Molotova–Ribentropa pakts, un tā juridiskās sekas Baltijas valstīs

Dr. iur. Dītrihs A. Lēbers (Loeber), Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis:

Raksts iesniegts publikācijai angļu valodā gadagrāmatā “Baltic Yearbook of International Law”, kuras pirmā sējuma iznākšana paredzēta 2001. gada rudenī apgādā Kluwer Nīderlandē. Rakstu latviešu valodā tulkojusi Antra Legzdiņa.

Par pienākumu “pārvarēt no pagātnes mantotās problēmas”1

1939. gada Molotova–Ribentropa paktam bija liktenīga ietekme uz Baltijas valstīm. Tā sekas nav pārvarētas vēl šodien. Tas redzams divās problēmu jomās: no vienas puses, jautājumā par valstisko kontinuitāti un, no otras, par restitūciju un kompensāciju.

I. Baltijas valstu prasības par valstiskās kontinuitātes atzīšanu

1991. gadā atguvušas neatkarību Igaunija, Latvija un Lietuva pretendē uz attiecīgo pirmskara Baltijas valstu statusa turpināšanu.

1. Baltijas valstu prasību pamatojums

Minētās prasības tiek pamatotas ar faktu, ka šīs trīs valstis 1940. gadā tika nelikumīgi iekļautas Padomju Savienības sastāvā. Daļa iedzīvotāju izrādīja dažāda veida pretestību, savukārt Baltijas diplomātiskās pārstāvniecības ārzemēs turpināja darboties kā valsts orgāni tajās Rietumu valstīs, kuras uzturēja to akreditāciju. Šajā ziņā Baltijas republiku juridiskā pastāvēšana turpinājās.

Pusgadsimtu vēlāk Igaunija, Latvija un Lietuva pieprasīja restitutio in integrum (iepriekšējā statusa atjaunošanu)2 un pasludināja aktus par pievienošanos PSRS 1940. gadā par spēkā neesošiem ex tunc (no pieņemšanas brīža).3 1991. gadā Baltijas valstis tika uzņemtas ANO un tagad atkal ir kļuvušas par starptautiskās sabiedrības suverēnām loceklēm. Tomēr ne visas valstis atzīst Baltijas valstu prasības pēc valstiskās kontinuitātes. Dažas starptautiskās organizācijas izvairās skaidri un nepārprotami izteikt savu nostāju. Juridiska satura publikācijās atklājas plašs uzskatu klāsts. Vairāki autori, rakstot par Baltijas valstu statusu līdz 1991. gadam, nosaukuši tās par “šķietami mirušām” (“morts vivants”, “scheintot”, “mņimo–mjortvij”) vai “ziemas guļā snaudošām”, un kāds autors izteicis salīdzinājumu ar Belle au bois dormant (sleeping beauty, ērkšķrozīte). Ja izvēlamies mazāk drastiskus vai dzejiskus apzīmējumus, tad var teikt, ka problēma ir saistīta ar suverenitāti atguvušo valstu statusa noteikšanu.

Šī darba autors ir pārliecināts, ka Baltijas valstu prasībai pēc valstiskās kontinuitātes atzīšanas ir pamatojums starptautiskajās tiesībās.

2. Baltijas valstu prasības tiesību zinātnes aspektā

Daudzi tiesību zinātnieki uzskata, ka pašreizējās Baltijas valstis turpina pirmskara Igaunijas, Latvijas un Lietuvas juridisko eksistenci.4 Citi autori prasību par kontinuitātes atzīšanu modificē vai pavisam noraida. Šis jautājums guva ievērību pēc PSRS (1991), Dienvidslāvijas (1991) un Čehoslovākijas (1992) sadalīšanās. Minētie trīs notikumi kļuva par apjomīgu pētniecības projektu objektiem. Šādus projektus izstrādāja:

• Starptautisko tiesību centrs [Centre de Droit International] 1993. gadā Parīzē

• Apvienoto Nāciju Organizācijas augstais komisārs bēgļu jautājumos 1994. gadā Divonlesbeinā, Francijā

• Eiropas Padome no 1994. līdz 1998. gadam Strasbūrā

• Starptautisko tiesību akadēmija 1996. gadā Hāgā.

Tieši šajā kontekstā autori bieži apskata arī Baltijas valstu gadījumu.

Tālāk īsi apkopoti Baltijas republiku valstiskās kontinuitātes prasības pretinieku uzskati. Šis pārskats nepretendē uz izsmeļošu atainojumu. Lai vieglāk varētu atsaukties, katrai tēzei esmu devis īsu aprakstošu nosaukumu.

1) “Fiktīvās kontinuitātes” tēze. Pagājušais laika posms padara valstu attiecību turpināšanu grūti realizējamu vai pat neiespējamu — tās tika pārtrauktas pirms 51 gada. Tas īpaši attiecināms uz valstu praksi starptautisko līgumu jomā. Līdz ar to kontinuitāte ir drīzāk teorija, nevis reāla iespēja. Visā visumā tā ir “fikcija”. Tiek pieņemts, ka atjaunotās republikas ir pirmskara valstu statusa turpinātājas, lai gan faktiski tas tā nav.5

Mans komentārs. Valsts juridiskā eksistence ir jānošķir no tās tiesību realizācijas. Prasība pēc valstiskās kontinuitātes atzīšanas attiecas uz valsts pastāvēšanu, neskarot jautājumu par to, kad un kā šī valsts realizē savas tiesības.

Acīmredzami, ka 1991. gada situācija atšķiras no tās, kāda bija 1940. gadā. Baltijas valstīm tagad ir jāpielāgojas gluži citiem apstākļiem — galvenokārt tādās jomās kā diplomātisko attiecību atjaunošana, līgumattiecību noregulēšana un ar īpašumu saistīto jautājumu kārtošana.

Līdz ar to kontinuitātes prasības degpunktā ir nevis jautājums — pastāv vai nepastāv iespēja “izdzēst 50 juridiskās dzīves gadus”, bet gan jautājums par to, vai Baltijas valstis ārvalstu kundzības rezultātā ir vai nav piedzīvojušas “izdzišanu” (extinction). Ja tās ir zaudējušas savu statusu kā starptautisko tiesību subjekti, tad attiecībā uz kontinuitātes uzturēšanu var lietot terminu “fikcija” (tas ir pamatā tālāk aplūkotajai “suverenitātes atjaunošanas” tēzei). Ja turpretim šīs trīs republikas ir izdzīvojušas, tad apzīmējums “fikcija” ir lieks vai pat maldinošs. Kompromisa vai trešā ceļa nav.

