Militārā dienesta likums

Saeimas dok. Nr. 3729; likumprojekts Nr. 1062

Aizsardzības ministrijas izstrādāts, Ministru kabineta

2001. gada 30. oktobra sēdē akceptēts (prot. Nr. 53, 35.¤)

un 31. oktobrī iesniegts Saeimas izskatīšanai

I nodaļa

Vispārīgie noteikumi

1.pants. Likuma mērķis

Šā likuma mērķis ir noteikt vienotu militārā dienesta gaitu Nacionālajos bruņotajos spēkos.

2.pants. Likumā lietotie termini

Likumā ir lietoti šādi termini:

1) militārais dienests — valsts dienesta veids valsts aizsardzības jomā, kuru pilsonis pilda Nacionālajos bruņotajos spēkos;

2) aktīvais dienests — pilsoņa tieša militārā dienesta izpilde karavīra statusā; ietver obligāto aktīvo militāro dienestu, profesionālo dienestu, mācības militārajās mācību iestādēs un militārajam dienestam pakļauto personu militāro ap-mācību;

3) obligātais militārais dienests — pilsonim ar likumu noteiktais militārais dienests, kas sastāv no obligātā aktīvā militārā dienesta un dienesta rezervē;

4) profesionālais dienests — pastāvīgs un brīvprātīgs aktīvais dienests saskaņā ar līgumu starp pilsoni un Aizsardzības ministriju;

5) karavīrs — pilsonis, kas pilda aktīvo dienestu un kam piešķirta militārā dienesta pakāpe;

6) rezerves karavīrs — pilsonis, kas ir militārā dienesta rezerves uzskaitē;

7) kadets — karavīrs, kas mācās militārajā izglītības iestādē klātienē un pēc iestādes beigšanas saņem pirmo virsnieka dienesta pakāpi;

8) klausītājs — virsnieks, kas militārajā izglītības iestādē klātienē paaugstina savu kvalifikāciju;

9) vienība — militārais formējums ar juridiskas personas statusu;

10) apakšvienība — militārais formējums vienības sastāvā;

11) garnizons — Nacionālo bruņoto spēku vienības, kas pastāvīgi vai uz laiku izvietotas vienā apdzīvotā vietā vai ārpus tās.

3.pants. Karavīru sastāvs

(1) Karavīri (rezerves karavīri) iedalāmi virsnieku, virsniekvietnieku, instruktoru un kareivju sastāvā.

(2) Virsnieku sastāvs iedalāms jaunākajos, vecākajos un augstākajos virsniekos.

(3) Virsnieki un virsniekvietnieku sastāva karavīri aktīvo dienestu pilda saskaņā ar profesionālā dienesta līgumu, bet instruktori un kareivju sastāva karavīri — saskaņā ar profesionālā dienesta līgumu vai kā obligāto militāro dienestu.

4.pants. Karavīra zvērests

(1) Visi karavīri dod zvērestu:

“Es, Latvijas karavīrs, apzinoties atbildību savas tautas un likuma priekšā, apsolos un zvēru:

— būt uzticīgs Latvijas Republikai, tās Satversmei un likumīgai valdībai,

— netaupot spēkus, veselību un dzīvību, sargāt Latvijas valsti un tās neat-karību,

— pēc labākās sirdsapziņas veikt man uzticētos karavīra pienākumus,

— bez ierunām pakļauties militārajai disciplīnai, vienmēr pildīt savu priekšnieku pavēles un rīkojumus atbilstoši Latvijas Republikas likumiem.”

(2) Zvēresta došanas kārtību nosaka vienības komandieris pavēlē atbilstoši Militārā dienesta iekārtas reglamentam.

(3) Līdz zvēresta došanai karavīru nedrīkst iesaistīt kaujas uzdevumu izpildē, kaujas dežūrā un sardzes dienestā, kā arī viņam nevar piemērot disciplinārsodu — arestu un stingro arestu. Karavīru var nosūtīt mācīties vai pildīt citus militārus uzdevumus uz ārvalstīm vienīgi pēc karavīra zvēresta došanas.

5.pants. Karavīra statuss

(1) Pilsonis karavīra statusu iegūst, sākdams pildīt aktīvo dienestu, un to zaudē, beigdams pildīt aktīvo dienestu. Karavīra statuss attiecas arī uz militārajās mācībās iesauktajiem rezerves karavīriem.

(2) Karavīram izsniedz karavīra dienesta apliecību. Karavīra dienesta apliecības saturu, tās izsniegšanas un lietošanas kārtību nosaka aizsardzības ministrs.

(3) Karavīram nav saistoši partiju un citu politisku organizāciju, un kustību vai to pārstāvju rīkojumi un lēmumi, kā arī ir aizliegta politiskā darbība vienībās (apakšvienībās).

(4) Latvijas karavīram, kas dienesta pienākumus pilda citas valsts teritorijā, statusa īpatnības konkrētajā valstī nosaka ar starptautiskajiem līgumiem un citiem normatīvajiem aktiem atbilstoši konkrētajai situācijai.

(5) Gūstā saņemtam vai internētam karavīram saglabājas karavīra statuss. Ministru kabinetam un augstākajai militārajai vadībai jāveic pasākumi šī karavīra atbrīvošanai.

(6) Mobilizācijas posmā, izņēmuma stāvokļa un kara laikā karavīra statusa īpatnības nosaka atbilstoši likumi.

6.pants. Militārā disciplīna

(1) Militārā disciplīna ir katram karavīram normatīvajos aktos un ar komandiera (priekšnieka) pavēlēm noteiktās kārtības ievērošana un pienākumu izpilde, kas nodrošina apakšvienības un vienības saliedētību valsts aizsardzībai.

(2) Katrs karavīrs par disciplīnas ievērošanu atbild personiski. Karavīra izdarītos likuma vai disciplīnas pārkāpumus izskata likumā, Karavīru militārās disciplīnas reglamentā un citos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

II nodaļa

Karavīra pienākumi un tiesības

7.pants. Karavīra pienākums

(1) Karavīra pienākums ir pildīt militāro dienestu saskaņā ar normatīvajiem aktiem, kā arī komandiera (priekšnieka) pavēlēm.

(2) Komandiera (priekšnieka) pienākums ir nodrošināt pakļautās vienības (apakšvienības) sagatavotību, kaujas un mobilizācijas gatavību, kaujas uzdevumu veiksmīgu izpildi, kaujas apmācību, drošības prasību ievērošanu, personālsastāva audzināšanu, disciplīnu, atbilstošu medicīnisko, sociāli tiesisko un sadzīves normu nodrošināšanu, kā arī citu normatīvajos aktos paredzēto prasību izpildi.

(3) Komandierim (priekšniekam) nav tiesību karavīram dot pavēles un uzdevumus, kas nav saistīti ar militārā dienesta pienākumu izpildi vai ir pretlikumīgi.

(4) Karavīram bez ierunām jāpilda komandiera (priekšnieka) likumīgās pavēles.

8.pants. Militārā dienesta izpilde

(1) Militārā dienesta izpilde ir:

1) amata pienākumu izpilde;

2) piedalīšanās kaujas darbībā;

3) atrašanās kaujas dežūrā;

4) piedalīšanās militārajās mācībās;

5) militārajos reglamentos noteikto pienākumu izpilde;

6) komandiera (priekšnieka) pavēles un uzdevuma izpilde;

7) atrašanās vienības dislokācijas vietā dienas sadalē noteiktajā laikā vai ārpus šī laika, ja to prasa dienesta intereses;

8) ārstēšanās, kā arī došanās ceļā uz dienesta vai ārstēšanās vietu un atpakaļ;

9) palīdzības sniegšana tiesībaizsardzības institūcijām likumības un sabiedriskās kārtības nodrošināšanā;

10) cita normatīvajos aktos paredzēta karavīra darbība sabiedrības un valsts interesēs.

(2) Militārā dienesta izpildi, iekšējo kārtību un karavīru disciplināro atbildību nosaka militārie reglamenti. Militārā dienesta iekārtas reglamentu, Karavīru militārās disciplīnas reglamentu un Garnizona un sardzes reglamentu apstiprina Ministru kabinets. Pārējos militārā dienesta izpildes un iekšējās kārtības reglamentus apstiprina aizsardzības ministrs.

9.pants. Karavīra vispārīgās tiesības

(1) Karavīrs ir valsts aizsardzībā. Viņa dzīvību, brīvību, godu un cieņu aizsargā likums.

(2) Karavīram ir tiesības būt par biedru tādās sabiedriskajās organizācijās, kurām nav politiska rakstura, kā arī dibināt karavīru sabiedriskās organizācijas un piedalīties citos nepolitiskos pasākumos, ja šāda darbība netraucē dienesta pienākumu pildīšanu.

(3) Karavīriem ir tiesības katrā vienībā no sava vidus izvirzīt pārstāvi karavīru interešu aizstāvēšanai un sadzīves jautājumu risināšanai attiecībās ar vienības komandieri (priekšnieku) un augstākām amatpersonām. Karavīru pārstāvis savas pilnvaras realizē aizsardzības ministra noteiktajā kārtībā.

(4) Karavīram ir tiesības pārsūdzēt tiesā attiecībā uz viņu pieņemtos amatpersonu lēmumus gadījumā, ja tie nepamatoti ierobežo viņa tiesības vai aizskar viņa godu un cieņu un ja viņš ir izmantojis visas pārsūdzības iespējas pakļautības kārtībā, ieskaitot aizsardzības ministru.

(5) Dienesta sūdzību iesniegšanas un izskatīšanas kārtību nosaka Karavīru militārās disciplīnas reglaments.

10.pants. Karavīra tiesības iegūt izglītību

(1) Karavīrs var iegūt izglītību valsts un ārvalstu militārajās mācību iestādēs un profesionālās kvalifikācijas apgūšanas un paaugstināšanas kursos.

(2) Karavīru aizsardzības ministra noteiktajā kārtībā var nosūtīt mācīties uz civilo mācību iestādi, ja viņa amata pienākumu pildīšanai nepieciešama speciāla izglītība. Ar karavīra apmācību saistītos izdevumus sedz no šim mērķim paredzētajiem budžeta līdzekļiem.

(3) Profesionālā dienesta karavīrs ar vienības komandiera (priekšnieka) atļauju var mācīties civilajās mācību iestādēs arī pēc savas iniciatīvas.

11.pants. Karavīra tiesības uz darbu

(1) Karavīrs ir valsts aizstāvis, un tiesības uz darbu viņš realizē, pildot militāro dienestu.

(2) Uz karavīru neattiecas darba tiesiskās attiecības reglamentējošie normatīvie akti.

(3) Karavīra dienesta dienas ilgums nav ierobežots un ir atkarīgs no dienesta nepieciešamības. Detalizētu dienesta pienākumu izpildes un atpūtas laika sadali un tās nosacījumus paredz Militārā dienesta iekārtas reglaments un uz tā pamata izdotās pavēles.

12.pants. Karavīra tiesības pielietot šaujamieroci

(1) Karavīram ir tiesības glabāt un nēsāt šaujamieroci aizsardzības ministra noteiktajā kārtībā.

(2) Miera laikā karavīram ir tiesības pielietot šaujamieroci šajā likumā un militārajos reglamentos noteiktajos gadījumos un kārtībā.

(3) Pielietojot šaujamieroci kara laikā, karavīram jāievēro starptautisko humanitāro tiesību noteikumi.

(4) Šaujamieroča pielietošana ir mērķtiecīgs šāviens.

(5) Karavīrs, pildot dienesta pienākumus, ir tiesīgs pielietot šaujamieroci galējas nepieciešamības situācijā, lai:

1) aizsargātu citas personas un sevi no uzbrukuma, kas reāli apdraud dzīvību vai var nodarīt kaitējumu veselībai, novērstu mēģinājumu vardarbīgi iegūt šaujamieroci;

2) atbrīvotu ķīlniekus;

3) atvairītu grupveida vai bruņotu uzbrukumu apsargājamām personām un objektiem, karavīriem vai citām personām, kas pilda valsts dienesta pienākumus;

4) aizturētu personu, kas izrāda bruņotu pretošanos vai ir pārsteigta smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanas brīdī, vai izbēgusi no apcietinājuma, kā arī lai aizturētu apbruņotu personu, kas atsakās izpildīt likumīgu prasību nodot ieročus vai sprāgstvielas;

5) apturētu transportlīdzekli, nodarot tam bojājumus, ja tā vadītājs ar savu rīcību rada reālus draudus apsargājamo un citu personu dzīvībai un veselībai un nepakļaujas karavīra prasībai apstādināt transportlīdzekli un ja nav citas iespējas viņu aizturēt;

6) padarītu nekaitīgu dzīvnieku, kas apdraud cilvēka dzīvību un veselību.

(6) Karavīrs šaujamieroci var izmantot, lai dotu trauksmes signālu vai izsauktu palīdzību.

(7) Pirms šaujamieroča pielietošanas jābrīdina par nodomu to darīt. Ja nepieciešams, var izdarīt arī brīdinājuma šāvienu.

(8) Bez brīdinājuma šaujamieroci var pielietot, ja:

1) uzbrukums ir pēkšņs vai uzbrukumā pielieto ieročus, kaujas tehniku vai jebkura veida mehāniskos transportlīdzekļus;

2) tas nepieciešams ķīlnieku atbrīvošanai.

(9) Aizliegts pielietot vai izmantot šaujamieroci vietās, kur tā pielietošanas vai izmantošanas dēļ var ciest citas personas.

