Kā tapa neatkarīgā Latvija divos laikposmos

Dr.hist. Ilgvars Butulis, Latvijas Universitātes asoc. prof.:

Referāts zinātniskajā konferencē “Latvija divos laikposmos: 1918–1928 un 1991–2001” Rīgā 2001.gada 16.novembrī

Divdesmitā gadsimta gaitā Latvijai tapt un izveidoties par neatkarīgu valsti bija lemts divreiz. Tādēļ laika posmiem no 1918. līdz 1928. gadam un no 1990. līdz 2000. gadam ir ļoti iezīmīga vieta Latvijas vēsturē kā neatkarīgās valsts pirmajām desmitgadēm. Abi šie laikposmi literatūrā ir skatīti gana bieži un plaši no dažādiem rakursiem. Tomēr virkne būtisku problēmu nav izgaismotas pietiekami, citas atkal prasa jaunu vispārinājuma pakāpi. Viens no tādiem jautājumiem ir Latvijas valsts tapšanas abu laikposmu salīdzinošie aspekti. Izņemot vācu vēsturnieka Detlefa Heninga dažus interesantos apsvērumus, šis jautājums literatūrā praktiski nav aplūkots.

Šī raksta mērķis tad arī ir ieskicēt Latvijas valsts tapšanas abu laikposmu salīdzinošos aspektus. Autors vienlaikus nepretendē uz dziļu un vispusīgu šo aspektu izpēti, tas būtu plašāka pētījuma uzdevums. Rakstā izmantota vēsturiski salīdzinošā pētniecības metode, galvenokārt tās paveids — sintētiskā salīdzināšana. Tās būtība ir pētāmo objektu (šai gadījumā abu Latvijas tapšanas laikposmu) salīdzināšana, nosakot gan kopīgās, gan atšķirīgās pazīmes. Veicot salīdzināšanu, autors ir centies ievērot trīs pamatprincipus. 1. Izvēloties salīdzināšanai vēsturiskos apstākļus, faktus un norises, ir akcentēti, autoraprāt, būtiskākie no tiem. 2. Salīdzināti tiek pēc būtības dažādi faktori — gan politiskie, gan sociāli ekonomiskie, gan nacionāli garīgie. 3. Salīdzinot tiek aplūkoti ne tikai iekšējie faktori, bet arī starptautiskā situācija, ārējie apstākļi, skatot Latvijas tapšanu plašākā kontekstā.

Pirms pievērsties salīdzināšanai detalizētāk, šķiet, lietderīgi būtu noteikt galvenās kopīgās un atšķirīgās pazīmes abiem Latvijas neatkarības tapšanas laikposmiem.

Abos gadījumos neatkarīgās valsts tapšana ir saistīta ar radikālām izmaiņām starptautiskajā situācijā un pasaules kārtībā — ar daudznacionālo valstu krīzēm un sabrukumu, ar demokratizācijas procesu Eiropā. Taču neatkarīgās Latvijas tapšanai abos gadījumos ir arī vairākas būtiskas atšķirības.

1. Latvijas proklamēšana 1918. gadā un valsts veidošana līdz pat 20. gadu sākumam bija saistīta ar Pirmo pasaules karu, Brīvības cīņām, revolūcijām — ar ilgstošām, smagām, asiņainām bruņotām cīņām. Turpretī neatkarīgās Latvijas tapšana 90. gadu sākumā nebija tieši saistīta ar karu un norisinājās mierīgā ceļā.

2. 1918. gadā neatkarīga Latvijas valsts tika proklamēta pirmoreiz. Turpretī 1990. un 1991. gadā Latvijas neatkarība tika atjaunota pavisam citos vēsturiskos apstākļos. Neatkarīgā Latvijas valsts līdz 1940. gadam jau bija pastāvējusi, un pēc inkorporācijas PSRS sastāvā Latvija līdz pat 90. gadiem formāli pastāvēja kā “sociālistiska strādnieku un zemnieku valsts”, bet pēc būtības bija pavalsts Padomju Savienības sastāvā.

