Jaunā Eiropa un Latvijas–Krievijas attiecību mainība

Dr.philol. Armands Gūtmanis, ĀM valsts sekretāra vietnieks

Referāts zinātniskajā konferencē “Latvija divos laikposmos: 1918–1928 un 1991–2001” Rīgā 2001.gada 16.novembrī

Jaunā Eiropa

Divdesmit pirmā gadsimta sākumā eiroatlantiskajai telpai ir skaidrs paplašināšanās horizonts. Pēc aukstā kara nācis Eiropas vienotības politikas laiks. Ar Eiropu šeit saprotu konsolidēto eiroatlantisko telpu, kurā galvenā loma būtu paplašinātajām organizācijām – gan Eiropas Savienībai, gan arī NATO, nenošķirot ASV un Kanādu no Eiropas kontinenta.1

Literatūrā un politiskajās runās vairāki apzīmējumi tiek attiecināti uz “pēc aukstā kara Eiropu”. Viens ir jēdziens par globālo pārākumu, un tā kontekstā galvenā problēma saistās ar to, kā savu pārākumu izmantos ASV. Cits jēdziens ir – multipolārā pasaule, ko īpaši uzsver Krievija. Eiropā daudzkārt lietots ir jēdziens par Eiropas vienotību. Tas parādījās kā politiska vīzija, bet 90. gados tika atkārtots kā politisks mērķis.

Pēdējā laikā jaunu elpu guvusi diskusija par Eiropas Savienības un NATO paplašināšanos un to, vai šiem procesiem ir jāsakrīt laikā un telpā. Daudzi uzsver, ka abām organizācijām principā ir jāaptver vienas un tās pašas valstis.

Šobrīd redzams, ka ir valstis, kuras 90. gadu “iespēju logu” ir izmantojušas. Tās sekmīgi veikušas pārejas reformas, dara visu, lai sasniegtu konverģenci ar Rietumiem, proti, ar Eiropas Savienību un NATO. Tās ievieš Eiropas Savienības acquis communitaire savos likumos, kā arī cenšas sasniegt interoperabilitāti ar NATO. Runa ir par tām Centrāleiropas, Austrumeiropas un Baltijas valstīm, kuras ir kandidātes dalībai Eiropas Savienībā un NATO.

Savukārt citas valstis transformācijas reformās ir iestigušas. Ja arī tās varbūt vēl nevar saņemt apzīmējumu “nenotikušās valstis”, tad tomēr neizskatās, ka varētu drīz iegūt reālu pamatu cerībām pievienoties vienotajai Eiropai. Šeit runa ir pirmām kārtām par Baltkrieviju, Ukrainu, Moldovu, Kaukāza valstīm un varbūt vēl citām.

Jaunā gadsimta sākums uzrāda limitus, kuros pārskatāma laikā posmā ir iespējams realizēt Eiropas vienotības projektu.

 

Jaunā robeža

Lietodams jēdzienu ‘jaunā robeža’, nedomāju militāro drošību sadalošās līnijas, lai arī tieši pret tām ir iebildusi Krievija, tēmējot uz NATO paplašināšanos.

Jēdziens par sadalošajām līnijām iegūst pavisam citu nozīmi, ja to aplūko kā ekonomisku, politisku, juridisku un labklājības fenomenu.

Krievijas neizlēmīgā modernizācija, kas brīžam robežojas ar pašizolāciju,2 un bijušās Centrāleiropas un Austrumeiropas sekmīgā integrācija Rietumos rada jaunu sadalošu līniju. Tā simboliski visspilgtāk izpaužas Eiropas Savienības vīzu režīma ieviešanā Krievijai, Baltkrievijai, Ukrainai un atcelšanā Eiropas Savienības kandidātvalstīm. Krievijai tas ir ne tikai emocionāli sāpīgi, bet norāda arī, ka Krievija ir “ārpusē”. Tas, ka Krievija nav spējusi un nav bijusi politiski gatava pielāgot savus likumus mūsdienu Eiropas standartiem, bet gaida sev īpašas savam statusam “atbilstošas” privilēģijas, un tas, ka Baltijas un Centrāleiropas valstis sekmīgi ir integrējušās Eiropas Savienībā un NATO, ļauj saskatīt jaunu robežu Eiropā.

 

Krievijas marģinalizācija – jauna robeža jaunajā Eiropā

Krievija ir marģināls faktors NATO un Eiropas Savienības lēmumu pieņemšanā. Daudzi tāpat kā līdz šim apšauba, vai pozitīvā eiforija par Krievijas iekļaušanos Rietumos, kas uzplaiksnīja pēc 2001. gada 11. septembra teroristiskajiem uzbrukumiem ASV, piepildīsies ar konkrētu Krievijas Federācijas darbu. Latvijas un Krievijas attiecību piemērs šo jaunās Eiropas iezīmi ilustrē.

Ja raugās uz lēmumu pieņemšanas mehānismu Eiropā, Krievija tajā kļuvusi par marģinālu faktoru. Dmitrijs Treņins analizē lēmumu tapšanu Eiropā pēdējo gadu laikā politiskajā, drošības politiskajā, ekonomiskajā jomā un secina, ka Krievija nav faktors lēmumu pieņemšanas procesā. 3

Atklāti uz šo problēmu norāda pats Krievijas prezidents Vladimirs Putins savā runā Berlīnē, Bundestāgā, 2001. gada 25. septembrī. Viņš uzsver, ka šībrīža Eiropā Krievija nepiedalās ne lēmumu izstrādes, ne lēmumu pieņemšanas procesā. Viņš uzskata, ka Krievijai atstāta tikai pasīva loma, proti, Krieviju aicina atbalstīt pieņemtos lēmumus.4 Šo situāciju viņš savā runā netieši salīdzina ar Berlīnes sienu un dalīto Eiropu, tādējādi uzsverot sava secinājuma morālo slodzi.

Gan Eiropā, gan Krievijā pievērsta uzmanība tam, ka Eiropas Savienības paplašināšanās rada jaunas problēmas.

Analītiķi no Krievijas parasti izvirza jautājumu par vīzām, uzsvērdami, ka tas Krievijā radīšot psiholoģisku atsvešinātību no Eiropas. Tomēr vīzu izsniegšana varētu būt samērā viegli risināma. Patiesā robeža starp Krieviju un jauno Eiropu ir cita.

Ja paraugās, kā Eiropas Savienība un Krievija uztver un izprot viena otru, novērojama vērā ņemama asimetrija. Krievija joprojām pārāk uzsver ģeopolitiskos argumentus un daudz par zemu novērtē Eiropas Savienību kā savu reālo ekonomisko un arī politisko partneri. Krievijas Vidējā termiņa stratēģija attiecību attīstīšanai ar Eiropas Savienību (1. sadaļa) īpaši uzsver, ka Krievija kopā ar Eiropas Savienību varētu veidot kolektīvās drošības sistēmu Eiropā, par pamatu ņemot Eiropas Savienības un Krievijas stratēģisko partnerību. Šāda vīzija runā pretim Krievijas patiesajām iespējām. Krievijas Federācijas ārlietu ministra vietnieks Ivans Ivanovs atkārto, ka Eiropas Savienības un Krievijas sadarbība iespējama tikai uz līdzvērtības principa. Viņš kritizē to, ka jau gadu nav sākušās Eiropas Savienības sarunas ar Krieviju par to, kā Eiropas Savienība paplašināšanās ietekmēs Krievijas intereses.5 Tas liecina par Krievijas ietekmes pārvērtēšanu un par to, ka oficiālā Krievija maz pazīst Eiropas Savienības uzbūvi un dienaskārtību. Analītiķis Timofejs Bordačevs konstatē: “Krievu attieksmi pret Eiropas Savienību var raksturot kā nepietiekamu Eiropas integrācijas procesa izpratni. Krievijas institūcijas Eiropas Savienības kopējo likumdošanu joprojām nepareizi uztver kā lieku slogu. Tādējādi valdībai nav skaidras vīzijas par Eiropas Savienības iekšējo dinamiku un juridiskajām normām.”6

Eiropas Savienība Krieviju neuzskata par līdzvērtīgu partneri, bet citādāku lomu Krievija nav gatava pieņemt. Eiropas Savienība sevi drīzāk redz kā Krievijas modernizācijas galveno sekmētāju. Šī izpratne redzama Eiropas Savienības kopējos dokumentos, kas skar politiku attiecībās ar Krieviju. Robeža starp Krieviju un Eiropas Savienību drīz stiepsies no Somijas ziemeļos – pa Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un tālāk pa Polijas robežu, un iezīmē atšķirības ekonomiskajā attīstībā. Šīs atšķirības palielinās un turpinās pieaugt, ja vēro visu šo robežu. Krievijas ziemeļrietumu reģionu atpalicība draud pārvērsties par jauna tipa robežu, kas nozīmē attīstības asimetriju gar Krievijas un Eiropas Savienības robežu. G. Simons runā par jaunu sadalījuma līniju starp Rietumeiropu un Austrumeiropu, proti, starp Krieviju un Eiropu, kas paplašinās.7

Ekonomiskās attīstības asimetrija pārvēršas par Krievijas nošķirtību pat no tās tiešajām Eiropas daļas kaimiņvalstīm – Baltijas valstīm, tāpat Polijas, kuras iekļaujas Eiropas Savienības kopējā ekonomiskajā telpā. Krievija nav kļuvusi par interesantu ekonomikas telpu ne kandidātvalstu, ne Eiropas Savienības uzņēmējiem.

Rodas barjera starp Krieviju un Eiropu – Eiropas Savienības kvalitātes standarti neļauj Krievijas precēm iekļūt Eiropas Savienības tirgū (izņemot izejvielas). Tā kā tirdzniecības, muitas un citi ekonomiskās politikas jautājumi ir Eiropas Komisijas kompetencē un Latvijai būs jāpieskaņojas kopējai Eiropas Savienības ārējās tirdzniecības politikai, tad pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā var mainīties Latvijas un Krievijas ekonomiskās un tirdzniecības norises.

Integrējoties Eiropas Savienībā, Baltijas valstu ekonomikas iegūs papildu stimulus izaugsmei. Eiropas Savienība speciāli veicina reģionu attīstību, tāpēc arī Latvijas novadiem, kuri ir vājāk attīstīti, ir iespēja saņemt īpašu atbalstu. Krievijas ziemeļrietumu apgabalu – Pleskavas un Kaļiņingradas – attīstība savukārt ir aizkavēta, un tai nav saskatāmas nekādas īpašas attīstības stratēģijas. Šie apgabali ir Krievijas nomale, kas nespēj sevi attīstīt kā transporta un kravu tranzīta apgabals, nespēj rast piesaisti ekonomikas dinamikai, kāda ir raksturīga Baltijas jūras reģionā.

Latvijas ekonomika dzīvo saskaņā ar Eiropas Savienības un arī ar Pasaules tirdzniecības organizācijas likumiem. Pārņemot Eiropas Savienības likumdošanu, Latvijas ekonomika aizvien vairāk zaudē savu saikni ar Krieviju. 21. gadsimta sākumā Latvija ir Eiropas Savienības ekonomiskajā telpā, ar noturīgu ekonomisko pieaugumu, bez vērā ņemamām tirdzniecības saitēm ar Krieviju. Izejvielu un kravu tranzīts ir vienīgā ekonomiskā saite ar Krieviju.

 

Starpvaldību komisijas neizlēmīgums

Latvijas–Krievijas starpvaldību komisija ir Potjomkina sādža. Starpvaldību komisija bija viens no centrālajiem mehānismiem, kam – Latvijas izpratnē – būtu jāveicina abpusēja sadarbība un līgumietvaru radīšana tai. Latvijas–Krievijas starpvaldību komisija tika izveidota 1994. gadā kā tam laikam atbilstošs divpusējās sadarbības jautājumu risināšanas mehānisms. Tomēr šī komisija pilnā sastāvā vēl ne reizi nav kopā sanākusi, tikušies ir tikai līdzpriekšsēdētāji no abām valstīm.

Neskatoties uz to, ka Latvija izrādījusi savu interesi jautājumus izskatīt tieši šajā dialoga forumā, pietiekamas atsaucības no Krievijas nav bijis. Latvija ir ieinteresēta noslēgt līgumus par sadarbību gaisa satiksmē, muitas jomā, dzelzceļa transporta jomā, par pārrobežu sadarbību un varbūt arī citus. Parakstīšanai tika sagatavoti septiņi līgumi, taču neviens no šiem līgumprojektiem noslēgts nav.

