam pasaules karam elektrotehniķu profesionālā organizācija Latvijā netika izveidota.

3. Top pirmā Latvijas Elektrotehniskā biedrība

Tas bija laiks, kad ar 1920. gada 11. augustā noslēgto miera līgumu starp jauno Latvijas valsti un Padomju Krieviju bija beigušās Brīvības cīņas un varēja sākties Pirmajā pasaules karā stipri cietušās Latvijas tautsaimniecības atjaunošana. Kara laikā uz Krieviju evakuēja daudzus elektrostaciju agregātus un būtībā visu elektrotehnisko rūpniecību. Piemēram, 1915. gadā no Rīgas termoelektrostacijas izveda 1700 kW turboģeneratoru, bet no “Uniona” — 1470 vagonu dažādu iekārtu, kas vairs neatgriezās Latvijā un uz kā bāzes vēlāk izveidoja Harkovas elektrotehnisko rūpnīcu. Salīdzinājumā ar 1914. gadu Rīgā elektroenerģijas ražošana bija samazinājusies 3 reizes. Taču bija radīta sava neatkarīga valsts, kuras tautsaimniecība bija jāatjauno un jāpilnveido. No bēgļu gaitām Latvijā atgriezās Rīgas Politehnikumu un Rīgas Politehnisko institūtu (tā Rīgas Politehnikumu pārdēvēja 1896. gadā) absolvējušie elektroinženieri un citi elektrotehnikas speciālisti.

1921. gadā izveidojās elektrospeciālistu iniciatīvas grupa, kas ierosināja dibināt Latvijas Elektrotehnisko biedrību (LEB). Tika izstrādāti biedrības statūti, kurus no sastādītāju puses parakstīja elektroinženieri Jānis Lamsters, Kārlis Tormans un Vilis Doniņš. Par LEB dzimšanas dienu tiek uzlūkots 1921. gada 9. septembris, kad biedrība pēc kancelejas nodokļa (5 rbļ.) un zīmoga nodokļa (10 rbļ.) nomaksas tika iekļauta biedrību reģistrā.

Par savas darbības mērķi biedrība atzina:

· apvienot Latvijas elektroinženierus un tehniķus;

· apgaismot zinātniskus un praktiskus tehnikas jautājumus;

· sekmēt biedrības dalībnieku profesionālo interešu aizstāvēšanu un ētiskā līmeņa celšanu.

Pirmspadomju gados LEB veica raženu darbu pirmās brīvvalsts elektroenerģētikas attīstībā un nostiprināšanā. Tā 1925. gadā piedalījās Nacionālo spēku komitejas dibināšanā, kas 1927. gada pavasarī apsprieda un pieņēma LEB biedra Oto Leimaņa sastādīto programmu par Latvijas elektrifikācijas pamatu izstrādi. Apjomīgo darbu, kas ietvēra esošā stāvokļa vispusīgu analīzi un prognozes elektrifikācijas attīstībai Latvijā laikā no 1935. līdz 1950. gadam, pabeidza un grāmatā “Latvijas Elektrifikācijas pamati” publicēja 1931. gadā. Grāmatas kopsavilkumā bija formulēti principi, pēc kuriem jāattīstās Latvijas elektroenerģētikai. Dažus no tiem nedrīkstētu aizmirst arī šodien:

· enerģijas ražošana un sadalīšana jāveido pēc vienota iepriekš izstrādāta plāna. Elektrība ir monopolprece, kuras ražošanai un pārvadīšanai jānotiek valsts uzraudzībā;

· elektroenerģijas ražošana jābāzē uz ūdens spēku, jo tas ir vietējais enerģijas avots, kura darbspēja ar laiku nemazinās. Vispirms hidroelektrostacijas izbūvējamas uz Daugavas krācēm Doles—Ķeguma rajonā, pēc tam pakāpeniski izmantojami valsts vidienē atrodošies Daugavas ūdens spēki;

· kā elektroenerģijas ieguves palīgavoti paredzamas termiskās centrāles;

· enerģijas sadalīšanai un centrāļu savstarpējai saistīšanai valstī pakāpeniski izbūvējams viens kopējs tālvadu tīkls;

· vietējam lauku augstsprieguma tīklam jāizmanto 20 kV spriegums;

· kur iespējams enerģiju saimnieciskāk piegādāt no tālvadu tīkla, mazo termisko centrāļu darbība pakāpeniski izbeidzama.