Valstu neatkarības sargāšana ir viena no starptautisko tiesību pamatfunkcijām. Tāpēc starptautiskās tiesības nelabprāt atzīst valsts izdzišanas faktu. Nelikumīgu aneksiju gadījumos starptautiskās tiesības prasa, lai valsts izdzišana būtu “skaidra un galīga” (definite and final). Galīgums nozīmē to, ka ir zudusi pēdējā cerība un ka neatkarības atgūšana būtu pretrunā ar jebkuru realitāti.

Baltijas gadījumā šāds galīgums nekad netika sasniegts. Iedzīvotāji nesamierinājās ar situāciju, un diplomātiskās pārstāvniecības turpināja funkcionēt daudzās valstīs. Līdz 1991. gadam “nebija noticis nekas kaut aptuveni galīgs, kas pilnībā sagrautu ikvienu pamatotu iespēju” Baltijas valstu atjaunošanai, tā rakstīja Kristīna Mareka (Marek) 1968. gadā.6 Vēstures gaita rādīja, ka restitutio in integrum iespēja nevienu brīdi nav bijusi iznīcināta un patiešām ir novedusi pie neatkarības atjaunošanas.

Mēģinot pamatot “fiktīvās kontinuitātes” tēzi, tās autori norāda, ka Baltijas valstīm pēc 1991. gada nācies piemērot līgumus, kas bijuši noslēgti ar PSRS. Taču šāda pielāgošanās notika izņēmuma kārtā un bija tikai pagaidu pasākums, neskarot kontinuitātes principu. Baltijas valstis šajā situācijā ir rīkojušās konsekventi, nemeklējot glābiņu “fikcijā”.

2) Tēze “Vienīgi identitāte”. Daži autori atzīst Baltijas valstu identitāti, taču noliedz “valstisko kontinuitāti” attiecībā uz to pirmskara priekštecēm.7

Mans komentārs. Baltijas valstis toreiz (1940. gadā) un tagad (pēc 1991. gada) nav pilnīgi identiskas. Molotova–Ribentropa pakta rezultātā tās ir piedzīvojušas teritoriālas un demogrāfiskas pārmaiņas. Teritorijas ziņā pastāv identitāte ar Padomju Igauniju, Padomju Latviju un Padomju Lietuvu — bet ne ar pirmskara republikām (salīdzināt ar tekstu pie 69. un 79. vēres).

3) Tēze “Hibrīda kontinuitāte”. Lielbritānija un dažas citas valstis atzinušas de facto Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienības sastāvā, tai pašā laikā atturoties izteikt atzīšanu de iure . Saskaņā ar “hibrīdas kontinuitātes” tēzi, novērtējot Baltijas valstu pašreizējo stāvokli, šo faktu nevar ignorēt. Baltijas valstu prasība uzskatāma par kaut ko mazāku salīdzinājumā ar prasību atzīt pilnīgu valstisko kontinuitāti. Tā tikai “kaut kādā mērā līdzinās kontinuitātei” un līdz ar to zināmā mērā noved pie “hibrīdas” situācijas.8 Iztirzājot šo problēmu attiecībā uz Austriju (neatsaucoties uz Baltijas valstīm), Jans Braunlijs (Brownlie) ir ieteicis “nepilnas kontinuitātes” (qualified continuity) jēdzienu.9

Mans komentārs. Atzīšana de facto ir pagaidu pasākums. Valsts, kas šādu atzīšanu izteikusi, ievēro faktisko situāciju, taču atstāj sev tiesības savu atzīšanu atsaukt vai lemt par kontinuitāti vēlāk. Tādēļ valstij, kura ir de facto atzinusi Baltijas valstu iekļaušanu 1940. gadā, nav liegts atzīt kontinuitāti pēc neatkarības atgūšanas 1991. gadā. Iespējams atsaukt pat de iure atzīšanu, kā to 1975. gadā izdarīja Austrālija. Vēl vairāk — vienas valsts pasludināta atzīšana neietekmē citas valsts izteikto atzīšanu. Starptautiskajās tiesībās nav vietas nekādai daļējai kontinuitātei.

4) Tēze “Suverenitātes atjaunošana”. Uz Baltijas valstīm var attiecināt analoģiskus gadījumus, kad “atdzīvinātas” tikušas tādas valstis kā:

• Etiopija (suverenitāti zaudēja 1935. gadā, tā tika atjaunota 1941. gadā)

• Austrija (1938—1945)

• Čehoslovākija (1938—1945)

• Polija (1939—1945)

• Albānija (1939—1945).

Šīs valstis iekaroja vai anektēja attiecīgi Itālija un Vācija. Toreiz neatkarības zaudējumu de facto vai de iure atzina starptautiskā sabiedrība. Taču Otrā pasaules kara laikā un pēc Itālijas un Vācijas sagrāves pakļautās valstis atguva neatkarību. Tas radīja nepieciešamību atsaukt sākotnējo atzīšanu (de–recognition). Mēģinot raksturot cietušo valstu statusu Itālijas un Vācijas valdīšanas laikā, zināmu piekrišanu guvis termins “šķietami mirušas”.10 Tas norāda uz nepārtrauktas juridiskās pastāvēšanas simulāciju, līdz kamēr būs iespējama suverenitātes statusa atjaunošana.11

Mans komentārs. Lietot apzīmējumu “atjaunošana” nozīmē izteikt pieņēmumu, ka suverenitāte pirms tās atgriešanas ir tikusi pazaudēta, tātad, ka cietušās valsts eksistence ir tikusi pārtraukta. Kā jau minēts, šāds secinājums ir pretrunā ar vienu no starptautisko tiesību pamatfunkcijām — valstu neatkarības sargāšanu.

Runājot par piecām valstīm, kuras nosauktas par “šķietami mirušām”, Austrijas situācijā 1938. gadā saskatāmas visciešākās paralēles ar Baltijas valstu likteni 1940. gadā.12 Austrija tāpat kā Baltijas valstis kļuva par upuri spēka lietošanas draudiem ultimāta veidā. Abos gadījumos varens, spēcīgs kaimiņš pieprasīja valdības maiņu un tāda ministru kabineta iecelšanu, kas iztapīgi pakļautos šī kaimiņa vēlmēm. Austrijas valdība tāpat kā Igaunijas, Latvijas un Lietuvas valdības spēka lietošanas draudu ietekmē šīm prasībām piekāpās.