Kā šķiet, tam ir vairāki iemesli. Pirmais ir tas, ka Krievija divpusējās sadarbības perspektīvas tiešāk vai netiešāk saistīja ar prasību izpildi “tautiešu” tiesību nodrošināšanā. Sava loma arī tam, ka daudzi Krievijā vēlas “sodīt” Latviju par to, ka tā neievēro Krievijas intereses tā, kā to izprot Krievija. Otrs iemesls varētu būt tāds, ka Krievijas pusei nav bijis īpašas un neatliekamas nepieciešamības attīstīt līgumsaistības ar Latviju (salīdzinājumam var minēt Krievijas Federācijas patieso interesi rast risinājumus līgumu veidā ar Lietuvu savam tranzītam uz Kaļiņingradu). Savukārt Latvijai ne visi priekšlikumi ir pieņemami citos līgumos, kurus Krievija apzīmē par savu prioritāti sociāli humanitārajā jomā.8 Lai arī Latvija ir ieinteresēta daudzus līgumus parakstīt, neviens no tiem nav vitāli svarīgs. Varbūt, ka šie līgumi dzīvi atvieglotu, tomēr abas puses var dzīvot arī bez šiem līgumiem.

Interesantu, taču grūti pierādāmu motivāciju par to, kāpēc Krievija atturīga līgumu parakstīšanā, savā rakstā min Krievijas stratēģisko pētījumu institūta analītiķe. Viņa uzsver to, ka laika posmā, kamēr norisinās Baltijas valstu iekļaušanās Eiropas Savienībā, Krievijai nav nosacījumu tam, lai slēgtu divpusējus līgumus ar Baltijas valstīm ekonomikas jomā.9 Arkadijs Mošs par Baltijas valstīm raksta, ka šīs kandidātvalstis jau pirms pievienošanās Savienībai zaudē savu patstāvību pieņemt lēmumus tirdzniecības politikā.10 Ar to viņš būtībā nonāk pie tāda paša secinājuma.

Šis secinājums ir neprecīzs. Taisnība, ka daudzās jomās pastāv Eiropas Savienībai kopēji likumi, un šajās jomās dalībvalstis pašas vairs divpusējus līgumus neslēdz. Tomēr ir vēl citas jomās, kurās Eiropas Savienības dalībvalstis divpusējus līgumus slēdz – arī ar Krieviju. Tāds ir, piemēram, dzelzceļa un gaisa transports, pārrobežu sadarbība, tūrisms. Šajās jomās Krievijai ir noslēgti līgumi ar atsevišķām dalībvalstīm.

Neizlēmīgums starpvaldību komisijas darbā sakrīt ar to, ka Latvijai un Krievijai nav attīstīta un izvērsta dialoga lēmējvaras līmenī.

Analizējot savstarpējo kontaktu dinamiku, redzams, ka dialogs starp abām valstīm ir vienpusējs – tas ietver tikai parlamentāros kontaktus, bet nevis izpildvaru.

Latvijas vadītāji daudzkārt izteikuši savu gatavību tikties, diemžēl – nav saņēmuši piekrišanu no Krievijas puses. Krievijas vadībai vēl nav īsti reālistiska politiskā redzējuma par Latviju un par Baltijas jūras reģionu kopumā. Šis redzējums tiek aizstāts ar kritiku par Latvijas minoritāšu politiku un integrāciju NATO. Arī jautājums par attiecībām ar paplašināto Eiropu Krievijai ir jauns. Tomēr daļa no Krievijas elites sāk apzināties Krievijas ekonomiskās intereses Latvijā, kura drīz būs Eiropas Savienības dalībvalsts. Par to liecina tas, ka kopš Putina nākšanas pie varas vairāki Krievijas Federācijas uzņēmumi investējuši Latvijā tieši ar mērķi izdarīt investīcijas perspektīvā Eiropas Savienības dalībvalstī.

 

Jaunā pārrobežu mikrodiplomātija

Latvijas integrācija Eiropā un tas, ka Eiropas Savienības “jaunā robeža” pie Zilupes nedrīkst kavēt nepieciešamo sadarbību, pakāpeniski liek pievērst lielāku uzmanību pārrobežu sadarbībai. Tas liecina par izmaiņām Latvijas–Krievijas attiecību dienaskārtībā.

Pārrobežu sadarbība ir salīdzinoši jauns fenomens Latvijas dialogā ar Krieviju. Tēma par pārrobežu sadarbību vienmēr ir bijusi piekārta pie lielā zvana un plaši izmantota politiskajā retorikā kā milzīgi svarīga tēma. Mēģinot apkopot detaļas, rodas citāds priekšstats – runa ir par mikrodiplomātiju, un arī tā ir sākuma stadijā, tās apjoms ir necils, ietekme pagaidām visai neliela. Tās ir atsevišķas konferences, iepazīšanās, tikšanās, kopēju plānu apspriešana. Tomēr tie ir jauni komunikācijas kanāli, jaunas iesaistītās personas no pašvaldībām, apspriedes par jaunām kopīgām interesēm.

Latvija regulāri organizē forumus, lai sekmētu Latvijas un Krievijas uzņēmēju kontaktus un sadarbību. Iniciatīvu te rāda arī Latvijas pašvaldības. Jau vairākus gadus vasarā notiek ikgadējais Valmieras forums, kas veltīts reģionu ekonomiskai sadarbībai. Tanī piedalās Latvijas un Krievijas pārstāvji un pārstāvji no tiem Eiropas Savienības valstu reģioniem, kuriem ir jau sadarbības partneri Latvijā. Līdz ar to atsevišķo Eiropas reģionu sadarbības pieredze ar Latvijas novadiem varētu tikt pielietota sakaru attīstībai uz austrumiem ar Pleskavas apgabalu.11

Paralēli tam notikuši semināri par Latvijas–Krievijas robežreģionu uzņēmējdarbības veicināšanu Valkā. Tur uzsvars tika likts uz pašvaldību, vietējo tirdzniecības kameru sadarbību un mazo uzņēmēju izglītošanu. 2000. gada oktobrī notika Latvijas biznesa prezentācija Voroņežā, decembrī Maskavā uzturējās Latvijas ekonomikas ministrs, kam bija iespēja pārrunāt ekonomisko sadarbību ar Maskavas apgabala vadītājiem. 2000. gada maijā konferences “Transrussia – 2000” darbā Krievijā piedalījās Latvijas tranzīta asociācijas prezidents. Kopš 1997. gada vidus Latvijas vēstniecība Maskavā regulāri rīko nelielus biznesa seminārus. Tādu biznesa klubu tikšanos ir bijis kopumā jau 22, un katrā piedalās kādas konkrētas jomas pārstāvji no Latvijas.12

Šie piemēri liecina, ka kontakti ar Krieviju tiek meklēti.

Šeit rodas pamatots jautājums: vai visi šie pūliņi ir vajadzīgi, ja tirdzniecības apgrozījums ar Krieviju ir gandrīz izzudis un diez vai pieaugs? Atskaitot tranzīta jomu, kurā preču apgrozījums vērā ņemams un lēnām pieaug, citas jomās šobrīd diez vai ir saskatāms īpašs ekonomiskais izdevīgums. Tomēr šiem kontaktiem ir sava politiskā nozīme: tie ļauj veidot jaunus komunikatīvus tiltus ar Krievijas pierobežas apgabaliem, un tas nākotnē var veicināt augstāku ekonomisko un politisko izdevīgumu.

Dialogs ar Pleskavas apgabala amatpersonām, uzņēmējiem un sabiedriskajām organizācijām arī palīdz veidot tādu robežu, kas sekmē sadarbību. Latvijā vairākas reizes ir viesojies Pleskavas apgabala gubernators J. Mihailovs. Būdams Rīgā 2001. gada augustā, viņš piedāvāja apspriest Pleskavas piedāvājumu pārdot Latvijai elektroenerģiju. Laikā, kad kopējā Krievijas vadības retoriskā attieksme pret Latviju ir visai kritiska, tas ir svarīgs un pozitīvs piedāvājums.

Pleskavas apgabals ir viens no visnabadzīgākajiem Krievijā un daļēji dzīvo no federālā budžeta subsīdijām. Turklāt kopš 1991. gada šeit ekonomika ir kritusies straujāk nekā caurmērā Krievijā. Par vēl vienu papildu faktoru, kas ilgi traucējis Pleskavas apgabala ekonomisko sadarbību ar ārzemju partneriem, atsevišķi pētnieki min varas partiju Pleskavā. Salīdzinot ekonomisko attīstību un politisko vadību Pleskavas un Novgorodas apgabalos, ir iespējams secināt, ka Pleskavā pie varas esošais Žirinovska partijas gubernators neveicinājis investīcijām pievilcīgus apstākļus.13 Tagad tas ir jādara ar novēlošanos un ar lielāku piepūli – Pleskavas apgabalā likums par investīcijām tika pieņemts tikai 1998. gadā.14

Jāatzīst tomēr, ka gubernators Mihailovs spējis orientēties jaunajā varas sistēmā Krievijā un 2001. gada sākumā iestājies varas partijā “Jedinstvo”. Tas viņam noteikti garantē zināmu politisku aizmuguri kontaktos ar Latviju.

Pleskavas apgabala ekonomiskā struktūra un privātās uzņēmējdarbības zemais attīstības līmenis kopumā gan vēl neļauj cerēt uz plašu ekonomisko sadarbību ar Latviju. Pleskavas vadītājiem publiski ir jāievēro līdzsvars – ja Krievijas centrs skaļi kritizē Latviju vai Baltiju kopumā, tad Pleskavas apgabala vadītāji diez vai varēs atļauties publiski atbalstīt ekonomisko sadarbību ar Latviju.

Analītiķi Mihails Aleksejevs un Vladimirs Vagins Pleskavas labo ģeogrāfisko stāvokli, kas tomēr nesniedz ekonomisku ieguvumu, apzīmējuši kā Pleskavas dilemmu starp ģeopolitiku un ģeoekonomiku.15 Pleskava varētu ekonomiski daudz ko iegūt, ja kļūtu par tranzīta apgabalu. Pleskavas ģeogrāfija ir izdevīga, un Pleskava jau iegūst no sava robežas statusa – ir uzcelti jauni robežpārejas punkti. Pleskava agrāk nebija robežapgabals, tāpēc atbilstoša infrastruktūra te vāji attīstīta. Arī šajā ziņā Pleskava ir atkarīga no Maskavas subsīdijām. Ja Maskavas pūles attīstīt transporta infrastruktūru Ļeņingradas apgabalā ir zināmas un ostu celtniecība virzās, tad Pleskava pagaidām Maskavai nešķiet kā prioritārs apgabals tranzīta infrastruktūras attīstībai.

 

Reālas intereses rada reālu sadarbību

Latvijas un Krievijas dialogā tomēr vairākas jomās sadarbība notiek abpusēji izdevīgi. Tas ir sakāms par kopējiem centieniem cīnīties pret organizēto noziedzību, kā arī par transporta un tranzīta jomām. Te Krievijai ir reālas intereses Latvijā, un tas ir izšķirošais faktors, kas ir ļāvis sadarbībai notikt.

2000. gada 17. oktobrī notika Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Krievijas iekšlietu ministru sanāksme. Sanāksmes gaitā tika diskutēta savstarpējās sadarbības nostiprināšana cīņā ar noziedzību, kā arī parakstīta Latvijas un Krievijas Iekšlietu ministriju sadarbības programma 2001.–2002. gadam.

Atskatīdamies uz 2000. gadu, Krievijas Iekšlietu ministrijas oficiālais pārstāvis atzina, ka šajā laikā Krievija ievērojami palielinājusi starptautiskos kontaktus, lai kopējām pūlēm apkarotu noziedzību. Viņš runāja par starptautiskām darba grupām, kas nodarbotos ar cīņu pret terorismu, narkotiku un ieroču kontrabandu, automašīnu zādzību.16

Šie divpusējie darba kontakti iekļaujas plašākā kontekstā. Baltijas jūras valstu padome izveidoja speciālu darba grupu cīņai pret organizēto noziedzību, un šinī darba grupā piedalās arī pārstāvji no Latvijas un Krievijas. Tas ir viens no veiksmīgiem piemēriem, kā izdodas iedibināt jaunu sadarbību visā reģionā. Uzmanības lokā ir narkotikas, zagtās automašīnas, nelegālā migrācija, naudas atmazgāšana, un jāatzīmē, ka pastāvīgi ir notikušas kopējas operācijas.17

Līdzīgs piemērs normālai sadarbībai starp abām valstīm ir transporta joma. 2000. gada aprīlī Maskavā tika parakstīta vienošanās starp “Latvijas Dzelzceļu” un Krievijas Satiksmes ministriju.18 Krievija izmanto Latvijas ostas savu kravu tranzītam. 75 procenti no kopējā Latvijas tranzītkravu apjoma ir Krievijas kravas. Šie fakti liecina par attīstītajiem sakariem tranzīta jomā. Tie pagājušās desmitgades laikā saglabājušies stabili un ir abpusēji izdevīgi.