Trīsdesmito gadu beigās LEB darbojās ap 100 biedru (valdes priekšsēdētājs inž. E. Cebers, sekretārs J. Amats, kasieris A. Kreilis). Daudzi no LEB biedriem piedalījās “Latvijas Elektrifikācijas pamatos” formulēto uzdevumu īstenošanā. Aktīvi biedrībā darbojās Latvijas Universitātes profesori Kārlis Tormans un Kārlis Rezevskis, kā arī vēlākais RTU docētājs Romāns Zēbergs. Šogad uz aizvadītajiem 90 dzīves gadiem atskatās toreizējais LEB biedrs, Latvijas Universitātes privātdocents, Enerģijas apgādes katedras vadītājs (līdz 1944. g.) un tagadējais Stokholmas Karaliskās tehniskās augstskolas profesors Jānis Bubenko. Trīsdesmitajos gados LEB biedri K. Neretnieks, F. Kroģeris un O. Šutka, piedaloties Latvijas Universitātes valodniekam profesoram J. Endzelīnam, sastādīja “Vāciski — latvisko elektrotehnisko vārdnīcu”, ko 1939. gadā izdeva A. Gulbja grāmatu apgādniecība Rīgā.

1940. gadā, Latvijai zaudējot neatkarību, LEB tāpat kā citas sabiedriskās organizācijas slēdza. Padomju varas gados agrāko neatkarīgo profesionālo biedrību vietā pēc ražošanas nozaru principa tika izveidotas zinātniski tehniskās biedrības (ZTB), kas darbojās arodbiedrību vadībā. Tās apvienoja attiecīgajā nozarē strādājošos zinātniekus, inženiertehniskos darbiniekus un ražošanas novatorus. Šo biedrību mērķis bija veicināt kompartijas un padomju valdības lēmumos noteikto ekonomisko un zinātniski tehnisko programmu izpildi. 1954. gadā nodibināja Enerģētikas un elektrotehniskās rūpniecības republikānisko ZTB, kurā 1984. gada sākumā bija reģistrēti 5800 individuālie un 52 kolektīvie biedri.

4. Trešās atmodas vilnī

Ar 1988. gadu tika apzinātas Latvijas pirmās brīvvalsts laikā pastāvējušās, bet okupācijas gados noklusētās profesionālās apvienības. Sarosījās ārsti, juristi, un sarosījās ... arī enerģētiķi. Daudzus neapmierināja līdzšinējā ZTB, jo tā personificēja gan atkarību no Maskavas, gan visu to, ko tajā laikā sauca par stagnāciju. “Latvenergo” elektroinženieru Zigrīda Bērziņa un Alfrēda Stūrmaņa vadībā izveidojās iniciatīvas grupa, kas izstrādāja “Latvijas Elektriķu biedrības” statūtu projektu (publicēts laikraksta “Energoceltnieks” 1989. gada 7. aprīļa numurā). Lai paplašinātu iecerētās biedrības atbalstītāju loku, nākamajās statūtu redakcijās nosaukums “Latvijas Elektriķu biedrība” tika aizstāts ar aptverošāku — “Latvijas Enerģētiķu savienība” (LES). Un tā pienāca 1989. gada 27. maijs — LES dibināšanas diena. Uz dibināšanas konferenci savus delegātus sūtīja ap pusotra tūkstoša jaunās sabiedriskās organizācijas atbalstītāju no visiem Latvijas novadiem. Konferencē piedalījās arī viesi no Lietuvas un Igaunijas; laba vēlējumus jaunajai organizācijai pauda toreizējais “Latvenergo” ģenerāldirektors Andris Zariņš. Debatēs uzstājās 23 konferences delegāti, un katrs ieskicēja kādu virzienu, kurā LES būtu jādarbojas. Tā lielā pacilātībā paralēli ZTB tika radīta jauna profesionāla sabiedriska organizācija ar 354 fiziskajiem biedriem, kam uz kopēju interešu pamata bija jāapvieno republikas enerģētiķi un jāveicina Latvijas enerģētikas attīstība. Par LES prezidentu tika ievēlēts viens no vadošajiem Latvenergo inženieriem — Zigrīds Bērziņš. Taču toreiz vēl netika formulēts, ka LES būtu 1921. gadā dibinātās LEB tiesību pārmantotāja.

