Dzimtenes daba krāsu paletē, caur redzīgu un gudru skatījumu

Vilhelms Purvītis un mūsdienu izpratne par ainavu

Jau daudz runāts un rakstīts par Latvijas Mākslas akadēmijas dibinātāju, ilggadējo rektoru, LMA Dabasskatu meistardarbnīcas vadītāju, VMM direktoru, izcilo ainavu gleznotāju Vilhelmu Purvīti (1872–1945).

Mans nolūks ir palūkoties uz mākslinieka daiļradi saistībā ar atziņām, ko pētnieki pauž cilvēka un vides attiecību sakarā.

Nozīmīgākās šajā jomā šķiet idejas, ko izvirzījuši un aplūko Bērklijas ainavu skolas ģeogrāfi. Šīs skolas saknes meklējamas 1925. gadā ASV, bet ar laiku šī problemātika radusi atbalsi arī daudzu Eiropas zinātnieku pētījumos. Tie ir zinātnieki, kas savos darbos apstrīd vispārpieņemtās un plaši izplatītās mehāniski kvantitatīvās pieejas ģeogrāfijā, cenšoties zinātni tuvināt cilvēkam, meklējot ideju saistību ar konkrēto dzīves pasauli. Tā šie ģeogrāfi atsaucas uz Homēra laikiem, kad ģeogrāfiskas vides apraksti sakrita, piemēram, ar Odiseja tikumības pārbaudes vietām un tādējādi varēja kļūt eksistenciāli nozīmīgi ikvienam, kas ar tiem saskārās. Taču, kā zināms, kopš renesanses sākuma ģeogrāfijas zinātne kalpojusi pasaules materiālās vides inventarizēšanai un sistematizēšanai, un ar cilvēka individuālo uztveri tai ir aizvien mazāks sakars. Bērklijas ainavu skolas zinātnieki atzīst, ka ģeogrāfiem visvairāk grūtību rada ainavas subjektīvā jēga: no eksaktās zinātnes viedokļa subjektīvais nav pieļaujams, taču tieša subjektīva vides uztvere ir šīs skolas rosinātā pieeja tam, ko sauc par cilvēcīgo ģeogrāfiju.

Apcerējumā “Sirēnu balsis: ģeogrāfija kā cilvēcīga erudīcija” Edmunds Valdemārs Bunkše min lielisku piemēru no Antuāna de Sent–Ekziperī grāmatas “Nakts lidojums”, kur galvenais pilots Gijomē, stāstot par Spāniju, runā nevis par kartēm, dabas resursiem, statistiku utt., bet apraksta apelsīnu kokus, strautiņu, kas tek caur ūdenszālēm, bākas, trīsdesmit aitas un ganu meitu. Rakstnieks izsaucas: “Kas par savādu ģeogrāfijas stundu! Gijomē man nemācīja par Spāniju. Viņš to padarīja par manu draugu.” Līdzīgs mērķis ir arī Bērklijas skolas ainavu ģeogrāfiem.

Bērklijas skolas ģeogrāfi simpatizē vēsturniekiem, literatūrzinātniekiem un mākslas vēsturniekiem, nevis, kā tas ir parasti, ekonomistiem, ģeologiem, atmosfēras fiziķiem un statistiķiem, — par viscilvēcīgākajām uzskatot idejas, kuras nav hermētiski noslēgtas no pasaules un nezaudē saikni ar jūru, zemi, mākoņiem, ar augu un dzīvnieku pasauli, ar vietām un, protams, ar cilvēku.

Jau 19.gs. pirmajā pusē Aleksandrs fon Humbolts uzrādīja spēju empīriskos zemes virsmas novērojumus apvienot ar mākslinieciskām impresijām par ainavām. Humbolts pievērsās reljefam, klimatam un augu valsts parādībām kā objektīvos, tā subjektīvos ainavu pētījumos; apvienojot Apgaismības laikmeta racionālismu un romantisma subjektivitāti, kura cienīja individuālā cilvēka estētiskās un ētiskās jūtas. Uzskatot A.Humboltu par paraugu, Bērklijas ainavu skolas zinātnieki turpina meklējumus savā nozarē. Te izvirzās jautājums, vai ģeogrāfija ir māksla vai zinātne, vai arī mākslas un zinātnes apvienojums.