(10) Karavīram ir tiesības izvilkt šaujamieroci un sagatavot to šaušanai, ja viņš uzskata, ka konkrētajā situācijā ir iespējama tā pielietošana vai izmantošana. Ja aizturētā persona tīšām izdara negaidītas kustības vai citas bīstamas darbības, ko karavīrs var saprast kā vardarbības mēģinājumu, vai mēģina tuvoties karavīram tuvāk par viņa norādīto attālumu, karavīram ir tiesības pielietot šaujamieroci saskaņā ar šo likumu.

(11) Visos šaujamieroča pielietošanas un izmantošanas gadījumos karavīram jādara viss iespējamais, lai garantētu citu personu drošību, kā arī lai sniegtu nepieciešamo medicīnisko palīdzību cietušajiem. Par katru šaujamieroča pielietošanas gadījumu karavīram nekavējoties jāziņo savam tuvākajam tiešajam priekšniekam, kas par to pakļautības kārtībā ziņo prokuroram.

13.pants. Karavīra tiesības lietot fizisko spēku un speciālos līdzekļus

(1) Karavīram, pildot dienesta pienākumus, ir tiesības lietot fizisko spēku, speciālos cīņas paņēmienus, roku dzelžus, durkļus, dunčus, zobenus, sasiešanas līdzekļus, stekus, asaras izraisošas vielas, speciālas krāsvielas, psiholoģiskas iedarbības gaismas un skaņu ierīces, ierīces likumpārkāpēju ieņemto telpu atvēršanai, šķēršļu sagraušanas un transporta piespiedu apstādināšanas līdzekļus, ūdensmetējus, helikopterus un citus speciālos transportlīdzekļus, kā arī dienesta suņus, ja tas nepieciešams, lai:

1) atvairītu uzbrukumu apsargājamām personām un objektiem, karavīriem un citām personām, kas pilda valsts dienesta pienākumus, vai atbrīvotu apbruņotu personu ieņemtos objektus;

2) atbrīvotu ķīlniekus;

3) savaldītu aizturētās personas, ja tās nepakļaujas vai pretojas, un pārtrauktu ļaunprātīgu nepakļaušanos likumīgām prasībām, ko izvirzījis karavīrs, pildot dienesta pienākumus.

(2) Speciālo līdzekļu veidu, fiziskā spēka un speciālo līdzekļu lietošanas intensitāti nosaka, ņemot vērā konkrēto situāciju, pārkāpuma raksturu un pārkāpēja individuālās iezīmes, maksimāli ierobežojot šo līdzekļu nodarīto kaitējumu.

(3) Ja fiziska spēka vai speciālo līdzekļu lietošanas dēļ ir cietušie, karavīra pienākums ir nekavējoties sniegt medicīnisko palīdzību cietušajiem un ziņot par notikušo savam tuvākajam tiešajam priekšniekam, kas par to pakļautības kārtībā paziņo prokuroram. Par visiem fiziska spēka un speciālo līdzekļu lietošanas gadījumiem karavīram jāziņo tuvākajam tiešajam priekšniekam.

(4) Karavīrs miera laikā, pildot aktīvo dienestu ikdienas režīmā, ir tiesīgs glabāt, nēsāt un pielietot speciālos līdzekļus aizsardzības ministra noteiktajā kārtībā.

14.pants. Aizliegumi karavīram

(1) Karavīram aizliegts:

1) veikt politisko darbību, apvienoties arodbiedrībās, organizēt streikus un piedalīties tajos;

2) savienot dienesta pildīšanu ar citu amatu vai darbu, kas nav atļauts ar likumu;

3) būt par citas personas pilnvarnieku lietās, kas ir piederīgas vienībai (iestādei), kurā viņš ieņem amatu;

4) piedalīties personiski vai ar citas personas starpniecību darījumos, kurus noslēdzot vai izpildot karavīrs var pretlikumīgi izmantot savu dienesta stāvokli vai nonākt interešu konfliktā.

(2) Karavīram nav tiesību atteikties no savu pienākumu pildīšanas reliģisku motīvu dēļ, kā arī izmantot dienesta stāvokli reliģiskās pārliecības uzspiešanai citiem.

(3) Karavīra privātīpašums un tā pārvaldīšana nav par šķērsli vai kavēkli dienesta pienākumu pildīšanai vai viņa pārvietošanai no vienas vienības
uz citu.

III nodaļa

Vienību personālsastāva komplektēšana

15.pants. Komplektēšanas pamatprincipi

(1) Vienības miera laikā komplektē no Latvijas pilsoņiem, kas:

1) iesaukti obligātajā militārajā dienestā;

2) pieņemti profesionālajā dienestā;

3) iestājušies militārajās mācību iestādēs;

4) pieņemti darbā par militārajiem darbiniekiem;

5) pieņemti darbā štatā paredzētajos civilajos amatos.

(2) Militārajā dienestā nevar iesaukt un tajā nevar pieņemt pilsoni:

1) kas sodīts par noziedzīgu nodarījumu;

2) pret kuru notiek kriminālvajāšana vai kura krimināllieta atrodas tiesas izskatīšanā;

3) kas neatbilst dienestam veselības stāvokļa dēļ;

4) kas ir vai ir bijis PSRS, Latvijas PSR vai kādas ārvalsts drošības dienesta, izlūkdienesta vai pretizlūkošanas dienesta štata vai ārštata darbinieks, aģents, rezidents vai konspiratīvā dzīvokļa turētājs.

(3) Karavīru individuālo un statistisko uzskaiti veic aizsardzības ministra noteiktajā kārtībā.

(4) Karavīra aktīvais dienests sākas ar dienu, kad viņš ar pavēli ieskaitīts vienības personālsastāvā, un izbeidzas ar dienu, kad viņš ar pavēli izslēgts no vienības personālsastāva. Rezerves karavīram militāro mācību laiku ieskaita aktīvā dienesta kopējā izdienā. Karavīram aktīvā dienesta izdienā neieskaita patvaļīgā prombūtnē pavadīto laiku.

(5) Pilsoņi, kas mobilizācijas paziņošanas brīdī atrodas aktīvajā dienestā, turpina dienestu uz tādiem pašiem noteikumiem kā mobilizētie rezerves karavīri līdz laikam, kamēr tiek atcelta mobilizācija.

16.pants. Iesaukšana obligātajā militārajā dienestā

Obligātajā militārajā dienestā pilsoņus iesauc saskaņā ar Obligātā militārā dienesta likumu.

17.pants. Militāro mācību iestāžu kadetu un klausītāju komplektēšana

(1) Militārajās mācību iestādēs uzņem Latvijas pilsoņus, kas ir sasnieguši 18 gadu vecumu un ir ieguvuši vismaz vidējo izglītību.

(2) Uzņemšanai militārajās mācību iestādēs ir noteikti šādi vecuma ierobežojumi:

1) vada komandieru līmeņa mācību programmās — līdz 27 gadu vecumam;

2) rotas komandieru līmeņa mācību programmās — līdz 35 gadu vecumam;

3) bataljona komandieru līmeņa mācību programmās — līdz 40 gadu vecumam.

(3) Pirms mācību sākšanas militārajās mācību iestādēs ar kadetu vai klausītāju slēdz līgumu, kas nosaka, ka pēc mācību iestādes beigšanas obligāti jānodien līgumā noteiktais laiks, kas nav mazāks par pieciem gadiem.

(4) Pēc kvalifikācijas iegūšanas vai kvalifikācijas paaugstināšanas kursu beigšanas karavīram jānodien līgumā noteiktais laiks, kas nav mazāks par četrkāršu šo kursu ilgumu.

(5) Nesekmības, disciplīnas pārkāpumu dēļ vai pēc paša vēlēšanās no militārās mācību iestādes atskaitīto karavīru, kas nav nodienējis likumā noteikto obligātā militārā dienesta laiku, aizsardzības ministra noteiktajā kārtībā nosūta obligātā militārā dienesta pildīšanai uz Nacionālo bruņoto spēku vienību. Karavīru, kas obligātā militārā dienesta laiku ir nodienējis, nosūta uz iepriekšējo dienesta vietu vai atvaļina no aktīvā dienesta, un viņš atmaksā apmācībai izlietotos finansu līdzekļus aizsardzības ministra noteiktajā kārtībā.

18.pants. Pieņemšana profesionālajā dienestā

(1) Profesionālajā dienestā brīvprātīgi uz līguma pamata pieņem:

1) karavīrus pēc obligātā militārā dienesta;

2) militārās mācību iestādes (kursu) absolventus;

3) rezerves karavīrus, tajā skaitā ārvalsts militārajā formējumā dienējušos pilsoņus;

4) sievietes vecumā no 19 gadiem.

(2) Šā panta pirmajā daļā minētās personas pieņem profesionālajā dienestā, ja tās atbilst aizsardzības ministra noteiktajām veselības stāvokļa, izglītības, profesionālās un fiziskās sagatavotības, morālo un psiholoģisko īpašību, drošības un valsts valodas zināšanu prasībām un ja šīs personas līdz šā likuma 39.pantā noteiktā maksimālā vecuma sasniegšanai aktīvajā dienestā var dienēt ne mazāk kā piecus gadus. Personas atbilstību minētajām prasībām izvērtē aizsardzības ministra noteiktajā kārtībā.

(3) Ārvalstu militārajā formējumā dienējušai personai dienesta ilgums ārvalstu militārajā formējumā un piešķirtā dienesta pakāpe jāpierāda dokumentāri.

(4) Kandidātu atlasi profesionālajam dienestam izdara aizsardzības ministra noteiktajā kārtībā.

(5) Profesionālajā dienestā pieņemtajam karavīram var noteikt pārbaudes termiņu līdz četriem mēnešiem. Pārbaudes termiņu nenosaka karavīram, kas pieņemts dienestā pēc militārās mācību iestādes (kursu) beigšanas vai pārcelts citā amatā.

(6) Personām, kas agrāk nav apmācītas militārajam dienestam, pēc pieņemšanas aktīvajā dienestā jāpabeidz amatam noteiktais militārās apmācības kurss aizsardzības ministra noteiktajā kārtībā.

19.pants. Profesionālā dienesta līgums

(1) Profesionālā dienesta līguma saturu, līguma slēgšanas un termiņa pagarināšanas kārtību nosaka aizsardzības ministrs.

(2) Aizsardzības ministrijas vārdā profesionālā dienesta līgumu ar karavīru (pilsoni) slēdz un pagarina aizsardzības ministrs vai viņa pilnvarots komandieris (priekšnieks).

(3) Profesionālā dienesta līgumu slēdz:

1) ar virsniekiem — līdz šā likuma 39.pantā noteiktā maksimālā vecuma sasniegšanai aktīvajā dienestā vai uz laiku, kas nav īsāks par pieciem gadiem;

2) ar virsniekvietniekiem — uz pieciem gadiem;

3) ar pārējiem karavīriem — uz trim gadiem.

(4) Pēc līguma termiņa beigšanās to, pusēm vienojoties, var pagarināt katru reizi uz šā panta trešajā daļā noteikto laiku, bet ne ilgāk kā līdz karavīra maksimālā vecuma sasniegšanai aktīvajā dienestā.

(5) Līgumu var izbeigt pirms termiņa šā likuma 41. un 42.pantā noteiktajos gadījumos.

(6) Profesionālā dienesta līgums beidzas, karavīru atvaļinot no aktīvā dienesta.

IV nodaļa

Iecelšana amatos un atbrīvošana, pārvietošana un komandējumi

20.pants. Amatā iecelšanas vispārīgie noteikumi

(1) Profesionālā dienesta karavīru ieceļ amatā pēc līguma noslēgšanas vai atbilstoši atestācijas rezultātiem. Obligātā aktīvā militārā dienesta karavīru ieceļ amatā atbilstoši viņa sagatavotībai.

(2) Šā likuma 18.panta sestajā daļā minēto karavīru ieskaita vienības personālsastāvā un uz militārās apmācības laiku ieceļ par amata pagaidu izpildītāju. Viņam nosaka amatam atbilstošu sākumapmācību posma amatalgu.

(3) Karavīram var uzdot pildīt prombūtnē esoša karavīra amata pienākumus vai vakantu amatu uz laiku līdz sešiem mēnešiem. Tiesības uzdot karavīram amata pagaidu izpildi ir vienības komandierim vai augstākam komandierim (priekšniekam).

(4) Karavīru nedrīkst iecelt tādā amatā, kurā viņš būtu ar savu tuvāko tiešo priekšnieku radniecības attiecībās līdz trešajai pakāpei vai svainībā līdz otrajai pakāpei.

(5) Ja neparedzētu apstākļu dēļ komandieris (priekšnieks) amata pildīšanu pārtraucis, neieceldams amata pagaidu izpildītāju, viņa amata pildīšanu uzņemas pēc amata (dienesta pakāpes) vecākais un paziņo par to pakļautības kārtībā.

(6) Ja karavīrs ir atbrīvots no amata, bet nav iecelts citā amatā vai atvaļināts no dienesta, viņu uz laiku līdz jautājuma izlemšanai par turpmāko dienesta gaitu, bet ne ilgāk par diviem mēnešiem, var norīkot komandiera (priekšnieka) rīcībā bez iecelšanas amatā, saglabājot iepriekšējo dienesta atalgojumu bez piemaksām par dienestu specifiskos apstākļos un dienesta bīstamību, ja viņa dienesta pienākumi ar to nav saistīti.

(7) Ja karavīram anulē speciālo atļauju pieejai valsts noslēpumam vai nepagarina tās darbības termiņu, viņu nekavējoties atbrīvo no amata un pārceļ citā amatā, kas nav saistīts ar valsts noslēpumu, vai atvaļina no aktīvā dienesta.