Lai arī “Latvijas Dzelzceļš” ir joprojām valsts uzņēmums, tomēr līgumu ar Krievijas Satiksmes ministriju noslēdza tieši tas un nevis ministrija. Acīmredzot uzņēmums spēj vienoties ar Krievijas institūcijām labāk un bez Latvijas valdības tiešas iesaistes. “Latvijas Dzelzceļš” ir viens no redzamiem aktieriem Latvijas dialogā ar Krieviju, tam izdodas ievērot savas intereses un atrast kopējus risinājumus transporta biznesam ar Krieviju.

Otrs redzams un ietekmīgs aktieris Latvijas politikā iepretim Krievijai ir tranzīta sektors un Ventspils pašvaldība. Šim sektoram ir savas spēcīgas intereses, kuru sasniegšanai tas nepieciešamība gadījumā spēj mobilizēt arī valdības atbalstu. Krievija izmanto Ventspils ostu, un 90. gados tranzīta apjomi bijuši stabili un bez vērā ņemamām svārstībām. Ventspils osta ir padziļināta, tādējādi kļūst aizvien konkurētspējīgāka.

Kad 1998. gada sākumā Maskavā izraisījās pret Latviju vērstas kritikas vilnis, tad vairums novērotāju sekoja Krievijas piespēlētajai interpretācijai – proti, Krievija uztraucoties par minoritāšu problēmām Latvijā. Tomēr daži analītiķi saskatīja vēl kādu visai ticamu izskaidrojumu. Krievijas naftas kompānijas netika iesaistītas Ventspils ostas privatizācijā. Tas notika paralēli naftas cenu kritumam pasaules tirgū, kad Ventspils osta ilgāku laiku nepazemināja tarifus naftas pārkraušanai. Tas kopumā varētu būt bijis ietekmīgs faktors Maskavā, lai liktu paaugstināt kritikas toni pret Latviju,19 liecinot par Krievijas Federācijas ekonomisko lobija grupu ietekmi valdības aprindās.

Analizējot 90. gadus Krievijas politikā, P. Rutlands secina, ka: “..ir ievērības cienīgi tas, cik lielā mērā politiskie un militārie apsvērumi ir zaudējuši savu lomu, dodot vietu rūpēm par ekonomiku. Bieži bažas izraisošā divdesmit miljonu lielā krievu diaspora “tuvējās ārzemēs” ir Krievijas ārpolitiku ietekmējusi nenozīmīgā apjomā, daļējs izņēmums ir attiecības ar Igauniju un Latviju”.20

 

Jaunās Eiropas sadarbības tīkls stiepjas arī uz Krievijas ziemeļrietumiem

Latvija – gan visa valsts, gan atsevišķi novadi – 90. gados iesaistījās starptautiskos centienos, lai Baltijas jūras reģionā izveidotu jaunus kontaktu tīklus starp cilvēkiem, institūcijām, valstīm. Baltijas jūras reģions ir izveidojis blīvu kontaktu tīklu, kas pirms desmit gadiem nepastāvēja. Simboliskais ceļš uz Eiropu ir gājis lielā mērā tieši caur Ziemeļaustrumeiropu. Tas bija arī Latvijas galvenais mērķis. Tomēr Latvija nekad nav iebildusi pret kopējiem mēģinājumiem iesaistīt Krieviju un rast jaunus komunikatīvus tiltus ar Krievijas pierobežas apgabaliem. Gluži otrādi – tos vienmēr politiski atbalstījusi, lai arī finansiālais ieguldījums nav bijis milzīgs.

Latvijas pārrobežu dialogs ar Krieviju ir daudzpusējs un atbilst Eiropas Savienības reģionālās sadarbības idejai. Tās pamatdoma ir veicināt pašvaldību un vietējo mazo uzņēmēju kontaktus, lai pārvarētu attīstības nevienlīdzības un radītu abpusēju izdevīgumu abus robežai. Šinī sakarā ir svarīga “eiroreģionu” ideja un sadarbības forma.

Latvijas un Krievijas pašvaldības ņem dalību vairākās kopīgās pārrobežu sadarbības organizācijās – eiroreģionos “Saule” un “Baltika”.21

1998. gada sākumā izveidoja eiroreģionu “Baltika”, tajā ietilpst sešu valstu atsevišķas pašvaldības, to vidū arī Latvijas un Krievijas pašvaldības. Tās vienojās par vairākām jomām, kurās izveidot darba grupas, lai strādātu pie kopējiem projektiem. Izveidota struktūrplānošanas un vides aizsardzības darba grupa, kā arī darba grupas sociālās aizsardzības, biznesa sadarbības jomās. Kamēr projekti vēl tikai top, bijušas vairākas izstādes, kurās šī “eiroreģiona” dalībnieki sevi reklamē, tādējādi veicinādami savu savstarpējo atpazīstamību. Tomēr jāpiekrīt, ka vēl grūti paredzēt, cik lielā mērā būs dzīvotspējīgs šis eiroreģions.22

“Eiroreģiona” dzīvotspēja ir atkarīga no tā, cik lielu finansējumu izdodas piesaistīt konkrētiem projektiem. “Eiroreģiona” prezidējošā pašvaldība meklē sponsorus (visbiežāk Eiropas Savienībā), tādējādi nosakot arī visu sadarbības dinamiku.

Analizējot dažādos Baltijas jūras reģionā notikušos forumus, ir saskatāma šo forumu uzdevumu un nodomu dublēšanās. Visi sadarbības projekti prasa arī finansējumu, un tas ne vienmēr ir pieejams uzreiz un vēlamā apjomā.

Savu darbību turpina pilnveidot Latvijas–Krievijas–Igaunijas pierobežas reģionu sadarbības padome. Tā tika izveidota 1996. gadā, lai nostiprinātu savstarpējo partneru tīklu un lai izstrādātu reģionālas nozīmes sadarbības projektus. Iesaistīti ir vairāki šo trīs valstu pierobežu rajoni. Šis kontaktu tīkls attīstās Eiropas Savienības Phare Credo programmas ietvaros. Sadarbības padome izstrādā projektu “Pleskava – Livonija Vision 2010”, kam atvēlēti 44 tūkstoši eiro. Pie sadarbības rezultātiem pieskaitāms gan tas, ka ieviesta apmaiņa ar tūrisma un biznesa informāciju (vienotā trīsvalodīgā interneta mājas lapā), gan arī tas, ka tiek apspriesta iespēja nākotnē izveidot “eiroreģionu” Eiropas Savienības kontekstā.23

Baltijas jūras valstu padome arī ir viens no forumiem, kur saskaras Latvija un Krievija. Foruma veidošanas iecere – sniegt iespēju visām šī reģiona valstīm piedalīties reģiona straujajā ekonomiskajā izaugsmē. Šī organizācija nav bijusi domāta kā jauna finansu institūcija, tā drīzāk ir organizācija kontaktu nostiprināšanai, kopējās identitātes un nepieciešamo sadarbības sfēru noteikšanai. Šie jaunie kontaktu tīkli ir bijis viens no priekšnoteikumiem tam, ka Baltijas jūras reģions ieguvis augstu ekonomisko dinamiku.

Baltijas valstu pārrobežu sadarbības konference ir viens no Baltijas jūras valstu padomes instrumentiem. Tajā piedalās 162 reģioni no visām valstīm. Galvenie mērķi – palīdzēt municipalitātēm veidot sadarbību ekonomikā, vides aizsardzībā, transporta attīstībā.24

Eiropas Savienība atzīst, nepieciešams attīstīt pārrobežu sadarbību Baltijas jūras reģionā, iesaistot gan kandidātvalstis – Poliju un Baltijas valstis, gan arī Krievijas reģionus. Visiem projektiem vadošā valsts noteikti ir kāda no Eiropas Savienības dalībvalstīm, jo tikai tā var pieprasīt finansējumu no Eiropas Savienības fondiem.

Eiropas Savienības programma Interreg II C ir speciāli veidota Baltijas jūras reģionam. Tās ietvaros notiek kopēju projektu realizācija transporta, piekrastes zonas plānošanā, tūrisma, telpiskās plānošanas jomās. Programmas projektos piedalās dalībnieki no dažādām valstīm. 1998. gadā apstiprināja 45 projektus, kam jābūt izpildītiem 2001. gada vasarā. Latvija piedalās 13 projektos, Krievija – 15 projektos, un septiņi ir tādi projekti, kuros kopā ar citu valstu pārstāvjiem piedalās gan Latvijas, gan Krievijas institūcijas. Visiem apstiprinātajiem projektiem kopumā paredzēts apmēram 25 miljonu eiro lielu finansējums.25 Finansējums nāk daļēji no Eiropas Savienības strukturālajiem fondiem, daļēji no tās Phare programmas Polijai un Baltijas valstīm, daļēji no Tacis programmas Krievijai, daļēji no Eiropas Savienības dalībvalstīm un Norvēģijas.

Šāda prakse var likties apgrūtinoša, tomēr tā ir pamatā Eiropas Savienības finansu piešķiršanas kārtība. Tas ir visai lēnīgs un smagnējs process, prasa ilglaicīgāku plānojumu starptautiskās sadarbības un finansu ieguldījumam. Interreg programma ir vērtīgs mehānisms ilglaicīgākai sadarbībai. Paredzams, ka pastāvēs arī Interreg nākamās paaudzes programma Interreg III, kuras darbības uzsvaru definēšanā neizbēgami lielāka loma būs tām Eiropas Savienības kandidātvalstīm, kuras robežojas ar Krieviju.

Visos šādos nelielos internacionālos projektos veidojas mikro diplomātijas efekts, kas varētu sniegt atdevi nākotnē. Pagaidām šī sadarbība gan vairāk ir kā “piedalības diplomātija” kopējos daudzpusējos forumos par nākotnes projektiem. Bet tas sekmēs pārrobežu sadarbība ar Krieviju tad, kad Latvija un citas kandidātvalstis būs kļuvušas par Eiropas Savienības sastāvdaļu.

 

Ziemeļu dimensijas vīzija

Jau vairākus gadus pazīstama ir Somijas ideja pievērst lielāku uzmanību Ziemeļu dimensijai Eiropas Savienībā. Tagad tā ir kļuvusi par Eiropas Savienības kopēja darba daļu, ietver arī kandidātvalstis pie Baltijas jūras un virzīta arī uz Krieviju.

Latvijas interesēs ir attīstīt tranzīta infrastruktūru Krievijas kravām un izejvielām, tāpēc Latvija uzmanīgi izturas pret šo ideju. Sākumā Latvijā radās pieņēmumi, ka somi izvirzījuši Ziemeļu dimensijas ideju tikai tāpēc, ka vēlētos iegūt lielāko tiesu no Krievijas tranzītbiznesa. Tomēr drīz Latvijas reakcija kļuva racionāla, un Latvijas eksperti izstrādāja savus priekšlikumus. Vairāki no tiem paredz Krievijas līdzdalību. Šie projekti ir iesniegti Krievijas pusei un arī Eiropas partneriem.

