Ar kultūru tilta, savas tautas garīga nesēja misiju

Rakstnieku cēlienā — par latviešu dzejas izlasi angļu valodā

Latviešu dzejas grāmata “All Birds Know this” (“Visi putni to zina”) tika gatavota kā suvenīrs trešā Eiropas dzejas apaļā galda viesiem, un Rakstnieku savienība to izdeva ar Latvijas Kultūrkapitāla fonda atbalstu. Izlasi sakārtojusi Kristīne Sadovska, rediģējušas Astrīde Ivaska un Māra Rūmniece. Čaklākās atdzejotājas bijušas Inguna Jansone un Ieva Lešinska, izmantota arī prāva daļa agrāko gadu atdzejojumu. Latviešu dzejas situāciju uz 21. gadsimta sliekšņa raksturojis Guntis Berelis. Visi divdesmit autori, kuru vecuma amplitūda ir no 18 līdz 77 gadiem, kārtoti alfabētiskā secībā. Par katru dzejnieku sniegtas īsas biogrāfiskas un bibliogrāfiskas ziņas, ir arī fotoportrets. Grāmatas mākslinieks ir Tomass Folks, to laidis klajā apgāds “Tapals”.

Ievadot sarunu, Rakstnieku savienības priekšsēdis Valdis Rūmnieks atgādināja, ka par grāmatu jāpriecājas kaut vai tāpēc, ka latviešu dzeja līdz šim ļoti maz tulkota angļu valodā. Krievu, vācu, franču, zviedru valodā tā daudz plašāk pārstāvēta. Šo varot uzskatīt par tādu ceļa darbu, kas mudinās iet tālāk.

Domu apmaiņā par tulkotāja sūtību un dažādām atdzejas darba niansēm iesaistījās Uldis Bērziņš, Astrīde Ivaska, Inguna Jansone, Margita Gūtmane. Dzīvu to darīja dzejas lasījumi — vispirms angļu tulkojumā, tad latviski. Ar izjūtu un komentāriem. Sevišķi interesanti bija klausīties Astrīdi Ivasku. Viņa savus latviski rakstītos dzejoļus atdzejojusi pati. Angļu versijā klausoties veltījuma dzejolis Īrijai ar tās sūrstošo atmiņu par astoņsimt nebrīves gadiem un sāpi par dzimtās valodas izzušanu, neviļus radās jautājums, vai dzejniece kādreiz neraksta uzreiz angliski, lai nebūtu jātulko. Viņa uz to sacīja: “Nekad! Angļu valodā es neprotu spēlēt ar visiem reģistriem. Latviski manai domai sarežģītāks vijums, komplicētāka izteiksme.” Varbūt Uldis Bērziņš kā atzīts poliglots dažreiz dzejo kādā citā valodā? Nē, arī viņam dzeja spējot raisīties tikai dzimtajā valodā. Kaut gan: “Sapnī reiz vārsmoju turciski. Es savus turku draugus dzejiskā formā gribēju pierunāt draudzēties ar armēņiem. No rīta pašam nāca smiekli.”

Tika runāts par to, ka ļoti svarīgi ir izraudzīties tulkošanai tiešām vērtīgākos darbus, lai godam nestu savu literatūru pasaulē, kā arī otrādi — ņemt no citām tautām tikai pašu labāko. Jo, kā tiekot lēsts, jebkuras tautas literatūrā apmēram puse ir tulkojumi. Izskanēja pārliecība — tulks ir kā pravietis, starpnieks starp ierasto un kaut ko svešu, kādu nezināmu pasauli. Dažādās kultūrās ir savi pamatteksti — kā Bībele, Vēdas vai Korāns, kuru tulkojumi katras atsevišķas kultūras literatūrā var tikt izmantoti kā valodas būvmateriāls. Tā par latviešu valodas faktu kļuvis gan Glika veiktais Bībeles tulkojums, gan Šekspīra un Gētes tulkojumi. Savukārt par gaismas lukturīti, kas apgaismotu ceļu uz latviešu literatūru un mestu uz to stilistiskus tiltiņus, varētu kļūt tautas dziesmu atdzejojumi. Diemžēl šajā jomā tulkotāji piedzīvojuši lielākoties neveiksmes. Uldis Bērziņš gan optimistiski apgalvoja: “Jo sarežģītāk, jo interesantāk!” Tulkotāji ir pilni apņēmības darbu turpināt, lai līdz nākamajai latviešu dzejas grāmatai angļu lasītājiem nebūtu ilgi jāgaida.