Par Sventājas apmeklējumu 16.martā

Foto: Juris Krūmiņš Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Imants Freibergs (centrā) ar Palangas latviešu etnogrāfiskās kopas "Meguve" vīriem un sievām Sventājā 16.martā
		Foto: Jānis Ūdris Latvijas Valsts prezidenti sveic jaunie Lietuvas latvieši		Foto: Juris Krūmiņš Sventājas latviešu kopienas aktīvists, Kuršu biedrības priekšsēdētājs, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Miķelis Balčus un Vaira Vīķe–Freiberga

Aizkustinošos patiesības mirkļos izvērtās Valsts prezidentes tikšanās ar Palangas apriņķī dzīvojošajiem Lietuvas latviešiem. Šeit, kādreizējā Latvijas pusē, senās baltu Svētupes, tagad Sventājas, krastos pieklusa valsts vizītes protokola noteiktais oficiālais svinīgums, dodot vietu klusinātām sarunām par latvju likteņgaitām pasaulē.

Pie Sventājas baznīcas prezidenti sagaidīja ne īpaši liels latviešu pulciņš, toties liels bija sagaidītāju saviļņojums un neviltota viņu sirsnība. V.Vīķi–Freibergu sirsnīgi sveica Sventājas latviešu draudzes vecākais Juris Sproģis un draudzes mācītājs Reinholds Mors.

Valsts prezidente aplūkoja baznīcu un vērīgi uzklausīja draudzes vajadzības. Bet mācītājs R.Mors pēcāk īsā sarunā ar "Latvijas Vēstnesi" pastāstīja, ka dievkalpojumi baznīcā notiek reizi divās nedēļās. Biežāk cilvēki nesanākot, jo draudzē galvenokārt ir veci cilvēki. Liturģiju mācītājs, pats no prūšiem cēlies, lasa latviski, tāpat arī dziesmas baznīcēni dzied latviešu valodā. Sprediķi gan mācītājs saka lietuviski, jo latviešu valoda tomēr tik labi nevedas. Baznīcēnu vidū esot arī lietuvieši, un ne jau visiem latviešiem sava senču valoda vairs tik ierasta. Sventājas latviešu luterāņu draudzē gan esot ap trīssimt cilvēku, taču ne jau visi atbrauc uz dievkalpojumu. Valsts prezidentes ierašanās Sventājā? Pēc mācītāja R.Mora domām, tās nozīmīgumu grūti pārvērtēt, jo šejienes latvieši ir īpaši grūtā situācijā. Vecā paaudze gan vēl stipri izjūt savu latviskumu un cenšas to ieaudzināt arī bērnos un mazbērnos. Taču dzīve ar ikdienas rūpēm prasa savu tiesu, un latviskās aktivitātes iet mazumā. Mācītājs cer, ka prezidentes viesošanās dos jaunu impulsu latviskuma kopšanai šeit, kādreizējā latviešu zemē.

No dievnama Valsts prezidente devās uz Sventājas enerģētiķu atpūtas centru pašā jūras krastā, kur viņu gaidīja pāris simti latviešu. Šeit bija gan Klaipēdas novada, gan Sventājas apriņķa Latviešu biedrības, gan Kuršu biedrības biedri. Kopā ar Sventājas latviešiem bija arī viņu tuvākie kaimiņi no Rucavas pagasta — pagasta padomes priekšsēdētājs Jānis Veits, Rucavas kultūras nama direktors Imants Pričins un Rucavas etnogrāfiskā ansambļa vadītāja Staņislava Skudiķe. Augsto viešņu gaidot, Palangas etnogrāfiskās kopas "Meguve" vīri un sievas vingrināja balsis gan leišu, gan latviešu dziesmās un cilāja kājas abām tautām tuvajā polkas solī.

V.Vīķei–Freibergai zālē ienākot, kāds uzsāka "Pūt, vējiņi", un vienā mirklī bija radīta dvēseļu kopības aura. Dziesma skanēja ilgi, Lietuvas latviešiem nedaudz atšķirīgā intonācijā rūpīgi ik vārdu izlokot līdz pat pēdējam burtam. Tad paši jaunākie latvieši sagaidītāju vidū, piektās klases audzēkņi Valda Hromova un Ēvalds Kuģis pasniedza prezidentei latviskiem rotājumiem izrakstītu šalli.