Taču šeit paralēles beidzas. Viena no atšķirībām ir tā, ka Padomju Savienības ultimātā bija ietverta prasība, ievest papildu bruņotos spēkus Baltijas teritorijā, kur jau atradās padomju militārās bāzes (tās spēcīgā politiskā spiediena rezultātā bija ierīkotas 1939. gadā). Izšķiroši svarīga ir arī sekojoša atšķirība: starptautiskā sabiedrība atzina Austrijas “anšlusu”, savukārt Baltijas valstu inkorporācijas likumīgumu daudzas valstis atteicās atzīt. Juridiski tas nozīmēja, no vienas puses, Austrijas valsts eksistences pārtraukšanu un, no otras, Baltijas valstu izdzīvošanu. Igaunijas, Latvija un Lietuva turpināja pastāvēt kā starptautisko tiesību subjekti. Līdz ar to nav vietas apgalvojumam par Baltijas valstu suverenitātes “atjaunošanu” (atjaunota tika “neatkarība”). Trešo atšķirību rāda starptautiskās sabiedrības post factum izteiktais spriedums par šiem notikumiem. Austrijas inkorporāciju 1943. gadā Maskavā sabiedrotie pasludināja par spēkā neesošu. Tas nozīmēja “ex post mēģinājumu koriģēt vēsturi”.13 Līdzīgu Baltijas valstu aneksijas nosodījumu bloķēja PSRS līdzdalība 1940. gada notikumos.

5) “Postliminium” tēze. Jēdziens postliminium cēlies no romiešu tiesībām, kur tas nozīmēja agrākā statusa atgriešanu personai, kas atbrīvota no ienaidnieka gūsta. Attiecināts uz starptautiskajām tiesībām, jēdziens postliminium analoģiski nozīmē suverenitātes atjaunošanu valstīm, kas cietušas sakāvi karā. Klasiskajos starptautisko tiesību traktātos šāda suverenitātes atjaunošana atzīta nelabprātīgas pakļaušanas gadījumā, ar noteikumu, ka tauta nav piekāpusies.14

Mans komentārs. Jēdziens postliminium ir saistīts ar jēdzienu suverenitātes “atjaunošana” (4. tēze). PSRS un Baltijas valstis 1940. gadā neatradās karastāvoklī. Baltijas republikas neizrādīja militāru pretošanos un līdz ar to netika “sakautas” karā. Taču daudzi iedzīvotāju grupējumi nesamierinājās ar padomju varu. Šajā ziņā jēdziens postliminium var būt nozīmīgs Baltijas valstu statusa noskaidrošanā.

6) “Pašnoteikšanās” tēze. Baltijas tautām, tāpat kā visām citām tautām, ir tiesības uz pašnoteikšanos. Tāpēc viņu centieni pēc neatkarības ir attaisnojami. 1991. gadā Baltijas republikās tika sarīkoti referendumi, lai radītu pamatojumu šādai prasībai.15

Mans komentārs. Protams, ka Baltijas tautām ir tiesības uz pašnoteikšanos. Bet tās ir izmantojušas šīs tiesības jau 1918. gadā, pēc nošķiršanās no pirmsrevolūcijas Krievijas, nodibinot savas valstis. Igaunijas, Latvijas un Lietuvas 1920. gada miera līgumos ar Padomju Krieviju īpaši atzītas to tiesības uz “brīvu pašnoteikšanos”.16 Saskaņā ar padomju vēstures interpretāciju Baltijas tautas īstenu pašnoteikšanos ieguva tikai 1940. gadā, kad tās pievienojās PSRS.17 Pieņēmums, ka Baltijas tautas 1991. gadā tiecās pēc pašnoteikšanās, var šķist dabisks, bet no starptautisko tiesību viedokļa šāds uzskats nebūtu pārliecinošs. Tas nozīmētu pieļaut, ka tautai ir tiesības atkārtoti izlietot pašnoteikšanās tiesības. Baltijas gadījumā viena un tā pati tauta pasludinātu šādas tiesības attiecībā uz to pašu teritoriju jau trešo reizi viena gadsimta laikā.

Ja šāda rīcība būtu atzīstama, nāktos secināt, ka katrs nākamais šo tiesību izlietošanas gadījums dzēš iepriekšējo. Taču tas nav saskaņā ar priekšstatu par pašnoteikšanos un ir pretrunā ar starptautiskajām tiesībām. Pašnoteikšanas tiesības ir pastāvīgas un ilgstošas. Ja tās reiz jau ir tikušas izlietotas, šo tiesību subjekts vairs nevar to atkārtot attiecībā uz to pašu objektu. 20. gadsimta 60. gados pašnoteikšanās kļuva par “tiesībām” starptautisko tiesību izpratnē. No tautām, kas bija pasludinājušas savu neatkarību pirms tam, netiek prasīts, nedz arī tām tiek ļauts atkārtoti deklarēt savu pašnoteikšanos.

7) Tēze “Efektīva kontrole”. Padomju Savienība efektīvi kontrolēja Baltiju 51 gada garumā, sākot no 1940. gada, ar pārtraukumu no 1941. līdz 1945. gadam. No tā izriet, ka padomju vara ieguva “normatīvu spēku”, lai gan pārmaiņas valstī bija ieviestas nelikumīgi. Tas nozīmē, ka 1940. gada Baltijas valstu iekļaušana PSRS sastāvā un tai sekojošais padomju režīms šo valstu kontinuitāti pārtrauca. Šīs teorijas aizstāvji uzskata — savu viedokli paužot vai nu tieši vai netieši — ka notikusi Baltijas valstu izstāšanās (secession) no Padomju Savienības (skat. 11. tēzi).18

Mans komentārs. Šī tēze nav savienojama ar vispārējo starptautisko tiesību principu ex inuria ius non oritur (nelikumībā tiesības nerodas). Faktu līmenī paliek neskaidrs, konkrēti kurā laika posmā un kādā brīdī pēc 1940. gada fakti būtu kļuvuši par pamatu tiesībām (ex factis ius oritur) (fakti rada tiesības). Prātā nāk vairākas alternatīvas: Otrā pasaules kara nobeigums (1945), Staļina nāve (1953), iekšējās militārās pretestības izbeigšanās (ap 1955) un transformēšanās pretestības izrādīšanā ar mierīgiem līdzekļiem,19 “Deklarācija par draudzīgām attiecībām” (to pieņēma ANO 1970. gadā) un tās ietekme vai Helsinku konferences akts (1975). Neviena no šīm alternatīvām nav pārliecinoša. Starptautiskajām tiesībām atbilstošs kritērijs būtu iedzīvotāju un ārpasaules samierināšanās (acquiescence), taču fakti šādu slēdzienu neatbalsta.

