Ar izpratni, iecietību un gudrību

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš:

Uzruna IV starptautiskās konferences “Ebreji mainīgajā pasaulē” atklāšanā Rīgā 2001. gada 20. novembrī

Vispirms Latvijas Zinātņu akadēmijas vārdā no sirds sveicu IV starptautiskās konferences dalībniekus un novēlu tai tikpat raženu, raitu, daudzpusīgu norisi kā iepriekšējām. Mūsu akadēmijai ir gandarījums, ka tā var skaitīties par vienu no šīs prestižās konferences organizētājām (tajā piedalās zinātnieki no 10 pasaules valstīm, pat Jaunzēlandes, un ievadlekciju lasa Jeruzalemes universitātes rektors profesors Menahems ben Sasons). Tās galvenie veidotāji ir divi mūsu akadēmijas locekļi — profesori Hermanis Branovers un Ruvims Ferbers, bet konferences goda prezidents ir mūsu labais un cienījamais draugs — Rīgas un Latvijas virsrabīns Nātans Barkans, ar kuru tiekoties ik reizes var gūt kādu labu, kodolīgu atziņu, saņemt optimisma lādiņu.

Īpaši sirsnīgi vēlos sveikt kolēģi fiziķi Branoveru, kuram tuvojas ļoti liela un ļoti apaļa —70 gadu mūža jubileja, novēlot viņam visu labu. Atceros, ka, atklājot pagājušo konferenci, profesors Branovers tika sacījis: “Ja nu esam nonākuši līdz skaitlim “3”, līdz trešajai konferencei, tad tā ir kļuvusi par tradīciju.” Ko lai saka par ceturto konferenci — vai tā būtu jau rutīna?

Taču termins “rutīna” nav vietā, kolīdz runa ir par ebrejiem un viņu vēsturi. Ebreji ir tik daudzveidīga, stabila un fleksibla, niansēm bagāta, polifoniska, “izredzēta” nācija, ka diskusijā par tiem ik reizes iezaigojas kāda vēl neiepazīta šķautne intelektuālismā, drastiskumā, faktu bagātībā, vienreizējībā ( 20% Nobela prēmijas laureātu ir ebreji), paradoksos, dramatismā, bet diemžēl arī traģismā.

Ebreji mainīgajā pasaulē, arī mainīgajā Latvijā, arī mainīgajā Rīgā. Šī konference ir veltīta Rīgas 800. gadadienai. Ebreji Rīgā — tā ir pirmām kārtām 20. gadsimta parādība. Jā, pirmie lūgšanu nami, skolas, patversmes, kultūras aktivitātes parādījās jau 19.g.s., tad arī Rīgā dzima pirmie izcilie ebreju intelektuāļi, bet agrāk, 18. gadsimtā, ebrejiem bija jābāzējas Kurzemē, Jaunjelgavā, Slokā, Maskavas forštatē, aiz Kārļa vārtiem, Rīgā tie ieklīda paretam. Taču jau pirms 40 gadiem mēs ar vēsturnieku Georgu Jenšu spriedām, ka izslavētais Rīgas melnais balzams, pirmoreiz minēts 1762. gadā, varētu būt ebreju izgudrots, ka aptieku vēsturē nepazīstamais Kunce ( “Kunces balzams”) patiesībā varētu būt Ābrams Kunsts, par kuru maz zinām. Viņš strādāja tur, kur tagad Sols Bukingolts mēģina veidot savu “Jaunpilsētu” — Ņūtaunu, pārdeva šo melno dzērienu Pasta ielā, bet pats mita, šķiet, aiz Kārļa vārtiem. Varbūt ebreju literatūrā ir kaut kas informatīvs par šo cilvēku? Savukārt tagadējo, 20. g. s., Latvijas un Rīgas farmācijas augsto līmeni ir nodrošinājis akadēmiķis Solomons Hillers, arī rīdzinieks, pirms gadiem 50 dibinot Organiskās sintēzes institūtu. 20. gadsimta ebreju Rīga pasaulei ir devusi izcilas personības — Jesaju Berlinu, Arkādiju Raikinu, Aleksandru Lipšicu, Sergeju Eizenšteinu, Mihailu Tālu, Gidonu Krēmeru, Hercu Franku, kurš šodien ir klāt. Te risinājusies krāsaina sabiedriska un kultūras dzīve, kura ietekmējusi arī Izraēlas valsts veidošanos.