3. Kaut arī pirmās neatkarīgās Latvijas sākotni pavadīja sociālistiski eksperimenti 1917. un 1919. gadā, tie bija īslaicīgi un neatstāja fundamentālu ietekmi uz Latvijas valsts veidošanās pirmo desmitgadi. Turpretī gandrīz pusgadsimtu Latvijā realizētais padomju sociālisms dziļi skāra it visas dzīves jomas. Tādēļ arī laikposms no 1990. līdz 2000. gadam ir bijis ne tikai neatkarīgās Latvijas valsts celtniecības laiks, bet arī “postsociālisma periods”, kurā jāveic sociālisma seku un reliktu pārvarēšana.

Runājot detalizētāk par pašu neatkarības idejas evolūciju, jāatzīmē, ka gan pirms 1918. gada, gan pirms 1990. gada sākotnēji populāras bija Latvijas autonomijas idejas. Pirmajā gadījumā tās sauklis bija “Brīva Latvija brīvā Krievijā!”. Dažādie līdz 1918. gadam publicētie Latvijas politiskās autonomijas projekti akcentēja tautas tiesības uz pašnoteikšanos, Latvijas teritorijas nedalāmību, iekšējo autonomiju, vēlētu pārvaldes orgānu darbību. Latvijas PSR šie autonomijas principi formāli pilnā mērā, bet faktiski — daļēji, bija realizēti. Tādēļ Latvijas Tautas frontes 1988. gada Programma akcentēja patiesas tautvaldības, plašas demokratizācijas un latviešu tautas dzīvības interešu nodrošināšanas nepieciešamību, kas summējās sauklī: “Paplašināt Latvijas suverenitāti PSRS ietvaros!”.

1918. gada janvārī pirmo oficiālo Latvijas neatkarības prasību izteica Latviešu Pagaidu nacionālā padome Pēterburgā, pasludinot, ka “Latvijai jābūt patstāvīgai demokrātiskai republikai”.41989. gadā prasību pēc neatkarības izteica Latvijas Nacionālās neatkarības kustības 1. kongress un Latvijas Tautas frontes 2. kongress. Neraugoties uz atšķirībām taktikā, ceļu un līdzekļu izvēlē, abas programmas galveno mērķi redzēja neatkarīgas, demokrātiskas un parlamentāras Latvijas valsts atjaunošanā, balstoties uz Latvijas Republikas tradīcijām.

1918. un 1919. gadā cīņu par Latvijas valstisko neatkarību saasināja tas, ka reāli pastāvēja vēl trīs Latvijas attīstības alternatīvas — Latvija kā monarhistiskās vai demokrātiskās vienotās, nedalāmās Krievijas sastāvdaļa, Padomju Latvija sociālistiskas Padomju Krievijas sastāvā, Latvija kā Vācijas apgabals vai vasaļvalsts.

Tādi faktori kā Brestļitovskas miera līgums, vācu karaspēka klātbūtne Latvijā, Vācijas sakāve karā, Antantes centieni izmantot vācu karaspēku cīņai pret Padomju Krieviju, vācbaltu politiskās aktivitātes nenoliedzami ietekmēja neatkarīgās Latvijas veidošanās gaitu. Šī ietekme bija dziļi pretrunīga. No vienas puses, Vācijas hegemoniālās pretenzijas un koloniālie plāni gluži reāli iespējamu padarīja Latvijas teritorijas sadalīšanu starp Vāciju un Krieviju. No otras puses, kā to pamatoti norāda I. Feldmanis, Vācijas militārā sakāve un latviešu pašnoteikšanās tiesību atzīšana ievērojami aktivizēja latviešu politisko dzīvi un noveda pie valsts pasludināšanas 1918. gada 18. novembrī.