21.pants. Karavīru amatu saraksti

(1) Augstāko virsnieku amatu sarakstu un tiem atbilstošās dienesta pakāpes un kvalifikācijas kategorijas apstiprina Ministru kabinets.

(2) Vecāko un jaunāko virsnieku, virsniekvietnieku, instruktoru un kareivju amatu sarakstu un tiem atbilstošās dienesta pakāpes un kvalifikācijas kategorijas, kā arī vienību štatu apstiprina aizsardzības ministrs.

(3) Militāro amatu klasifikatoru apstiprina aizsardzības ministrs. Klasifikatorā katram amatam nosaka nepieciešamo izglītību un profesionālās kvalifikācijas prasības.

22.pants. Virsnieku un virsniekvietnieku iecelšana amatos

(1) Nacionālo bruņoto spēku komandieri, viņa vietnieku, štāba priekšnieku, spēku veidu komandierus un Zemessardzes komandieri amatā ieceļ un atbrīvo no tā saskaņā ar Nacionālo bruņoto spēku likumu.

(2) Vienību komandieru (priekšnieku) un augstāku komandieru (priekšnieku) amatos, kā arī visos pulkveža pakāpes virsnieku amatos ieceļ aizsardzības ministrs pēc Nacionālo bruņoto spēku komandiera ieteikuma. Aizsardzības ministrs ieceļ amatā arī tos virsniekus, kas ir viņa tiešā pakļautībā.

(3) Pārējos virsniekus amatā ieceļ Nacionālo bruņoto spēku komandieris.

(4) Virsnieka kandidatūru pirms iecelšanas kādā no šā panta otrajā daļā minētajiem amatiem izvērtē Aizsardzības ministrijas Augstākā atestācijas komisija. Minēto komisiju izveido aizsardzības ministrs.

(5) Virsnieku var iecelt par vienu pakāpi augstākā amatā un tikai izņēmuma gadījumā ar aizsardzības ministra piekrišanu — divas pakāpes augstākā amatā.

(6) Virsniekvietnieku sastāva amatos karavīru ieceļ attiecīgo spēku veida komandieris, bet tiešās pakļautības vienībās — Nacionālo bruņoto spēku komandieris.

23.pants. Instruktoru un kareivju iecelšana amatos

Instruktoru un kareivju sastāva amatos karavīrus ieceļ vienības komandieris (priekšnieks).

24.pants. Karavīru profesionālā izvērtēšana un atestācija

(1) Profesionālā militārā dienesta karavīri ir pakļauti profesionālajai izvērtēšanai un atestācijai.

(2) Profesionālā izvērtēšana ir karavīra ikgadējais dienesta pienākumu un uzdevumu izpildes novērtējums, un to veic karavīra tiešie komandieri (priekšnieki).

(3) Atestācijas gaitā atestācijas komisija, pamatojoties uz karavīra profesionālās izvērtēšanas materiāliem, konstatē karavīra atbilstību dienestam, viņa profesionālo sagatavotību un vispārējo izaugsmi, personīgās īpašības, trūkumus un nosaka turpmāko dienesta gaitu.

(4) Neapmierinoši atestētu karavīru brīdina par neatbilstību dienestam. Divas reizes pēc kārtas neapmierinoši atestētu karavīru atzīst par nepiemērotu aktīvajam dienestam.

(5) Karavīru atestācijas kārtību nosaka aizsardzības ministrs.

25.pants. Karavīru pārvietošana

(1) Karavīru no vienas vienības vai iestādes uz citu vienību vai iestādi var pārvietot dienesta interesēs vai pēc paša vēlēšanās aizsardzības ministra noteiktajā kārtībā. Obligātā militārā dienesta karavīru pārvieto tikai dienesta interesēs.

(2) Virsnieks amatā atrodas no trim līdz pieciem gadiem. Pēc šā termiņa beigām viņu pārceļ citā amatā, izņemot gadījumu, ja aizsardzības ministrs vai Nacionālo bruņoto spēku komandieris atzīst, ka, ņemot vērā karavīra īpašo specialitāti, dienesta nepieciešamību vai apstākļus, tāda pārcelšana nav iespējama vai mērķtiecīga. Īpašas specialitātes virsnieku pārceļ tikai atbilstoši viņa specialitātei.

(3) Likvidējot amatu vai vienību (apakšvienību) vai to reorganizējot, karavīru ieceļ līdzvērtīgā amatā šajā vai citā vienībā vai ar viņa piekrišanu — zemākā amatā. Ja karavīru nav iespējams iecelt viņa dienesta pakāpei atbilstošā amatā un iecelšanai zemākā amatā viņš nepiekrīt, karavīru atvaļina no aktīvā dienesta likumā noteiktajā kārtībā.

(4) Karavīru var pārvietot no augstāka amata uz zemāku amatu:

1) pēc paša vēlēšanās;

2) veselības stāvokļa dēļ pēc Nacionālo bruņoto spēku Centrālās medicīniskās ekspertīzes komisijas atzinuma;

3) disciplīnas pārkāpumu dēļ atbilstoši Karavīru militārās disciplīnas reglamentam;

4) ja atestācijā noteikta neatbilstība amatam.

(5) Karavīru atlases kārtību mācībām vai pieredzes iegūšanai ārvalstīs nosaka aizsardzības ministrs. Karavīru, ko nosūta mācīties (pieredzes iegūšanai) uz ārvalstīm ilgāk par sešiem mēnešiem, uz mācību laiku ieskaita Nacionālās aizsardzības akadēmijas ārvalstu militāro mācību iestāžu klausītāju (kadetu) grupā.

26.pants. Karavīru komandējumi

(1) Karavīru var sūtīt komandējumā uz noteiktu laiku tiešo dienesta pienākumu vai atsevišķa uzdevuma izpildei.

(2) Vienības komandieris (priekšnieks) ir tiesīgs sūtīt karavīru komandējumā Latvijas teritorijā, bet aizsardzības ministrs, Nacionālo bruņoto spēku komandieris — arī uz ārvalstīm.

(3) Karavīrs, kas ir nosūtīts dienesta pienākumus pildīt citas vienības komandiera (priekšnieka) rīcībā, tiek uzskatīts par piekomandētu šai vienībai.

(4) Valsts aizsardzības pasākumu veikšanai karavīru var piekomandēt civilajām iestādēm, saglabājot viņam karavīra statusu. Ja šāda piekomandēšana notikusi pēc civilās iestādes lūguma, karavīra atalgojumu nodrošina šī iestāde.

(5) Ja vienība vai iestāde, kurai karavīrs ir piekomandēts, atrodas vienā apdzīvotajā vietā ar karavīra pastāvīgo dienesta vietu, karavīram neizmaksā komandējuma naudu.

27.pants. Karavīru atstādināšana no amata

(1) Ja pret karavīru ir ierosināta dienesta izmeklēšana vai viņš ir aizdomās turētais, apsūdzētais vai tiesājamais krimināllietā un karavīra atrašanās amatā var traucēt izmeklēšanas gaitu, viņu līdz lietas izlemšanai var atstādināt no amata. Tiesības atstādināt karavīru no amata un iecelt amata pagaidu izpildītāju ir komandierim (priekšniekam), kam ir tiesības iecelt karavīru šajā amatā, vai augstākam komandierim (priekšniekam).

(2) Atstādinātais karavīrs nodod amata pagaidu izpildītājam visus viņa rīcībā esošos dokumentus un valsts mantu Militārā dienesta iekārtas reglamentā noteiktajā kārtībā. Kārtību, kādā atstādinātais karavīrs nodod amata pagaidu izpildītājam visus viņa rīcībā esošos finansu līdzekļus, nosaka aizsardzības ministrs.

28.pants. Karavīru atbrīvošana no amata

Karavīru no amata atbrīvo:

1) ieceļot citā amatā;

2) atvaļinot no aktīvā dienesta.

V nodaļa

Dienesta pakāpju piešķiršana, pazemināšana un atņemšana

29.pants. Karavīru dienesta pakāpes

(1) Karavīru dienesta pakāpes iedalāmas vispārējās un Jūras spēku dienesta pakāpēs.

(2) Karavīram piešķir atbilstošu dienesta pakāpi:

1) kareivju sastāvam: kareivis, dižkareivis (Jūras spēkos — matrozis, dižmatrozis);

2) instruktoru sastāvam: kaprālis, seržants, virsseržants (Jūras spēkos — bocmanis); vecākais virsseržants (Jūras spēkos — vecākais bocmanis);

3) virsniekvietnieku sastāvam: virsniekvietnieks, vecākais virsniekvietnieks;

4) virsnieku sastāvam:

a) jaunākajiem virsniekiem: leitnants, virsleitnants, kapteinis (Jūras spēkos — kapteiņleitnants);

b) vecākajiem virsniekiem: majors, pulkvežleitnants, pulkvedis (Jūras spēkos — komandleitnants, komandkapteinis, jūras kapteinis);

c) augstākajiem virsniekiem: brigādes ģenerālis, ģenerālmajors, ģenerālleitnants (Jūras spēkos — flotiles admirālis, kontradmirālis, viceadmirālis).

30.pants. Dienesta pakāpju piešķiršanas vispārīgie noteikumi

(1) Aktīvajā dienestā iesauktajai vai pieņemtajai personai reizē ar ieskaitīšanu vienības personālsastāvā piešķir pirmo dienesta pakāpi. Aktīvajā dienestā pieņemtajam rezerves karavīram saglabā jau esošo dienesta pakāpi neatkarīgi no ieņemamā amata.

(2) Dienesta pakāpes karavīriem piešķir:

1) virsnieku dienesta pakāpes — Valsts prezidents pēc aizsardzības ministra ieteikuma;

2) virsniekvietnieku dienesta pakāpes — Nacionālo bruņoto spēku komandieris pēc spēku veida (vienības) komandiera (priekšnieka) ieteikuma;

3) instruktoru un kareivju dienesta pakāpes — vienības komandieris (priekšnieks) pēc apakšvienības komandiera ieteikuma.

(3) Karavīrs iegūst tiesības uz nākamās dienesta pakāpes piešķiršanu, ja viņš ir pozitīvi atestēts un atbilst visām prasībām, kas noteiktas kārtējās dienesta pakāpes piešķiršanai vispār un katrai dienesta pakāpei atsevišķi, un viņam nav nenoņemtu (nedzēstu) sodu.

(4) Karavīram kārtējās dienesta pakāpes piešķir pakāpeniski, izņemot kaprāļa, virsniekvietnieka un leitnanta dienesta pakāpi.

(5) Kārtējo dienesta pakāpi karavīram piešķir:

1) pēc noteikta izdienas laika esošajā dienesta pakāpē, ja ieņemamajā amatā paredzēta augstāka dienesta pakāpe;

2) par kaujas nopelniem — izcilu varonību un drošsirdību kaujas uzdevumu izpildē neatkarīgi no izdienas esošajā dienesta pakāpē, ja ieņemamajā amatā paredzēta augstāka dienesta pakāpe.

(6) Īpašā gadījumā karavīram, kas ieņem amatu, kurā paredzēta augstāka dienesta pakāpe nekā viņa esošā pakāpe un kurš divas reizes pēc kārtas šajā amatā ir atestēts ar novērtējumu “teicami”, var piešķirt kārtējo dienesta pakāpi pirms noteiktā izdienas laika.

31.pants. Dienesta pakāpju piešķiršanas secība

(1) Karavīram miera laikā kārtējo dienesta pakāpi piešķir šādā secībā:

1) dižkareivis (dižmatrozis) — kareivim (matrozim) ne agrāk kā pēc triju mēnešu militārā dienesta vai apbalvošanas kārtībā;

2) kaprālis — kareivim (matrozim) un dižkareivim (dižmatrozim) pēc seržantu sagatavošanas kursu pabeigšanas;

3) seržants — kaprālim pēc seržantu kvalifikācijas paaugstināšanas kursu beigšanas un pēc četru gadu izdienas kaprāļa pakāpē;

4) virsseržants (bocmanis) — seržantam pēc virsseržantu kvalifikācijas kursu beigšanas un pēc piecu gadu izdienas seržanta pakāpē;

5) vecākais virsseržants (vecākais bocmanis) — virsseržantam pēc piecu gadu izdienas virsseržanta pakāpē;

6) virsniekvietnieks — karavīram pēc virsniekvietnieku sagatavošanas kursu beigšanas;

7) vecākais virsniekvietnieks — virsniekvietniekam ar augstāko izglītību — pēc četru gadu izdienas, ar vidējo izglītību — pēc piecu gadu izdienas virsniekvietnieka pakāpē;

8) leitnants — karavīram pēc virsnieku sagatavošanas militārās mācību iestādes absolvēšanas un karavīram ar augstāko izglītību pēc virsnieku sagatavošanas kursu beigšanas;

9) virsleitnants — pēc trīs gadu izdienas leitnanta pakāpē;

10) kapteinis (kapteiņleitnants) — virsleitnantam pēc rotas komandieru sagatavošanas kursu vai tiem pielīdzināto kursu beigšanas un pēc četru gadu izdienas virsleitnanta pakāpē;

11) majors (komandleitnants) — kapteinim (kapteiņleitnantam) pēc sešu gadu izdienas kapteiņa (kapteiņleitnanta) pakāpē;

12) pulkvežleitnants (komandkapteinis) — majoram (komandleitnantam) ar augstāko izglītību pēc bataljonu komandieru kursu vai tiem pielīdzināto kursu beigšanas un pēc piecu gadu izdienas majora (komandleitnanta) pakāpē;

13) pulkvedis (jūras kapteinis) — pulkvežleitnantam (komandkapteinim) ar augstāko izglītību pēc brigāžu komandieru kursu vai tiem pielīdzināto kursu beigšanas un pēc piecu gadu izdienas pulkvežleitnanta (komandkapteiņa) pakāpē;

14) brigādes ģenerālis (flotiles admirālis) — pulkvedim (jūras kapteinim) pēc augstākā ranga komandieru kursu beigšanas un pēc divu gadu izdienas pulkveža (jūras kapteiņa) pakāpē;

15) ģenerālmajors (kontradmirālis) — brigādes ģenerālim (flotiles admirālim) pēc divu gadu izdienas brigādes ģenerāļa (flotiles admirāļa) pakāpē;

16) ģenerālleitnants (viceadmirālis) — ģenerālmajoram (kontradmirālim), ja viņš iecelts par Nacionālo bruņoto spēku komandieri.

