Kultūras ministre Karina Pētersone:

Lai izprastu pilsoniskās vērtības

Runa konferencē “Veidojot pilsonisko kultūru Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs” Rīgā 2001.gada 19.novembrī

Jau tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā mēs sākām domāt par to, kādai jākļūst mūsu valstij, kādai jābūt sabiedrībai, kas veido šo valsti un dzīvo tajā. Tā bija vēlme, lai Latvijas pilsoņiem būtu aktīva dzīves pozīcija, noteikta vērtību izpratne, pārliecība par savām tiesībām un pienākumiem, iniciatīva un atbildība par savas valsts, pilsētas, organizācijas un arī savu likteni un attīstību. Lai mēs visi kopā veidotu tolerantu un demokrātisku sabiedrību. Tā bija vēlme veidot Latvijā pilsonisku sabiedrību un pilsonisku kultūru.

Varētu teikt, ka pilsoniskā kultūra ir Eiropas kultūras augstākais sasniegums, jo tā balstās uz principiem par indivīdu brīvu, saprātīgu un aktīvu līdzdalību sabiedrības dzīvē, tajā skaitā politiskajās norisēs.

Pilsoniskā kultūra ir cieši saistīta ar demokrātijas, apgaismības, liberālisma nostādnēm, ar vispārēju, humānu cilvēku dzīves vērtību apliecinājumu.

Pilsoniskās kultūras vērtības apvieno divus polus. No vienas puses, tas ir indivīda personiskajā dzīvē nepieciešamo vērtību apliecinājums: izglītība, cieņa, personiskās identitātes noteiktība, pārliecība par saviem spēkiem, iespējas realizēt savus mērķus, ģimenes vērtības. No otras puses — visas sabiedrības kopīgās vērtības, kas saistās ar likumu ievērošanu, godīgumu, kopīgā labuma radīšanu, savstarpējo izpalīdzību un konfliktu mazināšanu kopīgu mērķu labad. Pilsoniskā sabiedrība ir tāds stāvoklis, kad abas šīs puses gūst zināmu sabalansētību, kad nedominē nedz cilvēku personīgais egoisms, nedz arī abstrakti, no indivīdu personiskajām dzīvēm atrauti valstiski mērķi, kas tiktu uzspiesti ar varu. Varētu teikt, ka pilsonis savā dziļākajā būtībā ir apzīmējums stāvoklim, kad cilvēks izjūt sevi ne tikai un vienīgi kā indivīdu, bet vienlīdz kā sabiedrības locekli, kas ciena citus, sadarbojas ar viņiem kopīgu mērķu labad un respektē kopīgās vērtības. Šis līdzsvars ir pilsoniskās kultūras augstākā māksla, ko dod audzināšana, izglītība, kultūra visplašākajā nozīmē.

Domāju, ka pilsoniskās kultūras vērtību izpratne un apguve pašlaik ir aktuāls jautājums visās Austrumeiropas valstīs, jo vērtību orientāciju maiņas ir ilgstošs, tieši nepārskatāms process, kuru nevar “vadīt no augšas”. Diemžēl vēl joprojām totalitārisma recidīvi mūsu sabiedrībā izpaužas visnegaidītākajos veidos, tie ir reāls šķērslis pilsoniskās kultūras vērtību izpratnei.

Manuprāt, pilsoniskās kultūras vērtību veidošanā vislielākā nozīme ir ģimenes vērtību sistēmai un izglītībai, kas vērsta uz pilsoniskās sabiedrības izpratni. Taču ne mazāk svarīgs ir jautājums, vai šīs vērtības izrādās patiesas tad, kad tiek pārbaudītas praksē.