8) Tēze “Ilgs laika periods”. 1940. gada aneksija bija pretrunā ar starptautisko tiesībām, taču vēlāk tā ieguva juridisku spēku, pamatojoties uz pagājušo ilgo laika periodu. Tas vairāk kā divkārt pārsniedza Baltijas valstu pastāvēšanas laiku pirms kara. Šādu viedokli pauž divi poļu autori.20

Mans komentārs. Šīs tēzes pamatā ir arguments, ka Padomju Savienība ieguvusi tiesības uz Baltijas valstīm uz noilguma pamata (acquisitive prescription). Tas nozīmētu, ka suverenitātes faktiskā izmantošana ilgākā laika periodā leģitimizētu tiesības, kas sākotnēji ir bijušas nelikumīgas. Tāda veidā tiktu atzīts, ka iespējams iegūt tiesības nelikumīga valdījuma rezultātā (adverse possession). Ņemot vērā pretestību iekšzemē, kā arī nosodījumu no ārvalstu puses, 51 gads nav pietiekoši ilgs laiks, lai veidotos vispārēja pārliecība par to, ka ārzemju kundzība ir “netraucēta”. Tas ir priekšnoteikums valsts izdzišanai (extinction).21

Polija pati rāda piemēru tam, ka laika ritums nepārtrauc valstisko kontinuitāti. Kad Polija 1918. gadā nokratīja svešzemju varu un atguva neatkarību, Polijas Augstākā tiesa atzina tās (Polijas) kontinuitāti, kura bija pastāvējusi pirms valsts sadalīšanas 1795. gadā,22 tas ir, 123 gadus agrāk.

9) Tēze “Līdzdalība varas realizācijā”. Padomju impērijā baltieši piedalījās valdīšanā — tā apgalvo Ulrihs Fastenrāts (Fastenrath). Viņu līdzdalību nevar ignorēt. Tas atšķiras no tādas tautas statusa, kura atrodas koloniālā apspiestībā un kurai ir liegts piedalīties valsts pārvaldē. Baltijas republikas ir “līdzatbildīgas” par to, kas noticis Padomju Savienībā. 1991. gadā tās šo saiti pārrāva, izstājoties. Autors tomēr atzīst, ka šāds secinājums nepadara nelikumīgas Baltijas valstu prasības pēc valsts īpašuma atgriešanas, kas tām piederējis 1940. gadā, un pēc līgumattiecību turpināšanas, kas 1940. gadā tika pārtrauktas.23

Mans komentārs. Šī tēze ievieš politiskās zinātnes kategorijas, un tai nav pamatojuma starptautiskajās tiesībās. Varas līdzdalības jēdziena attiecinājums nozīmētu to, ka sadarbība iznīcina valstisko kontinuitāti. Rastos jautājums, kā izmērīt sadarbību un kā nošķirt dažādās sadarbības pakāpes. Turklāt šī tēze provocē argumentu, ka sadarbībai ir jānostāda pretim represijas, kuras veic svešā vara. Tas rāda, ka tēze par līdzdalību varas realizācijā ir jēdziens, kas nav savienojams ar starptautiskajām tiesībām. Juridiski izšķiroša turpretim ir iedzīvotāju un ārpasaules samierināšanās (acquiescence) (sal. ar 7. tēzi).

10) “Padomju varas piekrišanas” tēze. Baltijas valstu atkaluzņemšanu starptautiskajā sabiedrībā nodrošināja PSRS piekrišana, kas 1991. gada 6. septembrī tika izteikta atzīšanas formā. Šī piekrišana tika panākta sarunu gaitā starp Baltijas valstīm un PSRS. No tā izriet, ka Padomju Savienība “atlaida” Baltijas valstis gluži tāpat kā pārējās 11 padomju republikas. 1940. gada aneksija — lai gan tā bija nelikumīga — nav saistāma ar neatkarības iegūšanu 1991. gadā. Padomju Savienības deklarētā atzīšana ir pārvērtusi “atdalīšanos” (separation) par “izstāšanos” (secession).24

Mans komentārs. Tēze nav precīza faktu ziņā. Par PSRS izteikto atzīšanu netika vestas “sarunas”. Baltijas valstu 1990. gada neatkarības deklarācijas varas centrs Maskavā bija pasludinājis par spēkā neesošām.25 Padomju Savienība pastāvēja uz to, ka republikai, kura vēlas izstāties, ir jārīkojas saskaņā ar 1990. gadā pieņemto federālo likumu, taču Baltijas valstis atteicās atdalīties pēc padomju noteikumiem un pasludināja neatkarības atjaunošanu, iepriekš neprasot Padomju Savienības orgānu piekrišanu. Neatkarības atgūšanas panākumu nodrošināja Krievijas Federācijas 1991. gada 24. augustā deklarētā Igaunijas, Latvijas un Lietuvas atzīšana — tas ir , divas nedēļas pirms PSRS izteiktā lēmuma par atzīšanu. Padomju Savienība tajā laikā jau bija uz sabrukuma sliekšņa un trīs mēnešus vēlāk, 1991. gada 21. decembrī, tā beidza pastāvēt.