1990. un 1991. gadā situācija bija pavisam citāda. Šāds “vācu faktors” vispār nepastāvēja, Latvijai nedraudēja arī sadalīšanas briesmas un noteikti iezīmējās tikai divas iespējamās Latvijas attīstības alternatīvas — Latvija kā neatkarīga demokrātiska republika un Latvija kā Padomju Savienības sastāvdaļa.

1918. gada 18. novembri daži autori kvalificē kā nedemokrātisku aktu, valsts apvērsumu, turklāt norādīdami uz neatkarības idejas nepopularitāti pašu latviešu vidū un plašu latviešu tautas masu vienaldzību pret Latvijas valsts proklamēšanas aktu un vispār uz 18. novembra vēsturisko lēmumu nepietiekamu leģitimitāti. Nepiekrītot šiem galējiem viedokļiem, tomēr ir jāatzīst, ka šeit slēpjas interesanta zinātniska problēma, īpaši, ja salīdzina norises abos laikposmos.

Šķiet, ka 80. gadu beigās un 1990. gadā Latvijas neatkarības ideja patiesi ir daudz vairāk aptvērusi iedzīvotāju masas. To ir veicinājuši gluži citādi apstākļi — uzkrātā vēsturiskā pieredze (par ko runa būs vēlāk), plašas sabiedriskas organizācijas — Tautas frontes — eksistence, kura spēja vienot ārkārtīgi plašus un dažādus Latvijas sabiedrības slāņus Latvijas neatkarības sasniegšanai.

Gan Latvijas proklamēšanas akts 1918. gadā, gan 1990. gada 4. maija Deklarācijas pieņemšana notiek okupācijas varu aizvēnī, bet otrajā gadījumā situācija gan pirms, gan pēc tās pieņemšanas ļoti sarežģīta, un tomēr daudz pateicīgāka. Tā ļauj jau no 1988. gada palielināt Latvijas valstisko patstāvību PSRS ietvaros un sagatavot priekšnoteikumus neatkarības atjaunošanai, kā arī 4. maija Deklarācijā noteikt pārejas periodu Latvijas Republikas valsts varas atjaunošanai.

Uz šo pakāpeniskumu jau gluži pamatoti norādījis arī E. Levits. Atšķirībā no 1918. gada visus ar neatkarības paplašināšanu un atgūšanu saistītos lēmumus pieņēma politiķi, kas tika leģitimēti vēlēšanās, un realizēja caur demokrātiski vēlētām institūcijām. Reizē pasākumiem neatkarības atgūšanas virzienā tika demonstrēts tāds masu atbalsts, par kādu 1918. gadā nevarēja pat sapņot.

Gribētu uzsvērt, manuprāt, vēl trīs būtiskas lietas, kuras atšķir otro laikposmu no pirmā un kuras lielā mērā nodrošināja ne tikai Latvijas, bet arī Lietuvas un Igaunijas neatkarības atgūšanu un, salīdzinot ar 1918.—1919. gadu, “Baltijas lietas” daudz plašāku popularitāti un lielākas simpātijas pasaulē.

Vispirms tā ir Baltijas tautu vienība ceļā uz neatkarību, kopīga darbība starptautiskā jomā un Padomju Savienības ietvaros, trimdas baltiešu kopdarbība. Acīmredzot sarežģītā pieredze starpkaru posmā, kopējie likteņi, zaudējot neatkarību un atrodoties PSRS sastāvā, deva tādus kopīgās darbības impulsus, kādi objektīvi nevarēja būt Pirmā pasaules kara un revolūciju gados.

Otrkārt, Latvijas politiķi un sabiedriskie darbinieki (kopā ar lietuviešiem un igauņiem) bija tie, kuri gāja visas PSRS demokratizācijas un tautu nacionālās atdzimšanas kustības avangardā.

