Ar Dievu un cilvēkiem šajā saulē

Šodien, 22. novembrī, Jelgavas katedrālē notiek Svētā mise jeb dievkalpojums, kas veltīts Jelgavas diecēzes bīskapa Antona Justa 70. dzimšanas dienai

Romas katoļu Baznīcas Jelgavas diecēzes bīskaps Antons Justs, kalpojot Ilūkstes katoļu baznīcā 2001.gada 18.oktobrī

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

— Jūsu dzimšanas diena tiks svinēta ne tikai Jelgavā, bet arī Varakļānos...

— Jā, tā ir mana dzimtā pilsēta. Tā kā tēva ģimenē bija septiņi bērni, bet mātes — astoņi, tad iznācis tā, ka man tajā apkārtnē ir ļoti daudz radu. Lai mums būtu ērtāk kopā sanākt, nolēmām svētdien, 25. novembrī, tikties Varakļānu baznīcā un tad māsīcas Annas Upenieces mājās Sīļukalnā.

— Kā jūs nolēmāt kļūt par priesteri?

— Mani vecāki, brālis un māsa, kas nu jau ir aizgājuši mūžībā un apbedīti ASV, veidoja kristīgu ģimeni. Viņi manu dzīves ceļa izvēli, protams, atbalstīja. Liekas, ka pirmais impulss, kas man lika domāt par to, kas es būšu nākotnē, tika dots 1941. gadā, kad Latviju jau bija okupējuši komunisti. Tieši tajā reizē, kad saņēmu savu pirmo Svēto Komūniju, pēkšņi Varakļānu baznīcā ienāca patruļa un visu bērnu acu priekšā arestēja priesteri. Šoks bija liels, mēs pajukām kur kurais. Bet todien man radās doma, ka kādam taču ir jānāk apcietinātā priestera vietā. Vēlāk, kad mūsu ģimene bēgļu gaitās atstāja Latviju, netālu no Karaļaučiem nokļuvām briesmīgā apšaudē.

Jelgavas diecēzes kūrijas bīskaps Antons Justs (centrā) Sēlijas 2.kongresa laikā Ilūkstē 18.oktobrī ieinteresētā sarunā ar Sēlijas asociācijas rīkotājprezidentu Sigizmundu Timšānu (pa kreisi)un “Latvijas Vēstneša” galveno redaktoru Oskaru Gertu (pa labi)

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Ceļmalā gulēja nogalinātie, bija daudz ievainoto, bet mēs palikām neskarti. Māte vēlāk teica, ka droši vien jau toreiz Dievs bija manī izredzējis priesteri, tādēļ arī mūs visus pasaudzējis. Vēl man pašam zināmas pārdomas radās 1945. gadā angļu zonā Vācijā pie Lībekas. Tur man kā puikam gadījās vērot, kā vācu ģenerāļiem, kas nebija labāki par sarkanajiem, sabiedroto karavīri rāva nost medaļas un zīmotnes. Kam visa viņu agrākā vara, slava un godība nu bija vajadzīga!? Es sapratu, ka dzīvē ir jāmeklē kādas augstākas vērtības. Tā 1958. gadā Beļģijā, Luvēnā, beidzu Augstāko filosofijas institūtu, tad turpināju studijas Austrijā, Insbrukā, kur ieguvu grādu teoloģijā. Bet 1960. gadā Beļģijā, Keisersbergas benediktīniešu klosterī, bīskaps Boļeslavs Sloskāns, kas bija izcietis cietumus un soda nometnes Sibīrijā, mani iesvētīja par priesteri. Vēlāk strādāju dažādās draudzēs ASV, apkalpoju arī trimdas latviešu katoļus.

— Jūs savas priesterības 25 gadu jubilejā saņēmāt atzinību no pāvesta, kā arī no prezidenta R.Reigana. Vai tomēr pietrūka dzimtenes, ka nolēmāt atgriezties Latvijā?