Izrādās, ka tieši ainava ir tā, kas visādos veidos cenšas savienot zinātni ar mākslu, — tā ir plaša izskaidrošanās arēna, kurā sastopas šodienas akadēmiskā pasaule.

No vienas puses, ainava norāda objektu, kuru var apskatīt, mērīt, iezīmēt kartēs. Tajā pašā laikā ainava arī norāda uz objekta attēlu, kas saistās ar to, ka cilvēks to uztver ar maņām un, lietojot savu iztēli, to apraksta, ieskicē, uzglezno, nofotografē vai iekomponē mūzikā. Bērklijas skolas ģeogrāfi aicina ņemt vērā, ka ainavas var būt arī asociētas ar subjektīvo simboliku: reliģiju, estētiku, ētiku un politiku. Atzīstot, ka ainava sastāv no zemes fiziskām kvalitātēm, kuras cilvēks izmanto, no fiziskā pamata faktiem un kultūras faktiem, šī zinātne meklē veidu, kā savienot, sasaistīt konkrēto cilvēka ainavas pieredzi ar plašāku, vispārnozīmīgu idejisku satvaru, un otrādi — eksaktās zinātniskās koncepcijas padarīt tuvas, saprotamas, lietojamas un nozīmīgas vienkāršajam cilvēkam.

Džons Kērklends Raits rādīja, kā jāiet uz cilvēcīgu ģeogrāfiju, orientējoties uz nozīmi un izjūtu, kas ir ainavu uztveres pamatos — t.i., interesēties par ikdienišķo dzīvi. E.V.Bunkše piebilst, ka tādā kārtā šeit ir neizsmeļama faktu un attiecību bagātība, kas zinātnei rāda kursu, kas nav iesprostots racionālisma būrī. Tātad Bērklijas ainavu skolas galvenais uzdevums ir piekļūt subjektīvajam, cilvēciski nozīmīgajam slānim ainavas uztverē, nezaudējot ģeogrāfijas kā zinātnes specifiku.

Lai izpētītu un dziļākajā nozīmē izprastu visu plašo parādību spektru, ko sevī var ietvert kāds zemes virsas sektors, ainavu skolas zinātnieki aicina ģeogrāfiskajos pētījumos iesaistīt citas humanitārās zinātnes, risinot ģeogrāfijas kā zinātnes un cilvēka subjektīvo piedzīvojumu attiecības. Izcilas ģeogrāfisko tēlojumu vērtības ārpus formālās (t.i., oficiālās) ģeogrāfijas loka Raits saskata literatūrā, poēzijā, gleznās, ceļojumu aprakstos.

Raits piemērus nemin, taču tādu ir daudz. Piemēram, latviešu literatūra ir bagāta ar ainavu aprakstiem un tēliem dažādos gadalaikos un cilvēka mūža ritumā. Arī mūsu literatūras un tradicionālās kultūras pamatiežos — dainās — mēs atrodam bagātas liecības par mūsu priekšteču ģeogrāfiskās vides izjūtu. Sevišķi bagāti ģeogrāfiskās vides un ainavu tēli redzami latviešu ainavu glezniecībā.

Daudzējādā ziņā tieši V.Purvīša ainava sniedz ierosinošas un noderīgas atbildes šajā diskusijā par dabas un cilvēka mijiedarbības fiksējumiem.

Te vispirms jārunā par V.Purvīša glezniecību kā tipiski nacionālu parādību. Nacionālais aspekts, kā zināms, aizvien parādās, ja runājam par lielu mākslu. Turpretī zinātne, kā zināms, ir pārnacionāla parādība. Tomēr Bērklijas ainavu skolas specifika ir tā, ka šo ģeogrāfu pētījumos nacionālās piederības jautājums izrādās būtiski svarīgs. Mēģinot izprast viena cilvēka ainavas uztveres un pārdzīvojuma savdabību, tā tiek skatīta dziļākās kopsakarībās ar viņa piederību kādai etniskai kopienai un izsenis izauklētām tradīcijām.