Latvijas ārlietu ministrs, skaidrodams Latvijas piedāvātos projektus, uzsver infrastruktūru, enerģētikas jomas: “Infrastruktūra ir lielais jautājums. Tāpat kā enerģijas piegāde. Risinājumi šajos sektoros nodrošinās attīstību un izaugsmi reģionā ilgākā laikā posmā. Runājot par enerģiju, protams, ekoloģijai jāpievērš vislielākā uzmanība”.26

Ziemeļu dimensijas ideja ir moderna, jo tā ļauj visiem iegūt no ciešākas sadarbības Ziemeļeiropas reģionā, kurš kādreiz bija sadalīts. To simboliski pasvītro arī tie projekti, ko Latvija izvirzījusi kā prioritārus Ziemeļu dimensijas sakarā. Tas ir Baltic Ring – vienotas elektroenerģijas sistēmas izveide Baltijas jūras reģionā. Tas ir Ziemeļu gāzes pārvads – vienots dabas gāzes tīkls Ziemeļeiropā. Tā ir transporta infrastruktūra, ar to saprotot ceļus, dzelzceļus, ostas un prāmjus, jūras transportu un gaisa transportu, kā arī telekomunikācijas un informācijas tehnoloģiju.27

Ziemeļu dimensija ir vīzija, nodomu apraksts, (Somijas) idejas par nākotni. Tomēr arī šeit ir redzama Latvijas politika attiecībā uz Krieviju. Tās vēlme arī šajā gadījumā ir iesaistīt Krieviju tajos projektos, kuriem ir nozīme visas ziemeļaustrumu Eiropas kontekstā un kuri ir ekonomiski izdevīgi arī Latvijai un Krievijai pašai.28

Reālās ekonomiskās intereses ne vienmēr sakrīt ar vīziju saturu. Tā kā vairākām Baltijas valstīm ir ekonomiskas intereses par Krievijas kravu tranzītu, tad skaidrs, ka Krievija šīs konkurējošās intereses veikli izmantos savā labā. Krievija daudzkārt prasījusi politisku piekāpšanos sev, kā balvu solīdama novirzīt kravas caur Latviju. Līdz šim šī ekonomiskā šantāža radījusi Latvijā zināmu spriedzi publiskās retorikas jomā.

Pašlaik vēl grūti spriest, cik lielā mērā Eiropas Komisija spēs “regulēt” ekonomiskās intereses attiecībā uz Krievijas kravu (energoresursu pirmām kārtām) tranzītu tad, kad arī Baltijas valstis būs kļuvušas par dalībvalstīm. Tam ir vismaz divi iemesli.

Eiropas Savienība tikai tagad sāk tirgus liberalizāciju enerģētikas sektorā, un Skandināvijas valstis ir pirmās, kur šie sektori lēnām tiek liberalizēti. Līdz ar to Eiropas Savienības kopējā politika šajā sektorā vēl pilnveidosies un vēl nav īsti zināms tas, kā praksē funkcionēs liberalizētais enerģētikas tirgus pašā Eiropas Savienībā.

No otras puses, Krievija nepievienojas Starptautiskajai Enerģētikas hartai, kas regulē arī energoresursu tranzītu. Lai arī Eiropas Savienība pastāvīgi aicina Krieviju pievienoties hartai, tomēr Krievijā daudzi uzskata, ka tas neatbilstot valsts interesēm.

 

“Ģeopolitika plus” ASV izpildījumā

ASV ir īpaša nozīme Latvijas ārpolitikā, kas ietekmē arī Latvijas attiecības ar Krieviju. Līdz šim Latvija tiekusies izmantot ASV tieši sava stratēģiskā drošības politikas mērķa sasniegšanai – kļūt par NATO dalībvalsti. Izveidojot Baltijas–ASV partnerības fondu, ASV iegūst instrumentu pilsoniskās sabiedrības pilnveidošanā Latvijā. Lai arī pasludināti, tomēr ASV sasniegumi Latvijas–Krievijas attiecību uzlabošanā ir grūti saskatāmi.

Savu skatījumu par Ziemeļeiropu izvirzīja arī ASV. Tas ir ieguvis Ziemeļeiropas iniciatīvas nosaukumu. Galvenās domas ietvertas arī 1998. gadā parakstītajā ASV–Baltijas partnerības hartā. Ziemeļeiropas iniciatīva satur sevī to galveno ideoloģiju, kuru ASV attīstījusi 90. gadu otrajā pusē – veicināt Baltijas jūras valstu savstarpējo sadarbību, iesaistīt tanī arī Krievijas ziemeļrietumu apgabalus, sekmēt šī reģiona valstu integrāciju eiroatlantiskajās struktūrās. ASV vēlas apvienot resursus ar tām iniciatīvām, kuras šajā reģionā attīstīta Eiropas valstis.29 Latvijas interesēs ir, lai Ziemeļeiropas iniciatīva būtu vēl viens instruments, kā nodrošināt ASV pastāvīgu klātbūtni Ziemeļeiropā un Baltijas reģionā īpaši.

ASV ir intereses militāri politiskajā jomā un enerģētikas jomā, kuras Krievijas sakarībā iegūst stratēģisku interešu raksturu. To viegli saskatīt, analizējot ASV finansu ieguldījumu Baltijā. ASV ātri un uzreiz atrada finansu līdzekļus, lai piedalītos Baltnet sistēmas izveidē Baltijas valstīs. Gaisa telpas kontrole ir stratēģiski nozīmīga joma. ASV ar visu valstisko spēku nostājās aiz privātās kompānijas “Williams” investīcijām Lietuvas naftas sektorā.

Citos, “nestratēģiskos” sektoros ASV ir ieguldījušas daudz mazāk. ASV ir finansējušas Baltijas valstu militārpersonu izglītību, tomēr daudz mazāk līdzekļu piešķīrušas latviešu valodas apguves programmai Latvijā. Tas sakāms arī par projektiem kopējai reģionālai sadarbībai ar Krieviju. Ziemeļeiropas iniciatīvas rīcībā ir bijuši tikai vairāki miljoni dolāru gadā, kas ir drīzāk niecīga summa nopietnai politikai Baltijas, Skandināvijas un Ziemeļrietumkrievijas reģionā.

ASV politika, kura virzīta uz Baltijas valstu sadarbību ar Krieviju, satur kādu dilemmu, kas raksturīga šim reģionam. Baltijas valstis vēlas plašu ASV iesaisti reģionā, bet tieši to daudzi Krievijā cenšas nepieļaut. ASV vēlas pierādīt, ka Baltijas valstu atlantiskā integrācija var būt ieguvums arī Krievijai, Krievija turpretim cenšas nepieļaut Baltijas atlantisko integrāciju.

Ziemeļeiropas iniciatīva uzsver sadarbību noziedzības apkarošanā, uzņēmējdarbības veicināšanā, vides aizsardzībā, veselības aizsardzībā. Šeit runa nav par “ģeopolitiskām” programmām, bet par ļoti praktiskām un drīzāk nepolitiskām jomām. Tomēr Krievijas Federācijas analītiķi saskata, ka šī iniciatīva esot tikai piesegs ASV politikai sekmēt Baltijas valstu virzībai uz NATO. Šo aspektu savā ziņojumā par Baltijas politiku min Krievijas ārpolitikas un aizsardzības politikas padome.30 Kamēr ASV uzsver Iniciatīvas nozīmi “ne-ģeopolitiskās” jomās, tikmēr Krievija saskata pirmām kārtām ASV atkal kā nevēlamo ģeopolitisko aktieri savu robežu tuvumā.

 

Nedrošība ar Krieviju – drošība bez Krievijas?

Baltijas valstu vēlme kļūt par NATO dalībvalstīm ir tradicionāli tikusi uzskatīta par vienu no Latvijas un Krievijas attiecību galvenajiem punktiem, un nepilsoņu tiesības – par otru. 2001. gads liek uzdot jautājumu, vai šajā politiskajā formulā nemainīsies lomas.

Neskatoties uz to, ka NATO ir “reāla” darboties spējīga organizācija, tā kļuvusi par “simboliskās”, “virtuālās” politikas sastāvdaļu Latvijas un Krievijas attiecību kompleksā. Krievija ilgstoši teikusi, ka ir pret Baltijas valstu dalību NATO. Baltijas valstis savukārt uzsvērušas savas tiesības pašām izvēlēties, kurās organizācijās stāties un kā garantēt savējo drošību. Krievija ilgstoši teikusi, ka tās bruņojums ziemeļrietumu reģionā samazinās un ka Baltijas valstīm nav iemesla stāties NATO. Baltijas valstis savukārt apgalvojušas, ka tās nestājas NATO baiļu dēļ no Krievijas un nestājas tanī “pret Krieviju”.

Uztvere par Krieviju kā militāro apdraudējumu kļuvusi mazāk nozīmīga. Krievijas militārā klātbūtne ziemeļrietumu reģionos ir dramatiski samazinājusies. Krievija ir zaudējusi lielu daļu no savām militārajām spējām Baltijas jūras reģionā. A. Serguņins detalizēti uzskaita militāro vienību samazinājumu Kaļiņingradas apgabalā un Baltijas flotē.31

Baltijas valstu elites savu valstu drošības garantu redz dalībā NATO, šajā ziņā neatšķirdamās no citām Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm. Grūti izmērīt, cik lielā apjomā Latvijas militāri politiskajā orientācijā vēl pastāv vēsturiski pamatotās bailes no Krievijas, tomēr tas nav vienīgais un vairs noteikti nav dominējošais faktors. Pārspīlēt tā nozīmi nozīmētu pārprast un vienkāršot Latvijas politisko attīstību.

NATO ir bijis svarīgs instruments modernas nācijas veidošanas procesā Baltijas valstīs. Lai arī tas nav NATO uzdevums, tomēr īstenībā aliansei šī loma ir bijusi, atcerēsimies to, ka Baltijā nacionālie bruņotie spēki un aizsardzības politika tika radīti no nekā.

Rihards Krickus uzsver, ka svarīgāk par Baltijas valstu militārām spējām ir tas, ka tās būtu stipras demokrātiskas valstis NATO sastāvā, kas paplašinātu demokrātijas zonu Centrāleiropā.32

Analītiskajā literatūrā ilgstoši ir pastāvējis uzskats, ka galvenais faktors Baltijas valstu drošībā ir Krievija.33 Zinot, ka Baltijas valstis vēlas iestāties NATO un, ka Krievija šo soli uzskata par nepieļaujamu, Rietumi tiek nostādīti gandrīz vai neatrisināma vienādojuma priekšā – vai nu uzņemt Baltiju NATO un riskēt izraisīt nezināma satura reakciju no Krievijas puses, vai nu neuzņemt Baltiju un riskēt nokļūt Krievijas “veto” ēnā. Tāpēc analītiskā literatūra kopš 90. gadu otrās puses nespēj sniegt pārliecinošus modeļus drošības politikai Baltijas reģionā.

Deviņdesmito gadu laikā nenoklusa idejas par reģionālās drošības sistēmas izveidi Baltijas jūras reģionā. Tai tomēr nav izdevies iegūt tveramus apjomus šo gadu gaitā, un ir pamats šaubām, vai kāda vērā ņemama reģionālās drošības sistēma varētu tikt izveidota tuvākā nākotnē.

Viens no iemesliem ir, ka ne Baltijas valstis, ne arī Skandināvijas valstis nav bijušas šīs idejas iedvesmotas piekritējas.34 Pamatā piedāvājumi reģionālajai drošībai ir nākuši no Krievijas. Var minēt gan Krievijas divpusējās drošības garantijas Baltijas valstīm, gan arī Krievijas ideju par uzticības telefoniem, kas vienotu dažādus Baltijas jūras valstu štābus, gan arī ideju par kopēju gaisa telpas kontroli ar Krievijas dalību. Šīs idejas palikušas klusībā nerealizētas vai skaļi noraidītas.

NATO valstu vadītāju publiskie izteikumi 2001. gadā viesa cerības, ka Baltijas valstis varētu 2002. gadā saņemt uzaicinājumu pievienoties aliansei. Varēja secināt, ka Krievijas Federācijas loma un Krievijas Federācijas faktora nozīme NATO debatēs par Baltijas valstu uzņemšanu ir samazinājusies ievērojami. NATO valstu vērtējums bija pozitīvs par pašu Baltijas valstu militāro un politisko gatavību dalībai. Radās perspektīva Baltijas valstīm drošības politikas aspektā “atsaitēties” no Krievijas.

Baltijas valstu integrācija NATO ir jau izvērsta darbības programma, kas aptver parlamentu, valdības institūcijas, bruņotos spēkus un militāro izglītību. Tas ir sistemātisks darbs, kas kopš NATO Vašingtonas samita tiek saskaņots arī ar ikgadējo Rīcības plānu dalībai. Šī Rīcības plāna izstrādē un vērtēšanā ir iesaistītas visas NATO dalībvalstis, līdz ar to tās pilnībā piedalās kandidātvalstu integrācijas veicināšanā.