LES savas pastāvēšanas četros gados dibināja kontaktus ar ārzemju latviešu izcelsmes enerģētiķiem, 1991. gadā piedalījās Latvijas enerģētikas attīstības koncepcijas izstrādē, organizēja seminārus un konferences par visu veidu mazo elektrostaciju atjaunošanu un būvi, izveidoja Enerģētikas terminoloģijas komisiju, kas līdz 1992. gadam izstrādāja Krievu—latviešu enerģētikas terminu vārdnīcu ar 17600 enerģētikai aktuāliem terminiem, kā arī veica daudzus citus pasākumus.

5. Paralēlisms jālikvidē

1990. gada 4. maijā tika atjaunota Latvijas Republikas neatkarība, kas izraisīja pārmaiņas arī līdzšinējā Enerģētikas un elektrotehniskās rūpniecības republikāniskajā ZTB. 1990. gada 21. jūnijā notikušajā ZTB kongresā tā sevi reorganizēja par “Latvijas Enerģētiķu un elektrotehniķu zinātniski tehnisko biedrību” (LEZTB). Saskaņā ar statūtiem tā bija kļuvusi par “profesionālu ārpusresoru sabiedrisku organizāciju, kas darbojas uz demokrātiskiem pārvaldes principiem, atklātumu un biedrības locekļu iniciatīvu”. Statūtos formulētie mērķi, uzdevumi un darbības virzieni lielā mēra sakrita ar LES mērķiem un uzdevumiem. Bija izveidojusies paradoksāla situācija: vienā tautsaimniecības nozarē — enerģētikā — paralēli darbojās divas profesionālās sabiedriskās organizācijas, un lielākā daļa sabiedriski aktīvo enerģētiķu vienlaikus bija abu organizāciju biedri. Piemēram, LES Enerģētikas terminoloģijas komisijā aktīvi darbojās LEZTB valdes priekšsēdētājs Ilgvars Staltmanis, un šīs komisijas izstrādātās Krievu—latviešu enerģētikas terminu vārdnīcas izdošanu finansiāli atbalstīja LEZTB. Šāds stāvoklis ilgstoši nebija pieļaujams, jo:

· neatkarīgās Latvijas enerģētikai, tātad arī to pārstāvošajām sabiedriskajām organizācijām, bija risināmas tādas problēmas (tehnisko noteikumu izstrāde un ieviešana, profesionālās terminoloģijas izveide, speciālistu profesionālās kvalifikācijas novērtēšana u.tml.), kur nav pieļaujama divu organizāciju nekoordinēta darbība;

· radās sarežģījumi, kontaktējoties ar citu valstu līdzīgām organizācijām, jo tām bija grūti izprast funkciju sadalījumu starp LES un LEZTB;

· rūpnieciskās un lauksaimnieciskās ražošanas vispārējā sabrukuma apstākļos tika sašaurinātas vai pat pilnīgi slēgtas enerģētiķu nodaļas rūpnīcās, lauku saimniecībās un projektēšanas institūtos, kas izraisīja individuālo un kolektīvo biedru skaita samazināšanos abās organizācijās.

Aktuāls kļuva jautājums par abu organizāciju apvienošanu, un tāpēc 1993. gada pavasarī no abu biedrību pārstāvjiem izveidoja darba grupa, kurai bija jāvienojas par apvienošanās principiem, kā arī jāizstrādā prognozējamās apvienotās biedrības statūtu projekts.

1993. gada 1. oktobrī sanāca apvienošanās konference, kurā no katras biedrības bija uzaicināti 50 delegāti. Apspriežot statūtus, lielākās debates izraisījās par to, kā saukt apvienoto biedrību. Viena daļa — galvenokārt Latvijas Zinātņu akadēmijas un augstskolu delegāti — aizstāvēja viedokli, ka biedrība tāpat kā līdz 1940. gadam jāsauc pēc profesionālā principa, proti, par Latvijas elektrotehniķu (jeb elektriķu) biedrību. Šī viedokļa pārstāvju arguments bija tāds, ka elektrotehnika ir zinātnes un tehnikas nozare, kurā speciālisti iegūst izglītību un diplomā fiksētu (elektromontiera, elektrotehniķa vai elektroinženiera) kvalifikāciju, un tātad veido vienotu viena virziena profesionāļu kopu. Latvijas energosistēmā strādājošie delegāti savukārt ierosināja biedrību saukt pēc pārstāvamās tautsaimniecības nozares — enerģētikas, t.i., pēc ražošanas principa par Enerģētiķu biedrību. Savu viedokli viņi argumentēja ar to, ka:

· elektrotehnika kā zinātne veido teorētisko bāzi ne tikai elektroenerģētikai, bet arī radiotehnikai, sakaru tehnikai un skaitļošanas tehnikai;

· energosistēmā visu līmeņu elektriķi ikdienā strādā kopā ar citu virzienu speciālistiem, piemēram, hidrotehniķiem, mehāniķiem, siltumtehniķiem u.tml., kuriem arī nedrīkstētu liegt kļūt par veidojamās biedrības biedriem.