Nacionālās piederības ietekme ir nenoliedzama — laika, telpas un ainavu ritmi, ko iestrādājuši senie senči, tiek nodoti no paaudzes uz paaudzi un dzīvo mūsos varbūt tīri neapzināti. E.V.Bunkše runā par cilvēcīgu māju izjūtu, par priekšstatiem, ko mūsu tauta spēj sniegt pasaulei. Es teiktu plašāk — piederības izjūtu, ko sniedz dziļa saprašanās ar apkārtējo dabu, līdzāspastāvēšanas izjūta, nereti pat identificēšanās ar dabu, kas ierakstīta tautas apziņā no sirmas senatnes.

Tas ir arī Bērklijas skolas zinātnieku izejas punkts.

Kā piemērs der Vidala de la Blanša brīdinājums, ka nevar pētīt zemi, kur notiek cilvēka darbi, “neievērojot, ka pati darbības vieta ir dzīva”, turklāt Karls Ortvins Sauers apgalvo, ka “zinātnieks nespēj pilnīgi saprast telpas platību, pirms nav iemācījies to redzēt kā organisku vienību, kurā dzīve un zeme ir saprotamā mijiedarbībā”. Latviešu dabas izjūtā tas ir pašsaprotami. To parāda latviešu tautasdziesma, latviešu literatūra. Pārliecinošu dabas izpratni atklāj arī V.Purvīša māksla. To apliecina, piemēram, Hugo Vītols, teikdams, ka V.Purvītis mācījies no pasaules lielajiem ainavistiem, kādiem līdzekļiem daba attēlojama, “bet visvairāk viņš mācījies no savas iedzimtās prasības pēc skaidrības un kārtības un pašas Latvijas dabas”.

V.Purvīša mākslu raksturo izcila Latvijas dabas vizuālo parādību pazīšana. Ainavu studijās pacietīgā darbā izpētītais un apgūtais redzams mākslinieka darbos, to viņš stāstīja un demonstrēja arī saviem studentiem. Pirmkārt, šādu ainavas studiju rezultātā V.Purvītis ir pazīstams kā izcils sniega atveidošanas meistars. Nenogurstoša iedziļināšanās saista gleznotāju arī ar koku izpēti un atveidiem dažādos gadalaikos, apgaismojuma un atmosfēras mainīgajos stāvokļos.

Te jāpiebilst, ka koki arī lieliski raksturo to, kas ir latvieša identificēšanās, ciešā saikne ar dabu. Jo īpaši daiļrunīgi tas aprakstīts, piemēram, Rūdolfa Blaumaņa lugā “Indrāni”, kur Indrānu tēvs iemīļojis savus ošus kā dzīvas būtnes, kas ir daļa no viņa cilvēcības, viņa esmes. Izsenis koki tiek uztverti kā tautas dzīves liecinieki, ģimenes locekļi, draugi, sava veida alter ego. Gan dabā, gan tautasdziesmās, gan literatūrā un glezniecībā tiem ir sava neatņemama vieta un nozīme. Lai ilustrētu šo nozīmi, varbūt der tāds piemērs. Raksturojot civilizācijas un dabas attiecības ASV, redzot kilometriem tālus meliorētus laukus, rūpniecības izmainītās ainavas, Filips Leiders, kas gan nepārstāv Bērklijas skolu, par mūsdienu amerikāņu ainavu gleznotāju galveno uzdevumu saskata pēc iespējas ātrāk ar saviem darbiem stāstīt sabiedrībai par tām vizuālajām vērtībām, ko kāda ainava varētu ietvert, vai arī celt pieminekli tām lieliskajām, civilizācijas neskartajām ainavām, kas bija, bet ir zudušas uz neatgriešanos. Mums tomēr vēl ir oši dvēselei.