(2) Vecāko un augstāko virsnieku dienesta pakāpes piešķir tikai tiem karavīriem, kas prot vismaz vienu no NATO oficiālajām valodām.

(3) Pulkveža pakāpi un augstāku dienesta pakāpi piešķir karavīram, kas ir nodienējis vienību komandējošā sastāva amatos ne mazāk kā trīs gadus. Šī prasība neattiecas uz virsniekiem medicīnas, jurisprudences, tehniskā nodrošinājuma un finansu speciālistiem, kapelāniem, kam ir augstākā un militārā izglītība.

(4) Pēc ārvalstu militārās mācību iestādes (kursu) beigšanas karavīra sagatavotības atbilstību attiecīgās dienesta pakāpes piešķiršanai apstiprina īpaša Aizsardzības ministrijas komisija aizsardzības ministra noteiktajā kārtībā.

32.pants. Karavīra dienesta pakāpes pazemināšana, atņemšana un atjaunošana dienesta pakāpē

(1) Karavīram dienesta pakāpi var pazemināt, atņemt, kā arī atjaunot iepriekšējo dienesta pakāpi saskaņā ar Karavīru militārās disciplīnas reglamentu.

(2) Karavīram dienesta pakāpi atņem arī tad, ja viņš ir notiesāts par smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu. Šādā gadījumā virsnieka dienesta pakāpi atņem Valsts prezidents, virsniekvietnieku sastāva dienesta pakāpi — Nacionālo bruņoto spēku komandieris, kareivju un instruktoru sastāva dienesta pakāpi — vienības komandieris (priekšnieks), un to var atjaunot tikai saskaņā ar karavīru reabilitējošu tiesas spriedumu.

33.pants. Dienesta pakāpes piešķiršana pielīdzināšanas kārtībā

Profesionālajā dienestā pieņemtajam bijušajam Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekam un ārvalstu armijā dienējušajam pilsonim pielīdzināšanas kārtībā var piešķirt viņa dokumentāri pierādītajai dienesta (speciālajai) pakāpei līdzīgu vai sagatavotībai atbilstošu karavīra dienesta pakāpi šajā likumā noteiktajā kārtībā, bet ne augstāku par norādīto pakāpi.

VI nodaļa

Atvaļinājumi

34.pants. Atvaļinājumu veidi

(1) Profesionālā dienesta karavīram piešķir šādus atvaļinājumus:

1) ikgadējo atvaļinājumu;

2) papildatvaļinājumu;

3) grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu;

4) atvaļinājumu bērna kopšanai.

(2) Karavīram atvaļinājumu piešķir vienības komandieris (priekšnieks).

(3) Ja ir izsludināts kara stāvoklis, izņēmuma stāvoklis vai mobilizācija, šā panta pirmās daļas 1., 2. un 4.punktā minētajos atvaļinājumos esošajiem karavīriem nekavējoties jāatgriežas savā vienībā.

35.pants. Ikgadējais atvaļinājums

(1) Profesionālā dienesta karavīram piešķir apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu — 30 kalendāra dienas, neieskaitot svētku dienas. Lidotājiem, kuģu apkalpēs dienošajiem jūrniekiem un sapieriem spridzinātājiem, kas reāli veic spridzināšanas darbus, piešķir 40 kalendāra dienas ilgu atvaļinājumu.

(2) Ik pēc pieciem aktīvajā dienestā nepārtraukti nodienētiem gadiem ikgadējo atvaļinājumu pagarina par trim dienām, bet ne vairāk kā par 15 dienām kopumā.

(3) Kadetam pēc militārās mācību iestādes beigšanas apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu — 30 kalendāra dienas — piešķir mācību iestāde un viņam izmaksā piešķirtajai dienesta pakāpei atbilstošu noteikto minimālo amatalgu.

(4) Tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu karavīram ir pēc sešu mēnešu nepārtraukta dienesta. Karavīram iesaukšanas gadā atvaļinājumu aprēķina par laika posmu no iesaukšanas dienas līdz gada beigām (par katru nodienēto mēnesi — 2,5 dienas). Izņēmuma gadījumā ikgadējo atvaļinājumu var pārcelt uz nākamo gadu, bet ne vairāk kā divus gadus pēc kārtas.

(5) Nav atļauts ikgadējo atvaļinājumu kompensēt naudā, izņemot gadījumu, ja no aktīvā dienesta atvaļina karavīru, kas nav izmantojis ikgadējo atvaļinājumu par kārtējo gadu. Kompensējot atvaļinājumu naudā, neizmaksā atvaļinājuma pabalstu, nepiešķir uzturdevu natūrā un neizmaksā tās vērtību naudā.

(6) Atkarībā no vienības uzdevumiem vai pēc karavīra lūguma ar komandiera (priekšnieka) lēmumu ikgadējo atvaļinājumu var sadalīt daļās. Profesionālā dienesta karavīram ir tiesības uz nepārtrauktu atvaļinājumu vismaz 15 dienas gadā.

(7) Karavīru no ikgadējā atvaļinājuma var atsaukt tikai īpašu dienesta apstākļu dēļ aizsardzības ministra noteiktajā kārtībā.

(8) Obligātā militārā dienesta karavīram ikgadējo atvaļinājumu piešķir saskaņā ar Obligātā militārā dienesta likumu.

36.pants. Papildatvaļinājumi

(1) Karavīram, kas, dienesta pienākumus pildot, guvis ievainojumu (traumu, kontūziju) vai smagu slimību, ambulatorajai ārstēšanai un atveseļošanai piešķir apmaksātu papildatvaļinājumu uz laiku līdz sešiem mēnešiem, pamatojoties uz Nacionālo bruņoto spēku Centrālās medicīniskās ekspertīzes komisijas
atzinumu.

(2) Karavīram var piešķirt apmaksātu papildatvaļinājumu uz laiku līdz 10 kalendāra dienām ģimenes apstākļu vai citu svarīgu iemeslu dēļ.

(3) Profesionālā dienesta karavīram var piešķirt apmaksātu mācību atvaļinājumu līdz 20 kalendāra dienām iestājeksāmenu kārtošanai, ieskaitēm un eksāmeniem mācību iestāžu vakara nodaļās un neklātienē, ja karavīrs pēc savas iniciatīvas, nepārtraucot dienestu, stājas vai ir iestājies mācību iestādē.

37.pants. Grūtniecības un dzemdību atvaļinājums

Grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu un maternitātes pabalstu karavīram piešķir normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, un par šo laiku izmaksā karavīra uzturdevas noteikto kompensāciju.

38.pants. Atvaļinājums bērna kopšanai

Karavīram pēc viņa vēlēšanās piešķir atvaļinājumu bez dienesta atalgojuma saglabāšanas bērna kopšanai, līdz bērns ir sasniedzis triju gadu vecumu, apturot uz šo laiku aktīvo dienestu. Karavīrs saņem bērna kopšanas pabalstu normatīvajos aktos noteiktajā apmērā un kārtībā. Šā atvaļinājuma laiku neieskaita karavīra izdienas stāžā, kas dod tiesības uz izdienas pensiju, piemaksu par izdienu un kārtējās dienesta pakāpes piešķiršanu. Ja pēc šā atvaļinājuma beigu termiņa karavīrs neatgriežas dienestā, viņu atvaļina no aktīvā dienesta.

VII nodaļa

Karavīru atvaļināšana no militārā dienesta

39.pants. Maksimālais vecums militārajā dienestā

(1) Militārā dienesta pildīšanai karavīra maksimālais vecums ir:

1) obligātajā dienestā:

a) kareivju sastāvam: aktīvajā dienestā — 28 gadi; rezervē — 55 gadi;

b) instruktoru sastāvam: aktīvajā dienestā — 28 gadi; rezervē — 55 gadi;

2) profesionālajā dienestā:

a) kareivju sastāvam: aktīvajā dienestā — 45 gadi; rezervē — 55 gadi;

b) instruktoru sastāvam: aktīvajā dienestā — 50 gadi; rezervē — 55 gadi;

c) virsniekvietnieku sastāvam: aktīvajā dienestā — 55 gadi; rezervē — 60 gadi;

d) leitnantam: aktīvajā dienestā — 35 gadi; rezervē — 55 gadi;

e) virsleitnantam: aktīvajā dienestā — 45 gadi; rezervē — 55 gadi;

f) kapteinim (kapteiņleitnantam): aktīvajā dienestā — 48 gadi; rezervē — 55 gadi;

g) majoram (komandleitnantam): aktīvajā dienestā — 51 gads; rezervē — 60 gadi;

h) pulkvežleitnantam (komandkapteinim): aktīvajā dienestā — 55 gadi; rezervē — 60 gadi;

i) pulkvedim (jūras kapteinim): aktīvajā dienestā — 58 gadi; rezervē — 60 gadi;

j) augstākajiem virsniekiem: aktīvajā dienestā — 60 gadi; rezervē — 65 gadi.

(2) Kareivju un instruktoru sastāva profesionālā dienesta karavīru, kas ieņem svarīgas profesijas kvalificēta speciālista amatu, saskaņā ar aizsardzības ministra noteikto militāro speciālistu amatu sarakstu var atvaļināt rezervē, viņam sasniedzot 55 gadu vecumu, bet virsniekvietnieku un virsnieku sastāva karavīru —, viņam sasniedzot 60 gadu vecumu.

(3) Atsevišķos gadījumos aizsardzības ministrs, ņemot vērā valsts aizsardzības vajadzības, karavīram, kuram nav augstāka pakāpe par pulkveža pakāpi un kurš ir sasniedzis šā panta pirmajā daļā noteikto maksimālo vecumu aktīvajā dienestā, var pagarināt profesionālo dienestu saskaņā ar terminēto profesionālā dienesta līgumu uz laiku, kas nav ilgāks par diviem gadiem. Atkārtoti pagarināt profesionālo dienestu saskaņā ar šādu līgumu aizsardzības ministrs var tikai virsniekam, kura dienesta pakāpe nav augstāka par majora pakāpi.

40.pants. Atvaļināšana no profesionālā dienesta

(1) Karavīru atvaļina no profesionālā dienesta:

1) ja viņš ir sasniedzis aktīvajam dienestam noteikto maksimālo vecumu;

2) ja ir beidzies profesionālā dienesta līguma termiņš un līgumu nepagarina.

(2) Karavīru pirms līgumā noteiktā termiņa izbeigšanās no profesionālā dienesta atvaļina:

1) sakarā ar profesionālā dienesta līguma izbeigšanu;

2) ja viņš ir atzīts par nederīgu aktīvajam dienestam veselības stāvokļa dēļ;

3) ja likvidē vai reorganizē vienību (apakšvienību) vai samazina karavīru skaitu;

4) ja viņam kā disciplinārsods ir piemērota atvaļināšana no aktīvā die-
nesta;

5) notiesājoša tiesas sprieduma dēļ.

(3) Ja karavīrs ir sasniedzis militārā dienesta rezervei noteikto maksimālo vecumu vai ir atzīts par nederīgu militārajam dienestam veselības stāvokļa dēļ, vai viņam ir atņemta dienesta pakāpe, viņu atvaļina, noņemot no militārā dienesta uzskaites.

(4) Pārējos atvaļināšanas gadījumos karavīru atvaļina militārā dienesta
rezervē.

(5) Ja tiesa karavīram par noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu ir piespriedusi sodu, kas ir vieglāks par brīvības atņemšanu, aizsardzības ministrs ir tiesīgs atļaut šim karavīram turpināt aktīvo dienestu.

(6) Atvaļinot karavīru šā panta otrās daļas 3.punktā minēto apstākļu dēļ, viņš par to jābrīdina divus mēnešus iepriekš.

(7) Mirušo, bojā gājušo vai bez vēsts pazudušo karavīru izslēdz no personālsastāva aizsardzības ministra noteiktajā kārtībā.

41.pants. Profesionālā dienesta līguma izbeigšana pēc karavīra iniciatīvas

(1) Karavīrs profesionālā dienesta līgumu var izbeigt pirms termiņa:

1) ģimenes locekļa smagas slimības vai invaliditātes dēļ, ja no attiecīgās valsts militārā dienesta pārvaldes ir saņemti apliecinoši dokumenti;

2) ja vienības vadība nepilda līgumā paredzētās saistības;

3) pēc paša vēlēšanās, divus mēnešus iepriekš par to brīdinot vienības va-
dību.