Beidzot delegāti vienojās topošo biedrību saukt par “Latvijas Elektroenerģētiķu biedrību” (LEB).

Statūtos tika fiksēts, ka LEB ir profesionāla sabiedriska organizācija, kas pārņem LES un LEZTB funkcijas, saistības, līdzekļus un īpašumus, kā arī ir 1921. gada 9. septembrī dibinātās “Latvijas Elektrotehniskās biedrības” tradīciju turpinātāja. Konference par LEB priekšsēdētāju ievēlēja toreizējo “Latvenergo” prezidentu Gunāru Koemecu, bet par vietniekiem — inženierzinātņu doktorus Ilgvaru Staltmani un Kārli Briņķi.

6. Elektroenerģētiķu biedrība mūsdienās

Kopš LEB atjaunošanas 1993. gadā ir pagājuši vairāk nekā septiņi gadi, un vēsturiskās gadskārtas reizē biedrība var atskatīties uz paveikto. Ir notikusi LEB 2. konference 1996. gada 18. oktobrī un 3. konference 2000. gada 25. februārī. Tagad LEB ir profesionāla bezpeļņas sabiedriska organizācija, kuru vada prezidents Dr.sc.ing. Vilnis Krēsliņš un valde 14 cilvēku sastāvā. Valdes darbu savukārt organizē un vada priekšsēdētājs Gunārs Jemeļjanovs kopā ar savu vietnieku Dr.sc.ing. Kārli Briņķi un zinātnisko sekretāru Māri Arvīdu Gērki. Biedrības praktisko darbību organizē 11 pastāvīgās komisijas un 23 teritoriālās kopas ar 450 fiziskajiem biedriem un 8 juridiskajiem biedriem.

Aizvadītajā periodā LEB darbība ir bijusi visai daudzpusīga un risinājusies dažādās jomās un veidos.

1. Enerģētikas likumdošanā ir rediģēti un recenzēti dažādi likumprojekti. Piemēram, kopš 1994. gada ir vērtētas un papildinātas vairākas Enerģētikas likuma redakcijas. Ar valdes locekļu K. Briņķa un Z. Krišāna parakstītu vēstuli LEB valde 1999. gada 3. martā vērsās Saeimā par mazo elektrostaciju pārmērīgās subsidēšanas bīstamajām sekām. Par šo pašu jautājumu LEB 2000. gada 6. oktobrī organizēja konferenci “Mazo elektrostaciju subsidēšana”, kurā tika pieņemta attiecīga rezolūcija. Biedrība ir līdzi darbojusies vairāku svarīgu dokumentu izstrādē, piemēram, “Par Latvijas valdības politiku enerģētikā”, kas tika akceptēta Ministru kabineta 1999. gada 30. novembra sēdē. 2001. gada augustā Ekonomikas ministrijai pēc tās pieprasījuma tika sniegts LEB atzinums Ministru kabineta noteikumu projektam reģeneratīvo elektrostaciju jautājumā. LEB valdes locekļi K. Timmermanis, I. Staltmanis un A. Grundulis 1999. un 2000. gadā daudzkārt kā eksperti piedalījušies Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sēdēs.

2. Enerģētikas vēsturē LEB pastāvīgā Enerģētikas vēstures komisija (vadītājs līdz 2001. g. 1. maijam profesors, Dr.sc.ing. Ilgvars Staltmanis) ir veikusi plašus un nopietnus Latvijas energosistēmas vēstures pētījumus. Kopā ar Latvijas Elektroenerģētikas vēstures muzeju ik gadu organizēta konference, un pētījumu rezultāti apkopoti virknē grāmatu un rakstu krājumu.