1900.g. savā atsauksmē par pirmo Purvīša personālizstādi Pēteris Ozoliņš atzīmēja, ka Purvītis “nemeklē nekādus neparastus skaistumus vai dabas parādības, bet savus dabas motīvus bieži vien atrod pašā Rīgā, pie Basteja kalna, Ķeizara dārzā vai Torņakalnā, jo daba visās vietās un visos laikmetos pilna jaukām krāsu harmonijām, tikai mums vajadzīgs tāds mākslinieks kā Purvītis par skolotāju, lai mēs uz šiem jaukumiem topam uzmanīgi un tos sajēgtu”. (Vidrižu Pēteris. Mākslas salons // Baltijas Vēstnesis, — 1900. — Nr.283)

V.Purvīša attieksme pret dabu izsakāma dialogā. Gleznotājs vispirms ilgi, vērīgi, aktīvi pētī dabu un pēc vērīgas ieklausīšanās tajā atbild ar savu krāsu klāstu. Dabas skaistums Purvītim ir aktīvs skaistums, labs skaistums, estētiski pacilājošs skaistums.

Profesore Tatjana Kačalova savā jaunajā grāmatā “Latviešu ainavu glezniecība gadsimtu mijā” (ļoti cerams, ka tā beidzot sagaidīs izdošanu) raksta: “Purvīša dabas fragmenti bija tik veiksmīgi izvēlēti un ar tādu pietāti, varētu pat teikt — bijību atveidoti, ka ļāva nojaust šai nabadzīgai dabai iemītošo klusināto poēziju, izjust pieticīgas lauku dzīves valdzinājumu. Tāpēc var saprast, ka šie Purvīša darbi kā vācu sabiedrībā, tā arī latviešu inteliģences aprindās tika uzņemti kā dzimtenes tēlojumi.” (Tatjana Kačalova. Latviešu ainavu glezniecība gadsimtu mijā (1890–1915) — manuskripts, glabājas Latvijas Mākslas akadēmijā.)

Nereti tādai gleznai īpašu nozīmību piešķir izsmalcinātais kolorīts. V.Purvīša krāsu izjūtu darbā “Marta pali” plaši apcer Hugo Vītols, analizēdams meistara darbu koloristisko risinājumu, saistot to ar latviešu tautasdziesmās, etnogrāfiskajos darinājumos sastopamajiem krāsu salikumiem, kā arī zinātnes pētījumiem, tādējādi pamatojot to neapstrīdamo latviskumu. Autors uzskata, ka Latvijas iedzīvotājam pieejama unikāla krāsu nianšu bagātība, ko var sniegt vien Latvijas daba — tās piejūras klimats ar īpašo gaismu, īpašo krāsu sadalījumu dabā, kur pelēkam harmonizējošam ēnojumam ir tik izšķirīga un patstāvīga nozīme. Lai gan pastāv arī spilgtas krāsas, bet tās nekad nav jēlas un kliedzošas, jo krāsas Latvijas dabā vienmēr ir niansētas caur debess, saules iedarbību un citiem toņiem līdzās. V.Purvītis atbilstoši latviskajai krāsu izjūtai tās ietver savā ainavu pārdzīvojumā — tiecoties pēc saskaņas, pēc harmonijas, taču vairoties vienmuļības, — šur tur iemetis pa spilgtākam triepienam, kas tomēr neizjauc darba kopnoskaņu un harmoniju. Smalkās nianses, Latvijas dabas nepārtrauktā mainība māksliniekam liek atrast veidu, kā Latvijas ainavai specifisko saliedēt ar visu iepriekšējo mākslas pieredzi un savu individuālo programmu, saviem meklējumiem, priecājoties par to daudznozīmību, ko rada gleznieciskās formas, satura un emocionālās izteiksmes mijiedarbība.

Vēl viena iezīme, kas runā par nacionālu īpatnību un ļauj to sajūgt ar mākslinieka personīgo pārdzīvojumu, ir gleznošanas veids. Konkrēti — dalītais triepiens, kas ienāca V.Purvīša glezniecībā impresionisma ietekmē un ko daudzi laikabiedri, runājot par Purvīti, arī sauca par impresionismu (Jēkabs Kazaks, Romans Suta, Kārlis Miesnieks u.c.).