(2) Iesniegumu par līguma izbeigšanu, ja vadība nepilda tajā paredzētās saistības, karavīram ir tiesības atsaukt 10 kalendāra dienu laikā no tā iesniegšanas dienas, bet pēc šī termiņa beigām — tikai ar vienības komandiera (priekšnieka) piekrišanu.

42.pants. Profesionālā dienesta līguma izbeigšana pēc vadības iniciatīvas

(1) Profesionālā dienesta līgumu ar karavīru izbeidz, ja:

1) karavīrs ir zaudējis Latvijas pilsonību;

2) pārbaudes laikā noskaidrojas, ka karavīrs neatbilst dienesta prasībām;

3) ir atklājušies apstākļi, kas saskaņā ar likumu liedz karavīram pildīt aktīvo dienestu, un šos apstākļus nevar novērst;

4) karavīrs divas reizes pēc kārtas saņēmis neapmierinošu atestācijas vērtējumu;

5) karavīra dienesta nespējas laiks slimības dēļ ir ilgāks par četriem mēnešiem (120 dienām), ja slimība vai ievainojums (trauma) nav gūti, pildot dienesta pienākumus.

(2) Profesionālā dienesta līgumu ar karavīru ir tiesīgs izbeigt komandieris (priekšnieks), kam ir tiesības slēgt šo līgumu, vai augstāks komandieris (priekšnieks).

43.pants. Karavīru atvaļināšanas kārtība

(1) Atvaļināt karavīru no aktīvā dienesta miera laikā ir tiesīgi:

1) augstāko virsnieku — Valsts prezidents;

2) vecāko virsnieku — aizsardzības ministrs;

3) jaunāko virsnieku — Nacionālo bruņoto spēku komandieris; virsniekvietnieku sastāva karavīru — Nacionālo bruņoto spēku veida komandieris; kareivju un instruktoru sastāva karavīru — vienības komandieris (priekšnieks).

(2) Obligātā militārā dienesta karavīru no aktīvā dienesta atvaļina saskaņā ar Obligātā militārā dienesta likumu.

(3) Sakarā ar notiesājošu tiesas spriedumu karavīru atvaļina no aktīvā dienesta ar dienu, kad tiesas spriedums stājas likumīgā spēkā. Karavīru, kas sprieduma spēkā stāšanās brīdī atrodas apcietinājumā, atvaļina no aktīvā dienesta ar dienu, kura spriedumā noteikta par soda izciešanas sākumu.

(4) Ja karavīru atvaļina no aktīvā dienesta pirms profesionālā dienesta līgumā noteiktā termiņa sakarā ar līguma izbeigšanu, izņemot šā likuma 40.panta otrās daļas 2. un 3.punktā, 41.panta pirmās daļas 1. un 2.punktā un 42.panta pirmās daļas 4.punktā noteiktos gadījumus, vai no viņa gribas neatkarīgu un nenovēršamu citu apstākļu dēļ, ko aizsardzības ministrs ir atzinis par attaisnojošiem, viņš proporcionāli nenodienētajam laikam kompensē (no viņa piedzen) izdevumu daļu par viņa militāro un profesionālo sagatavošanu vai (un) kvalifikācijas celšanu, ieskaitot arī ārvalstu mācību iestādēs vai kursos radušos mācību izdevumus, kurus, palīdzēdama Latvijai, segusi ārvalsts. Minētajam karavīram aizsardzības ministra noteiktajā kārtībā jāatlīdzina arī viņam izsniegtā aprīkojuma, ekipējuma un formas tērpa (izņemot gadījumu, ja viņu atvaļina rezervē ar tiesībām nēsāt formas tērpu) atlikuma vērtība.

(5) Karavīra atvaļināšanas diena no aktīvā dienesta ir diena, kad viņu ar pavēli izslēdz no vienības personālsastāva.

(6) Bruņota konflikta, kara vai izņēmuma stāvokļa laikā un mobilizācijas gadījumā karavīru atvaļināšanu pārtrauc.

VIII nodaļa

Karavīra formas tērps

44.pants. Karavīra formas tērps

(1) Karavīra formas tērpu, atšķirības zīmes un zīmotnes, kā arī to lietošanas kārtību apstiprina aizsardzības ministrs.

(2) Tikai karavīrs (atvaļināts karavīrs) ir tiesīgs valkāt karavīra formas tērpu, atšķirības zīmes un zīmotnes.

(3) Vienīgi Aizsardzības ministrijai un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem ir tiesības pasūtīt karavīra formas tērpu, atšķirības zīmju un zīmotņu izgatavošanu.

45.pants. Formas tērpa valkāšana aktīvā dienesta karavīriem

(1) Karavīrs valkā atbilstoša spēku veida (vienības) formas tērpu, atšķirības zīmes un zīmotnes un atkarībā no saņemtā uzdevuma nēsā paredzētos ieročus un uzkabi.

(2) Karavīrs no dienesta pienākumu pildīšanas brīvajā laikā var valkāt arī civilapģērbu. Vienības komandieris (priekšnieks) atļauj karavīram valkāt civilapģērbu dienesta pienākumu pildīšanas laikā, ja to prasa dienesta uz-
devumi.

(3) Karavīram, atrodoties ārvalstīs, aizliegts valkāt karavīra formas tērpu, izņemot gadījumus, ja viņš ārvalstīs pilda tādus dienesta uzdevumus, kuros ir paredzēta karavīra formas tērpa valkāšana.

46.pants. Atvaļināto karavīru tiesības valkāt karavīra formas tērpu

(1) Atvaļinātam karavīram tiesības valkāt karavīra formas tērpu par nevainojamu dienestu var piešķirt amatpersona, kas ir tiesīga atvaļināt karavīru, šādos gadījumos:

1) par kaujas nopelniem — neatkarīgi no izdienas ilguma;

2) ja karavīrs atvaļināts invaliditātes (slimības) dēļ, kas iegūta, pildot dienesta pienākumus;

3) ja karavīrs atvaļināts no dienesta maksimālā vecuma sasniegšanas dēļ un viņa kopējā izdiena nav mazāka par 25 gadiem.

(2) Latvijas armijas karavīriem, kas līdz 1940.gada 17.jūnijam dienējuši Latvijas armijā, ir tiesības iegādāties par personiskajiem līdzekļiem un valkāt karavīra ikdienas formas tērpu atbilstoši viņu dienesta pakāpei un amatam aizsardzības ministra noteiktajā kārtībā.

(3) Šajā pantā minētās personas, valkājot karavīra formas tērpu, pilda attiecīgos militāros reglamentus un formas tērpa nēsāšanas noteikumus, kā arī ievēro militārās pieklājības prasības.

(4) Šajā pantā minētajām personām aizliegts valkāt karavīra formas tērpu:

1) pildot ar valsts aizsardzību nesaistītus amata pienākumus un veicot komercdarbību;

2) piedaloties tiesas procesos;

3) piedaloties politiskās sapulcēs, mītiņos un gājienos, kā arī citos politisko partiju un organizāciju pasākumos;

4) atrodoties ārvalstīs, ja vien tas nav saistīts ar piedalīšanos pasākumā, kurā paredzēta karavīra formas tērpa valkāšana.

(5) Ja šajā pantā minētā persona neievēro formas tērpa valkāšanas noteikumus vai ar nepiedienīgu uzvedību kompromitē karavīra godu, amatpersona, kura ir tiesīga piešķirt tiesības valkāt formas tērpu, var atņemt šīs tiesības.

IX nodaļa

Karavīru apgāde un sociālās garantijas

47.pants. Dienesta atalgojums

(1) Karavīrs aktīvā dienesta laikā saņem Ministru kabineta noteikto dienesta atalgojumu. Dienesta atalgojumā ietilpst amatalga, piemaksa par izdienu, piemaksa par dienesta pakāpi un citas Ministru kabineta noteikumos paredzētās piemaksas.

(2) Karavīram izdienas stāžā, kas dod tiesības uz piemaksu par izdienu, ieskaita dienesta laiku profesionālajā dienestā (līdz šā likuma spēkā stāšanās brīdim — aktīvajā dienestā un ierindas dienestā), Iekšlietu ministrijas, drošības un prokuratūras iestādēs amatos ar speciālajām dienesta pakāpēm un citas valsts militārā formējumā nodienēto laiku, bet karavīram, kurš pieņemts aktīvajā dienestā līdz šā likuma spēkā stāšanās brīdim, arī 80 procentu no civilajās iestādēs nostrādātā laika.

(3) Profesionālā dienesta karavīrs mācību laikā militāro mācību iestāžu klātienē saņem pēdējā (pirms uzņemšanas mācību iestādē) amata dienesta atalgojumu, izņemot piemaksu par dienestu specifiskos apstākļos un bīstamību, ja viņa mācības nav saistītas ar šiem apstākļiem.

(4) No amata atstādinātais karavīrs saņem tikai piemaksu par dienesta pakāpi, piemaksu par izdienu un karavīra uzturdevu vai tās kompensāciju.

(5) Karavīrs par patvaļīgā prombūtnē pavadīto laiku nesaņem dienesta atalgojumu un karavīra uzturdevu vai tās kompensāciju. Laikā, kad karavīrs atrodas disciplinārā arestā, viņam neizmaksā piemaksu par dienesta pakāpi un izdienu un viņu nodrošina tikai ar uzturdevu.

(6) Kārtību, kādā karavīram aprēķina un izmaksā šajā pantā minētās naudas izmaksas, nosaka aizsardzības ministrs.

48.pants. Materiāltehniskā apgāde

(1) Obligātā militārā dienesta karavīrs dienesta laikā atrodas pilnā valsts apgādībā, bet profesionālā dienesta karavīrs — daļējā valsts apgādībā. Katrs karavīrs dienesta laikā saņem karavīra uzturdevu vai tās kompensāciju naudā, formas tērpu un nepieciešamo dienesta inventāru. Apgādes nosacījumus, normas un kārtību, kādā karavīrs nodrošināms ar finansu un materiālajiem līdzekļiem, nosaka Ministru kabinets.

(2) Ja karavīra pieņemšana profesionālajā dienestā, kā arī karavīra pārvietošana dienesta interesēs ir saistīta ar dzīvesvietas maiņu, pēc pārcelšanās dienesta vietā viņam izmaksā vienreizēju pabalstu vienas mēneša amatalgas apmērā un 0,5 amatalgu apmērā par katru ģimenes locekli, kas pārceļas uz jauno dzīvesvietu kopā ar viņu.

49.pants. Karavīru veselības aprūpe

(1) Profesionālā dienesta karavīram ir tiesības dienesta laikā ārstniecības iestādēs saņemt apmaksātu veselības aprūpi. Attiecīgos izdevumus sedz Aizsardzības ministrija Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

(2) Profesionālā dienesta karavīrs saņem slimības pabalstu normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Ja saņemtā slimības pabalsta apmērs ir mazāks par karavīra dienesta atalgojumu bez piemaksām par dienesta specifiku un bīstamību, viņam no dienesta atalgojuma fonda līdzekļiem izmaksā šīs starpības kompensāciju.

50.pants. Karavīra apdrošināšana un kompensācijas par veselības traucējumu un karavīra nāves gadījumā

(1) Karavīrs ir pakļauts valsts obligātajai apdrošināšanai Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

(2) Ja profesionālā dienesta karavīram dienesta laikā vai gada laikā pēc atvaļināšanas no aktīvā dienesta noteikta invaliditāte ievainojuma (sakropļojuma, kontūzijas) vai slimības dēļ, kas iegūta dienesta laikā, pildot dienesta pienākumus, viņam papildus likumos noteiktajām kompensācijām un pabalstiem izmaksā vienreizēju kompensāciju:

1) I grupas invalīdam — 50 pēdējā amata mēneša dienesta atalgojumu apmērā bez piemaksām par dienesta specifiku un bīstamību;

2) II grupas invalīdam — 40 pēdējā amata mēneša dienesta atalgojumu apmērā bez piemaksām par dienesta specifiku un bīstamību;

3) III grupas invalīdam — 20 pēdējā amata mēneša dienesta atalgojumu apmērā bez piemaksām par dienesta specifiku un bīstamību.

(3) Ja obligātā militārā dienesta karavīrs un rezerves karavīrs dienesta laikā vai gada laikā pēc atvaļināšanas no aktīvā dienesta kļuvis invalīds ievainojuma (sakropļojuma, kontūzijas) vai slimības dēļ, kas iegūta, pildot dienesta pienākumus, viņam katru mēnesi izmaksā kompensāciju par darbspēju zaudējumu:

1) I grupas invalīdam — 50 latu apmērā;

2) II grupas invalīdam — 40 latu apmērā;

3) III grupas invalīdam — 20 latu apmērā.

(4) Ja karavīrs dienesta laikā, pildot dienesta pienākumus, ir guvis veselības traucējumus, bet nav kļuvis par invalīdu, viņam izmaksā vienreizēju kompensāciju:

1) smaga veselības traucējuma gadījumā:

a) obligātā militārā dienesta karavīram un rezerves karavīram — 250 latu apmērā;

b) profesionālā dienesta karavīram — piecu pēdējā amata dienesta atalgojumu apmērā bez piemaksām par dienesta specifiku un bīstamību;

2) vidēji smaga veselības traucējuma gadījumā:

a) obligātā militārā dienesta karavīram un rezerves karavīram — 150 latu apmērā;

b) profesionālā dienesta karavīram — triju pēdējā amata dienesta atalgojumu apmērā bez piemaksām par dienesta specifiku un bīstamību;

3) viegla veselības traucējuma gadījumā:

a) obligātā militārā dienesta karavīram un rezerves karavīram — 100 latu apmērā;

b) profesionālā dienesta karavīram — divu pēdējā amata dienesta atalgojumu apmērā bez piemaksām par dienesta specifiku un bīstamību.