Atzīšana juridiski nav valstiskās kontinuitātes priekšnoteikums, tomēr tas ir atbalstfaktors. Baltijas gadījumā nozīmīgs bija fakts, ka Molotova–Ribentropa pakts ir pasludināts par spēkā neesošu ab initio (no paša sākuma). Šis lēmums, ko 1989. gada Ziemassvētku dienā pieņēma PSRS Tautas deputātu 2. kongress Maskavā, radīja juridisko un politisko pamatu prasībai par neatkarības atjaunošanu. Īsi pirms šī lēmuma, 1989. gada septembrī, Vācija valdība bija pieņēmusi līdzīgu deklarāciju.26

11) Tēze “Izstāšanās”. Tie, kuri pauž viedokli, ka Baltijas valstis bija Padomju Savienības likumīgas sastāvdaļas, uzskata, ka atdalīšanās no PSRS pamatā bijusi “izstāšanās” (secession). Šādā gadījumā Baltijas republikas būtu PSRS “pēcteces”. “Izstāšanās” būtu īstais termins arī tiem zinātniekiem, kuri pārstāv 6.—10. tēzē paustos viedokļus. Daži autori lieto terminu “izstāšanās”, vienkārši pieņemot, ka Padomju Savienības suverenitāte aptver arī Baltijas valstis. Ir autori, kuri par Baltijas valstīm runā kā par neatkarību jaunieguvušām valstīm, tomēr nepievienodamies nevienai no iepriekš minētajām tēzēm.27

Mans komentārs. Baltijas valstu atdalīšanās notika nevis saskaņā ar padomju likumdošanu, bet gan saskaņā ar starptautiskajām tiesībām. To varētu kvalificēt kā “izstāšanos” (secession) tikai tad, ja 1940. gadā Baltijas valstis būtu likumīgā kārtā kļuvušas par Padomju Savienības daļu. Esmu pamatojis, kāpēc tas tā nav.

12) Tēze “Likumīgā iekļaušana”. PSRS un tagad Krievijas Federācija neatlaidīgi apgalvo, ka Baltijas valstis zaudēja savu starptautisko individualitāti tai dienā, kad tās 1940. gadā tika uzņemtas Padomju Savienības sastāvā. Šādam viedoklim pievienojas arī vairāki zinātnieki. Uzņemšana notika, balstoties uz trīs nedēļas iepriekš ievēlēto Baltijas valstu parlamentu lūgumu. Tiesa, Padomju Savienība izdarīja spiedienu uz triju Baltijas valstu valdībām, taču tai laikā spēka draudi starptautiskajās tiesībās nebija aizliegti. No tā izriet, ka aneksijas bija likumīgas un pārtrauca trīs Baltijas republiku eksistenci. Pašreizējās Baltijas valstis ir “jaunas” valstis, kas 1991. gadā “izstājušās” no PSRS.28

Mans komentārs. Lēmumi par iestāšanos PSRS sastāvā 1940. gadā Baltijas valstīs tika pieņemti, pārkāpjot attiecīgos konstitucionālos noteikumus. Kas vēl svarīgāk — tie neatbilda Igaunijas, Latvijas un Lietuvas tautu brīvi izteiktajai gribai. Par šo jautājumu ir rakstīts daudz, un es šeit to nekomentēšu. Pietiek atsaukties uz kādu raksturīgu, lai arī gandrīz piemirstu padomju laika dokumentu. 1939. gada martā PSRS protestēja pret Bohēmijas iekļaušanu Vācijas sastāvā, lietodama šādu izteicienu: “Ir grūti pieņemt, ka kāda tauta varētu labprātīgi piekrist savas neatkarības sagraušanai un iekļaušanai citas valsts sastāvā.”29

Savos komentāros es aprobežošos ar juridiski būtisko jautājumu par “spēka draudiem”. Nepavisam nav skaidrs, ka saskaņā ar tai laikā spēkā esošajām starptautiskajām tiesībām spēka draudi bija atļauti, kā apgalvo šīs tēzes aizstāvji. Var izvirzīt pārliecinošus argumentus pretēja viedokļa atbalstam, proti, ka šādi draudi kvalificējami kā prettiesiska intervencija.30

1. un 2. kastīte

Padomju varas izteiktie spēka draudi ir dokumentēti ultimātu veidā, kuri 1940. gadā tika adresēti Igaunijai, Latvijai un Lietuvai.31 PSRS pieprasīja valdības maiņu un padomju bruņoto spēku ievešanu šajās trīs valstīs — papildus tiem, kas jau bija izvietoti padomju militāro spēku bāzēs. Nirnbergas kara tribunāls ir iekļāvis Vācijas 1938. gada ultimātu Austrijai tādu aktu skaitā, kas uzskatāmi par “noziegumiem pret mieru”, kā tas formulēts 1945. gada Londonas hartā. 1948. gada “Ministrijas lietā” (Wilhelmstrasse Trial) Nirnbergas tribunāls atzina, ka šis ultimāts ir daļa no “krāpšanas, draudu un piespiešanas kampaņas”, kura notika pirms vācu iebrukuma Austrijā un kuru tribunāls raksturo kā “naidīgu un agresīvu” aktu. Savu spriedumu Nirnbergas tribunāls balstīja uz starptautisko tiesību principiem, kuri bija vispāratzīti ultimāta iesniegšanas laikā. Nozīmīga ir arī tribunāla atbilde “Tu quoque” (Tu arī) argumentam, ko izvirzīja apsūdzētā puse. Aizstāvība atsaucās uz 1939. gada Molotova–Ribentropa pakta Slepenajiem protokoliem, kas deva PSRS “brīvas rokas aprīt mazās Baltijas valstis”. Savā spriedumā tribunāls konstatēja: “Pat ja mēs pieņemam, arguendo [argumenta dēļ], ka Krievijas .. vaina ir tikpat liela kā Trešā reiha vaina, juridiski tas apsūdzētājiem tomēr neļauj atsaukties uz citu vainu.”32

Tiesību zinātnē ir pieņemts uzskatīt, ka “apstākļos, kad nav pamatojuma spēka lietošanai, paši draudi ir prettiesiski”.33 Saskaņā ar Starptautisko tiesību asociācijas “Budapeštas Deklarāciju” (Budapest Articles, 1934), “valsts, kura draud lietot bruņotu spēku .. ir vainīga pārkāpumā” saskaņā ar 1928. gada Briāna–Keloga (Briand–Kellogg) paktu (4. pantu).34 Laikposmā līdz 1940. gadam pastāvēja vispārējs uzskats, ka spēka draudi nozīmē intervenciju, kas bija nelikumīga.35