Skaidrs, ka to impresionisma veidu, kāds ienāca latviešu mākslā līdz ar V.Purvīša paaudzi, noteikti nevar saistīt ar franču klasisko impresionismu. V.Purvīša darbos daba atveidota ar visu tai piemītošo materialitāti, ar precīzi iezīmētām ēnām, precīzām kontūrām, pie kam gaisma tajos pilda tikai apgaismojuma funkcijas, nekur neiegūstot iespēju caurstrāvot virsmas, kā tas redzams klasiskā impresionisma darbos. Turklāt, ja franču 70. gadu impresionistiem dabas tēls bija tikai iegansts, lai iztaisītu gaisa plūsmas un gaisa vibrāciju izjūtu, latviešu māksliniekam (īpaši V.Purvītim) šis tēls ir pats par sevi svarīgs, jo nes skatītājam priekšstatu par dzimtenes dabu, un līdz ar to tam bija jābūt attēlotam ar iespējamo atbilstību konkrētai vietai.

V.Purvītis savā glezniecībā, līdzīgi kā tas redzams latviešu tautasdziesmās, nekavējas vien pie priekšmetu ārēja veidola, bet saglabā zināšanas par parādību pamatuzbūvi, dziļāko būtību. Kā apgalvo H.Vītols, tādā ziņā V.Purvītis ir daudz tuvāks Pola Sezana, nevis Kloda Monē vai Pjera Ogista Renuāra glezniecībai. Šai ziņā līdzīgu skatījumu piedāvā arī Bērklijas ainavu skolas ģeogrāfi, kas lūko dziļās zināšanas ģeoloģijā, vides struktūrās utt. apvienot ar pārejošo, trauslo, bet reizē dziļi nozīmīgo vides uztverē. Ainavu glezniecības un zinātnes skatieni tādā veidā sastopas jautājumā, kā līdzsvarot mirkli ar mūžību.

H.Vītols raksta: “Ņūtons bez optikas likumiem atklājis arī gravitācijas likumus. Vielai ir savas tiesības. Daba nav tikai gaisma vien, daba nav tikai viela vien, bet gaismas un matērijas mijiedarbe. Purvītis stāvēja abām kājām uz zemes, uz Latvijas zemes, bija pārāk latvisks, lai no tā aizmaldītos vienpusīgā saules pielūgsmē.” Teiktais atspoguļo arī Bērklijas ainavu skolas ģeogrāfu domas, kas līdzās reālajam meklē arī, tā teikt, “saules apmirdzēto”, atsevišķo cenšas savienot ar vispārējo un otrādi. Literatūrā šāds latviskā impresionisma variants ir lieliski pārstāvēts Jāņa Akuratera darbā “Kalpa zēna vasara”. Latviešu ainavas uztvere, dabas piedzīvojums uzvedina domas par Dievu. Kārlim Skalbem Milānas katedrāle stāsta par Latvijas baltajām bērzu birzīm, V.Purvīša koki nereti liek domāt par grieķu templi. Bet galu galā tās nemaz nav tik nezinātniskas sakarības, jo zināšana par Dievu dod zināšanas par visu lietu dziļāko pamatu un cēloņsakarībām.

Mirklīgais un ilgstošais saliedējušies Purvīša darbos. Viņa mākslā saturs cieši un neatdalāmi saistīts ar formu. Saturs te ir daba šī vārda visplašākajā nozīmē. K.Monē apgalvoja, ka galvenā persona gleznā ir gaisma. Purvītim galvenā persona bija saskaņa starp gaismu un matēriju, saskaņa starp laiku un telpu, saskaņa starp ainavu un viņu pašu. Ar iedziļināšanos, rūpību un liela darba darītāja pacietību viņš mainīgos dabas mirkļus pārradīja mākslas nemainībā.