Atšķirībā no pirmā laikposma, kad pati neatkarības idejas nobriešana, neatkarības proklamēšana un arī praktiskā neatkarības sasniegšana Latvijā notika kara apstākļos, 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā, tāpat kā vairumā Austrumeiropas valstu, te notiek mierīga revolūcija. Tiesa, Latvijas notikumi nebūtu pieskaitāmi “samtaino revolūciju” grupai, bet to varētu formulēt kā “mierīga attīstība ar atsevišķiem bruņotiem ekscesiem un militārām demonstrācijām”. Taču šis kara un miera faktors būtu jāaplūko mazliet sīkāk. Pirmais pasaules karš, Brīvības cīņas, revolūcijas ārkārtīgi smagi ietekmē Latvijas ekonomiku, demogrāfisko situāciju un atstāj neizdzēšamu zīmogu uz visu Latvijas neatkarības tapšanas gaitu. Latvijā 80. un 90. gadu mijā nekā tāda nav. Un tā, protams, ir milzīga priekšrocība, veidojot neatkarīgo Latvijas valsti. Tiesa, gan 1918. gadā, gan 1990. gadā Latvijā ir okupācijas armijas. 1990. gadā okupācijas armija — PSRS bruņotie spēki un citi militārie formējumi — ir viens no galvenajiem šķēršļiem Latvijas neatkarības atgūšanai.

Latvijas Brīvības cīņas 1918.—1920. gadā, Nacionālās armijas tapšana un gaitas gan toreiz, gan arī vēlāk — 20.—30. gadu Latvijā — ir saistītas ar militārā spēka glorifikāciju. Ņemot vērā gan to, ka 80./90. gadu mijā Latvijai nav savas armijas, gan PSRS bruņoto spēku klātesamību, lozungs ir pavisam cits: “Ar gara spēku pret ieroču spēku!”. Un vēl viena atšķirība, runājot par karu un mieru, kurai ir vairāk psiholoģisks raksturs. Pēc ilgajiem Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņu gadiem Latvijas iedzīvotāji pēckara grūtības uztvēra dabiski — “kā jau pēc kara”. Smago ekonomisko un sociālo situāciju 90. gados, kas vairākos aspektos dažkārt līdzinājās pēckara grūtībām, Latvijas iedzīvotājiem bija grūti akceptēt, jo “kara taču nebija, bet dzīvojam kā pēc kara”.

Šķiet, ka tieši Baltijas tautu kopīgā cīņa, aktīvā dalība un iespaids visos PSRS pārmaiņu procesos, izteikti nevardarbīgo cīņas metožu prasmīga izmantošana radīja daudz lielāku vērību, iespaidu un simpātijas, kuras Baltijas tautu cīņa par neatkarību ieguva 80./90. gadu mijā. Neatkarības atjaunošanas procesu atvieglināja modernie masu informācijas līdzekļi. Arī Latvijā tie nodrošināja gan Latvijas neatkarības idejas popularitāti, gan milzīgu masu atbalstu tās realizēšanā, gan informācijas apmaiņu ar ārzemēm, kurai atsevišķos gadījumos (1991. gada janvāra dienās) bija liela nozīme neatkarības atgūšanas procesa nosargāšanā.

Neatkarīgās Latvijas valsts tapšanai (1918—1928) nebija vēsturiska precedenta, vēsturiskās pieredzes. Turpretī neatkarīgās Latvijas tapšanas otrajā laikposmā (1990 —2000) Latvijas neatkarībai jau bija sava bagāta vēsture, un tās apzināšanai un izmantošanai bija izcila nozīme vairāku iemeslu dēļ.

Vispirms, kā to ir atzīmējis Egils Levits, pastāvot padomju laikā izkropļotai vēstures apziņai, bija svarīgi plašos sabiedrības slāņos atjaunot un nostiprināt priekšstatus par Latvijas valstiskuma periodu no 1918. līdz 1940. gadam. Šis Latvijas valstiskuma periods reizē bija arī ievērojams praktiskās valsts celtniecības un veidošanas avots.