Tātad spēka draudi saskaņā ar “vispārējām” starptautiskajām tiesībām 20. gadsimta 30. gados bija aizliegti. Papildus tos varēja aizliegt uz līgumtiesību pamata.36 Tieši tas šajā gadījumā ir noticis 1932. gadā starp PSRS un Igauniju noslēgtais Neuzbrukšanas līgums ietver sekojošas saistības: “Katra no augstajām līgumslēdzējām pusēm .. apņemas atturēties no jebkāda agresijas akta vai vardarbīgiem pasākumiem [any violent measures, vsjakije nasiļstvennije ģeistvija], kas vērsti pret otras līgumslēdzējas puses teritoriālo integritāti vai neaizskaramību, vai pret tās politisko neatkarību ..” (1. pants).37

Attiecīgajā līgumā ar Latviju lietots līdzīgs teksts: “ .. atturēties no jebkāda agresijas akta .. un arī no jebkādiem vardarbības aktiem [any acts of violence, vsjakjie nasiļsevennije ģeistvija], kas vērsti pret teritoriālo integritāti un neaizskaramību vai politisko neatkarību” (1. pants). Neuzbrukšanas līgums ar Lietuvu, kas bija noslēgts sešus gadus agrāk (1926), noteica saistības “atturēties no jebkāda agresijas akta [any act of aggression whatsoever, kakije bi to ņi bilo agresivnije ģeistvija] pret otru [līgumslēdzēju] pusi” (3. pants).38

3. kastīte

Termini “vardarbīgi pasākumi”, “vardarbības akti” un “jebkāds agresijas akts” līgumos nav definēti. Tie varēja nozīmēt militāru vardarbību vai politiskas vardarbības aktu, vai abus.

Staņislavs Černičenko uzskata, ka PSRS, iekļaujot savā sastāvā Baltijas valstis, rīkojās ar vardarbīgiem līdzekļiem. Viņš raksta, ka Baltijas valstu lūgums PSRS tās uzņemt Savienības sastāvā bijis “militāru draudu [un] ārēja spiediena diktēts, tas ir, [panākts] ar vardarbīgiem līdzekļiem [nasiļstvennim puķom]”.39 Saskaņā ar citu viedokli, iekļaušana ir pēc būtības “vardarbīga”, ja tā notiek draudu rezultātā un ja pretošanās ir bezcerīga. Tieši tas bija uzsvērts padomju protesta notā, kas nosodīja Bohēmijas sagrābšanu, ko Vācija izdarīja 1939. gadā.40

Šādu secinājumu apstiprina Konvencijas par samierināšanās kārtību, kas 1932. gadā tika noslēgtas starp PSRS un Igauniju, kā arī starp PSRS un Latviju41, un kas “ir neatņemama sastāvdaļa” 1932. gada neuzbrukšanas līgumos. Konvencijā par samierināšanos ar Latviju puses piekrīt “atturēties no jebkādiem līdzekļiem, kas varētu nelabvēlīgi iespaidot kāda jautājuma apspriešanu samierināšanās komisijā” (7. pants). Līdzīgas saistības uzņēmās PSRS ar Igauniju.42 No tā izriet, ka neuzbrukšanas līgumi pasludināja par nelikumīgu ne tikai militāru vardarbību, bet arī politiskas vardarbības aktus.

Vardarbības jēdziens jātulko arī tā pakta gaismā, kuru nodrošināšanu Padomju Savienība ar saviem ulimātiem pieprasīja.43 Kā noteikts 5. pantā (vai attiecīgi 7. pantā), pakta izpilde “nekādā veidā nedrīkst ietekmēt tā līgumslēdzēju pušu suverenitātes tiesības.” Jāsecina, ka saskaņā ar tobrīd spēkā esošajām līgumtiesībām Padomju Savienības rīcība bija prettiesiska. Šķiet, ka autori, kas apgalvo, ka “spēka draudi” toreiz bija pieļaujami, nav pievērsuši pietiekamu uzmanību saistībām, kādas PSRS bija uzņēmusies divpusējos līgumos ar Baltijas valstīm.

4, 5. kastīte

Visbeidzot, Padomju Savienības rīcība jāvērtē 1939. gada Molotova–Ribentropa pakta gaismā, ar kuru Baltijas valstis tika iekļautas Padomju Savienības “interešu sfērā”.44 Pakta Slepenajos protokolos atklājas Padomju Savienības un Vācijas agresīvie nodomi. Padomju 1940. gada ultimāti un tiem sekojošās darbības bija līdzekļi, kas pakļāva Baltijas valstis padomju varai. Cēloņsakarību starp 1939. gada Molotova–Ribentropa paktu un Baltijas valstu pievienošanu PSRS vienu gadu vēlāk dokumentāli apstiprina Vācijas arhīvu materiāli, kas pieejami kopš 1945. gada.45 Padomju Savienība ir nosodījusi padomju politiku attiecībā uz Baltijas valstīm kā spēkā esošo vienošanos laušanu un kā Igaunijas, Latvijas un Lietuvas suverenitātes un neatkarības pārkāpšanu. Vācijas Federatīvā Republika Slepenos protokolus nosaukusi par kaunpilnu triecienu starptautiskajām tiesībām. Vācija paziņoja, ka šie pakti nekādā ziņā nevar attaisnot sekojošos Vācijas un Padomju Savienības izdarītos starptautisko tiesību pārkāpumus.46

Īsi sakot, padomju “spēka draudi” bija padomju noslēgto neuzbrukšanas līgumu pārkāpums un līdz ar to padarīja par spēkā neesošām PSRS tiesības uz Baltijas valstīm. Prettiesiskā iekļaušana Padomju Savienības sastāvā izraisīja pretestību šo valstu iekšienē un nosodījumu no ārvalstu puses. Tas novērsa cietušo valstu valstiskuma izdzišanu (extinction).