Ilgajiem aplausiem pierimstot, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga beidzot varēja uzrunāt Palangas novada latviešus:

"Man ir ļoti aizkustinoši būt kopā ar jums, latviešiem, šeit Lietuvā. Vietā, kas senākos laikos bija Latvijas valsts, bet pēc dažādu "pasaules gudro " lēmumiem tika pievienota Lietuvas valstij. Valstu robežas un to novilkšana ir viena lieta. Tas ir jautājums par administratīvām vienībām, jautājums, kas saistīts ar valstiskumu un valstu suverenitāti. Bet tautiskā piederība un tautiskā identitāte ir kas cits. Es stāvu šeit jūsu priekšā. Jūs esat Lietuvas pilsoņi, bet latvieši pēc tautības. Man savās mūža gaitās ir nācies stāvēt priekšā daudzām latviešu saimēm, kas bijuši dažādu valstu pilsoņi: Kanādas, ASV, Venecuēlas, Brazīlijas, Austrālijas un daudzu citu valstu. Cilvēki var dzīvot dažādās valstīs un būt savai valstij godīgi un atbildīgi pilsoņi. Bet, protams, tautība ir kas cits. Tā ir asiņu piederība. Tā ir valodas kopība. Tas ir senču mantojums, kas nāk līdzi tāpat kā dažām ģimenēm īpaši ģimenes dārgumi, kas tikai viņiem vien pieder. Es esmu pārliecināta, ka jūs visi esat uzticīgi un lojāli Lietuvas pilsoņi. Bet es esmu arī pārliecināta, ka sirdīs jūs esat sirsnīgi un mīļi latvieši, tādi paši, kādi bija jūsu senči. Un tā nav pretruna. To ir iespējams savā dzīvē paveikt, un to ir pierādījuši latvieši dažādās pasaules valstīs. Es priecājos, ka jūs esat saglabājuši savu identitāti, savu senču valodu, ka jums, šeit Lietuvā dzīvojot, ir interese par latviskumu. Jūs dzīvojat Latvijai pavisam tuvu, būtībā blakus, un līdz ar to jums ir lielas priekšrocības. Jūs piederat divām pasaulēm: gan zemei, kuras pilsoņi jūs esat un ar kuru esat saistīti savā ikdienā, gan arī savai senču zemei Latvijai, kura jums ir tepat blakām. Pie jums brauc ciemos kaimiņi no tuvākajiem Latvijas pagastiem. Man stāstīja lietuviešu dzejnieks Nagis, ka viņa māte esot bijusi no Rucavas un tēvs no Lietuvas puses. Viņi esot saskatījušies pāri upītei, kas tecējusi tieši uz robežas. Varbūt vēl šodien tā notiek. Robeža tek valstīm pa vidu, bet cilvēku saites iet robežām pāri. Man ir tiešām prieks būt jūsu vidū. Es jums novēlu turpināt savu interesi par Latviju un latvietību. Es jums visiem novēlu turpināt savu rosīgo un interesanto latvisko kultūras dzīvi.

Man teica, ka būtu vēlams jūsu bibliotēkai atvest grāmatas latviešu valodā. Man dažas ir līdzi, pie tam dažas no tām ir manis pašas sarakstītas. Ir arī Māras Zālītes lugas un vēl daži citi sējumi, ko es jums atvedu kā ciema kukuli, lai nodotu šīs grāmatas jūsu bibliotēkai.

Izmantojot šo izdevību, es arī vēlos pasniegt Latvijas Triju Zvaigžņu ordeni vienam no jūsu vidus, cilvēkam, kas ar savu sabiedrisko darbību un ar savu sirds degsmi ir daudz darījis, lai koptu latvisko vidi šajā pasaules malā. Kā Valsts prezidente es Ordeņa domes vārdā pasniedzu šo Triju Zvaigžņu ordeni kā Latvijas augstāko atzinību Miķelim Balčum."

Ilgiem aplausiem skanot, Valsts prezidente pasniedza V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni Sventājas latviešu kopienas aktīvistam, Kuršu biedrības vadītājam Miķelim Balčum. Tad V. Vīķe–Freiberga mudināja tautiešus stāstīt par savu dzīvi, saviem priekiem un bēdām, un viņi sāka uzdot jautājumus un paust savas problēmas.

— Kāpēc Latvijas pusē ik reizi, ar mašīnu pāri robežai braucot, prasa 90 litu lielo apdrošināšanas maksu? Pensionāram tā ir liela nauda. Jā, skaidrs, ka automašīna Latvijā obligāti jāapdrošina. Bet cik nu tur tās braukšanas pa Latviju — vien uz kapiem Liepājā vai Rucavā senču atdusas vietas sakopt.