Nozīmīga loma pilsoniskās kultūras izpratnes veidošanā ir masu medijiem. Mediji uztur diskusiju un dialogu ar sabiedrību par to interesējošām tēmām. Taču diemžēl nav maz tādu iedzīvotāju, kuri arī ar masu mediju starpniecību netiek informēti: viņi nepasūta avīzes, neklausās radio un neskatās televīzijas ziņu raidījumus. Tāpēc pagastu, pilsētu pašvaldībām būtu jāsekmē, lai tieši vietējā sabiedrībā — tiekoties ar sava ciemata iedzīvotājiem, kaimiņiem — cilvēkiem būtu iespējas apspriest gan vietējās sabiedrības, gan valsts attīstības problēmas. Latvijā kā pozitīvu tendenci var atzīmēt iedzīvotāju arvien lielāku ieinteresētību un līdzdalību vietējās sabiedrības attīstības plānošanā. Pozitīvi ir arī tas, ka arvien vairāk cilvēku iesaistās nevalstisko organizāciju darbā un šo organizāciju skaits, aktivitāte un ietekme uz sabiedrībā notiekošo pieaug.

Varētu teikt, ka šobrīd Latvijā visiem ar pilsoniskās kultūras veidošanos saistītiem procesiem ir pozitīvas attīstības tendence, tomēr daudz kas vēl ir tikai savas attīstības sākuma posmā.

Pirmkārt, tas ir faktiskais cilvēktiesību nodrošinājums, informācijas pieejamība, varas atklātums. Otrkārt, pilsoņu līdzdalība sabiedriskās politikas izstrādē un veidošanā, lēmumu pieņemšanā dažādās jomās un varas līmeņos. Treškārt, funkciju deleģēšana nevalstiskajās organizācijās, lai, no vienas puses, sabiedrībā vairotos iespējas saņemt lētākus sociālos, veselības, izglītības, atpūtas un citus pakalpojumus, un, no otras puses, lai cilvēkiem rastos iespējas pašiem uzņemties atbildību par savu dzīvi un ietekmēt savu kultūru, izglītību, labklājību. Ceturtkārt, filantropijas attīstība, kas veicina sabiedrības sociālo vienotību, sociālās izstumtības mazināšanos, pašas sabiedrības plašāku iesaisti savu problēmu risināšanā. Piektkārt, iedzīvotāju pilsoniskās un pamata prasmju izglītības sekmēšana.

Manuprāt, pilsoniskas sabiedrības un kultūras veidošanos traucē tas, ka daudziem pilsoņiem saistība ar valsti politiskajā dzīvē šobrīd izpaužas tikai reizi pāris gados — piedaloties vēlēšanās.

Latvijā ir maz pasākumu un jomu, kurās tiktu kopta pilsoniskā kultūra. Maz patriotiskās audzināšanas, maz uzmanības tiek pievērsts tieši tādai darbībai, kas ir vērsta uz lielu, kopīgi saskaņotu mērķu realizāciju. Tādi mērķi kā iestāšanās ES un NATO tiek risināti galvenokārt politiskajā sfērā. Taču šie lielie mērķi ir saistīti ar tautas attīstību, labklājību un drošību, tāpēc skar ikvienu Latvijā dzīvojošu cilvēku.

Dzīve mainīsies, ja cilvēki sāks saprast, cik daudz sabiedrības kopīgajā dzīvē ir atkarīgs no viņu pašu individuālās nostādnes un rīcības. Par attīstītu pilsoniskās kultūras līmeni mēs varēsim runāt tikai tad, kad katrs šeit dzīvojošais cilvēks izjutīs šos mērķus arī kā savus, apzināsies savas dzīves pozitīvās kopsakarības ar visas valsts attīstību.

Lai tas varētu notikt, lai pilsoņi savu valsti izjustu kā savu, lai celtos politiskās kultūras līmenis, līdzdarbojoties demokrātiskajā politiskajā sistēmā, ir vajadzīgs milzīgs kultūrizglītojošs darbs. Nepietiek tikai ar politiskās informētības paplašināšanu, nevalstisko organizāciju darbības lauka izvēršanu, cilvēku iesaistīšanu partijās un politisko līdzdalību vēlēšanās. Pilsoniskā kultūra balstās uz plaša spektra vispārcilvēciskām vērtībām, kuras Eiropā ir pazīstamas jau gadu tūkstošus, — zināšanām, morāli, racionāliem, uz sabiedrisko labumu vērstiem mērķiem, brīvību saistībā ar atbildību, toleranci pret citādo, kritisku izpratni par notiekošo un spēju atzīt savas kļūdas.

