• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Viens no spēcīgākajiem jaunās valsts diplomātiem". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 23.11.2001., Nr. 170 https://www.vestnesis.lv/ta/id/55862

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ministriju un nozaru dokumenti un informācija "Latvijas Vēstnesī" šajā nedēļā

Vēl šajā numurā

23.11.2001., Nr. 170

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

“Viens no spēcīgākajiem jaunās valsts diplomātiem”

Kārlis Ozols — no Vecpiebalgas līdz mocekļa nāvei Maskavā

Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim

BILDE.JPG (30791 bytes)
Virsrakstā citētos vārdus par Kārli Ozolu teicis profesors Edgars Andersons (1920 — 1989) — perfekts Latvijas ārpolitikas zinātājs. Un E. Andersonam var ticēt, jo viņš Latvijas diplomātijai un diplomātiem bez daudziem rakstiem veltījis fundamentālu divdaļīgu grāmatu (I sēj., 704 lpp.; II sēj., 698 lpp.), kura iznāca Stokholmā 1982. un 1984. gadā.

Kārlis Ozols ir vecpiebaldzēns. Veļķu pagasta Smitēnu mājas lauksaimnieku Viļuma un Annas dēlam Kārlim šūpulis kārts 1882. gada 7. maijā.

Puisietim jau gēnos, kā tagad teiktu, bija ielikts pasaulē braucēja talants. Vispirms viņš devās uz Kurzemi, kur pabeidza Irlavas skolotāju semināru. Pedagoga darbs tomēr nebija pa prātam, tāpēc sekoja ceļojums uz tālo Ufu Baškīrijā, lai absolvētu turienes mērniecības skolu. Reālskolu jaunais vidzemnieks pabeidza Pēterburgā, bet Politehnisko institūtu — Rīgā, 1914. gadā saņemot inženiera tehnologa goda diplomu.

Latvija K. Ozolam, kā daudziem tā laika akadēmiski izglītotiem latviešu lietpratējiem, bija par šauru, un viņš atkal metās uz Krieviju, kur septiņus gadus nostrādāja dažādos rūpniecības uzņēmumos. 1914. un 1915. gadā K. Ozols bija inženieris Krievijas Satiksmes ministrijā un šā resora pārstāvis vairākās Petrogradas fabrikās.

 

Diplomātijas pamatskolu izejot

Acīmredzot viņš bija sevi labi parādījis valsts dienestā, jo 1915. gadā saņēma Kara ministrijas galvenās artilērijas pārvaldes komandējumu uz ASV, kur vajadzēja kārtot dažādus abu zemju sadarbības jautājumus un šajā sakarā apmeklēt daudzus amerikāņu, kā arī Kanādas uzņēmumus. 1918. gadā K. Ozols nodibināja Krievu inženieru biedrību Amerikā un tika ievēlēts par tās pirmo priekšsēdētāju.

Strādādams Krievzemē un pārstāvēdams šo valsti dolāru citadelē, viņš nebūt nekļuva par krievu, bet vārdos un darbos palika īstens latvietis. K. Ozols rakstīja par savu zemi un nāciju amerikāņu un turienes latviešu presē, kontaktējās un sadarbojās ar tautiešu organizācijām. Amerikas latviešu pirmajā nacionālajā kongresā 1919. gadā viņu ievēlēja par Jaunās pasaules latviešu delegātu uz Parīzes miera konferenci. Tur viņš kādu laiku strādāja par Latvijas delegācijas saimniecisko atašeju, rūpēdamies par ASV palīdzību savai valstij. Lai to saņemtu, delegācija griezās ar vēstuli pie Savienoto Valstu prezidenta Vilsona. Pirmā atbilde bija Amerikāņu palīdzības administrācijas vadītāja Hūvera paziņojums, ka dots rīkojums amerikāņu kuģim, kas atrodas Baltijas jūrā, izkraut 1200 tonnu miltu Liepājas ostā. Nākamais solis bija palīdzība Latvijas bērnu ēdināšanā un armijas apgādē ar medikamentiem. Šos jautājumus lielākoties prasmīgi kārtoja K. Ozols.