— Vai un kad Lietuvas latviešiem dos Latvijas pases? Varbūt tad, ar Latvijas pasi kabatā, vairs nebūs tā trakā nauda jāmaksā?

— Kā panākt, lai Lietuvas valdība beidzot samaksātu kompensāciju par Būtiņģes naftas termināla būvei atsavināto senču zemi?

(Valsts prezidentes atbildes uz visiem Sventājas latviešu jautājumiem un lūgumiem apkopotas intervijā "Latvijas Vēstnesī" — skat. "LV" Nr. 44, 17.03.2001.)

Sventājas latvieši mudināja Miķeli Balču paust savu viedokli par novada latviešu dzīvi:

"Te jau, redziet, tāds pulks cilvēku vēl sēž. Bet es domās skatu laikus, kas bija agrāk. Tad šeit latviešu bija pilnas āres. 1921. gadā, kad lietuvieši pirmo reizi sarakstīja šos cilvēkus, Sventājas ciemā bija piecdesmit ģimenes. Bet vecajos laikos jau bērnu bija daudz! Un katrā ģimenē bija vismaz pieci cilvēki. Un, ja vēl pieskaitām Būtiņģi, Lejniekus un varam vēl pierēķināt Puškeneli, Vanagupi un Olibgeļus... tad nu parēķiniet, cik tolaik te bija latviešu! Bet tagad gandrīz vai visus var paņemt vienā saujā un aiznest, kur acis rāda. Mēs te nodibinājām biedrību, bet vai tas daudz līdzēs? To ir grūti teikt. Te būtu vajadzīgs lielāks darbs. Mums, vecajiem, vieniem to celt vairs nav pa spēkam. Ko mums varētu palīdzēt Latvijas valsts? Ko varētu palīdzēt Lietuvas valsts? Laikam jau katram vispirms jādomā pašam par sevi. Jo prasīt un lūgties, es domāju, būtu tā liekulīgi. Mums ir cilvēki, kas strādā, kam ir gudras galvas. Ir cilvēki, kas atbild par kultūras attīstību un uzplaukšanu. Mēs te darām, ko spējam. Mēs strādājam pēc vecveco laiku paražām. Kā bija talkās, linus mīstot: saietam kopā, nodarām to darbu un ejam katrs uz savu māju. Bet par lielākām programmām mēs domāt nespējam."

Rucavas pagasta padomes priekšsēdētājs Jānis Veits :

"Es zinu, ka arī Vīķes–Freibergas kundzes dzimtais novads ir Rucava. Mēs, rucavnieki, sadarbojamies ar Lietuvas puses latviešiem, kas saistīti ar Sventājas ieleju. Par to ir izdots arī bukletiņš. Es ielūdzu V.Vīķi–Freibergas kundzi un visus tautiešus, kas mīt otrpus Sventājai: no 15. jūnija līdz 22. jūnijam Rucavas pagastā notiks pasaules "3 x 3" nometne, un, lai mēs vairāk tuvinātos, attīstītos un veicinātu mūsu kopējās programmas, es arī jūs uzaicinu piedalīties tajā."

"Latvijas Vēstnesim" Sventājā 16.martā

Miķelis Balčus, Kuršu biedrības priekšsēdētājs, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris:

— Sakiet, Miķeli, ko jums nozīmē šis augstais apbalvojums?

— Laikam jau šis ordenis ir gods ne tik daudz man pašam, cik visai mūsu Sventājas latviešu sabiedrībai. Bet laikam jau tas ir arī gods vairāk pagātnei nekā šodienai. Jo jaunos laikus jau mēs latvietības nozīmē šeit tikpat kā neredzam, vairāk balstāmies pagātnes atmiņās un tradīcijās. Galvenokārt jau vecie cilvēki, kas dzimuši Latvijas laikā, ir tie latviskās kultūras kopēji. Pareizāk sakot, viņu bērni, jo paši tie, kas dzimuši šeit vēl tad, kad Sventāja bija Latvijas zeme, jau ir par veciem, lai paši ko darītu. Mēs, viņu bērni, esam tie, kas vēl ko dara latvietības labā. Bet mazbērni jau paliek mazliet malā.

— Ko Kuršu biedrība dara latviskuma kopšanai?