Prasība atzīt aneksiju par likumīgu juridiskajā literatūrā raksturota kā “autsaideru” nostāja.47

3. Baltijas valstu prasības starptautisku organizāciju praksē

Cita joma, kurā jūtamas Molotova–Ribentropa pakta sekas, ir saistīta ar starptautisko organizāciju attieksmi. Pēc Igaunijas, Latvijas un Lietuvas uzņemšanas ANO 1991. gadā ANO Drošības padomes prezidents īsā ziņojumā pieminēja faktu, ka Baltijas valstis bija “atguvušas savu neatkarību”.48 Turpretim ANO ģenerālsekretārs Ksavjē Peress de Kjulē (Javier Perez de Cuellar) atturējās jebkādā veidā pieminēt neatkarības atjaunošanu. Karoga pacelšanas ceremonijas laikā par godu jaunuzņemtajām dalībvalstīm viņš atzina, ka šis notikums “simbolizēja [Igaunijas, Latvijas un Lietuvas tautu] pašnoteikšanos”.49 Neprecīzs bija Baltijas valstu statusa raksturojums, ko sniedza toreiz jaunieceltais ANO ģenerālsekretārs Butross Butrosgali (Boutros Boutros–Ghali). Savā gadskārtējā ziņojumā viņš teica: “PSRS sastāvā esošās republikas — .. Igaunija, .. Latvija, Lietuva .. lauza 1922. gada līgumu par PSRS dibināšanu un 1991. gadā pasludināja savu neatkarību”.50 Finansu jomā pirmajos gados ANO pret šīm trim valstīm izturējās kā pret republikām, kas izstājušās no PSRS. Dalības maksa tām sākotnēji tika noteikta, balstoties uz PSRS (nevis pašu Baltijas valstu) iesniegtajiem datiem.51 Pateicoties Baltijas valstu izteiktajiem iebildumiem, tagad ir izstrādāti pieņemamāki noteikumi.

6. kastīte

Starptautiskā darba organizācija (International Labour Organization, ILO) ieņēma līdzīgu nostāju. Lai gan Igaunija, Latvija un Lietuva bija sākotnējo locekļu skaitā jau kopš 1921. gada, tām bija grūti pierādīt savu qualitē de continateur, et de reconstituer retroactivement.. (īpašību kā turpinātajām valstīm un atjaunot [savu dalību] ar atpakaļejošo spēku). Baltijas valstis nolēma iesniegt pieteikumu par “uzņemšanu” (un nevis par atkaluzņemšanu), taču Lietuva paziņoja, ka tās pieteikums “nekādā veidā neietekmē juridiskās sekas, kas izriet no Lietuvas Republikas [sākotnējās] dalības” šajā organizācijā.52

Citu ANO speciālo organizāciju attieksme ir bijusi visdažādākā — no valstiskās kontinuitātes atzīšanas līdz tās ignorēšanai.53 Eiropas reģionālās organizācijas, piemēram, Eiropas Padome un Eiropas Rekonstrukcijas banka, ir atbalstījušas Baltijas valstu prasības pēc kontinuitātes atzīšanas.54

4. Baltijas republiku prasības valstu praksē

Vairums valstu pievienojas Baltijas valstu nostājai attiecībā uz to starptautisko statusu. Iespējams, tas tiek darīts pieklājības pēc, taču galvenokārt — juridisku un politisku iemeslu dēļ. Tai pašā laikā ir dažas valstis, kas valstisko kontinuitāti atsakās atzīt. Par to var spriest no 1991. gada atzīšanas dokumentos lietotajiem izteicieniem.55 Šis jautājums ir svarīgs diplomātiskajās un līgumattiecībās, kā arī citos aspektos.

(1) Diplomātiskās attiecības

Kontinuitāti atzīst Eiropas Savienības valstis, ar dažiem izņēmumiem. Nīderlande56 un Zviedrija57 (attiecīgi 1941. un 1942. gadā) bija atzinušas Baltijas valstu aneksiju, un tā no jauna tika nodibinātas diplomātiskās attiecības. Austrija savu atzīšanu sākotnēji bija balstījusi uz pašnoteikšanās tiesībām (un nevis uz neatkarības atgūšanu), taču vēlāk savu nostāju mainīja.58 No valstīm ārpus Eiropas Savienības Šveice arī piemin “tautas pašnoteikšanos”, bet piekrīt “atjaunot” diplomātiskās attiecības. Nozīmīgs ir to valstu viedoklis, kuras agrāk bija “sociālistiskā bloka” locekles — Čehoslovākija (tagad Čehijas Republika un Slovākija), Polija, Rumānija, Ungārija: šīs valstis Baltijas republiku valstisko kontinuitāti viennozīmīgi atzīst. Formulējot savu nostāju, Rumānija īpaši atsaucas uz Molotova–Ribentropa paktu.

Valstisko kontinuitāti neatzīst pirmām kārtām Krievija un, šķiet, arī citas agrākā sociālistiskā bloka valstis — Albānija, Bulgārija, Kuba un Ķīna. Dažas citas valstis, kuras ģeogrāfiski atrodas tālāk — piemēram, Ēģipte, Indija un Japāna — savās deklarācijās par atzīšanu kontinuitāti nepiemin.

Šajā īsajā pārskatā nav iekļuvušas valstis, kuras nav atjaunojušas diplomātiskās attiecības ar Baltijas valstīm, kā arī valstis, ar kurām pirms kara šādu attiecību nebija. Dienvidslāvija diplomātiskās attiecības nodibināja tikai 2000. gadā.

Valstiskās kontinuitātes atzīšana tiek attiecināta uz brīdi, kad Baltijas valstis 1940. gadā zaudēja neatkarību. Sekojošās pārmaiņas netiek atzītas, ja vien tas nav īpaši atrunāts.59 Tieši Baltijas gadījumā pārmaiņas ir notikušas. Tas attiecas uz teritoriālo statusu un iedzīvotāju sastāvu (sk. tekstu pie 66.–70. vēres).

(2) Līgumattiecības

Valstiskās kontinuitātes atzīšana izslēdz, ka Baltijas valstis pārmantotu līgumattiecības saskaņā ar līgumiem, kurus noslēgusi PSRS. Baltijas valstis ir atjaunojušas savas līgumattiecības — tādas, kādas tās bija spēkā 1940. gadā, taču vairums šo līgumu vairs neatspoguļo pašreizējo stāvokli. Tādēļ Baltijas valstis tā laika līgumus ir pārbaudījušas katrā atsevišķā gadījumā un vienojušas ar saviem līgumpartneriem par to, vai līgumus izbeigt vai tos apstiprināt. Bieži tās izlemj aizvietot novecojušu līgumu ar jaunu vienošanos. Pastāvošo praksi šajā jomā var ilustrēt ar nedaudziem piemēriem:

• 1994. gadā Latvija un Polija paziņoja, ka to abpusējie līgumi (kuri bija noslēgti 1922.—1938. gadā) joprojām būs spēkā, taču uzsāka pārbaudi, lai noskaidrotu, kuru no tiem vajadzētu izbeigt. Šī pārbaude kļuva par pamatu jaunam līgumam, kas tika noslēgts 1997. gadā.60