(5) Ja karavīrs, pildot militāro dienestu, ir saslimis un pēc ārstēšanās atzīts par nederīgu turpmākajam aktīvajam dienestam, un pirms dienesta (līguma) termiņa beigām jāatvaļina no aktīvā dienesta, viņam papildus likumos noteiktajām kompensācijām un pabalstiem izmaksā vienreizēju kompensāciju:

1) obligātā militārā dienesta karavīram — 150 latu apmērā;

2) profesionālā dienesta karavīram — triju pēdējā amata dienesta atalgojumu apmērā bez piemaksām par dienesta specifiku un bīstamību.

(6) Ja aktīvā dienesta karavīrs gājis bojā, pildot dienesta pienākumus, vai gada laikā pēc atvaļināšanas no aktīvā dienesta miris ievainojuma (sakropļojuma, kontūzijas) vai slimības dēļ, kas iegūta, pildot dienesta pienākumus, viņa neatraidāmajiem mantiniekiem (Civillikuma 423.pants) izmaksā vienreizēju pabalstu:

1) obligātā militārā dienesta un rezerves karavīra mantiniekiem — 10000 latu apmērā, bet ne mazāk kā 2500 latu katram apgādājamam;

2) profesionālā dienesta karavīra mantiniekiem — 120 pēdējā mēneša dienesta atalgojumu apmērā bez piemaksām par dienesta specifiku un bīstamību, bet ne vairāk kā obligātā militārā dienesta karavīra bojāejas gadījumā paredzētās kompensācijas divkāršā summa un ne mazāk kā 2500 latu katram apgādājamam.

(7) Ja dienesta laikā karavīrs gājis bojā vai karavīra veselība bojāta viņa neuzmanības dēļ un viņš kļuvis par invalīdu, bet bojāejas vai veselības bojājuma cēlonis nav saistīts ar tiešo dienesta pienākumu pildīšanu un viņa ļaunprātīgu vai nepiedienīgu darbību, viņam vai viņa neatraidāmajiem mantiniekiem (Civillikuma 423.pants) var izmaksāt daļu no šajā pantā noteiktās atbilstošās kompensācijas, kuras apmēru katrā atsevišķā gadījumā nosaka aizsardzības ministrs.

(8) Karavīra bojāejas vai veselības bojājuma cēloņa saistību ar tiešo dienesta pienākumu pildīšanu nosaka dienesta izmeklēšanas komisija (izmeklēšanas veicējs) aizsardzības ministra noteiktajā kārtībā. Karavīra veselības bojājuma (sakropļojuma) smaguma pakāpi nosaka Nacionālo bruņoto spēku Centrālā medicīniskās ekspertīzes komisija. Šo komisiju lēmumus 10 dienu laikā no atzinuma izsniegšanas karavīram, viņa ģimenes locekļiem vai pēc viņa lūguma citai personai, kas pārstāv karavīra intereses, var pārsūdzēt aizsardzības ministram. Aizsardzības ministra lēmumu var pārsūdzēt tiesā.

(9) Šajā pantā minētās kompensācijas karavīram izmaksā kā šā panta pirmajā daļā minētās apdrošināšanas atlīdzību.

(10) Nelaimes gadījumu (veselības traucējumu) uzskata par nesaistītu ar dienesta pienākumu pildīšanu un kompensāciju neizmaksā, ja izmeklēšanas komisija konstatējusi, ka:

1) nelaimes gadījums noticis alkoholisko, narkotisko, toksisko, psihotropo vai citu kaitīgu vielu, vai to produktu lietošanas dēļ un to nav izraisījusi minēto vielu izmantošana dienesta vajadzībām vai to neatbilstoša glabāšana un pārvietošana;

2) nāves cēlonis nav saistīts ar nelaimes gadījumu, un to apliecina tiesu medicīnas ekspertīzes atzinums;

3) izdarīta pašnāvība vai tās mēģinājums, un to apstiprina tiesībaizsardzības institūcija;

4) nelaimes gadījums noticis, karavīram izdarot noziedzīgu nodarījumu, un par to ierosināta krimināllieta, izņemot gadījumu, ja karavīru sauc pie kriminālatbildības par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpšanu, vadot transporta līdzekli;

5) nelaimes gadījums noticis, karavīram pārkāpjot militāro reglamentu, pavēļu un citu normatīvo aktu prasības, izņemot gadījumu, ja minētie pārkāpumi izdarīti dienesta interesēs, aizstāvot valsts vai personas īpašumu, sabiedrisko kārtību vai glābjot cilvēka dzīvību;

6) nelaimes gadījums noticis ārpus dienesta pienākumu pildīšanas laika, ja šajā laikā nav bijusi dienesta vides bīstamo vai kaitīgo faktoru iedarbība un tas nav saistīts ar valsts vai personas īpašuma un sabiedriskās kārtības aizstāvēšanu, cilvēka dzīvības glābšanu vai dienesta interesēm;

7) nelaimes gadījums noticis strīda laikā un strīda cēlonis nav saistīts ar dienesta pienākumu pildīšanu.

(11) Šajā pantā noteiktā karavīra obligātā apdrošināšana un kompensāciju izmaksas kārtība nav spēkā kara laikā.

51.pants. Sociālās garantijas un citas ar aktīvo dienestu saistītās garantijas

(1) Profesionālā dienesta karavīrs, aizejot ikgadējā atvaļinājumā, saņem atvaļinājuma pabalstu mēneša amatalgas apmērā.

(2) Karavīrs ik pēc pieciem nepārtraukta profesionālā dienesta gadiem saņem vienreizēju pabalstu pēdējo triju mēnešu dienesta atalgojuma apmērā. Ja karavīru atvaļina no dienesta maksimālā vecuma vai veselības stāvokļa dēļ (invaliditāte vai slimība iegūta, pildot dienesta pienākumus), vai reorganizācijas (štatu samazināšanas) dēļ un viņam nepiedāvā citu amatu, karavīram izmaksā minētā pabalsta daļu proporcionāli nodienētajam laikam.

(3) Profesionālā dienesta karavīram izmaksā pabalstu mēneša atalgojuma apmērā, ja noticis ar viņa veselību nesaistīts smags nelaimes gadījums, kā arī vecāka, laulātā, bērna vai apgādājamā nāves gadījumā. Bērnam piedzimstot, karavīrs saņem pabalstu 250 latu apmērā. Ja abi bērna vecāki ir karavīri, tiesības uz pabalstu ir tikai vienam no viņiem.

(4) Zaudējumi, kas nodarīti karavīra mantai viņa dienesta pienākumu izpildes dēļ, atlīdzināmi pilnā apmērā no valsts budžeta.

(5) Ja profesionālā dienesta karavīram, dienesta interesēs mainot dzīvesvietu, viņa laulātais līdz ar pārcelšanos ir zaudējis darbu un nesaņem bezdarbnieka pabalstu, pensiju vai citus pastāvīgus ienākumus un karavīra dislokācijas vietas apvidū nav iespējams atrast citu darbu, karavīram izmaksā ikmēneša kompensāciju 10 procentu apmērā no mēneša atalgojuma bez piemaksām par dienesta specifiku un bīstamību.

(6) Karavīru, kas gājis bojā vai miris, pildot dienesta pienākumus vai ar militāro dienestu saistītu iemeslu dēļ, apbedī par valsts līdzekļiem, un uzstāda pēc aizsardzības ministra apstiprināta parauga izveidotu atbilstošā ranga karavīra kapa pieminekli. Ja minēto karavīru apbedī ģimenes kapā un uzstāda citādu, nevis karavīra kapa pieminekli, Aizsardzības ministrija sedz pieminekļa uzstādīšanas izdevumu daļu, kas atbilst šāda ranga karavīra kapa pieminekļa vērtībai.

(7) Profesionālā dienesta karavīram, kas, nepārtraucot dienestu, sekmīgi mācās civilajā mācību iestādē, lai iegūtu militārā dienesta izpildei nepieciešamās speciālās zināšanas, var izmaksāt kompensāciju, bet ne vairāk kā pusi no mācību gada maksas.

(8) Likumā paredzētās ar militāro dienestu saistītās sociālās garantijas un citas garantijas karavīram tiek nodrošinātas no Aizsardzības ministrijai iedalītajiem valsts budžeta līdzekļiem.

52.pants. Tiesības saņemt reprezentācijas līdzekļus

Līdzekļus reprezentācijas izdevumu segšanai komandieri (priekšnieki) saņem Ministru kabineta noteiktajā kārtībā un apmērā.

53.pants. Tiesības uz dzīvojamo telpu

(1) Obligātā militārā dienesta karavīru aktīvā dienesta laikā nodrošina ar dzīvojamo telpu kazarmā Militārā dienesta iekārtas reglamentā noteiktajā kārtībā.

(2) Uz mācībām iesaukto rezerves karavīru nodrošina ar dzīvojamo telpu kazarmā vai lauka apstākļos — teltī.

(3) Profesionālā dienesta karavīru, ja nepieciešams, dienesta vietā apgādā ar Aizsardzības ministrijas valdījumā esošu dienesta dzīvojamo telpu. Priekšrocības dienesta dzīvojamās telpas piešķiršanā ir karavīram, kas dienesta interesēs pārvietots (rotācijas kārtībā) dienestā un ieņem komandējošā sastāva amatu. Par piešķirto dienesta dzīvojamo telpu profesionālā dienesta karavīrs īres maksu nemaksā. Karavīrs maksā par izlietoto elektroenerģiju, siltumenerģiju un pārējiem komunālajiem pakalpojumiem.

(4) Profesionālā dienesta karavīram, kas dienesta vietā nav nodrošināts ar dienesta dzīvojamo telpu, var izmaksāt kompensāciju dzīvojamās telpas īres izdevumu un komunālo maksājumu segšanai aizsardzības ministra noteiktajā kārtībā un apmērā.

(5) Aizsardzības ministrijai ir tiesības piešķirto valsts budžeta līdzekļu ietvaros iegādāties vai celt dzīvojamās mājas vai atsevišķus dzīvokļus profesionālā dienesta karavīru vajadzībām.

54.pants. Tiesības izmantot satiksmes un sakaru līdzekļus

(1) Karavīram un rezerves karavīram sedz izdevumus, kas viņam radušies, izmantojot sabiedrisko transportu (izņemot taksometru) dienesta pienākumu izpildes nodrošināšanai. Valsts sedz karavīram arī braukšanas izdevumus braucienam ar sabiedrisko transportu (izņemot taksometru) ikgadējā atvaļinājumā valsts teritorijā vienreiz gadā (ja viņš nav no atvaļinājuma atsaukts, obligātā militārā dienesta karavīram arī atvaļinājumā ģimenes apstākļu dēļ), kā arī uz ārstēšanās un atveseļošanās vietu aizsardzības ministra noteiktajā kārtībā, karavīram un viņa ģimenes locekļiem — braucienam uz jaunu dienesta un dzīvesvietu dienesta interesēs un pēc atvaļināšanas no aktīvā dienesta — uz pastāvīgo dzīvesvietu.

(2) Ja profesionālā dienesta karavīram dienesta vietā nav dzīvojamās telpas un nav ekonomiski maksāt viņam īres kompensāciju vai nav iespējas, vai nav ekonomiski viņu no dzīvesvietas uz dienesta vietu un no tās vest ar dienesta transportu, viņam kompensē ceļa izdevumus aizsardzības ministra noteiktajā kārtībā.

(3) Izdevumus par obligātā militārā dienesta karavīra izmantotajiem pasta pakalpojumiem sedz aizsardzības ministra noteiktajā kārtībā.

(4) Aktīvā dienesta karavīru ar dienesta pienākumu izpildei nepieciešamajiem sakaru līdzekļiem nodrošina vienība aizsardzības ministra noteiktajā kārtībā.

55.pants. Atvaļināšanas pabalsts

(1) Atvaļinot karavīru no aktīvā dienesta, viņam izmaksā atvaļināšanas pabalstu, ja atvaļināšana notiek:

1) veselības stāvokļa dēļ (invaliditāte vai slimība, kas iegūta, pildot dienesta pienākumus) vai vienības (apakšvienības) likvidēšanas dēļ (reorganizēšanas, karavīru skaita samazināšana), ja viņam nepiedāvā citu līdzīgu vai par pakāpi zemāku amatu:

a) ar izdienu 20 un vairāk gadu — pēdējo triju mēnešu dienesta atalgojuma apmērā, kurā neieskaita piemaksas par dienesta specifiku un bīstamību;

b) ar izdienu, kas mazāka nekā 20 gadu, — pēdējo divu mēnešu dienesta atalgojuma apmērā, kurā neieskaita piemaksas par dienesta specifiku un bīstamību;

2) vienības (apakšvienības) likvidēšanas (reorganizēšanas, karavīru skaita samazināšanas) dēļ, ja viņš ir atteicies no piedāvātā amata, — pēdējo divu nedēļu dienesta atalgojuma apmērā, kurā neieskaita piemaksas par dienesta specifiku un bīstamību;

3) profesionālā dienesta līguma termiņam beidzoties vai profesionālā dienesta līguma izbeigšanas dēļ, ja vienības vadība nepilda tajā paredzētās saistības, — pēdējā mēneša dienesta atalgojuma apmērā, kurā neieskaita piemaksas par dienesta specifiku un bīstamību;

4) obligātā militārā dienesta laikam beidzoties, — 50 latu apmērā; ja karavīra apgādībā ir nepilngadīgs bērns, — 100 latu apmērā; bet karavīriem bāreņiem — 250 latu apmērā.