Vesela virkne aktu, kas saistīti ar tā laika Latvijas valstiskumu, kļuva par juridisku pamatu gan Latvijas valstiskuma atjaunošanai, gan mēģinot rast starptautiskās sabiedrības atbalstu. Īpaša nozīme bija arī visu to vēsturisko faktu un apstākļu noskaidrošanai, kuri bija saistīti ar Vācijas un Padomju Savienības 1939. gada 23. augusta līgumu un tā slepeno papildprotokolu eksistenci.

No Latvijas valstiskuma (1918—1940) perioda reālijām izrietēja arī atšķirības Latvijas valsts starptautiskās atzīšanas procesā pēc 1918. gada un 1991. gadā. Nesalīdzināmi straujāko un plašo Latvijas Republikas atzīšanu 1991. gadā sekmēja tas, ka daudzas valstis Latviju bija atzinušas jau divdesmitajos gados, virkne no tām nebija atzinušas arī vēlāko Latvijas inkorporāciju PSRS sastāvā.

Manuprāt, būtu vietā salīdzinošā aspektā norādīt vēl uz dažiem svarīgiem momentiem, aplūkojot Latvijas situāciju 20. gadu sākumā un 90. gados. Sākot neatkarīgās Latvijas celtniecību 20. gadu sākumā, Latvija bija cietusi milzīgus materiālus zaudējumus, rūpniecība bija iznīcināta, lauksaimniecība, dzīvokļu fonds guvuši katastrofālus zaudējumus. Latvijai 80.—90. gadu mijā ir, tiesa, sociālistiski deformēta, bet tomēr funkcionējoša ekonomika, ir uzkrātas ievērojamas materiālas bagātības. No šāda viedokļa situācija 90. gados šķiet labvēlīgāka Latvijas ekonomiskajai attīstībai nekā divdesmitajos gados.

No otras puses, ja divdesmito gadu sākumā Latvijā tādas vērtības kā privātīpašums, brīvais tirgus, pilsoniskā sabiedrība šķita pašas par sevi saprotamas un vienkārši citā kvalitātē un apstākļos turpinājās to attīstība, tad 90. gadu Latvijā sociāli ekonomiskā un politiskā iekārta, kur dominētu šīs vērtības, tiek veidota pilnīgi no jauna. Un šāda “atpakaļvirzīta” revolūcija, tāpat kā pārējās Austrumeiropas valstīs, ir augstākā mērā sarežģīta.

Neatkarīgās Latvijas veidošana 20. un 90. gados notiek ar radikāli atšķirīgu iedzīvotāju nacionālo sastāvu. Divdesmitajos gados latviešu iedzīvotāju īpatsvars ir gandrīz trīs ceturtās daļas no iedzīvotājiem. Lielākās nacionālās minoritātes ir krievi, ebreji un vācieši, turklāt pēdējās divas ir īpaši ekonomiski un politiski aktīvas, ar augstu kultūras un izglītības līmeni. 90. gadu sākumā latviešu iedzīvotāju īpatsvars ir nedaudz vairāk par 50%. Vācu minoritāte praktiski vairs nepastāv, ebreju minoritāte ir desmitkārtīgi sarukusi, bet ievērojami pieaudzis krievu, ukraiņu, baltkrievu īpatsvars.

Viens no aktuālākajiem neatkarīgās Latvijas valsts veidošanas jautājumiem 20. gados bija Latgales jautājums. Tā būtība bija — respektējot Latgales vēsturiski izveidojušos savdabību, likvidēt šī reģiona sociāli ekonomisko un kultūras atpalicību, integrējot to Latvijā. 90. gados, neraugoties uz 70 gadu atrašanos Latvijas sastāvā, uz nenoliedzamiem panākumiem šī reģiona integrācijā, joprojām aktuāls ir jautājums par Latgales sociāli ekonomiskās atpalicības pārvarēšanu.

Ņemot vērā tēmas neizpētīto raksturu, virknei raksta pieņēmumu varētu būt subjektīvs, dažkārt arī hipotētisks raksturs, bet autors galvenokārt ir vēlējies rosināt domas dažādu vēsturisku realitāšu salīdzināšanas aspektā.