Uz sabiedrības nākotnes vienotu redzējumu

Par konferenci “Veidojot pilsonisko kultūru Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs”

Lai paplašinātu izpratni par Eiropas pilsoniskās sabiedrības attīstības tendencēm, salīdzinātu tās, rosinātu domu apmaiņu starp dažādu Eiropas valstu speciālistiem par pilsoniskās izglītības un līdzdalības attīstības stratēģijām un metodēm, UNESCO Latvijas Nacionālā komisija, Sorosa fonds — Latvija un Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) no 19. līdz 21. novembrim rīkoja konferenci “Veidojot pilsonisko kultūru Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs”

Apsveikuma vēstulē konferences dalībniekiem Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga atzina: “Savas demokrātiskās iekārtas nostiprināšanā mēs vēl veidojamies, tāpēc varam būt lepni par to, kas jau sasniegts, un būt godīgi, izvērtējot nepadarīto.

Šis ceļš ejams visai sabiedrībai kopumā — politiķiem, zinātniekiem, pedagogiem, medijiem, sabiedriskajām organizācijām un citiem.”

Atziņa par kopīgi ejamo ceļu bijusi tuva arī konferences rīkotājiem, kuri aicinājuši piedalīties šajā pasākumā daudz dažādu sabiedrības grupu pārstāvjus ne vien no Latvijas, bet arī no citām valstīm — Austrijas, Baltkrievijas, Dānijas, Igaunijas, Lietuvas, Nīderlandes, Polijas un Ukrainas.

Konferences atklāšanas runā (publicējam atsevišķi) kultūras ministre, UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas prezidente Karina Pētersone uzsvēra, ka izglītību, ekonomiskās norises un politisko darbību nedrīkst atraut no kultūras.

Izglītības lomu pilsoniskās kultūras veidošanā analizēja IZM Eiropas integrācijas un starptautiskās palīdzības programmu koordinācijas departamenta direktors Nils Sakss. 21. gadsimtā izglītības jēga ir nodrošināt skolēniem domāšanas, spriešanas, izjūtu un iztēles brīvību, tāpēc izglītības sistēma būtu jāveido tā, lai katrs bērns varētu attīstīties atbilstoši savām spējām un redzējumam un lai ikviens varētu patstāvīgi nonākt pie atzinumiem un vērtībām. Brīvības nodrošināšana ir priekšnoteikums tam, lai cilvēks visas dzīves garumā būtu spējīgs strādāt radoši, sacīja N. Sakss.

Ziņojumā, ko Starptautiskā komisija par izglītību 21. gadsimtā sniegusi UNESCO, minēti četri izglītības sistēmas pamatbalsti, proti, bērnam skolā ir jāiemācās uzzināt, darīt, būt pašam un dzīvot kopā, sabiedrībā. Lai šīs prasmes apgūtu, nepietiek ar to vien, ka skola ir vieta, kur mācās “par kaut ko”, norādīja N. Sakss. Skola ir jāveido kā tādas sabiedrības modelis, kādu to vēlamies redzēt, un jārada iespēja gan skolēniem, gan viņu vecākiem aktīvi līdzdarboties visos skolā notiekošajos procesos.

Tā kā pašreizējā izglītības sistēma mūsu valstī nespēj nodrošināt sociālo zinību apguvi pienācīgā līmenī, sākot ar 2004. gadu plānots ieviest sociālo zinību priekšmetu no 1. līdz 12. klasei, informēja N. Sakss. Tas veidots saskaņā ar sociālo zinību standartu un programmu, ko kopīgi izstrādājusi IZM, Pasaules banka un Sorosa fonds —Latvija. Pašlaik šī programma tiek aprobēta 27 Latvijas skolās. Veselības mācība, ētika, ekonomikas pamati un civilzinības ir apvienotas vienā integrētā mācību priekšmetā ar ļoti mūsdienīgu saturu.

Sorosa fonda — Latvija programmas “Pārmaiņas izglītībā” direktors Guntars Catlaks analizēja izglītības sistēmas pārmaiņas un to saistību ar kopējām demokrātiskām pārmaiņām sabiedrībā. Reformu gaitā izglītības sistēma parasti pati reaģē uz pārmaiņām sabiedrībā, saglabājot inerci un radot laika nobīdes efektu jeb anahronismu, kad mācību process, saturs un forma faktiski atspoguļo iepriekšējo, jau pagājušu sabiedrības laika perioda realitāti un tai atbilstošus uzskatus, vērtības un vajadzības. Laika nobīde ir vislielākā dilemma, kas skar visas pārejas sabiedrības Centrālajā un Austrumeiropā un plašākā nozīmē arī visu Rietumu sabiedrību pēdējos divos gadu desmitos.

Izglītības demokratizācijai ir divi galvenie aspekti. Pirmais ir sabiedrības pieprasījums pēc reālās dzīves vajadzībām atbilstošas izglītības un izglītības sistēmas spēja pārdomāti reaģēt uz sabiedrības daudzveidīgo pieprasījumu. Lai izglītības sistēma adekvāti reaģētu uz pārmaiņām, kas notiek sabiedrībā, vadībai tās jāprognozē vismaz vidējā attīstības periodā, tas ir, piecus līdz astoņus gadus uz priekšu. Otrs aspekts ir saistīts ar izglītības sistēmas pārvaldi un vadību kopumā. Lai reaģētu uz sabiedrības vajadzībām, ir nepieciešama decentralizēta, mainīties spējīga, motivācijā un partnerattiecībās balstīta vadība. Demokratizācijas līmeni un kvalitāti raksturo izglītības sistēmas tieša un nepastarpināta saikne ar sabiedrību un sabiedrības līdzdalība būtisku lēmumu pieņemšanā.

Latvijā ir nepieciešams veidot sabiedrības īpašuma jeb piederības sajūtu par kopējo lielāko uzņēmumu, kas mums ir, —izglītības sistēmu, lai panāktu politisku viendabību un saskaņu ar dzīves realitātēm, vajadzībām, ekonomiku un kultūru, uzsvēra G. Catlaks. Viņš norādīja, ka akcentam jāmainās no atsevišķu iniciatīvu realizācijas uz vienotu Latvijas nākotnes veidošanas programmu, kura ļautu par prioritātēm izvirzīt tādu apstākļu un kultūras veicināšanu, kas ņemtu vērā atšķirīgo situāciju dažādās mūsu valsts vietās un dažādos sabiedrības slāņos.

Latvijas Universitātes profesors Juris Rozenvalds, iztirzājot tēmu “Politiskās kultūras transformācija postkomunistiskajās sabiedrībās”, atzina, ka Latvijā viena no aktuālākajām problēmām ir dialoga trūkums starp tautu un politisko eliti, dažādām etniskām un sabiedrības grupām. Jo labo nodomu netrūkst, bet trūkst dialoga.

Par pilsoniskās sabiedrības veidošanās gaitu un izglītības nozīmi ziņoja arī speciālisti no Dānijas, Nīderlandes un Lietuvas.

Pašmāju un ārvalstu speciālistiem iesaistoties darba grupās, konferences turpinājumā raisījās nopietnas diskusijas par vairākām ar pilsonisko sabiedrību un kultūru saistītām tēmām. Konferences ietvaros notika arī divas paneļdiskusijas —“Vērtības pilsoniskā sabiedrībā” un “Jauniešu politiskā līdzdalība”.

Marika Līdaka, “LV” nozares redaktore