(2) Atvaļinot karavīru no aktīvā dienesta citu iemeslu dēļ, viņam izmaksā tikai dienesta atalgojumu līdz atvaļināšanas dienai.

X nodaļa

Atvaļināto karavīru pienākumi un sociālās garantijas

56.pants. Atvaļināto karavīru pienākumi

No aktīvā dienesta atvaļinātajam karavīram jāstājas militārā dienesta rezerves uzskaitē pastāvīgajā dzīvesvietā attiecīgajā valsts militārā dienesta pārvaldē un jāpilda rezerves karavīra pienākumi.

57.pants. Atvaļināto karavīru sociālās garantijas

(1) Atvaļinātajam karavīram piešķir izdienas pensiju saskaņā ar Militārpersonu izdienas pensiju likumu.

(2) Ja karavīrs atvaļināts no aktīvā dienesta un viņam ir tiesības valkāt karavīra formas tērpu, viņš saglabā šā likuma 50.panta pirmajā daļā paredzētās
tiesības.

(3) Maksimālā vecuma sasniegšanas dēļ no aktīvā dienesta atvaļinātu karavīru (ja viņa izdienas laiks nav mazāks par 35 gadiem vai ja atvaļināšana notikusi ievainojuma (sakropļojuma) vai slimības dēļ, kas iegūta, pildot dienesta pienākumus) nāves gadījumā, kas nav saistīts ar šā likuma 50.panta desmitajā daļā minētajiem apstākļiem, miera laikā apbedī par valsts līdzekļiem.

XI nodaļa

Civilpersonu dienesta un darba īpatnības militārajās vienībās

58.pants. Militāro vienību civilpersonas

Militāro vienību civilpersonas ir:

1) militārie darbinieki;

2) civilie darbinieki.

59.pants. Militārā darbinieka dienesta tiesiskās attiecības

(1) Militārais darbinieks ir civilpersona, kas uz darba līguma pamata pilda aizsardzības ministra noteiktos karavīru amatus, kurus vienībās (apakšvienībās) dažādu apstākļu dēļ nav iespējams nokomplektēt ar karavīriem vai kuru pildīšanai nav nepieciešams būt profesionālam karavīram, bet ir vajadzīgas speciālas zināšanas un profesionālā sagatavotība vai pieredze militārā dienestā.

(2) Ar militāro darbinieku slēdz darba līgumu uz noteiktu laiku, viņu pieņem darbā un ieceļ amatā vienības komandieris (priekšnieks), virsnieka vai virsniekvietnieka amatā ar Nacionālo bruņoto spēku komandiera, bet instruktoru vai kareivju sastāva amatos — ar spēku veida komandiera vai aizsardzības ministra noteiktā cita augstāka komandiera (priekšnieka) atļauju. Pieņemot darbā, militārajam darbiniekam var noteikt pārbaudes laiku līdz trim mēnešiem.

(3) Militārais darbinieks saņem amatam noteikto karavīra amatalgu, piemaksas par dienesta specifiku un bīstamību un karavīra uzturdevu vai tās kompensāciju.

(4) Uz militāro darbinieku attiecas šā likuma 49.panta pirmajā daļā, 50.panta pirmajā un piektajā daļā, 51.panta otrajā, trešajā un sestajā daļā un 54.panta pirmajā daļā profesionālā dienesta karavīram paredzētās sociālās garantijas.

(5) Ja militārā darbinieka darba līgums tiek izbeigts pirms laika, militārais darbinieks atlīdzina viņam izsniegtā aprīkojuma un ekipējuma atlikuma vērtību, kompensē noteiktu izdevumu daļu par viņa profesionālo sagatavošanu un kvalifikācijas celšanu, izņemot gadījumus, ja darba līgums izbeigts vienības (apakšvienības) likvidācijas vai reorganizācijas dēļ, vai militārā darbinieka slimības (invaliditātes) dēļ.

(6) Darba tiesiskās attiecības reglamentējošo normatīvo aktu noteikumi piemērojami militāro darbinieku dienestam tikai tajā jomā, kas nav regulēta šajā likumā.

60.pants. Civilie darbinieki

(1) Civilais darbinieks ir fiziskā persona, kas uz darba līguma pamata vienībās (apakšvienībās) veic noteiktu darbu (strādā) štata civilajos amatos saskaņā ar darba tiesiskās attiecības reglamentējošajiem normatīvajiem
aktiem.

(2) Civilais darbinieks saņem darba samaksu atbilstoši no budžeta finansējamo darbinieku darba samaksas noteikumiem.

XII nodaļa

Dienests rezervē

61.pants. Dienests rezervē

(1) Dienests rezervē miera laikā ir militārās uzskaites noteikumu un kārtības ievērošana, militārajam dienestam pakļauto militārās apmācības, kaujas zinību, iemaņu un sagatavotības saglabāšana un pilnveidošana noteiktas militārās specialitātes izpildei kara laikā.

(2) Dienests rezervē veido personālsastāva mobilizācijas rezervi.

62.pants. Ieskaitīšana dienestam rezervē

(1) Dienestam rezervē ieskaita:

1) no aktīvā dienesta rezervē atvaļinātos karavīrus;

2) no dienesta atvaļinātos Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu darbiniekus, izņemot tos, kas ir pakļauti iesaukšanai obligātajā militārajā dienestā;

3) zemessargus, izņemot tos, kas ir pakļauti iesaukšanai obligātajā militārajā dienestā;

4) pārējos pilsoņus — saskaņā ar Obligātā militārā dienesta likumu.

(2) Pilsonim, kas nav dienējis aktīvajā dienestā un kam nav piešķirta dienesta pakāpe, reizē ar ieskaitīšanu rezervē valsts militārā dienesta pārvaldes vadītājs piešķir dienesta pakāpi — kareivis.

63.pants. Rezerves karavīru pienākumi

Rezerves karavīram ir pienākums:

1) pēc atvaļināšanas no aktīvā dienesta 10 dienu laikā stāties rezerves karavīru uzskaitē;

2) paziņot valsts militārā dienesta pārvaldei par izbraukšanu no Latvijas uz laiku, kas ilgāks par sešiem mēnešiem, kā arī par dzīvesvietas maiņu;

3) mobilizācijas gadījumā ierasties valsts militārā dienesta pārvaldes noteiktajā vietā un laikā;

4) ierasties uz militārajām mācībām valsts militārā dienesta pārvaldes noteiktajā vietā un laikā.

64.pants. Rezerves karavīru iesaukšanas kārtība

(1) Rezerves karavīru var iesaukt uz kārtējām, pārbaudes vai speciālām militārajām mācībām Nacionālo bruņoto spēku vienībās. Militāro mācību laiku, vietu un dalībnieku skaitu nosaka aizsardzības ministrs pēc Nacionālo bruņoto spēku komandiera priekšlikuma.

(2) Kārtējo militāro mācību laikā rezerves karavīrs pilda militāro dienestu, viņam ir karavīra statuss, un mācību laiku ieskaita viņa izdienas stāžā.

(3) Rezerves karavīru var iesaukt militārajās apmācībās uz laiku:

1) virsnieku sastāva un virsniekvietnieku sastāva karavīru — kopumā līdz deviņiem mēnešiem, viena gada laikā — līdz 60 dienām;

2) instruktoru un kareivju sastāva karavīru — kopā līdz sešiem mēnešiem, viena gada laikā — līdz 30 dienām.

(4) Intervāls starp kārtējām militārajām mācībām, kurās iesaista rezerves karavīru, nav mazāks par četriem gadiem.

(5) Rezerves karavīru kārtējo militāro mācību starplaikos var iesaukt uz pārbaudes mācībām līdz 10 dienām gan no darba brīvajā, gan arī darba laikā. Šo laiku ieskaita militāro mācību kopējā laikā.

(6) Ārkārtējo situāciju novēršanai vai to seku likvidācijai ar Ministru kabineta lēmumu rezerves karavīrus var iesaukt aktīvajā dienestā uz laiku līdz diviem mēnešiem.

(7) Militāro mācību organizēšanu, to materiāltehnisko un finansiālo nodrošinājumu, kā arī rezerves karavīra visu veidu apgādi militāro mācību laikā nosaka aizsardzības ministrs.

(8) Uz militārajām mācībām iesaukto rezerves karavīru atbrīvo no darba (amata) pienākumu pildīšanas uz pavēstē norādīto laiku līdz 60 dienām kalendāra gadā. Militāro mācību laikā rezerves karavīram saglabā darba vietu un amatu. Uz militārajām mācībām iesauktajam rezerves karavīram par katru militāro mācību dienu izmaksā kompensāciju no Aizsardzības ministrijai piešķirtajiem valsts budžeta līdzekļiem. Kompensācijas apmēru un izmaksas kārtību nosaka Ministru kabinets. Uz militāro mācību laiku iesauktie rezerves karavīri ir pakļauti obligātajai valsts apdrošināšanai.

65.pants. Dienesta pakāpju piešķiršana rezerves karavīriem

Rezerves karavīram, kas militāro mācību laikā apguvis atbilstošu mācību programmu un nokārtojis nepieciešamos pārbaudījumus, aizsardzības ministra noteiktajā kārtībā atbilstoši šā likuma prasībām var piešķirt kārtējo dienesta pakāpi.

66.pants. Rezerves karavīra noņemšana no uzskaites

Rezerves karavīru no uzskaites noņem:

1) ja viņš ir sasniedzis dienestam rezervē noteikto maksimālo vecumu;

2) pēc Nacionālo bruņoto spēku Centrālās medicīniskās ekspertīzes komisijas atzinuma veselības stāvokļa dēļ;

3) pieņemot profesionālajā dienestā;

4) ja viņš zaudē Latvijas pilsonību;

5) nāves gadījumā.

XIII nodaļa

Karavīru apbalvošana un atbildība

67.pants. Karavīru apbalvojumi

(1) Karavīra panākumu atzīmēšanai, priekšzīmīgas uzvedības un centības veicināšanai apbalvojumi ir:

1) uzslava un pateicība;

2) ārpuskārtas atvaļinājums līdz 36 stundām (obligātā dienesta karavīram);

3) papildatvaļinājums līdz 10 dienām;

4) paaugstināšana dižkareivja (dižmatroža) pakāpē;

5) iecelšana augstākā amatā (obligātā dienesta karavīram);

6) apliecība instruktoru un kareivju sastāva karavīram par teicamu uzvedību un centību, atvaļinot no aktīvā dienesta;

7) naudas balvas un citas vērtīgas balvas;

8) Aizsardzības ministrijas un Nacionālo bruņoto spēku goda zīmes un goda raksti;

9) personiskais šaujamierocis vai aukstais ierocis virsniekam;

10) pirmstermiņa paaugstinājums dienesta pakāpē par kaujas nopelniem;

11) valsts goda zīmes, medaļas un ordeņi.

(2) Karavīru apbalvošanas kārtību nosaka Karavīru militārās disciplīnas reglaments.

68.pants. Karavīra atbildība

(1) Par prettiesisku rīcību karavīru sauc pie disciplinārās, administratīvās atbildības vai kriminālatbildības, no viņa piedzen atlīdzību par nodarīto materiālo zaudējumu normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

(2) Karavīra saukšana pie disciplinārās atbildības neatbrīvo viņu no iespējamās kriminālatbildības un civiltiesiskās atbildības.

69.pants. Karavīru disciplinārsodi

(1) Karavīram piemērojamie disciplinārsodi ir:

1) piezīme;

2) rājiens;

3) ārpuskārtas norīkojums;

4) aizliegums vai ierobežojums atstāt dienesta vietu;

5) brīdinājums par neatbilstību ieņemamajam amatam;

6) arests līdz 10 diennaktīm;

7) stingrais arests līdz 10 diennaktīm;

8) pazemināšana dienesta pakāpē vai pakāpes atņemšana;

9) pazemināšana amatā;

10) atvaļināšana no dienesta pirms līgumā paredzētā laika.

(2) Disciplinārsodu uzlikšanas un izpildes kārtību nosaka Karavīru militārās disciplīnas reglaments.

Pārejas noteikumi

Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē:

1) likums “Par Aizsardzības spēkiem” (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992, 46./47./48.nr.; Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1994, 13., 23.nr.; 1995, 2.nr.; 1996, 14.nr.; 1997, 6., 20.nr.; 1999, 14., 24.nr.; 2001, 1.nr.);

2) Latvijas Republikas Augstākās Padomes Prezidija lēmums “Par Latvijas Republikas Aizsardzības Spēku karavīru dienesta pakāpēm un iecelšanu amatos” (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992, 1.nr.; 1992, 15./16.nr.);

3) Latvijas Republikas Augstākās Padomes Prezidija lēmums “Par Latvijas Republikas karavīra zvēresta teksta un “Nolikuma par Latvijas Republikas karavīra zvēresta nodošanas kārtību” apstiprināšanu” (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1991, 47./48.nr.).

2. Līdz attiecīgo Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā sešus mēnešus no šā likuma spēkā stāšanās dienas ir spēkā šādi Ministru kabineta noteikumi, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu:

1) Ministru kabineta 1996.gada 21.maija noteikumi Nr.177 “Noteikumi par Nacionālo bruņoto spēku militārpersonu mantisko apgādi”;

2) Ministru kabineta 1998.gada 7.aprīļa noteikumi Nr.124 “Noteikumi par obligātā aktīvā militārā dienesta karavīru atalgojumu”;

3) Ministru kabineta 1998.gada 21.aprīļa noteikumi Nr.147 “Noteikumi par karavīru uzturdevām”;

4) Ministru kabineta 1999.gada 29.jūnija noteikumi Nr.241 “Noteikumi par Aizsardzības ministrijas pakļautībā un pārziņā esošo institūciju karavīru un ierindas dienesta zemessargu atalgojuma sistēmu”.