Izglītību, ekonomiskās norises, politisko darbību nedrīkst atraut no kultūras. Jo tieši kultūra ir labklājīgas, demokrātiskas un saprātīgas dzīves pamats. Pilsoniskā kultūra ir pamats, bez kuras nevar pastāvēt pilsoniskā sabiedrība. Es pat teiktu, ka nevis pilsoniskā sabiedrība nodrošina kultūru, bet gan tieši kultūra dod iespēju rasties un pastāvēt pilsoniskai sabiedrībai. Šāda veida sabiedrība jāveido ilgstoši un nepārtraukti.

Veidojot kultūrpolitiku Latvijā, vienmēr esam paturējuši prātā ceļu uz pilsonisko sabiedrību un nepieciešamību nostiprināt pilsoniskās kultūras vērtības.

Jau 1995.gadā Saeimas apstiprinātajās Latvijas valsts kultūrpolitikas pamatnostādnēs teikts: “Latvijas valsts kultūrpolitikas pamatmērķis ir brīva, radoši darbīga personība demokrātiskas nacionālas valsts garīgi izkoptā, humānā sabiedrībā.” Šo ceļu turpina arī nesen izstrādātā un šogad Ministru kabinetā galīgi apstiprinātā Nacionālā programma “Kultūra”. Sadaļā par šīs programmas nozīmīgumu teikts, ka “kultūra ir viens no svarīgākajiem dzīves kvalitātes rādītājiem gan attiecībā uz sabiedrību kopumā, gan arī uz atsevišķu indivīdu un vidi. Kultūras faktors ir neatsverams daudzu sociālu, morālu un politisku problēmu risināšanā”.

Domāju, ka arī aktīva iesaistīšanās starptautiskajās organizācijās, it īpaši ANO un UNESCO, tuvina Latvijā pilsoniskās sabiedrības un kultūras nobriešanu. Latvija, līdzīgi citām UNESCO dalībvalstīm, 1994. gada februārī sāka īstenot Miera kultūras programmu, kura balstīta uz vērtībām, attieksmēm un nevardarbības, pamattiesību un brīvību ievērošanu. 1998.gadā UNESCO LNK sadarbībā ar Sorosa fondu — Latvija organizēja izglītības darbinieku un skolēnu konferenci “Izglītība XXI gadsimtā: līdzdalība pilsoniskas sabiedrības veidošanā”.

2000. gadā UNESCO Pasaules izglītības forumā Dakārā apstiprinātā darbības plāna “Izglītība visiem” īstenošana ir virzīta uz pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanos un līdzdalību izglītības attīstības stratēģiju formulēšanā, ieviešanā un pārraudzībā. Sociālo pamatprasmju izglītība, kurai šajā plānā veltīta īpaša uzmanība, tiek uzskatīta par būtisku priekšnoteikumu pilsoniskās līdzdalības attīstībā.

Arī Žaka Delora vadītās UNESCO starptautiskās komisijas ziņojums par izglītību divdesmit pirmajam gadsimtam “Mācīšanās ir zelts” runā par to, ka, pirmkārt, katram ir pienākums attīstīt savu kultūras un pilsonisko identitāti, lai apliecinātu savu vienreizējo esību. Otrkārt, katra pienākums ir mācīties dzīvot kopā, mācīties sadzīvot ar citiem. Tas nozīmē arī pienākumu sadzīvot ar arvien jaunu un izpausmēs neierobežotu citādību.

Arī šī konference ir ieguldījums pilsoniskās sabiedrības veidošanā Latvijā.

Vācu filozofs Hēgelis ir teicis, ka pilsoniskās sabiedrības attīstība notiek vēlāk nekā pašas valsts rašanās (“Tiesību filosofija”, 182. nod.). Arī Latvijā valsts ir radīta, taču cilvēku iekšējās pasaules kopšanas darbs, pilsoniskās kultūras veidošanās prasa ilgāku laiku.

Tas, ka esam šeit pulcējušies, nozīmē, ka mums šis process ir nozīmīgs.

Ceru, ka tas Latvijā tikpat sekmīgi turpināsies.