3. Enerģētikas terminoloģijā LEB pastāvīgā Enerģētikas terminoloģijas komisija (vadītājs RTU docents, Dr.sc.ing. Kārlis Timmermanis) pēc “Latvenergo” pasūtījuma ir izstrādājusi vairākas enerģētikas terminoloģijas vārdnīcas: “Krievu—latviešu enerģētikas terminu vārdnīcu” (207 lpp., 1992. g.); “Angļu—latviešu enerģētikas un elektrotehnikas vārdnīcu” (143 lpp., 1995. g.); “Latviešu—angļu enerģētikas un elektrotehnikas vārdnīcu” (201 lpp., 1997. g.); “Elektroenerģētikas pamatterminu skaidrojošo vārdnīcu ar terminu ekvivalentiem angļu, krievu un vācu valodā, 1. daļa” (343 lpp., 1997. g.); “Elektroenerģētikas pamatterminu skaidrojošo vārdnīcu ar terminu ekvivalentiem angļu, krievu un vācu valodā, 2. daļa” (463 lpp. 1999. g.); “Vācu—latviešu enerģētikas un elektrotehnikas vārdnīcu (19800 terminu, atrodas izdošanas stadijā)”; Latviešu—vācu enerģētikas un elektrotehnikas vārdnīcu (19700 terminu, atrodas izdošanas stadijā)”. Veikti arī vairāki citi terminoloģiskie pētījumi saistībā ar Starptautisko terminoloģijas standartu adaptāciju. Īstenots vairāku Ekonomikas ministrijas izstrādāto likumprojektu (Enerģētikas likums u.c.), normatīvo aktu (Tīklu kodekss u.c.) terminoloģiskais nodrošinājums un bieži — arī terminoloģiskā rediģēšana. Piemeklēti vai no jauna veidoti un ar vienoto enerģētikas terminu sistēmu saskaņoti termini vairākiem “Latvenergo” izstrādātajiem normatīvajiem materiāliem (Elektrostaciju, tīklu un lietotāju elektroietaišu tehniskā ekspluatācija; Drošības prasības, veicot darbus elektroietaisēs; Elektrostaciju ūdenssaimniecības objektu, hidrotehnisko būvju un hidromehānisko iekārtu ekspluatācijas drošības tehnikas noteikumi u.c.).

4. Elektroenerģētiķu sertifikācijā Eiropas Savienības standarts EN 45013 “Profesionālās sertifikācijas institūciju vispārējie kritēriji”, ko 1994. gadā adaptēja Latvijā, nosaka vienotu kārtību, kādā jāveic personāla profesionālās kvalifikācijas novērtējums, t.i., sertifikācija. Elektriķiem personāla sertifikācijas pakalpojumu 1996. gadā nolēma piedāvāt arī LEB. Šajā nolūkā 1997. gadā tika izveidots un darbību uzsāka LEB Sertifikācijas birojs Dr.sc.ing. Rolanda Arāja vadībā (kopš 2000. gada biroju vada RTU profesors, Dr.habil.sc.ing. Jānis Dirba). Bez juridiskajām formalitātēm bija jāatrisina daudzi jautājumi pēc būtības: sertifikācijas saistība ar iepriekš iegūto izglītību un darba pieredzi; optimālais sertifikācijas virzienu un jomu skaits; kvalifikācijas prasības un programmas katram sertifikācijas virzienam, darbības jomai un kvalifikācijas līmenim u.tml. Pašreiz sertifikācija notiek 25 virzienos (apakšstacijas, elektrolīnijas, relejaizsardzība, ēku elektroinstalācija u.tml.), 6 jomās (projektēšana, ierīkošana un remonts, ekspluatācija, mērīšana un pārbaude, darbu vadība un uzraudzība, ekspertīze) un trijos (elektroinženiera, elektrotehniķa, elektromontiera) kvalifikācijas līmeņos. Sertifikanta (sertifikāta pretendenta) zināšanu un prasmju pārbaudei atbilstoši sertifikācijas virzieniem un jomām izveidotas 12 komisijas. Līdz 2001. gada 1. augustam sertifikātus bija ieguvuši 467 elektrospeciālisti. Pēc LEB ierosinājuma ar 2001. gada 7. jūlijā pieņemto likumu “Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu” visas elektrotehniskās profesijas ir iekļautas reglamentēto profesiju skaitā.

