Un skanēt sāk Opernama jaunā atvase, kam augt līdz ar jauno gadsimtu

Vakar, 21.novembrī, atklāta Nacionālās operas Jaunā zāle

Atklāšanas brīdī vakar, 21.novembrī: kultūras ministre Karina Pētersone, Rīgas domes priekšsēdētājs Gundars Bojārs, Latvijas Nacionālās operas direktors Andrejs Žagars un Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Līdz ar kanālmalā uzbūvētā jaunā korpusa nodošanu ir pabeigta Nacionālās operas kompleksa otrā kārta. Liels notikums Operas saimei un visai sabiedrībai. Tā to arī novērtēja Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un citi augstie viesi, kas piedalījās jaunās ēkas atklāšanas svinībās.

“Mūsu Baltais Nams nav vecs. Jaunais Rihards Vāgners savos Rīgas gados vēl strādāja koka celtnē, kas stāvēja uz vēlākās Pasta ēkas pamatiem. Bet arī Baltais Nams ir devis pasaulei ne tikai lielus vārdus, bet jūtami veidojis 20. gadsimta izpildītāju mākslu.” Tā savā emigrācijas gados tapušajā atmiņu grāmatā “Mans Baltais Nams” rakstīja Mariss Vētra. Patiesi, tikai 1860. gadā tikko noraktā Pankūku bastiona vietā esot likti jaunceļamās ēkas pamati. Un cēla to kā Rīgas pilsētas pirmo vācu teātri. Opera tur iemājoja krietni vēlāk. Bet, lūk, jau līdz Otrajam pasaules karam nams bija kļuvis par mākslas templi, kur uzplauka mūzas un tauta auga garīgā lielumā.

Nacionālās operas kompleksa celtniecības darbi turpināsies, un vēl nav pat zināms, kad būs iespējams uzsākt būvdarbu trešo kārtu, tomēr jau ar Jaunās zāles atvēršanu mūsu kultūras telpa ir kļuvusi plašāka, Nacionālās operas mākslinieku iespējas — lielākas. Un jācer, ka arī mūsu jaunajā, 21. gadsimtā Baltais Nams jūtami sekmēs mūsu izpildītājmākslas attīstību.

Jaunās ēkas atklāšanas nedēļa tiek atzīmēta arī kā mākslinieku un skatītāju tuvināšanās nedēļa. Šai ziņā zīmīgas šķita Marisa Vētras atziņas, tāpēc vēl dažas rindkopas no mūsu slavenā dziedoņa un lieliskā rakstnieka atmiņu grāmatas: “Publikai ir nenoliedzami liela ietekme uz skatuves. Tukši krēsli atņem nerviem spraigumu. Taču nereti bij arī gadījumi, kad pustukšas izrādes spēja pacilāt, bet pārpildītas — nospiest. Tikko dziedātājs ir nodziedājis dažas frāzes, viņš jūt, vai zālē ir ļaudis, kas dzīvo viņam līdz un iedvesmo, jeb vai tikai tādi cilvēki, kas atnākuši šurp, “kultūras pienākuma” dzīti, samaksājuši biļeti un nu gaida, ko viņi saņems par savu naudu. Teātŗa mākslas līmeņa radītājs nav aktieris, bet — publika. Mākslas vērtība atkarājas no ietekmes, ko tā atstāj.

Ir mākslas darbi mūzikā un glezniecībā, kuŗus varbūt sapratīs tikai nākamās paaudzes. Tādu piemēru mākslas vēsturē ir ļoti daudz. Nākamajās paaudzēs šodienas eksperiments var kļūt par mākslu. Bet atskaņotāju māksla dzīvo tikai atsevišķus atskaņojuma brīžus, un aktieŗa tēls savu māksliniecisko eksistenci beidz ar priekškara nolaišanos. Tur nav nekādas žēlastības. Ja šajās īsajās stundās publika nav dzīvojusi līdz skatuvei, tad — mākslas nav bijis pat visskaistāk izgreznotai izrādei un vislielākiem mākslinieku vārdiem. Tas atkarājas tikai no klausītāju uztveres spējām. Ja skatītājs pats neprot radīt sevī uztveres izjūtas un aizmirsties aktierim līdz, tad aktieŗa darbs ir velts. Bez spējīgas publikas nav spējīgas teātŗa mākslas. Tāpēc arī tikai līdz ar publikas gaumi aug teātŗi. Mākslinieki ietekmē un veido stilu, bet publika to uztveŗ un padara par vērtību. Tu vari piespiesties, cik gribi, bet aiziesi no izrādes tukšs un nelaimīgs, ja klausītājs nav spējis tevi saklausīt.

(..) Taču arī tīri ārējais Baltā Nama izskats bij lepnuma un mīlestības vērts. Nakti vai dienu, saulē vai lietū šis skats spēja aizkustināt ar savu skaidro līniju mirdzumu. Ziemās par balto sniegu vēl baltāks Baltais Nams traucās debesīs. Pavasaŗos, vasarās un vēlos rudeņos tas izauga no ziediem kā balti mirdzoša jūsma.

Ir lielāki operu nami pasaulē, ir daudz daudz bagātāki un daudz greznāki, bet — neviens nav baltāks, nedz skaidrāks, nedz mīļāks.”

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Koncertā par godu operas Jaunās zāles atklāšanai: Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Imants Freiberga kungs

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”