Tāds darbinieks jaunajai valstij bija zelta vērts, tāpēc Latvijas valdība 1920. gada 10. aprīlī pilnvaroja K. Ozolu strādāt par tirdzniecības atašeju Ziemeļamerikā (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2570. fonds, 14. apr. 1131. lieta, 349. lapa; turpmāk — LVVA). Sabijis vizītē pie ASV valsts sekretāra Kolbija un nodevis viņam paša sagatavotu materiālu” Krievijas problēmas” , publicējis vairākus rakstus žurnālos “American Industries” un “The Annalist”, kā arī citos izdevumos un, galvenais, izkārtojis turpmākos ekonomiskos kontaktus starp Latviju un ASV, viņš jau tā paša gada 21. septembrī atgriezās dzimtenē.

K. Ozolam uzturoties aiz okeāna, par Latviju ieinteresējās arī nākamais ASV viceprezidents Kūlidžs. Kad viņu ievēlēja augstajā amatā, apsveicēju vidū bija arī K. Ozols, pēc tam saņemot šādu atbildes vēstuli, kurā Kalvins Kūlidžs pateicās par sev veltīto uzmanību, laipno apsveikumu un laba vēlējumiem, piebilstot, ka vēlas atbildēt ar to pašu: “It was exceedingly thoughtful of you to send me such a gracious message. I want to thank you for your kind wishes which I assure you I reciprocate. Cordially yours — Calvin Coolidge” (angl.— “Jaunākās Ziņas”, 1923, 3. aug.).

Kad ASV 1922. gada 28. jūlijā bija atzinusi Latviju de iure, šis pats izdevums 4. augusta laidienā publicēja K. Ozola rakstu “Amerika Latvijas tapšanas sākumā”.

Tā autors uzsvēra, ka Latvijas atzīšana ir “liels un svarīgs notikums mūsu vēsturē”. Vislielākie nopelni te esot bijuši Amerikas latviešiem un leišiem (te nu K. Ozolam nedaudz misējās — R.T.). Sava nozīme bijusi arī K. Ozola rakstiem avīzē “New York Times”, kā arī provinces presē par Latvijas vēsturi, kultūru, latviešu zemnieku attiecībām ar vācu baroniem utt.

 

Darbs padomju Krievijas galvaspilsētā

Ar Ministru kabineta 1920. gada 22. oktobra lēmumu K. Ozols tika iecelts par reevakuācijas komisijas priekšsēdētāju Latvijas sūtniecībā Maskavā (LVVA, min. lieta, 349.l.). Pamatojoties uz 1920. gada 11. augustā noslēgto Latvijas un Krievijas miera līgumu, komisijai, kurā strādāja 19 cilvēki, vajadzēja gādāt par kara laikā uz Iekškrieviju aizvesto Latvijas īpašumu atdabūšanu. Tas nebija viegls uzdevums, jo otrā puse nebūt negribēja atdot visu pienākošos. Nebūdams apmierināts ar sava darba rezultātiem, K. Ozols lūdza atbrīvot viņu no reevakuācijas komisijas priekšsēdētāja pienākumiem, ko valdība 1921. gada 15. jūlijā arī izdarīja (min. lieta, 349. l.).

Pagāja divi gadi, un K. Ozols kā viens no labākajiem Krievijas pazinējiem ar Valsts prezidenta Jāņa Čakstes 1923. gada 28. augusta rīkojumu tika iecelts par ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru lielajā kaimiņvalstī (min. lieta, 349.l.). 14. septembrī viņš ieradās Maskavā un drīz pēc tam iesniedza savus akreditācijas dokumentus PSRS Centrālās izpildu komitejas priekšsēdētājam Mihailam Kaļiņinam. Ceremonija notika Kremļa lielajā pilī, kur K. Ozols ieradās Ārlietu tautas komisariāta protokolšefa Florinska un Latvijas sūtniecības atbildīgo darbinieku pavadībā. Pieņemšanā piedalījās ārlietu tautas komisārs Čičerins, CIK sekretārs Jenukidze, padomju sūtnis Latvijā Aralovs un citas oficiālas personas.

K. Ozols savā runā teica: “Priekšsēdētāja kungs! Latvijas Republikas prezidenta kungam labpatikās izvēlēties mani par savu pilnvaroto pārstāvi Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā. Šo goda pilno un atbildīgo iecelšanu es pieņēmu ar īpašu apmierinātību.

Pēc pasaules satricinājumiem, kuru rezultātā tautas atbrīvojās no gadsimtiem ilgās verdzības, izjuka savstarpējās attiecības starp valstīm kā politiskā, tā arī ekonomiskā laukā. Tāpēc nav tagad cēlāka darba kā iestāties par mierīgu sadzīvi un savstarpēju sadarbību starp tautām. Latvijas tauta, kas ir nesusi ne vienu vien upuri uz brīvības altāra un kas ir atsūtījusi mani pie jums, priekšsēdētāja kungs, grib dzīvot patiesā draudzībā un plaši attīstīt savas ekonomiskās attiecības ar sava lielā kaimiņa — Padomju Sociālistisko Republiku Savienības — tautām.