— Sanākam kopā un svinam Jāņus. Sanākam kopā svētdienās. Braucam uz Klaipēdu, kur klaipēdnieki rīko 18. novembra, Latvijas valsts svētku, svinēšanu. Tā mums ir tradīcija, atzīmējam katru gadu. Šogad ekspedīcijā uz mūsu novadu bija atbraukuši gan no Klaipēdas universitātes, gan no Liepājas. Gāja apkārt un izprasīja tantiņas un onkuļus par vecajiem laikiem. Vēl pirms tam, 1993. gadā, kad mēs tikko bijām nodibinājuši savu organizāciju, bija atbraukuši zinātnieki no Rīgas, bet grūti jau viņiem gāja. Prasa, vai esi latviete, bet sieviņa atbild vienu vārdu latviski, otru leitiski . Toreiz bija grūti saprasties. Tagad gāja vieglāk: atbrauca lietuviešu meitenes, kas Klaipēdā jau otro gadu mācās latviešu valodu. Tad nu varēja sarunāties gan latviešu, gan lietuviešu valodā. Ak, ja būtu laiks, es parādītu savu vectēva māju. Man te pagājis viss mūžs. Mēs jau esam vecie kurši, lepni par savām saknēm.

Gotfrīds Tapins, Klaipēdas Latviešu biedrības priekšsēdētājs:

Mēs šeit esam atbraukuši desmit cilvēki no Klaipēdas. Pavisam mūsu biedrībā ir trīsdesmit pieci cilvēki. Bet Klaipēdā dzīvo apmēram simt sešdesmit latvieši. Mēs esam ļoti lepni, ka varam piedalīties vairākos Valsts prezidentes vizītes pasākumos mūsu pilsētā: kad prezidente Klaipēdas universitātē lasīs lekciju, mēs, protams, būsim starp klausītājiem. Bet īpaši priecīgi mēs esam par to, ka prezidente Klaipēdā atklās Latvijas goda konsulātu. Mēs ceram, ka arī mums tas dos kādu praktisku labumu, jo sekmēs kontaktu padziļināšanu starp Lietuvas latviešiem un mūsu senču zemi. Esam uzlūgti arī tikties ar prezidenti pieņemšanā. Esam ļoti priecīgi, ka prezidente atrada laiku arī mums. Pie mums jau vairākkārt ir bijusi Latvijas vēstniece Lietuvā Maira Mora, un ik reizi mēs ļoti priecājamies par viņas ierašanos. Bet tagad, kad atbraukusi Latvijas prezidente, mēs esam ne vien priecīgi, bet arī lepni. Lepni, ka mūsu senču zemei ir tāda prezidente! Mēs jau visvairāk interesējamies par iespēju iegūt dubulto pilsonību. Ja mums būtu arī Latvijas pilsonība, būtu vienkāršāka iebraukšana Latvijā. Tagad, ja brauc uz Latviju ar savu auto, jāmaksā liela nauda — ekoloģiskais nodoklis un apdrošināšana un nez kas vēl tur. Dažiem, kas regulāri brauc uz Latviju, gadā iznāk samaksāt septiņsimt litus, un tas ir ļoti daudz. It sevišķi veciem cilvēkiem, kas dzīvo no pensijas. Bet tādu starp šejienes latviešiem ir ļoti daudz.

Es domāju, tā ir problēma, ko vajag atrisināt. Un atrisinājumu varētu sekmēt Latvijas pilsonības piešķiršana mums. Es esmu dzimis Sventājā, 1954. gadā mans papa un mamma aizbrauca uz Klaipēdu. Bet mani vecvecāki ir dzimuši un auguši te, Sventājā. Nezinu pat, jau cik paaudzēs. Mēs taču neesam vainīgi, ka to zemi samainīja starp Latviju un Lietuvu. Latvija jau lietuviešiem 1921. gadā ļoti labi izlīdzēja, samainot zemi tā, lai arī lietuvieši varētu piekļūt pie jūras. Un es tā domāju, ka Latvija visu laiku ir izlīdzējusi Lietuvai. Visu laiku. Protams, tagad problēmu ir mazliet vairāk. Bet es domāju, tagad, kad Latvijas prezidente ir atbraukusi uz Lietuvu, visas problēmas tiks izspriestas un tiks arī atrisinātas. Vispār jau mēs dzīvojam labi, slikti nav. Un mēs arī gribam, lai Latvijā visi dzīvotu labi. Mēs jau neesam vainīgi, ka ekonomiskie jautājumi pasliktina attiecības starp Lietuvu un Latviju. Liekas gan dīvaini: jau vienpadsmitais gads, kopš sagrauts Berlīnes mūris, bet pa šo laiku "uzcelts mūris" starp Latviju un Lietuvu. Tas nav labi. Es gribētu, lai arī šī siena izzustu.

— Kas, jūsuprāt, šo sienu radīja?