3. Ar šā likuma spēkā stāšanās dienu Latvijas Republikas Zemessardzes ierindas zemessargi kļūst par karavīriem, bet ārrindas zemessargi — par zemessargiem ar vispārīgajām karavīra dienesta pakāpēm.

4. Karavīriem — agrāk piešķirto zemessardzes dienesta pakāpju vietā — un zemessargiem vispārīgās karavīra dienesta pakāpes noteikt (piešķirt) aizsardzības ministra noteiktajā kārtībā.

5. Persona, kura devusi zemessarga zvērestu, stājoties zemessardzē, kļūstot par karavīru, karavīra zvērestu nedod.

6. Profesionālā dienesta karavīram, kurš ir sasniedzis šajā likumā noteikto maksimālo vecumu aktīvajā dienestā, aizsardzības ministrs, ja nepieciešams, sešu mēnešu laikā pēc likuma stāšanās spēkā var pagarināt dienesta laiku atbilstoši šā likuma prasībām, noslēdzot terminēto profesionālā dienesta līgumu.

7. Šā likuma 39.panta prasības nevar būt par pamatu tā karavīra atvaļināšanai no aktīvā dienesta sakarā ar maksimālā vecuma sasniegšanu, kuram ar aizsardzības ministra pavēli dienesta laiks ir pagarināts pirms šā likuma spēkā stāšanās, līdz dienesta pagarināšanas pavēlē noteiktajam laikam, ja viņš atbilst citām šā likuma, likuma “Par valsts noslēpumu” un Valsts valodas likuma prasībām. Ar šo karavīru profesionālā dienesta līgumu vairs neslēdz.

8. Šā likuma 31.pantā paredzētie dienesta pakāpju piešķiršanas nosacījumi attiecībā uz augstākās izglītības un svešvalodas nepieciešamību karavīriem, kuri ir pieņemti aktīvajā dienestā pirms šā likuma spēkā stāšanās, stājas spēkā ar 2004.gada 1.janvāri.

9. Šā likuma 61.panta otrās daļas noteikumi ir attiecināmi arī uz tiem pilsoņiem, kuri ieskaitīti militārā dienesta rezervē līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai.

Likums stājas spēkā 2002.gada 1.janvārī.

 

 

Par likumprojektu

I. Kādēļ tiesību akts ir vajadzīgs?

1.Pašreizējās situācijas raksturojums.

Karavīra dienesta gaita (t.i., militārais dienests) pašreiz ir noteikta 1992.gada likumā “Par Aizsardzības spēkiem” (galvenokārt virsnieka un virsdienesta karavīra dienesta gaita), 1997.gada Obligātā militārā dienesta likumā un 1993.gada likumā “Par Latvijas Republikas Zemessardzi”. Notikušo reorganizāciju dēļ Aizsardzības spēki vairs nepastāv. 1994.gada 30.augustā ar Satversmes 81.panta kārtībā izdotajiem Ministru kabineta noteikumiem Nr. 163 “Par nacionālajiem bruņotajiem spēkiem”, kuru jēdziens bija noteikts vēl 1992.gada 4.novembra likumā “Par valsts aizsardzību”, nodibināti Nacionālie bruņotie spēki, kas bija iekļauti arī 1994.gada 24.novembra likumā “Par valsts aizsardzību”. Ar minētajiem noteikumiem Nacionālo bruņoto spēku sastāvā iekļāva Aizsardzības spēkus un Zemessardzi. Tā kā izveidoja Nacionālo bruņoto spēku vadību, likvidēja Aizsardzības spēku vadību, tās funkcijas uzdeva Nacionālo bruņoto spēku vadībai un reāli Aizsardzības spēki pārstāja eksistēt. 1999.gada 4.novembrī pieņemts Nacionālo bruņoto spēku likumu, kas nosaka tikai to sastāvu, uzdevumus, vadību, finansēšanu un kontroli. Tas vairs neiekļauj karavīra (pirmkārt, profesionālā) dienesta gaitu. Ar šo likumu pilnībā likvidēts arī pats jēdziens “Aizsardzības spēki”. Tādēļ tagad karavīra dienesta gaitas (militārā dienesta) organizācijā nav korekti vadīties pēc neesoša spēku veida novecojuša likuma “Par Aizsardzības spēkiem”. Arī no juridiskā viedokļa nav pareizi, ka karavīra (profesionālā) dienesta gaita (militārais dienests) iekļauta likumā “Par Aizsardzības spēkiem”, jo bez nu jau neesošajiem Aizsardzības spēkiem Aizsardzības ministrijas pakļautībā ir vēl citas militāras struktūrvienības, kuru sastāvā ir karavīri. Minēto un citu reorganizāciju dēļ, kā arī, gatavojoties iestāties NATO, tā dienesta standartu un savietojamības apgūšanas gaitā ir notikušas ievērojamas pārmaiņas militārā dienesta organizācijā, un daudzas esošā likuma nostādnes ir novecojušas, neatbilst šodienas situācijai un neļauj pilnveidot karavīra dienesta gaitu.

Ar Nacionālo bruņoto spēku likumu ieviests jauns aktīvā dienesta veids — profesionālais dienests. Tādēļ arī virsnieku sastāvs turpmāk aktīvo dienestu pildīs kā profesionālo dienestu uz līguma pamata, bet līguma seržantu un kareivju sastāvs zaudē agrāko nosaukumu — virsdienesta karavīri. Nepieciešams pilnveidot karavīra dienesta pakāpes. Ar Nacionālo bruņoto spēku likumu Zemessardze iekļauta Sauszemes spēku sastāvā, tādēļ jābūt vienotām arī dienesta pakāpēm. Radikāli mainās Zemessardzes personālsastāva struktūra. Pašreizējie ierindas zemessargi (kam jau ar 1994.gada 24.novembra likumu “Par valsts aizsardzību” bija piešķirts militārpersonas nosaukums) kļūst par karavīriem, bet ārrindas zemessargi — vienkārši par zemessargiem. Nav noteikts ar Nacionālo bruņoto spēku likumu ieviestās jaunās darbinieku kategorijas — militārie darbinieki — statuss. Spēkā esošajā likumā salīdzinājumā ar citu valstu bruņotajiem spēkiem nav pilnīgas karavīra tiesības, dienesta un sociālās garantijas, bet profesionālā dienesta karavīram nelaimes vai bojāejas gadījumā tās vispār likumā nav noteiktas. Esošajā likumā arī nav noteikta dienesta rezervē būtība un izpilde, lai gan tas ir militārā dienesta miera laika sastāvdaļa. Tādēļ Militārā dienesta likums ir nepieciešams:

(1) lai likvidētu minētos trūkumus un nepilnības militārā dienesta organizācijā;

(2) Nacionālo bruņoto spēku likuma 5.panta trešajā daļā noteikts, ka personālsastāva komplektēšanu un militārā dienesta gaitu reglamentē speciāls likums, kura (izņemot Obligātā militārā dienesta likumu) šodien reāli nav.

2. Tiesību akta projekta būtība Militārā dienesta likums noteiks vienotu militārā dienesta gaitu Nacionālajos bruņotajos spēkos.

 

II. Kāda var būt tiesību akta ietekme uz sabiedrības un tautsaimniecības attīstību?

1. Ietekme attiecībā uz makroekonomisko vidi.

Likumprojekts šo jomu neskar

2. Ietekme uz uzņēmējdarbības vidi un administratīvo procedūru vienkāršošanu. Likumprojekts šo jomu neskar.

3. Sociālo seku izvērtējums.

Izpildot Nacionālo bruņoto spēku attīstības plānus un pilnveidojot starptautisko sadarbību militārajā jomā, tuvākajos gados būs nepieciešamība palielināt profesionālo karavīru skaitu, kas pozitīvi ietekmēs pilsoņu nodarbinātību.

4. Ietekme uz vidi.

Likumprojekts šo jomu neskar.

 

III. Kāda var būt tiesību akta ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem?

(tūkst. Ls)

 

 

1. Izmaiņas budžeta ieņēmumos

1.1. valsts obligātās sociālās

apdrošināšanas iemaksas 280 Bez izmaiņām

1.2. iedzīvotāju ienākuma

nodoklis un darbinieka

sociālais nodoklis 261 Bez izmaiņām

2. Izmaiņas budžeta izdevumos 1,386 Papildu līdzekļi

nav nepieciešami

3. Finansiālā ietekme Papildu budžeta līdzekļi nebūs nepieciešami,

jo likuma realizācija notiks likuma “Par valsts

budžetu 2001.gadam” 18.pielikumā noteikto

līdzekļu robežās

4. Prognozējamie kompensējošie

pasākumi papildu izdevumu

finansēšanai Nav nepieciešami

5. Detalizēts finansiālā

pamatojuma aprēķins

5.1. atvaļināšanas pabalsts 19 Bez izmaiņām

5.2. dienesta atalgojums 25 Bez izmaiņām

5.3. apdrošināšana un

kompensācijas veselības

traucējuma gadījumā 30 Bez izmaiņām

5.4. sociālās un citas garantijas 1,312 Bez izmaiņām

*) Vidēji piecu gadu laikā pēc kārtējā gada

 

IV. Kāda var būt tiesību akta ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu?

Nepieciešams atzīt par spēku zaudējušiem:

1) Likumu “Par Aizsardzības spēkiem”;

2) Obligātā militārā dienesta likuma 13.panta 2. un 3.daļu, 33.pantu un 42.pantu;

3) Likuma “Par Latvijas Republikas Zemessardzi” visus noteikumus, kas attiecas uz ierindas dienesta zemessargiem, zemessargu dienesta pakāpēm un zemessargu iedalījumu ierindas dienesta un ārrindas dienesta zemessargos;

4) Latvijas Republikas Augstākās Padomes Prezidija lēmumu “Par Latvijas Republikas Aizsardzības spēku karavīru dienesta pakāpēm un iecelšanu
amatos”;

5) Latvijas Republikas Augstākās Padomes Prezidija lēmumu “Par Latvijas Republikas karavīra zvēresta teksta un “Nolikuma par Latvijas Republikas karavīra zvēresta nodošanas kārtību” apstiprināšanu;

6) Latvijas Republikas Augstākās Padomes Prezidija lēmumu “Par Latvijas Republikas Zemessardzes dienesta nolikumu”. Nepieciešams izdarīt grozījumu Obligātā militārā dienesta likumā, mainot tā 6.panta termina “rezervists” nozīmi vai vispār to izslēdzot. Tāpat nepieciešams izdarīt grozījumus likumā “Par Latvijas Republikas Zemessardzi”, bet ļoti ievērojamo pārmaiņu dēļ Zemessardzes sastāvā un likumā lietderīgāk to izstrādāt no jauna. Ar likuma ieviešanu zaudēs spēku Ministru kabineta 1997.gada noteikumi Nr.37 — Militārpersonu dienesta gaitas nolikums un 1994. gada noteikumi Nr.70 “Par kārtību, kādā tiek piešķirtas dienesta pakāpes Aizsardzības ministrijas struktūrvienībās iesauktajām personām, kurām ir Iekšlietu ministrijas, Zemessardzes, prokuratūras vai Drošības dienesta pakāpes”. Būs nepieciešams izdarīt labojumus esošajos vai izdot jaunus Ministru kabineta noteikumus šādās jomās:

1) karavīru atalgojuma sistēma un reprezentācijas līdzekļi;

2) augstāko virsnieku amatu saraksts;

3) karavīra valsts apgādība un mantiskā apgāde;

4) karavīra obligātā valsts apdrošināšana;

5) karavīra veselības aprūpe;

6) rezerves karavīra finansiālā nodrošināšana militārajās apmācībās.

Šo tiesību aktu projekti pašlaik tiek izstrādāti. Papildus tam nepieciešams grozīt Krimināllikumu, Administratīvo pārkāpumu kodeksu un Korupcijas novēršanas likumu. Šie grozījumi ir izstrādāti.

 

V. Kādām Latvijas starptautiskajām saistībām atbilst tiesību akts?

Likumprojekts šo jomu neskar.

 

VI. Kādas konsultācijas notikušas, sagatavojot tiesību akta projektu:

1. Ar kurām nevalstiskajām organizācijām ir notikušas konsultācijas. Nav notikušas.

2. Kāda ir šo nevalstisko organizāciju pozīcija (atbalsta, iestrādāti tās iesniegtie priekšlikumi, mainīts formulējums to interesēs, neatbalsta).

Nav notikušas.

3. Konsultācijas ar starptautiskajiem konsultantiem.

Notikušas konsultācijas ar ārvalstu militārajiem padomniekiem un citiem speciālistiem.

 

VII. Kā tiks nodrošināta tiesību akta izpilde?

1. Kā tiks nodrošināta tiesību akta izpilde no valsts puses — vai tiek radītas jaunas valsts institūcijas vai paplašinātas esošo institūciju funkcijas.

Valsts institūcijas un to funkcijas saglabājas kā līdz šim.

2. Kā indivīds var aizstāvēt savas tiesības, ja likums viņu ierobežo.

Likumprojekts šo jomu neskar.

Aizsardzības ministra vietā —

Labklājības ministrs A.Požarnovs