Baltijas gadījumā Rīcības plāns turpina un papildina jau kādu daudzpusējās sadarbības loģiku, kas ir bijusi virzīta uz to, lai sniegtu koordinētu palīdzību Baltijas valstu bruņoto spēku izveidei. Tādā palīdzības grupā – Baltic security assistance grupā – ir gan vairākas NATO dalībvalstis, gan neitrālās valstis. Tās ir sniegušas palīdzību gan militārās augstskolas izveidē Baltijā, gan militāri politisko koncepciju sagatavošanā katrā valstī, gan apbruņojuma iegādē.

Kā atsevišķs panākums ir jāmin tas, ka trim Baltijas valstīm ir izdevies izveidot strādājošu gaisa telpas kontroles sistēmu, kas atbilst NATO standartiem un kvalitātei. Tās uzstādīšanā vadoša loma bija NATO valstīm, īpaši ASV.

Latvija tāpat kā Lietuva un Igaunija nosūtīja savas vienības starptautisko misiju sastāvā uz bijušās Dienvidslāvijas teritoriju. Lai arī šīs vienības bija nelielas, tomēr praktiskās pieredzes un arī politiski simboliskais ieguvums ir svarīgs. Šī līdzdalība svarīga arī identitātes aspektā, jo arī tādā veidā tiek apliecināta Latvijas piederība Eiropai.

Krievijas politiķu, analītiķu paziņojumi par to, ka Krievijai vajadzētu iestāties NATO, izraisa un ienes zināmu disonanci Latvijas NATO perspektīvā. Prezidents Vladimirs Putins vairākkārt licis komentētājiem izteikties par iespējamo Krievijas dalību NATO. Šī ideja guva plašu rezonansi pēc teroristiskajiem uzbrukumiem ASV 2001. gada septembrī. Šī ideja plaši apspriesta Rietumos 2001. gada rudenī un veido jaunu (vismaz psiholoģisku) kontekstu Latvijai. Latvijai – vismaz latviešu sabiedrības daļai – ir bijis svarīgi iestāties tādā organizācijā, kurā nav Krievijas.

Ja līdz 2001. gada septembrim Latvijas vēlme iestāties bijusi nesaskaņu cēlonis Latvijas un Krievijas attiecībās, tad līdz ar tēzes parādīšanos par iespējamo Krievijas dalību NATO lomas šajā politiskajā formulā var mainīties.

 

“Jaunais reālisms” un “vecā ģeopolitika” –

Krievijas politika Baltijā

Ja ne visos, tad daudzos Krievijas kaimiņreģionos attīstība notiek strauji un notiek faktiski bez Krievijas līdzdalības. Tas lielā mērā sakāms par Krievijas Eiropas kaimiņiem, kur attīstība notiek saskaņā ar Eiropas un nevis Krievijas dienaskārtību. To atzīst arī atsevišķi Krievijas analītiķi.35 Šie analītiķi lielā mērā veido to, kas Krievijā ieguva “jaunā reālisma” nosaukumu ārpolitikā. Viņi atzīst Eiropas Savienības noteicošo lomu starptautiskajās attiecībās – Krievijas Federācijas dialogā ar Eiropu. Kopš Vladimira Putina nākšanas pie varas saskatāmas zīmes, kas norāda, ka Krievija pilnveido savu politiku attiecībā uz Baltiju, ņemdama vērā Baltijas integrāciju jaunajā Eiropā.

Ģeopolitiskajās kategorijās kaltā ārpolitiskā domāšana Krievijā pastāv paralēli “jaunajam reālismam”.

Abas šīs tendences pastāv Krievijas attieksmē pret Latviju un Baltijas valstīm. Vecie ģeopolitiskie aizspriedumi neļauj saskatīt Baltijas jūras reģionu kā stratēģisku reģionu Krievijas ekonomiskai mijiedarbībai ar Rietumiem. Šīs domāšanas adepti uzsver, ka Baltijas valstīm nebūtu iesakāmi stāties NATO un ka ekonomiskās darbības intensitāte būs atkarīga no tā, cik pieņemami Krievijai liksies sasniegumi krievvalodīgās minoritātes tiesību ievērošanā Latvijā. (Krievijas amatpersonas gadiem ilgi brīdina, ka Baltijas valstu attiecības ar Krieviju pasliktināsies, ja tās integrēsies NATO un neņems vērā Krievijas intereses.36 Tomēr energotranzīta apjomi nav mainījušies, tie un saglabājušies stabili, attiecības citās jomās arī nav mainījušas savu dabu.)

Šo koncepciju koncentrētā veidā izklāstīja nesen Krievijas Ārlietu ministrijas darbinieks Mihails Demurins savā rakstā.37 Zīmīgi tas, ka šajā rakstā Krievijas un Latvijas attiecības analizētas, neņemot vērā Eiropas integrācijas kontekstu. Līdz ar to apšaubāma ir minētās koncepcijas atbilstība laikmeta realitātēm. Paralēli arī Krievijas vēstnieks Igaunijā minēja šos pašus argumentus. Viņš turklāt vēl atzīmēja, ka Tallina esot rīkojusies dīvaini prasīdama, lai komerciālie līgumi ar Krieviju ietvertu sevī atbilstību Eiropas Savienības prasībām. Viņš uzsvēra, ka Igaunijai šie līgumi jāizskata tīri divpusēji.38

Aplūkot Latvijas un Krievijas dialogu kā atsevišķu, no Eiropas kopējiem procesiem nošķirtu, tikai kā divpusēju attiecību tīklu ir neproduktīvi un neatbilst politikas saturam. Tomēr šāds attiecību traktējums joprojām ir visai dominējošs Krievijā, pie tam tas ir tuvs oficiāli paustajai izpratnei. Tā ir šī brīža galvenā konceptuālā asimetrija, salīdzinot izpratnes par savstarpējām attiecībām abās valstīs – Krievijā un Latvijā.

Krievijā nav vienotas koncepcijas attiecībām ar Latviju un Baltijas jūras reģionu kopumā. Krievijai ir gan ģeopolitiskas intereses šinī reģionā, gan arī ekonomiskas un politiskas intereses.39 Šajā atvērumā ir analizējamas Krievijas darbības un ārpolitiskā rīcība Baltijas reģionā. Tā saskan ar kopējo Krievijas attieksmi pret Eiropu. Šajā attieksmē ir gan konkurences tendences, gan arī sadarbības piemēri, pirmām kārtām ekonomikas jomā. Šādu pamatotu secinājumu izdara Georgs Breslauers.40

Šī reģiona nozīmīgums vēl nav pilnībā apzināts Krievijā, tomēr tas lēnām notiek. Tā ir jauna tendence, tomēr diez vai tuvākajā nākotnē Krievija spēs izstrādāt un iedzīvināt koherentu politiku šinī reģionā. Vai gluži otrādi – šī koherence slēpjas tieši tajā apstāklī, ka paralēli noturīgām “ģeopolitiskajām“ dominēšanas interesēm, kas simboliski kulminēja pretdarbībā Baltijas valstu integrācijai NATO, pastāv un tiek atzītas arī noturīgas ekonomiskās intereses. Jau sen izveidotie energoresursu tranzīta ceļi ir ieguvuši papildinājumu jaunu Krievijas ekonomisko interešu formā – atsevišķi Krievijas metālapstrādes un mašīnbūves uzņēmumi jau investējuši Latvijā relatīvi lielas summas, lai gatavo produkciju eksportētu tālāk uz Rietumvalstu tirgiem.

Greiems Herds atzīmē, ka Krievijas politika Baltijā ir bijusi konstruktīvas iesaistes politika un ka tās pamatā ir nobīde ģeoekonomikas virzienā. Viņš izvirza secinājumu : “Krievijas politika attiecībā uz Baltiju būs nesaraujami saistīta ar tās politiku attiecībā uz Eiropas Savienību, un šo politiku reģionā ietekmēs un veidos Ziemeļu dimensija. Krievija īpaši vēlas uzsvērt ekonomiskos ieguvumus, kurus radīs Eiropas Savienības paplašināšanās reģionā, iespējas investēt, lielāka pieeja Eiropas Savienības tirgum”.41

Šis, manā izpratnē, ir pārāk optimistisks secinājums. Problēma īstenībā ir gluži pretēja – Krievijas piekļūšana Eiropas Savienības kopējam tirgum nekļūs vieglāka, jo Eiropas Savienība savus kvalitātes standartus negroza. Tāpēc, ja Krievijas Federācijas produkcija neatbildīs Eiropas Savienības standartiem, tā zaudēs vēl šobrīd esošo pieeju kandidātvalstu tirgiem, kuros Eiropas Savienības noteikumi vēl nedarbojas. Runājot par ekonomiku, šādu secinājumu izdara arī krievu pētnieks: “Problēmas par to, kā pārvarēt nākotnes Eiropas Savienībsa austrumu robežu, strauji pieaugs, tiklīdz šībrīža kandidātvalstis Eiropas Savienībā iestāsies.”42

Tas, ka atklāti tiek uzsvērtas ekonomiskās intereses Baltijas reģionā, iezīmē jaunu vaibstu Krievijas politiskajā retorikā. Krievijas politiķi 90. gados to nemēdza atklāti atzīt, gluži pretēji – parasti runājot par it kā esošo Latvijas ekonomikas pilnīgo atkarību no Krievijas. Ekonomisko interešu analīzei ir jau neliela vēsture atsevišķu Krievijas analītiķu publicitātē. Krievijas Ārējās un aizsardzības padomes ziņojumā par Baltiju ir uzsvērts, ka Krievijai ir ekonomiskas intereses trijās Baltijas valstīs un ka tās ir nepieciešams aizstāvēt (7.6. punkts). Ziņojums uzsver, ka šajā reģionā Krievijai drīz būs jāsaskaras ar Eiropas Savienības robežu, tāpēc ir svarīgi iekļūt Baltijas ekonomiskajā telpā pieaugošā apjomā jau tagad, lai būtu droša pieeja vienotajam Eiropas Savienības tirgum nākotnē (7.14. punkts).43

Šis ziņojums tika publicēts 1999. gadā, bet nākamajā gadā padome sagatavoja jaunu pētījumu, kas ir vēl tiešāks savā valodā. 2000. gada oktobrī padome nāca klajā ar ziņojumu, kurš jau nosaukumā iezīmē Baltijas lomu Krievijas nākotnē . Ziņojums saucas “Baltija – Eiropas “ koridors” uz 21. gadsimtu”.44 Te nosauktas tranzīta un enerģētikas jomas, kurām Krievijai būtu jāpievērš lielāka uzmanība. Ekonomiskie kopprojekti – īpaši šajās divās jomās –, ziņojuma autoru uzskatā varētu pozitīvi ietekmēt arī politisko dialogu starp valstīm. Krievijas politikas pamatā attiecībā uz Baltijas valstīm ir jābūt Krievijas eksportētāju izdevīgumam. Protams, ka ziņojums min Krievijas valdības pūles uzcelt eksporta ostas Ļeņingradas apgabalā, kas var noteikti saasināt konkurenci par kravu apkalpošanu un ietekmēt cenu līmeni. Autori atzīmē, ka Baltijas valstu ostas konkurē cita ar citu par Krievijas kravām. Viņi min to, ka ekonomiskai sadarbībai ar Krieviju traucē Baltijas centieni integrēties NATO.

Krievijas publicitātē bieži ir uzsvērts, ka Krievijas jaunās eksporta ostas varētu kļūt par ietekmes līdzekļiem uz Baltijas valstīm un to politiku. Konstantīns Voronovs, atsaucoties uz dažām Maskavas aprindām, raksta, ka Krievija spētu piebremzēt Baltijas virzību uz NATO, ja uzsvaru pārnestu no militārās jomas uz ekonomisko.45 Autors uzskata, ka, lai Baltijas valstis sāktu ņemt vērā Krievijas intereses NATO jautājumā un krievvalodīgās minoritātes jautājumā, ir jāpabeidz Krievijas ostu celtniecība, kam sekas varētu būt tādas, ka Baltijas valstu budžeti ciestu zaudējumus.