— Birokrātiskais aparāts, vispirms jau muita.

— Kurā pusē šī birokrātija ir lielāka?

— Es nevaru teikt, ka birokrātija ir lielāka Latvijas vai Lietuvas pusē. Birokrātija ir un paliek birokrātija. Un uz robežas tā kavē cilvēku sastapšanos. Vajag tā, kā jau ir Rietumeiropā, kad robežu var šķērsot bez liekām formalitātēm, kad robežai ātri laiž cauri. Bet šodien uz robežas ir liela birokrātija. Vajadzētu kontroli veikt kopīgi, kā to jau dara citās Eiropas valstīs uz robežas. Tad robežu var šķērsot piecās vai desmit minūtēs. Ir arī sāpīgi, ka Lietuvas valdība mums neatdod zemi. Mēs jau par to teicām Latvijas prezidentei. Mums te ir vairākas ģimenes, kam atņēma tēvutēvu zemi Būtiņģē. Esam dzirdējuši, ka Latvijā esot birokrātija, bet Lietuvā arī ir birokrātija. Man te bija omammas un mana tēva zeme, bet es to nevaru dabūt atpakaļ, ne zemi, ne arī samaksu par to. Tagad pie mums ir pieņemts likums, ka zemi var pārdot ārzemniekiem. Bet kā mēs varam pārdot, ja neesam šo zemi vēl dabūjuši atpakaļ? Un tā taču ir mana zeme. Mana tēva un manas omammmas un opapa zeme. Mans opaps guļ jūrā, viņš noslīka 1925. gadā. Mēs taču neesam vainīgi, ka mūsu liktenis tik dīvaini iegriezies. Pie visa vainīga birokrātija. Un labi, ka tagad par mūsu likstām zina Latvijas prezidente. Es ceru, ka viņa mums palīdzēs.

— Kas jūs esat pēc profesijas?

— Es biju preses fotokorespondents, bet nu jau četrus gadus esmu bezdarbnieks. Taču es esmu sabiedriski ļoti aktīvs. Enerģiski iestājos par ekoloģisko problēmu risināšanu. Es gribētu apvienot Latviju un Lietuvu rūpēs par dabu. Man ļoti gribētos, lai mūsu valstis gan politiski, gan arī ekonomiski būtu vienotas kopīgās interesēs. Bet tā diemžēl nav. Es uzskatu, ka vispirms visās lietās vajadzīga cilvēcība. Piedodiet, es slikti runāju latviski, jo es neesmu latviešu valodu skolā mācījies. Kā māku, tā runāju. Tādā kuršu valodā.

— Kā jūs vērtējat neseno avāriju Būtiņģes naftas terminālā?

— Es domāju, sākums visam bija paviršība. Tas, ka norāva tās iekārtas trosi, taču ir nenormāli. Nebija jau nemaz tik liela vētra, tā tikai tāda melošana. Un tas, ka nafta visu nakti tecēja, nav attaisnojams. To taču varēja noslēgt automātiski. Ja vien nebijusi tik liela paviršība. Ja pārtrūka tas naftas vads, tad to vajadzēja tūlīt automātiski noslēgt. Ja vien šī iekārta būtu bijusi kārtībā. Neviens nezina, cik īsti naftas iztecēja. Es domāju, ja tie naftas eksportētāji strādātu kārtīgi un nedomātu tikai par naudu, tad to visu varētu sakārtot un izdarīt kārtīgi.

Pavadot Vairu Vīķi–Freibergu, Sventājas latvieši vēl ilgi māja ardievas. Valsts prezidentes limuzīns un garā pavadošo automašīnu virkne no Sventājas pagriezās uz Klaipēdu, kur Latvijas un Lietuvas sadarbība šajās dienās guva jaunus, nozīmīgus impulsus. Bet ceļa rādītājs pie Sventājas pagrieziena vēstīja, ka līdz Latvijai ir tikai pusotrs desmits kilometru.

		Rucavas etnogrāfiskā ansambļa vadītāja Staņislava Skudiķe, Rucavas pagasta padomes priekšsēdētājs Jānis Veits, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Rucavas kultūras nama direktors Imants Pričins Sventājā 16.martā
Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga ar grāmatu velti Klaipēdas novada latviešiem un Latvijas vēstniece Lietuvā Maira Mora				Sventājas bibliotēkas pārzine ar Valsts prezidentes dāvinātajām grāmatām Foto: Jānis Ūdris, "LV"

Jānis Ūdris, "LV" speciālkorespondents Valsts prezidentes vizītē Lietuvā