Pasniedzot jums, priekšsēdētāja kungs, savas akreditācijas grāmatas un izsakot Latvijas tautas vislabākos vēlējumus PSRS tautām, lūdzu jūsu, priekšsēdētāja kungs, atsaucīgo atbalstu gaidāmajā manā ļoti svarīgajā darbā.

Lai dzīvo Padomju Sociālistisko Republiku Savienības tautas un viņu draudzīgā sadzīvošana ar Latvijas tautu!”

M.Kaļiņins atbildes runā sacīja: “Sūtņa kungs, man ir tas gods pieņemt no jums Latvijas Republikas prezidenta kunga grāmatas, ar kurām jūs akreditējaties kā Latvijas ārkārtējais vēstnieks un pilnvarotais ministrs pie Padomju Sociālistisko Republiku Savienības valdības.

Latvijas tauta un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības tautas ir saistītas ar ļoti svarīgu saimniecisku interešu kopību, kas veido pateicīgu augsni plašai un aktīvai ekonomiskai sadarbībai. Jau pašlaik mēs ar dziļu apmierinātību atzīmējam virkni sasniegumu šajā ceļā, un tas dod mums pārliecību, ka attiecības starp Latvijas Republiku un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību vienmēr attīstīsies ciešu ekonomisko sakaru zīmē un kopējā radošā darbā abu tautu labā.

Lūdzu jūs, sūtņa kungs, pieņemt pārliecību, ka visos mūsu centienos, kuri ir virzīti, lai nostiprinātu un attīstītu labas kaimiņu attiecības starp mūsu valstīm, jūs saņemsiet nepieciešamo uzmanību un atbalstu no visiem PSRS orgāniem.

Tajā atbildīgajā postenī, kuru uzskatīja par vajadzīgu jums uzticēt Latvijas Republikas prezidents, un izpildot jums uzticētos augstos uzdevumus, jūs varat vienmēr rēķināties ar manu pilnīgu uzticību, kā arī ar PSRS valdības uzticību.”

Lai gan, kā atceras K. Ozols, čeka visu laiku izsekoja Latvijas sūtniecību un daži tās darbinieki pat tika arestēti, oficiālās attiecības starp abām valstīm tomēr visumā bija korektas. Jaunais sūtnis 1923. gada 4. novembrī ziņoja savai Ārlietu ministrijai: “Krievijai pagaidām vajadzīgs miers, lai izglābtos no saimnieciskās krīzes. Krievijas tranzīts caur Latviju sevišķu lomu Latvijas saimnieciskā dzīvē nespēlē.” Georgijs Čičerins pat atbalstīja Latvijas lūgumu iekārtot konsulātus vairākās Krievijas pilsētās, kā arī nodibināt diplomātiskus sakarus ar Baltkrieviju un Aizkaukāza republikām (par šo jautājumu tuvāku ziņu trūkst).

1923. gada 25. novembrī K. Ozols iepazīstināja ar saviem iespaidiem un novērojumiem kaimiņvalstī laikraksta “Latvijas Vēstnesis” lasītājus. Viņš atzīmēja, ka pēc darba Maskavā pirms trim gadiem pilsētā ir notikušas lielas pārvērtības. Bada pilnā, tumšā un nabadzīgā Maskava atkal kļuvusi par dzīvu un rosīgu lielpilsētu ar gaišām ielām, labām viesnīcām un restorāniem, moderniem satiksmes līdzekļiem. Zināms lūzums noticis arī garīgajā dzīvē. Nospiestība, kas bija sastopama vai uz katra soļa, gandrīz pilnīgi izzudusi. Gan vēl arvien inteliģence, zemniecība un citas šķiras skarbi kritizē valdību, taču nevēlas tās gāšanu asiņainas revolūcijas ceļā. Taču ekonomiskajā dzīvē turpinās smaga krīze. Saimniecība vēl nav tā organizēta, lai krievu ražojumi cenu ziņā varētu sacensties ar kapitālistiskajām valstīm. Arī lauksaimniecības produkcijas eksports nav izkārtots, kā nākas, un lauku ienākumi ir neapmierinoši. Ļoti nopietni tiek strādāts finansu sfērā. Attiecīgais komisariāts izstrādājis pirmo kārtīgo budžetu 1923./1924. saimniecības gadam.