Atsevišķu Krievijas politologu un politiķu izpratnē ekonomiskā sadarbība nekalpo tikai tiešajām ekonomiskajām interesēm. Ekonomiskās intereses tiek pakārtotas lielāku ārpolitisko mērķu sasniegšanai. Uz to netieši norāda Sergejs Šahrajs savā nesenajā publikācijā par Krievijas un Baltijas attiecībām. Viņš uzsver enerģētikas un tranzīta jomas kā stiprus spēlētājus Baltijas virzienā. Ja Krievijas enerģētikas kompānija “RAO JES” iegādātos daļu no Latvijas enerģētikas – “Latvenergo” kompānijas, tad iegūtu nākotnē tiešu pieeju Eiropas Savienības kopējam tirgum un spētu pārdot enerģiju uz Eiropu. Šo ekonomisko loģiku viņš netieši saredz kā līdzekli, lai risinātu NATO tēmu Krievijas interesēs. Viņš atzīst, ka tie frontālie uzbrukumi Baltijas integrācijai NATO, kādi tika organizēti pirms NATO Madrides un Vašingtonas samitiem, nevainagojās ar panākumiem, tāpēc tagad vajadzīga citāda taktika.46

Acīmredzot, ka par tādu taktiku varētu kļūt aktīvāki piedāvājumi ekonomikas jomā un Krievijas investīcijas Baltijas valstīs. Tādējādi Krievijas analītiķu domu gājiens ir joprojām šāds – ja jau Baltijas ekonomikas ir lielā mērā atkarīgas no Krievijas izejvielu eksporta un kravu apkalpošanas, tad šīs valstis ņems vērā arī Krievijas ģeopolitiskās intereses tajā gadījumā, ja jutīs, ka Krievija spēj ticami novirzīt savu tranzītu uz savām ostām.

“Jaunais reālisms”, runājot par ārpolitiku, uzsver ekonomiku un Krievijas eksportētāju izdevīgumu. Tomēr Krievijas “jaunais reālisms” pagaidām Baltijas virzienā konkurē ar seno ģeopolitisko attieksmi pret Baltiju – proti, daudzi Krievijas analītiķi un politiķi interpretē Krievijas Federācijas ekonomiskās intereses kā tās ārpolitikas veidošanas līdzekli un spiediena instrumentu pret Latviju. Vai Krievijas Federācijas uzņēmumu īpašnieki piekritīs vienmēr būt par ārpolitikas realizācijas mehānismu, vai arī viņi rūpēsies tikai par ekonomiskās ietekmes nostiprināšanu – to rādīs nākotne.

 

Kas Krievija ir un kas Krievija nav

Latvijas eiroatlantiskā integrācija maina Latvijas dienaskārtību attiecībās un dialogā ar Krieviju un maina arī Krievijas lomu Latvijas ārpolitikā. Kas ir Krievija un kas Krievija nav, raugoties no Latvijas?

Krievija nav šībrīža militārs apdraudējums Latvijai. Krievijā nav izzudusi ģeopolitiskās dominēšanas leksika attiecībā uz Baltiju, tomēr skaidrs, ka Krievijā nav ne vēlmes, ne reālu spēju aktīvi iejaukties Baltijas valstīs.

Krievija ir valsts, ar kuru nepieciešama daudz lielāka starptautiska sadarbība netradicionālo apdraudējumu novēršanā. Tas attiecas uz organizēto noziedzību, vides piesārņojumu, naudas atmazgāšanu, iespējamo narkotiku tranzītu.

Krievija nav politiskā dialoga partneris Latvijai. Līdz šim Krievija nepiekrīt saistošam regulāram politiskam dialogam ar Latviju, izvirza Latvijai nepieņemamus priekšnoteikumus.

Krievija ir valsts, kurā asi nepietiek izpratnes par jaunās Eiropas integrācijas visaptverošo raksturu. Baltijai integrējoties Eiropas Savienībā, Krievijas ziemeļrietumu apgabali var tikt nošķirti no Eiropas ekonomiskās telpas vēl lielākā mērā.

Krievija nav galvenā ekonomiskā partnere Latvijai. Krievijā daudzkārt atkārtotā tēze par to, ka Latvijas ekonomika esot atkarīga no Krievijas izejvielām, neatbilst patiesībai. Krievija nav padarījusi sevi par pievilcīgu ekonomikas partneri Latvijai. Vēl ir jautājums, vai Krievija nākotnē spēs konkurēt ar Eiropas Savienības ekonomisko gravitāciju.

Krievija ir valsts, ar kuru Latvijai ir kopējas intereses izejvielu transporta jomā. Šī ir vienīgā joma, kurā saskaras Latvijas un Krievijas ekonomiskā darbība.

Krievija nav veicinājusi sociālo integrāciju Latvijas sabiedrībā. Krievija nav identificējusi sevi ar EDSO pozitīvo vērtējumu par Latvijas integrācijas politiku. Tā vienmēr uzsver, ka pati vērtēšot Latvijas sasniegumus šinī jomā, lai arī nekad nav izklāstījusi saturu savai mērauklai.

Krievija ir valsts, kura saglabā sev brīvību izmantot Latviju kā instrumentu savā iekšpolitikā un ārpolitikā. Tas var radīt nepatiesas gaidas atsevišķās etnisko krievu grupās Latvijā.

 

Latvijas intereses attiecībā uz Krieviju

Deviņdesmito gadu sākumā Latvijas nacionālajās interesēs bija veikt mierīgu un organizētu Krievijas Federācijas armijas izvešanu un Rietumos mazināt Latvijas asociēšanu ar Krieviju, emancipēties, pašnoteikties Rietumvalstu “kolektīvajā apziņā”.

Deviņdesmito gadu vidū Latvijas interešu lokā bija savstarpēja retorika ar Krieviju un tranzīts. Latvijas interesēs bija, uzsākot integrāciju Rietumos, noturēt attiecības ar Krieviju normālas savstarpējās retorikas izskatā. Tas neizdevās, un savstarpējās vārdu cīņas apnicīgi piepildīja starptautiskās politikas ēteru. Kritikas vilnis pret Latviju laika ziņā sakrita ar Krievijas energoeksporta grūtībām zemo pasaules cenu dēļ. Daudzi analītiķi uzsvēruši Krievijas Federācijas spiediena pret Latviju tiešo saikni ar to, ka Krievijai 1998. gada sākumā neizdevās realizēt savas ekonomiskās intereses Latvijā.

Latvijas valsts interesēs bija – nepieļaut tranzītindustrijai kļūt par pārāk lielu spēku Latvijas iekšpolitikā un līdz ar to par sviru Krievijas interešu grupām. Vai pareizāk – rast tam kādus līdzsvarus, piemēram, Rietumu investīciju veidā ar politisku ietekmi Latvijā.

Šī problēma aktuāla arī pašlaik – Krievijai energoresursi uz Rietumiem ir jāeksportē aizvien vairāk un vairāk, un arī Latvijas interesēs ir būt iesaistītai lielos infrastruktūras projektos. Ja Krievijai šķitīs, ka Latvija šajā ziņā ir izmantojama telpa, tad tā, izmantojot gan “redzamus”, gan “neredzamus” ceļus, īstenos savas ekonomiskās intereses ar visu spēku, kā to var novērot Lietuvā, kur Krievijas kompānijas sīksti cīnījās par naftas sektoru un joprojām sīksti cīnās par Lietuvas gāzes uzņēmuma privatizāciju. Vajadzēs atsvarus šai Krievijas klātbūtnei – ārpolitikas retorikas veidā, Rietumu investīciju veidā, bet varbūt īpaši uzsverot sadarbību jaunajās kopējo interešu jomās. Latvijas valsts gatavība veidot kaut kādu “saskatāmu”, “redzamu” atsvaru šādai Krievijas ekonomiskai un politiskai ietekmei būs tikpat svarīga kā līdz šim – vai pat vēl svarīgāka, jo Putina Krievija spēj tagad savu politiku realizēt daudz mērķtiecīgāk, savukārt Latviju daudzi joprojām uzskata par vājāko no Baltijas pretspēlētājiem.

Latvijai desmit gadu laikā vismaz divreiz ir mainījušās intereses attiecībā uz Krieviju, un arī tagad tās mainās.

Latvijas ilglaicīgās intereses attiecībā uz Krieviju ir – kopēja starptautiska cīņa pret organizēto noziedzību un netradicionālajiem drošības apdraudējumiem, pārrobežu sadarbība un drošība uz robežas, Pleskavas renesanse, tranzītindustrija.

Latvijas valsts interesēs ir nomierināt uztrauktos prātus Rietumos, radot viņiem iespaidu par to, ka Latvijas integrācija Eiropas Savienībā un NATO uzlabo attiecību kvalitāti ar Krieviju un ka Latvija neimportēs Eiropā problēmas ar Krieviju. Tas lielā mērā ir uzdevums valdības komunikatīvajai politikai, un tam vajadzīgos “praktiskos piemērus” var un vajag smelt no ikdienas sadarbības ar Krieviju.

 

Latvijai vairs nav “speciālu” attiecību ar Krieviju

Lai Latvijas politika iepretim Krievijai varētu izkristalizēties un tikt apzināta kā Eiropas vienotības politikas sastāvdaļa, bija nepieciešami zināmi priekšnoteikumi. Galvenais ir tāds, ka Latvijas un Krievijas attiecības vairs nav speciālas. Tādas tās bija 90. gadu laikā. Šeit es domāju četrus faktorus.

Pirmais ir Krievijas Federācijas armijas izvešana. Tajā laikā, kad armija vēl bija Latvijas teritorijā, attiecības ar Krieviju bija īpašas. Izvest armiju varēja, tikai pateicoties Rietumu valstu līderu dziļai līdzdalībai un Rietumu finansiālai palīdzībai Krievijas militārpersonām.

Otrais ir fakts, ka Latvija 90. gadu vidū noslēdza līgumattiecības ar centrālajām Rietumu starptautiskajām organizācijām. Līdz tam laikam “speciālo” attiecību potenciāls saglabājās, jo Latvija vēl spēlējās ar neitralitātes tēzi un vēl meklēja savu vietu Eiropā.

Deviņdesmito gadu vidū Latvija kļuva par dalībvalsti Eiropas Padomē. Tas notika pēc tam, kad bija ievadītas nepieciešamās korekcijas attiecībā uz pilsonības likumu. Tas attiecas uz Eiropas Savienību, ar kuru 1995. gadā tika noslēgts Eiropas līgums kā pamats integrācijai. Tas attiecas uz Latvijas integrācijas procesu NATO. Tam ir skaidri saskatāma dinamika – no Latvijas iesnieguma par iestāšanos, caur Madrides samita deklarāciju un Partnerattiecībām mieram līdz šodienas Rīcības plānam dalībai.

Trešais priekšnoteikums izriet no ekonomikas attīstības Latvijā. 90. gadu gaitā Latvijas ekonomika pakāpeniski zaudēja savu kādreizējo padomju laika atkarību no Krievijas un šobrīd ir saistīta ar Krieviju nelielā apjomā. Lai gan Krievija ir joprojām vērā ņemams faktors Latvijas ārējā tirdzniecībā, tomēr tās loma 90. gadu laikā ir strauji kritusies, it īpaši pēc 1998. gada augusta finansu krīzes Krievijā. Latvijas ekonomika no tās cieta, tomēr arī ātri atguvās.

2000. gadā Latvijas eksports uz Krieviju bija mazliet virs 4% no kopējā eksporta apjoma (1,2% no NKP). Importa apjoms no Krievijas tanī pat laikā bija nepilni 12% no kopējā apjoma (5,5% no nacionālā kopprodukta). (1999. gadā Latvijas eksports uz Krieviju bija 6,6%, bet imports no Krievijas – 10,5%). Jāatceras, ka skaitlis par importu ietver arī energoizejvielu tranzītu caur Latviju. Krievija līdz ar to bija otra lielākā importa partnere Latvijai pēc Vācijas. Vācu Bankas pētniecības dienests, analizējot 90. gadu beigas, atzīmē, ka “sekojot Krievijas krīzei, Latvija pārstrukturēja tirdzniecību un kāpināja tirdzniecību ar Rietumeiropu”.47 Tagad vairāk nekā divas trešdaļas Latvijas ārējās tirdzniecības saistīta ar Eiropas Savienību.

Atsevišķi jāmin Krievijas izejvielu tranzīts, kas Latvijai veido svarīgu ienākumu avotu. Tranzīts šobrīd veido savstarpēju atkarību. Deviņdesmito gadu beigu retoriskā krīze abu valstu attiecībās nenoveda pie tranzīta plūsmas izmaiņām – izejvielu tranzīts ļoti lielā mērā ir brīvs no Krievijas politikas ietekmes. Krievijas tranzītkravu apjomi Latvijas lielākajās ostās nesamazinās, bet gan drīzāk lēnām pieaug. 2000. gadā Ventspilī ir pārkrauts par 400 000 tonnām vairāk naftas nekā tas bija 1999. gadā.48 Jauno Krievijas ostu nodošana ekspluatācijā Ļeņingradas apgabalā varētu varbūt izraisīt korekcijas tranzītplūsmu apjomā, tomēr šķiet, ka Latvijas tranzīta infrastruktūra savu izdevīgumu Krievijas ekonomikai saglabās.