• 1992. gadā Igaunija un Somija vienojās par to, ka līgumu, kas 1965. gadā bija noslēgts starp Somiju un Padomju Savienību, pagaidām attiecināt uz jūras robežām Somu jūras līcī. 1996. gadā pagaidu līguma vietā stājās galīgais līgums, kas tomēr pēc būtības — izņemot pēdējo pantu — atbilst 1965. gada Somijas–Padomju Savienības līgumam.61

Šie piemēri rāda, ka grūtības, kas rodas sakarā ar līgumattiecību pārtraukšanu, var atrisināt praktiskā veidā, neskarot kontinuitātes principu. Vairāki raksti ir veltīti Igaunijas, Latvijas un Lietuvas līgumiem ar Dāniju,62 Somiju,63 Nīderlandi,64 Poliju65 un Zviedriju.66 Daudzpusēji līgumi, kuros Baltijas valstis pirms 1940. gada piedalījās kā viena no pusēm, joprojām saista šīs valstis.67

Plašākā kontekstā problēmas rada līgumi par bruņojuma kontroli un 1990. gada Līgums par parasta tipa bruņotajiem spēkiem Eiropā (CFE, Treaty on Conventional Armed Forces in Europe).68

5. Pretprasības, kas izvirzītas pret Baltijas valstīm

Baltijas valstu prasības atzīt to valstisko kontinuitāti nozīmē suverenitātes pilnīgu atjaunošanu un netraucētu realizāciju. Praksē šīm tiesībām ir likti šķēršļi, sevišķi gadījumos, kad tās skar Molotova–Ribentropa pakta sekas. Tas atklājas dažās starpvalstu attiecību jomās.

(1) Valsts drošības sistēmas izvēle

Baltijas valstis savu izvēli ir izdarījušas: tās vēlas iestāties NATO. Krievija iebilst, argumentējot, ka Baltijas valstis kā agrākās PSRS republikas nav brīvas tādā veidā lemt par savu drošības sistēmu. NATO paplašināšanās agrākās Padomju Savienības teritorijā it kā apdraudot Krievijas drošību.

(2) Teritoriālās integritātes aizsardzība

Igaunija un Latvija pieprasa atzīt savu teritoriālo neaizskaramību, ietverot teritorijas, kas 1944. gadā tika iekļautas Krievijas sastāvā. Savas prasības pamatojumam tās min Miera līgumus, kas ar Krieviju tika noslēgti 1920. gadā un kas nosaka Igaunijas un Latvijas robežas ar Krieviju. Turpretim Krievijas Ārlietu ministrija apgalvo, ka Miera līgumi zaudēja spēku, kad PSRS 1940. gadā Baltijas valstis anektēja.69

7. kastīte

Savukārt Lietuva ir spējusi aizsargāt savu teritoriālo integritāti. 1939. gadā tā atguva savu seno galvaspilsētu Viļņu, ko 1920. gadā prettiesiski bija sagrābusi Polija.70 1994. gadā noslēgtajā līgumā Polija un Lietuva apstiprināja savu savstarpējo teritoriālo integritāti “ar galvaspilsētām Viļņā un Varšavā”.71 Tāpat arī Lietuvai un Krievijai nav kārtojami nekādi savstarpēji teritoriāli jautājumi. 1991. gadā abas puses svinīgi apsolīja ievērot to “teritoriālo integritāti un robežu neaizskaramību” (1. pants).72

Turpinājums — seko

Vēres

Šajās vērēs vārdi lietuviešu un poļu valodā doti bez diakritiskajām zīmēm. Literatūras avoti citēti hronoloģiskā kārtībā.

1 Citāts ņemts no 1995. gadā Parīzē noslēgtā “stabilitātes pakta”. Skat. 118. vēri.

2 Prasības pēc restitūcijas pasludināja: Igaunija — 1990. gada 30. marta rezolūcija; Latvija — 1990. gada 4. maija deklarācija; Lietuva — 1990. gada 11. marta likums. Tulkojums angļu valodā: Revue Baltique, Vol. 2 (1991) Nr. 1: 108., 115., 118. lpp.; arī (Igaunija): Restoration of the Independence of the Republic of Estonia. Selection of Legal Texts, Tallinn, 1991: 22.—23. lpp.; (Latvija): Latvijas Zinātņu akadēmija. 4. maijs. Rīga, 2000: 355.—357. lpp; (Lietuva): The Road to Negotiations with the USSR, Vilnius, 1960: 30. lpp.

3 Restoration (2. vēre): 79.—81. lpp.

4 Krystyna Marek, Identity and Continuity of States in Public International Law, Geneva, 1954, 613 lpp.; 2d ed., 1968: 369.—416. lpp. un citur; Boris Meissner, Die Sowjetunion, die baltischen Staaten und das Všlkerrecht, Kšln, 1956; Martin Brakas, Lithuania’s International Status, Baltic Review, Nr. 37 (1970): 43.—59. lpp; Nr. 38 (1971): 8.—41. lpp.; William Hough, The Annexation of the Baltic States, New York Law School Journal of International and Comparative Law, Vol. 6 (1985): 303.—533. lpp.; Domas Krivickas, The Molotov—Ribbentrop Pact of 1939. Legal and Political Consequences, Lituanus (Chicago) Vol. 35 (1989) Nr. 2; 5.—35. lpp; pēc 1991: Yakemtchouk 1991; Oppenheim 1992; Waitz 1992; Starke 1994; Schweisfurth 1996; Beemelmans 1997; Kwiecien 1997; Vitzthum 1997; Quigley 1998; Grant 1999; Ipsen 1999; Schulze 1999; MŠlksoo 2000 un citi.

5 Koskenniemi/Lehto 1992: 197. lpp. (continuation implique une fiction juridique; les Etats baltes ne sont les m¸mes); Ruiz Fabri 1992: 166. lpp.; Mullerson 1993: 310. lpp. (restiitutio in integrum visbiežāk ir juridiska fikcija) un 483. lpp.; Lehto 1993: 201., 208. lpp.; Mullerson 1994: 276. lpp.; Shaw 1994: 59. lpp. (arī: Shaw 1997: 678. lpp.); D