Taču 20. gadsimta Rīgu un Latviju ir skārusi tumšā holokausta ēna, kuru mums nav tiesību ignorēt. Ejot sava mūža pēdējos 11 kilometrus, uz Rumbulu, dižais ebreju vēsturnieks Šimons Dubnovs nemitīgi atkārtojis pie sevis: “Šraibt, jidn, šraibt!” (“Rakstiet, ebreji, rakstiet!”). Viņu nošāva vācietis, kurš bija klausījies Dubnova lekcijas Heidelbergas universitātē. Par šo nāves gājienu jāatstāj liecības ne tikai saviem mazbērniem, bet arī citiem līdzcilvēkiem. Mums ir Marģera Vestermaņa dokumentācijas centrs, Leonīda Kovaļa grāmatas, izvērsta profesionāla holokausta vēstures pētniecība. Biķernieku mežā drīz atklās memoriālu. Viss tas šoruden, nozieguma 60. gadadienā, ir jāatceras, tāpat jāatceras, ka tajās liktenīgajās dienās dažādiem cilvēkiem ir bijusi dažāda stāja, mums jādomā par vēsturi lielās līnijās, neko neaizmirstot, bet izprotot visu, arī to, kas nav piedodams.

Manuprāt, konferences rīcības komiteja ir lēmusi pareizi, — neaprobežot konferences tematiku ar katastrofu, bet rādīt ebreju kultūras un vēstures izpausmes Baltijā ļoti dažādā kontekstā un ļoti dažādos laikos — pirms 1918. gada, starp kariem, pēc 1945. gada, analizēt ebreju sekulāro un reliģisko domu šajā reģionā.

Runājot Jeruzalemē, Jadvašemā, Baltijas ebreju piemiņas vietas atklāšanā, pirms gadiem desmit, es uzsvēru, cik svarīgi ir, lai atjaunotā Latvija gluži nepazaudētu savus ebrejus, viņu intelektu, profesionālismu, saimniecisko saprātu, starptautiskos sakarus, jo Latviju bez ebrejiem varētu iezīmēt šaurība, provinciālisms, atpalicība, veselīgas konkurences trūkums. Šo tēzi gribētu atkārtot, 21.gadsimtā ieejot. Mūsu sabiedrība bez ebrejiem kļūtu sāja kā zupa bez sāls un garšvielām. Mums jādzīvo kopā lielajā pasaulē un arī tajā mums dārgajā ziemeļu zemē, ko saucam par Latviju. Ebreju klātiene kādā zemē savā ziņā ir tās sabiedrības labklājības, attīstības indikators.

Latvija un latvieši daudz var mācīties no ebrejiem, no Izraēlas, no tās unikālās pieredzes. Mūsu tautām ir ne mazums kopēja gan vēsturē, gan tagadnes situācijā, gan nākotnes meklējumos. Lai izdzīvotu un sadzīvotu, mums jācenšas izprast ebreju gudrību, filozofiju, vēstures un reliģijas peripetijas, tās, kuru dēļ bija jāiet nāvē holokausta upuriem un no bojāgājušo pelniem jāatdzimst jaunajā Izraēlā.

Mums ir jānodod mūsu bērniem savstarpējās izpratnes, cieņas, humanitātes jūtas. Tikai tad varēsim uzcelt Trešo templi. Pirmo Jeruzalemes templi izpostīja babilonieši, otru — romieši. Trešajam templim jābūt cilvēku gara, nevis roku celtam, tāpēc nesagraujamam. Mēs nedrīkstam mūsu nākamajām paaudzēm mantojumā atstāt naidu un atriebšanu.

Tāpēc ir svarīgi, kā mēs sāksim 21. gadsimtu, kā nodzīvosim kopā šo gadsimtu, par kura zīmi nedrīkst kļūt 11. septembris, bet gan izpratne, iecietība un gudrība. Tieši tādēļ arī mums Latvijā jāsaglabā interese par savu līdziedzīvotāju gaitām tālumā, par viņu vēsturi, mentalitāti, tradīcijām. Ar šādām domām gribu vēlreiz no sirds sveikt konferenci un novēlēt tai vislabākās sekmes darbā. Šalom!