Gan Latvijai, gan Krievijai ir kāda kopēja iezīme ekonomikā – Eiropas Savienība abām ir principiālais tirdzniecības partneris, turpretim viena otrai tās ir daudz mazāk svarīgas. Latvijas ekonomiskās attiecības ar Krieviju nav unikālas, gluži otrādi – tās tikai apstiprina vispārējo tendenci visā Centrālaustrumu Eiropā. Izejvielas un to tranzīts ir svarīga sadarbības joma visām šīm valstīm ar Krieviju, kamēr cita veida ekonomiskie kontakti krasi izzuduši.49

Ceturtais priekšnoteikums saistīts ar minoritāšu integrāciju Latvijas sabiedrībā. Krievija šai tēmai vienmēr pievērsusi uzmanību, tieši tāpat kā Rietumu organizācijas un valstis. Likumu grozījumu process Latvijā prasīja vairākus gadus, līdz 2000. gada beigās bija tik tālu, ka EDSO augstais komisārs nacionālo minoritāšu lietās atzina izdarītās izmaiņas par korektām un atbilstošām Eiropas standartiem. EDSO ieteikumi ir ieviesti Latvijas likumu sistēmā un arī valdības noteikumos gan attiecībā uz naturalizācijas un pilsonības likumiem, gan arī uz valodas likumu.50

Krievijai būs aizvien grūtāk ticami kritizēt Latviju, jo likumdošana ir atzīta kā pieņemama. 2000. gada pavasarī Krievija saskārās ar to, ka Eiropas Savienība nepieņēma tās kritiku par Latviju. Eiropas Savienības prezidējošā valsts Portugāle šo Krievijas kritiku noraidīja kā nepamatotu.51

Latvijas iekšējā attīstība sniegusi jaunus argumentus arī ārpolitiskajam dialogam ar Krieviju.

Latvijā ir principā pabeigta likumu veidošana integrācijai. Līdz ar to uzsvars novirzās uz neleģislatīvajām jomām. Jau vairākus gadus sekmīgi darbojas latviešu valodas valsts programma, kas sniedz latviešu valodas apguvi tiem, kas to nezin. Izglītības, valodas, kultūras, sociālā politikas to dažādos aspektos skar sabiedrības integrāciju. Valdības dialogs ar minoritātēm kļūst daudz svarīgāks.

Latvijā tika izstrādāta integrācijas programma. No intelektuāla produkta tā tapa par politiski akceptētu dokumentu.52 Tiek veidots speciāls fonds, kurā būtu līdzekļi projektiem, kas veicinātu integrāciju.

Tas ir jauns horizonts Latvijas iekšpolitikā gan nacionālā, gan pašvaldību līmenī. Valstisko institūciju sadarbība ar nevalstiskajām organizācijām kļūst par nozīmīgu tēmu. Šīs integrācijas politikas analīze un pilnveidošana ir pilnīgi jauns uzdevums arī pētniekiem. Izvairīšanās no maldinošu paradigmu pielietošanas ir kritiski svarīga.

Līdz šim Rietumos valdījusi ļoti nepilnīga izpratne par izaicinājumiem Latvijas sabiedrībā. Deivids Smits atzīst, ka pārmetumi par sistemātisko diskrimināciju ir “crude simplification”.53 Rietumi ir spējuši operēt tikai ar diviem jēdzieniem – krievu minoritāte kā piektā kolonna un etniskie konflikti. Kā viens, tā otrs realitātei atbilst visai maz.

Ja arī vispār ir bijuši kādi mēģinājumi no ārienes mobilizēt krievvalodīgo minoritāti, tad tie līdz šim bijuši nesekmīgi. Anatols Līvens atzīst, ka Rietumi pilnīgi nevajadzīgi ir sevi baidījuši ar piektās kolonnas draudiem.54

Līdz šim minoritātes Latvijā ir politiski pasīvas. Vairāk nekā simt dažādo etnisko grupu skaitā lielākā ir krievu. Latvijā pastāv apmēram simts krievu organizāciju, nevienai nav īsta spēka, un tās nav savstarpēji vienotas. Krievu ģimenes aizvien vairāk sūta savus bērnus skolās ar latviešu apmācības valodu, krievi Latvijā balso par moderātām, liberālām partijām un idejām. Krievu minoritātei nav izteikta līdera un nav iekšējas solidaritātes.55

Par patiesībai neatbilstošu mītu ir jāatzīst pieņēmums, ka latvieši un krievi Latvijā ir sociāli dažādi situēti, ka tiem ir dažādi ienākumu līmeņi. ANO Attīstības programmas nesen izdarītais pētījums izdara secinājumu, ka ienākumu līmenis ir aptuveni vienāds un katrā ziņā nav atkarīgs no etniskās piederības.56

Protams, ka naturalizācijas un integrācijas process vēl prasīs laiku, tomēr tendence ir pozitīva, un grūti iedomāties, kas šo procesu varētu pavērst negatīvā virzienā. Nepilsoņu skaits Latvijā ir apmēram 22 procenti, tāpēc lielāka uzmanība tiek atvēlēta nepilsoņu informēšanai. Pastiprināsies jau aizsāktā tendence uzrunāt nepilsoņus daudz precīzāk – precīzāk apzinot mērķauditorijas un precīzāk izvēloties komunikācijas kanālus. Svarīgi ir arī tas, ka Latvijas valsts vadītāji atkārtoti izsaka aicinājumus nepilsoņiem iegūt Latvijas pilsonību un integrēties.

Nepilsoņu loma Rietumu, Krievijas, Latvijas ārpolitiskajā retorikā bijusi dažāda. Rietumi un Krievija to izmantojusi savās interesēs. Latvija savukārt bijusi pakļauta spiedienam gan no Rietumiem, gan no Austrumiem.

Rietumiem ir bijis svarīgi tas, kā attīstās Baltijas attiecības ar Krieviju. Rietumu līderi izteikuši aicinājumus sadarboties ar Krieviju, lai arī ir apšaubāmi, vai viņiem ir bijis daudz maz skaidrs priekšstats par to, kurās jomās un ar kādiem nosacījumiem šāda sadarbība iespējama. Vēl vairāk, 90. gadu beigās Rietumu aicinājumi uzlabot attiecības ar Krieviju savā būtībā nozīmēja pilnveidot likumus attiecībā uz minoritātēm, no kurām lielākā ir krievu minoritāte. Aicinājumi uzlabot likumdošanu atbilstoši EDSO rekomendācijām faktiski aizstāja tēmu par Latvijas attiecībām ar Krieviju.

Ar EDSO saskaņotā likumdošana un politiskās elites un valdības visumā pozitīvā nostāja pret naturalizāciju ļauj Latvijai izkļūt no tās vājās pozīcijas, kādā tā atradās iepretim Krievijai, kamēr sabiedrības integrācijas problēma bija objektīvas starptautiskās kritikas centrā. Izpildot EDSO prasības, Latvija var panākt to, ka Rietumu uztverē sabiedrības integrācija pārstāj būt Latvijas–Krievijas attiecību jautājums.

 

Eiropas Savienības robežvalsts ar Krievijas Federāciju un Latvijas mainīgā dienaskārtība attiecībās ar Krieviju

Minētie četri priekšnoteikumi ļauj šobrīd raudzīties uz Latvijas attiecībām ar Krieviju citādāk – ir zudis negribēti īpašais šo attiecību raksturs. Savukārt skaidrāk saskatāma ir Eiropas vienotības motivācija, kas ir bijusi pamatā Latvijas rīcībai un kas veido Latvijas dienaskārtību.

Ja Latvija ir pārvarējusi īpašo saturu savās attiecībās ar Krieviju, tad Krievijai ir izveidojušās īpašas attiecības ar Latviju – tādēļ, ka Latvija integrējas NATO.

Nebūtu nekādā gadījumā pareizi apgalvot, ka Latvijas politika iepretim Krievijai ir bijusi virzīta tikai uz to, kā samazināt bijušo atkarību. Analītiskajā literatūrā diemžēl ir iesēdies stereotips, ka visā Latvijas politikā dominējusi Krievijas tēma un bailes no tās. Raimo Veirunens raksta, ka vēsturiskais mantojums, drošības jautājumi, krievu minoritāšu jautājumi ir trīs galvenie Baltijas–Krievijas attiecību elementi.57 Tā tas izskatās, tikai ļoti pavirši analizējot starpvalstu attiecības un pamatā pievēršot uzmanību tikai retoriskajam šo attiecību līmenim.

Lai arī atkarības samazināšanas politika bija nenoliedzami svarīga, tomēr tikpat svarīgi ir saskatīt arī citus Latvijas politikas segmentus. Latvija piedāvājusi jaunus divpusējus kontaktu tīklus ar Krieviju un piedalījusies dažādo starptautisko iniciatīvu mēģinājumos iesaistīt Krieviju sadarbībā. Tieši tas, ka tā izteica piedāvājumus gan bilateriāli, kā arī iekļāvās daudzpusējās iniciatīvās ziemeļaustrumu Eiropā, ļauj citādāk raudzīties uz tās politiku attiecībā uz Krieviju.

Latvijas politika iepretim Krievijai ir Eiropas vienotības politikas sastāvdaļa.

Latvijai jāveido attiecības ar Krieviju Eiropas vienotības politikas kontekstā, tas ir – saskatot sevi jau kā dalībvalsti, saskatot sevi kā paplašinātās Eiropas Savienības robežvalsti ar Krieviju. Tā ir svarīgākā attiecību iezīme, runājot par Latvijas dialogu ar Krieviju. Tēze par to, ka Latvija attiecības ar Krieviju veido Eiropas vienotības politikas kontekstā, ir ietverta 2000. gada maijā apstiprinātās valdības deklarācijā.58

Latvijas attiecības ar Krieviju aizvien lielākā mērā zaudē “klasisko” divpusējo raksturu un iegūst internacionālu daudzpusēju raksturu. Šī tendence iesākās tad, kad Latvijai vajadzēja panākt Krievijas armijas izvešanu no savas teritorijas. Rietumvalstu asistēšana bija kritiski svarīga, lai arī formāli juridiski sarunas notika starp Krievijas un Latvijas delegācijām. Šī tendence paplašinājās 90. gadu otrajā pusē, kad Baltijas jūras reģionā tika radītas dažādas starptautiskas organizācijas ar mērķi veicināt reģionālo sadarbību visās jomās (izņemot drošības jomu). Latvijas integrācija Eiropas Savienībā, biznesa attīstība, pašvaldību relatīvā patstāvība šo tendenci nostiprina vēl vairāk.

Šeit nav pat svarīgi, vai šie dažādie politikas sektori ir bijuši savstarpēji koordinēti, vadīti no viena lielā “centra”, vai arī runa drīzāk ir par dažādu aktieru darbību, par to, ka politiku attiecībās ar Krieviju diezgan patstāvīgi veido gan valsts institūcijas, gan pašvaldības, gan atsevišķi ekonomikas sektori (nenonākot pretrunā ar nacionālās drošības interesēm un ar Latvijas integrāciju Eiropā).

Latvijas attiecības ar Krieviju ir izvērstas plašā spektrā, it īpaši tajās jomās, kurā to paredz “jaunās robežas” statuss.

Latvijai ir jau desmit gadu ilgs dialogs ar Krieviju. Tajā dominējusi vēlme pārraut negatīvo atkarību, kuru izveidoja PSRS. Šis mērķis ir sasniegts. Paralēli Latvija kļuvusi par daļu kopējos Eiropas mēģinājumos veidot jaunus sadarbības kanālus ar Krieviju un tās ziemeļrietumu apgabaliem. Tā ir jauna laikmetīga dienaskārtība, kura nostiprināsies, Latvijai kļūstot par Eiropas Savienības robežvalsti ar Krieviju. Krievijas pašas reformu un modernizācijas politikas veiksmes noteiks, cik “augsta” būs jaunā robeža jaunajā Eiropā.

 

1 Zbigņevs Bžezinskis (Zbigniew Brzezinski) jau pirms vairākiem gadiem norādīja uz Eiropas Savienības un NATO paplašināšanās procesu savstarpējo papildināšanu, NATO: The dilemmas of expansion // The National Interest: Issue 53. — Washington, 1998. — P. 14.