— Padomju okupācijas laikā uz Latviju nebraucu, taču reiz, pēc “dzelzs priekškara” krišanas, mana amerikāņu draudze uzdāvināja biļeti uz Latviju. Protams, gribēju romantiski izstaigāt bērnības takas, bet tad Rīgas arhibīskaps, tagadējais kardināls Jānis Pujats sāka runāt par to, ka trūkst mācību spēku Rīgas Garīgajā seminārā. Atbildēju, ka neesmu vēl gatavs, lai atgrieztos Latvijā. Uz to emeritētais bīskaps Cakuls skarbi piebilda: “Varbūt tad, kad būsi gatavs, tu vairs Latvijai nebūsi vajadzīgs.” Tā 1992. gadā atgriezos un kļuvu par profesoru Garīgajā seminārā. Tagad esmu semināra rektors, atbildu par 46 jauniem puišiem, kas ir nolēmuši kļūt par priesteriem. Taču šajā ziņā esmu vairāk kā pārraugs, ir nākuši klāt jauni profesori, kas studējuši ārzemēs. Man vairāk laika aiziet, kalpojot kā bīskapam jaundibinātajā Jelgavas diecēzē, kura ir izstiepusies no Baltkrievijas robežas Daugavpils rajonā līdz Engurei un kurā ir 90 tūkstoši katoļu.

— Kā Latvijā esat iedzīvojies? Kā dzimtene jūsu klātbūtnē ir mainījusies?

— 1992. gadā likās — nu tik mēs saņemsimies un uzcelsim brīvo Latviju tādu, kāda tā reiz bija. Bet tagad šķiet, ka tas ideāls ir kļuvis vēl tālāks. Taču, runājot nopietni, esmu pārsteigts par to negarīgumu, ar kuru man dzimtenē ir iznācis sastapties. Bez šaubām, padomju vide nebija garīga. Tagad no ideoloģiskā materiālisma gan esam paglābti, bet no mūsdienu materiālā materiālisma, kas neņem vērā citu cilvēku vajadzības, bet krāpj un grābj, neesam pasargāti. Manuprāt, katoļu baznīca un baznīcas vispār Latvijā ir daudz darījušas, lai paturētu cilvēkos ticību un gara spēku. Taču valsts mērogā tas nav veikts pietiekami. Ja paturēsim skolās ateismu un nemācīsim par ticību neko, tas mūsu zemi novedīs pie tā, ka cilvēka dzīvībai nav vērtības. Dzīves nihilisma sekas ir jūtamas, kaut vai ņemot to pašu narkotiku sērgu. Un šis dzīves necieņas un naida vilnis, kā mēs redzam, terora veidolā jau arī veļas pāri pasaulei, iznīcinot tūkstošiem dzīvību.

Mana mūža devīze ir “Ut vitam habeant”, ko no latīņu valodas varētu tulkot “Lai viņiem dzīvība!”. Savā mūžā esmu daudz redzējis, ka dzīvība tiek iznīcināta, tāpēc cenšos, lai tā atjaunojas, lai pesimisms zūd un Latvijā atgriežas labāki laiki. Es ticu, ka Latvija iet uz priekšu, ka tajā atgriežas garīgais spēks, bez kura tā nemaz nevar pastāvēt.

— Kā veicas jūsu darbs diecēzē? Vai draudzes aug?

— Draudzes aug, par ko es ļoti priecājos. Jelgavas rajonā vien mums ir draudzes Kalnciemā, Līvbērzē, Zaļeniekos, Elejā, Staļģenē. Jāuzteic sadarbība arī ar Jelgavas pašvaldību, kā arī ar citu koncesiju baznīcām Jelgavā. Tagad, sagaidot 70 gadu jubileju, liekas, ka vajadzētu vairāk noskatīties, kā darbojas citi, bet izjūta vēl aizvien ir tāda, ka esmu notikumu centrā. Vispār jau bīskapiem no 75 gadiem ir jāpiesaka Svētajam Tēvam atlūgums un jāiet pensijā...

— Kā jūs iedomājaties savas pensijas gadus, varbūt dosities atpakaļ uz Ameriku?

— Palikšu Latvijā. Cerams, ka vēl jau ko varēšu darīt...

Gaitis Grūtups

Pēc publikācijas “Lai viņiem dzīvība!” Jelgavas laikrakstā “Zemgales Ziņas”, 17.11.2001.

“Latvijas Vēstnesī” — ar autora un redakcijas atļauju