Ne tikai plašās panorāmas, arī necilās vietas V.Purvītis rada personīga atklāsmes prieka apgaismotas (Dž. K.Raits tās sauc par personīgajām terrae incognita), tādējādi, pateicoties mākslinieka uztveres spējām un gleznošanas veidam, var iegūt nozīmību un svarīgumu, piemēram, divi koki pēc lietus — ar tādu spēku un emocionālu izteiksmību, kas varbūt pat pārspēj piemēram, citās skolās gleznotās kalnu ainas ar mežonīgo ūdenskritumu straumēm. Tādā ziņā V.Purvīša daiļrade papildina E.V.Bunkšes apgalvojumu, ka latviešiem sava ainava arvien ir it kā likusies niecīga, jo tajā nav augstu kalnu un plašu lauku — taču, līdzīgi tautasdziesmu pasaules izjūtai, niecīgais var tikt iecelts varenā un cildenā kārtā caur redzīgu un gudru skatījumu.

V.Purvītis savos darbos atklājas kā caurcaurēm latvisks meistars ne tikai ar savu dabas izpratni, motīvu izvēli, ne tikai krāsu izjūtā, bet arī caur to, ka spēj parādīt savu dabas pārdzīvojumu reizē dziļi izjusti, subjektīvi (atmodinot skatītājos sakarības ar personīgo pieredzi, personisko pārdzīvojumu — kā jau tikai liela māksla to spēj) un reizē objektīvi un vispārinoši, reizē liriski un reizē distancēti. Lirika ienāk gleznās caur kustību un apgaismojumu — gaismas kustība, vēja iedarbība,un dažādas nepārtraukti mainīga apgaismojuma nianses. Taču, apcerot liriku latviešu mākslā, būtu vietā H.Vītola piebilde: “Vai nu muzikāla, vai gleznieciska, tā nekad nav sentimentāla, šņukstoša, romantiska. Tā ir redzīga un dzedra.”

Lietišķs, sauss, detalizēts raksturojums — glezniecībā tas ir tīrs, detalizēts reālisms, kas parasti uzrunā caur saturu. Bet stilizācija, vispārinājums uzrunā daudz dziļāk un pamatīgāk, jo ir ne tikai konkrētas, reālas vietas atveids, bet stāsta par mūžīgo un visiem nozīmīgo. Tā tas ir ar latviešu tautasdziesmu, tā ar ainavu glezniecību, jo īpaši V.Purvīša darbos — vienmēr saglabājot reālas, atpazīstamas vietas izjūtu.

Latviešu tautas stilizācijas un vispārinājuma spēju caur vienu tēlu (piemēram, smilgu) — stāstīt par universālām, cauri laikiem uzrunājošām lietām — apbrīno arī Veronika Strēlerte, kas savā apcerē par dzejas mākslu tautasdziesmās raksta: “Ievērojot to, ka dainas radījusi smagā fiziskā darbā nospiesta tauta, jābrīnās par divām parādībām: vieglumu un grāciju izteiksmē un fantāzijas brīvumu.(..) Tas liecina par augstu stilizācijas pakāpi, par fantāzijas spēju radīt sev ideālu pasauli, kas no reālās aizņemas vienīgi ierosmes un līdzības.”

Pati savdabīgākā parādība šajā atziņu lokā ir šī — jo zinātnē vairāk jaušama tuvošanās personīgajam, it kā necilajam, bet cilvēciski nozīmīgajam, jo tās vērtība Bērklijas zinātnieku ieskatos pieaug; savukārt mākslā stilizācija, vispārinājums, zināma objektivizācija padara to paliekošāku un dziļāku. Taču abi pretpoli auglīgi pastāv tikai mijiedarbībā, sabalansēti un saskaņoti, nezaudējot zinātnei un mākslai atbilstošo specifiku.

Saistot personisko ar pārpersonisko, nacionālo ar vispārcilvēciski nozīmīgo, V.Purvītis darina gleznas, kas uzrunā pāri laikiem. Purvīša māksla ir saskanīga ar Latvijas dabu, Latvijas daba — saskanīga ar Purvīti. Tāpēc tieši viņa daiļrade atbilst Bērklijas skolas izvirzītajai tēzei — kā saistīt cilvēka individuālo vides izjūtu ar objektīvo, visiem zināmo pasauli.

Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrante Kristīne Ogle — “Latvijas Vēstnesim”