2 Uz pašizolācijas tendencēm skaidri norāda laikraksts “FAZ”, uzdodams jautājumu, vai Krievija pēc teroristu uzbrukumiem ASV spēs izlemt nostāties ASV un sabiedroto pusē cīņā pret starptautisko terorismu, vai kārtējo reizi gaidīs apstiprinājumu savam iedomātajam lielvalsts speciālajam statusam. Skat.: Wehner M. Russlands Ringen // Frankfurter Allgemeine Zeitung. — 2001. — 19 September.

3 Trenin D. Vizov Jevropi. — Moskva: Carnegie, 2000. Īpaši skat. 1.–18. lpp.

4 Skat. http://ln.mid.ru

5 Ivanovs I. Eiropa pārāk ilgi cenšas turēt Krieviju pavadā // NRC Handelsblad, 2001. — 18 January. — http://www.nrc.nl

6 Bordachev T.V. The Russian challenge to the European Union // Beyond EU Enlargement / Iris Kempe (ed.): Vol. 1. — Bertelsmann, Guetersloh, 2001. — P. 62.

7 Skat. Die Presse, 16.December 2000, http://www.dieprese.at plašāku materiālu par asimetrisko attīstību skat. Kempe, Iris and Van Meurs, Wim P., “Strategies of Direct Neighbourhood for the Baltic Sea Region and Northwest Russia.” CAP working paper, University of Munich, June 1999.

8 Stefans Blanks (Stephen Blank) norāda, ka Maskava piedāvā nostiprināt kultūras sadarbības līguma veidā, taču šāds līgums varētu veidot pamatu nepieņemamai Maskavas kultūrpolitiskai aģitācijai. Skat. Stephen Blank, Russia, NATO enlargement and the Baltic States // World Affairs: Vol. 160. — 1998. —No. 3. — P. 119.

9 Hromova A.A. O vlijanii rasshirjenija Jevropeiskovo sojuza na torgovo-ekonomicheskije otnoshenija Rossii i stran Baltii // Problemi vneshnjei i oboronnoi politiki / Ed. By V.I. Krivohizha. — Moskva: Rossiskij Institut Strategicheskih issledovanjij, 2000. — P. 54.

10 Moshes A. EU enlargement in the Baltic Sea region and Russia: obvious problems, unclear solutions, October 2000, p.2. in : http://www.fas.harvard.edu/~ponars/policy%20memos/moshes171.htp

11 http://www.mfa.gov.lv/eng/news/current/focus/f-5.htm

12 Skaitļi iegūti no Latvijas vēstniecības Maskavā, 2001. gada janvārī.

13 Solanko L., Tekoniemi K. Novgorod and Pskov: Examples of how economic policy can influence economic development // Russian and East European finance and trade: Vol. 35. — 1999. — No.2. — P. 42-57..

14 http://www.pskov.ru/region/invest/info.html

15 Alexsejev M., Vagin V. Russian regions in Expanding Europe: The Pskov connection, // Europe-Asia Studies: Vol. 51. — 1999. — No. 1. — P. 43–64.

16 Skat. Itar-Tass, Moscow, 2000. gada 30. decembris

17 Informācijai skat.www.baltinfo.org/taskforce

18 Skat. http://www.mfa.gov.lv/eng/news/current/focus/f-5.htm

19 Fedorov J. Interest groups and Russia’s foreign policy // International Affairs: A Russian journal of World politics, diplomacy and International relations: Vol. 44. — 1998. — No.6. — P. 180. To pašu secinājumu izdara Moshes Arkady, Overcoming Unfriendly Stability. Russian-Latvian Relations at the End of 1990s: Programme of the Northern dimension. — UPI, Helsinki, 1999. - P. 13.

20 Rutland P. Oil, politics and foreign policy // The political economy of Russian oil / ed. by David Lane. — Rowman, Oxford, 1999. — P. 165, 183.

21 Kā jaunu pozitīvu iezīmi to atzīmē arī Alexander Sergounin, Russia and the European Union: The Case of Kaliningrad, in: http://www.fas.harvard.edu/~ponars/policy%20memos/sergounin, August 2000. — P. 3.

22 Sybille Reymann Das Kaliningrader Gebiet und seine Beziehungen zu ausgewaehlten Ostesee-Anreinern // Osteuropa–Wirtschaft: Vol. 44. — 1999. — No. 2. — P. 191.

23 http://www.mfa.gov.lv/eng/news/current/focus/f-9.htm

24 Sīkāk skat. Romanov S. Germany in the Baltic region // International affairs: A russian journal of world politics, diplomacy and international relations: Vol. 45. — 1999. — Nr. 2. — P. 92–95.

25 Informācija par skaitļiem iegūstama Interreg II C sekretariātā, skat. http://www.spatial.baltic.net

26 Indulis Bērziņš, Latvian foreign policy and the development of Northern Europe, speech at the International conference, Riga, December 1999, http://www.mfa.lv/eng/news/speeches/ib/ib991206.htm

27 Turpat.

28 Enerģētikas joma Baltijā ir gandrīz tik pat aizraujošas analīzes vērta kā Kaspijas reģionā. Šeit ir ASV investīcijas un interese enerģētikas jomā. ASV “Williams” investīcijām Lietuvas naftas sektorā sekoja grūtības saņemt regulāru Krievijas firmu piekrišanu piegādāt jēlnaftu, valdību un budžeta kolapsi Lietuvā. 2001. gadā tāda pati situācija vērojama, jo privatizācijai tiek izsludināta “Lietuva gāze”. Krievijas kompānijas ir kāpinājušas sava īpašuma daļu “Latvijas gāzē”. Krievijas gāzes sektoram ir interese par Latviju - dabas radītās pazemes glabātuves Latvijā gāzei ir stratēģiski svarīgas. Tās ļauj uzglabāt gāzi, lai to izdevīgā gada laikā pārdotu Rietumu patērētājiem. Šiem Krievijas centieniem pretim runā Norvēģijas centieni būvēt piegādes ceļus uz Poliju, varbūt arī uz Baltijas valstīm. 2001. gada rudenī Polija noslēdza līgumu ar Norvēģiju par gāzes piegādēm, kas norāda, ka cīņa par pieeju Baltijas un tālāk arī Rietumu patērētāju tirgum kļūs aizvien asāka. Lai pievienotos Eiropas enerģētikas vienotajam tīklam, trim Baltijas valstīm ir pāris gadu laikā jāpamet Krievijas enerģētikas tīkls. Tas nozīmē ne tikai izmaiņas tehnoloģijā — Lietuva jau ir vairākkārt paziņojusi, ka cels elektrības pārvadu uz Poliju, apejot Kaļiņingradu, kas draud palikt bez strāvas. Eiropas Savienība izteikusi gatavību finansēt papildu pārvadu uz Kaļiņingradu. Visi šie — tehniskie, “ģeopolitiskie”, iekšpolitiskie — argumenti spēlēs savu lomu tad, kad privatizācijai tiks nodots Latvijas uzņēmums “Latvenergo”.

29 http://www.state.gov/www/regions/eur/nei/fs_000501_nei.html

30 Rossija i Pribaltika II. I.Jurgens, S.Karaganov, SVOP, Moskva, 1999., 5.15. un 5.16. punkts, pieejams http://www.svop.ru/doklad8.htm; I. Beloborodova pat uzsver, ka ASV Iniciatīvas mērķis ir iegūt kontroli pār Arktiku, tātad pār stratēģiskās nozīmes reģionu, skat. Beloborodova I., “Severnoje izmerenije” v Jevrope: poisk geocivilizacionnih koordinat // Polis. — 2000. — No. 4. — P. 164.

31 A.A.Sergunjin A.A. Regionalizacija Rossii: rolj mezhdunarodnih faktorof // Polis. — 1999. — No. 3. — P. 80–81.

32 Krickus R. The case for including the Baltics in NATO // Problems of Post-Communism: Vol. 45. — January 1998. — No. 1. — P. 7.

33 Piem., Peter van Ham. The Baltic states and Zwischeneuropa: “Geography is destiny”?, // International relations: Vol. 14. — August 1998. — No.2. — P. 47.

34 Archer C. Bridging the Nordic-Baltic gap // Stability and security in the Baltic Sea region: Russian, Nordic and European aspects / Ed. By Olav Knudsen, Frank Cass. — 1999. — P. 199.

35 Press conference with Carnegie Moscow Center vice director Dmitry Trenin, Official Kremlin International News Broadcast, January 22, 2001.; skat. arī Fjodorov A. // Mir vokrug Rossii: Gostinnij dvor “Mezhdunarodnoj zhiznji”. — 2000. — No.2. — P.13.

36 Skat. piemēram, KF ārlietu ministra vietnieka Avdejeva interviju, kas bija pieskaņota Latvijas ārlietu ministra vizītei Maskavā. Interfax, 16 January 2001.

37 Demurin M. Rossija i Latvija: kak vihodjitj na statju dobrososetstva // Mezhdunarodnaja zhinznj. — 2000. — No.12. — P. 47–53.

38 Monitor N. A daily briefing on the Post-Soviet states: Vol. VII, Issue 5. — January 8, 2001.

39 Aleksandrs Serguņins sniedz šo interešu analīzi, uzsverot Baltijas ostu nozīmi Krievijas eksportam. Tomēr arī viņš iesāk ar ģeopolitisko interešu uzskaitījumu. Skat. Sergounin A. The Russian dimension // Bordering Russia, theory and prospects for Europe’s Baltic rim / Ed. by Hans Mouritzen. — Ashgate, 1998. — P. 18-25.

40 Breslauer G. Russia, the Baltic States, and East-West Relations in Europe. - European University Institute, Florence, 2000. — P. 5.

41 Graeme P. Herd, Russia’s Baltic policy after the Meltdown // Security Dialogue: Vol. 30. — 1999. — No.2. — P. 197, 202, 204, līdzīga satura raksts Graeme Herd, Russia-Baltic Relations, 1991–1999, pieejams http://www.pp.pims.org/csrc

42 Timofei V. Bordachev Op.cit., p. 61.

43 http://www.svop.ru/doklad8.htm

44 Nezavisimaja gazeta. — 2000. — October 26.

45 Konstantin Voronov, Rossija i Baltija: sledujushchij raund — ot politiki k ekonomike // Nezamisimaja gazeta. — 2000. — October 6.

46 Shahraj S. “Bermudskij treugoljnik” rossijsko-baltijskih otnoshenij // Argumenti i fakti. — 2000. — December 12, http://www.aif.ru/aif/1052/04_01.php

47 Latvia: structural convergence // EU enlargement Monitor: Deutsche Bank Research. — 2000. — 20 September. — P. 36., pieejama http://www.dbresearch.com/publicat-prot/prod/0000000000018453.pdf

48 Skat. Baltic News Service ziņojumu 2001. gada 3. janvārī: http://www.bns.lv

49 Šādu secinājumu izdara Krievijas Ārējās un aizsardzības padomes ziņojums “Centralnaja i vostochnaja Jevropa i interesi Rossii” / Ed. by. P.Kandelj. — Moskva, http://www.svop.ru/doklad03.htm

50 Skat. http://www.osce.org/news/generate.php3?news_id=985

51 Skat. Baltic News Service 2000. gada 25. maija ziņojumu: http://www.bns.lv

52http://www.np.gov.lv/en/fjas/integracija.htm

53 David J. Smith Russia, Estonia and Ethno-Politics // Journal of Baltic Studies: Vol. 29. — 1998. — No. 1. — P. 5.

54 Anatol Lieven, The Weekness of Russian Nationalism // Survival: Vol. 41. — 1999. — No. 2. — P.53.

55 Saleniece I., Kuznetsov S. Nationality Policy, Education and the Russian Question in Latvia since 1918 // Ethnicity and Nationalism in Russia, the CIS and the Baltic States / Ed. by Christopher Williams. — Ashgate, 1999. — P. 256-259.

56 Poverty reduction in Estonia, Latvia, and Lithuania.Highlights of the conference on Poverty Reduction in the Baltic States: 10–11 February, 2000. — UNDP, Riga, 2000. — P. 32.

57 VŠyrynen R. The security of the Baltic Countries: Cooperation and defection // Stability and security in the Baltic sea region: Russian, Nordic and European aspects / Ed. by Olav Knudsen. — Frank Cass, 1999. — P. 205.

58 Deklarācija par Ministru kabineta darbību, sadaļa 12.4., 2000. gada maijs, atrodama http://www.mk.gov.lv/eng/cabinetofministers