5. Izglītības un zinātniskās darbības stimulēšanā LEB rīcības līdzekļus veido biedru naudas un atskaitījumi no līgumdarbiem. Liela daļa no šiem līdzekļiem tiek izlietota elektrotehnisko specialitāšu studentu labāko darbu prēmēšanai, kā arī LEB biedru komandēšanai uz ārzemēs notiekošajām zinātniskajām konferencēm vai zinātniski tehnisku konferenču, izstāžu un citu pasākumu organizēšanai tepat Latvijā. Piemēram, 1999. gada 29. janvārī LEB Reiterna namā organizēja konferenci “”Latvenergo” privatizācijas tiesiskie aspekti,” 2000. gada 6. oktobrī Melngalvju namā — konferenci “Mazo elektrostaciju subsidēšana”. Jau par tradīciju kļuvis LEB, Latvijas Izglītības fonda un “Latvenergo” kopīgi organizētais konkurss par elektrotehnisko mācību iestāžu labākajiem kursa darbiem, bakalaura darbiem, inženierprojektiem, maģistra darbiem un studentu zinātniskajiem darbiem. Tā 2001. gadā no kopīgā 2655 latu lielā prēmiju fonda tika prēmēti 38 konkursa dalībnieki. Vairākiem studentiem tiek piešķirtas arī studiju veicināšanas stipendijas.

6. Starporganizāciju sadarbībā LEB pašreiz ir pārstāvēta Pasaules enerģētikas padomes Latvijas Nacionālajā komitejā, Latvijas Nacionālajā enerģētikas konfederācijā, Ekonomikas ministrijas Enerģētikas nozares ekspertu padomē, Latvijas Elektrotehnikas komisijā u.c. Darbojoties šajās organizācijās, tiek iegūta un nodota informācija par aktuāliem enerģētikas jautājumiem. Balstoties uz Lietuvas, Latvijas un Igaunijas valdību 2001. gada 9. jūlijā parakstīto rezolūciju par Baltijas valstu enerģētikas nozaru sadarbību un kopēja enerģijas tirgus izveidi, tā paša gada 18. jūlijā LEB prezidents V. Krēsliņš ar Lietuvas Nacionālās enerģētikas asociācijas prezidentu R. Rukšenu parakstīja memorandu par turpmāko abu sabiedrisko organizāciju sadarbību un Baltijas Enerģētiķu asociācijas izveides mērķtiecību. Biedrībai ir kontakti arī ar Pasaules brīvo latviešu apvienības Latviešu inženieru apvienību (PBLA LIA). Ar tās prezidentu Andri A. Paleju LEB vadība un dažu juridisko biedru pārstāvji tikās un par turpmāko sadarbību vienojās 2001. gada 22. augustā. LEB ir iespēja ietekmēt arī jaunās elektroenerģētiķu maiņas profesionālās sagatavošanas procesu, jo tās pārstāvji ir gan RTU Enerģētikas un elektrotehnikas fakultātes Profesionālās kvalifikācijas komisijā, kas vērtē topošo inženieru izstrādātos projektus, gan šīs pašas fakultātes Profesoru un asociēto profesoru amata pretendentu zinātniskās un pedagoģiskās kvalifikācijas vērtēšanas komisijā.

Jubilejas reizēs pieņemts izteikt arī nākotnes vēlējumus. Latvijas Elektroenerģētiķu biedrībai, ieejot devītajā gadu desmitā, varētu vēlēt:

· lai turpinās viss labi iesāktais;

· lai Saeima, valdība un Latvijas Attīstības aģentūra, gatavojot elektroenerģētikai nozīmīgus lēmumus, neaizmirstu ar šo lēmumu projektiem iepazīstināt arī LEB un ieklausītos biedrības atzinumos;

· lai biedrība intensīvāk attīstītu sakarus ar līdzīgām biedrībām Eiropas Savienības valstīs. Tas ir ceļš, kā apgūt Eiropas Savienības valstu elektroenerģētiķu biedrošanās un darba pieredzi, vienlaikus palielinot savu atpazīstamību ārzemēs;

· lai vairākkāršotos LEB fizisko biedru skaits. Šim vēlējumam ir reāls pamats, jo kopējais darbaktīvā vecuma elektroinženieru un elektrotehniķu skaits Latvijā sniedzas vairākos tūkstošos. Lielākā pulkā var izvirzīt lielākus uzdevumus un ir vieglāk tos veikt;

· lai augtu LEB juridisko biedru skaits. Arī šis vēlējums ir objektīvi pamatots, jo projektēšanas, montāžas un ekspluatācijas jomā darbojas liels skaits juridiski patstāvīgu elektrotehnisko firmu, bet līdz LEB pagaidām ceļu atradušas tikai astoņas.

Dr.sc.ing. Kārlis Timmermanis — “Latvijas Vēstnesim”