Kas attiecas uz Latvijas un Padomju Krievijas attiecībām, norādīja raksta autors, tad reevakuācija gan virzās uz priekšu lēnām, tomēr ar zināmiem panākumiem. Bēgļu un optantu jautājums nav vairs ass. Pēc kāda pusgada tas būs galīgi nokārtots. Cerams, ka straujāk attīstīsies tranzīts caur Latviju. Tirdznieciskie sakari labāk izvērstos, ja būtu starpvalstu tirdzniecības līgums. K.Ozols beidza savu publikāciju mažorā toņkārtā: “Ar savu līdzšinējo darbību esmu apmierināts un ceru, ka uz priekšu Latvijas un Padomju republikas attiecības taps saimnieciski tuvākas un politiski draudzīgākas.”

Armijas avīze “Latvijas Kareivis” interviju ar diplomātu par PSRS iekšējo stāvokli ievietoja 1924.gada 26.marta laidienā. K.Ozols konstatēja, ka padomju iekārta visā visumā stabilizējas un nostiprinās. Ļeņina nāve apvienoja komunistus un nostiprināja partijas iziršanai tuvojošās attiecības. Padomju valdība enerģiski ķērusies pie finansu, transporta un rūpniecības organizēšanas un ievadīšanas pareizās sliedēs. Naudai ir stabils kurss, kas sasniegts ar kārtīga budžeta sastādīšanu. Ārējās tirdzniecības bilance ir pozitīva.

Latvijas un Krievijas attiecībās, turpināja K.Ozols, nekādas pārmaiņas nav novērojamas. PSRS izpildījusi svarīgu miera līguma pantu — pabeigta dzelzceļa ritošā sastāva reevakuācija. Patlaban dienas kārtībā ir atlikušo rūpniecības uzņēmumu atdabūšana. Pēdējā laikā starp Latviju un PSRS nodibinājušās miera un labas kaimiņu attiecības.

Tā bija, tā teikt, oficiāla intervija pusoficiālā laikrakstā, kur diplomāts diplomātisku apsvērumu dēļ nevarēja teikt visu, ko domāja. Citādi tas bija sūtņu konfidenciālajos ziņojumos Latvijas Ārlietu ministrijai. K.Ozols kādā no tiem 1924.gadā rakstīja: “Dzīvojot Maskavā un vērojot, kā rīkojas komunistu partija, kādus līdzekļus un dzelzs enerģiju viņi izlieto, lai nostiprinātu savu varu, nevar nenoskatīties ar nožēlošanu, kā uz mūsmāju partiju sīkiem un maziem strīdiem un nesaprašanām, tā arī uz lielvalstu līdzšinējām attiecībām ar Krieviju. Sīkumos un savstarpīgā sacensībā neredz, ka ienaidnieks, izrādīdams vienotu fronti, paliek arvien stiprāks. Kamēr Eiropai un Amerikai nebūs vienādi ieskati par komunismu un viņa briesmām un nebūs nodibināta vienota fronte (..), lielniecisms turpinās attīstīties un apdraudēs visu pasauli.”

Vēl kritiskāks K.Ozols bija 1926.gada 27.janvāra vēstulē Valsts prezidentam J. Čakstem: “Eiropā līdz šim vēl valda šī aplamā doma, ka lielinieki pamazām eiropeizējas. Krievija ar savām kājām un milzu rumpi guļ Āzijā un pieder Āzijai, ar viņas vienaldzību, lēno un slinko gaitu, miegu, netīrību, mežonību, barbarismu, absolūtismu un citām aziātiskām īpašībām.”

Te nu diplomāts šāva drusku pār strīpu. Padomes tomēr pirmām kārtām rēķinājās nevis ar Āziju, bet Eiropu, Latviju, Lietuvu un Igauniju ieskaitot. G. Čičerins 1926.gada 3.martā oficiāli izteica krievu vēlēšanos garantēt Baltijas valstu robežas, neitralitāti, strīdu nokārtošanu miera ceļā un piedāvāja tām tirdzniecības līgumus. Padomju valdība tomēr vēl joprojām nevēlējās kolektīvu vienošanos ar Baltijas zemēm, šķīrējtiesas klauzulu un prasību ievērot partneru saistības ar Tautu Savienību. Čičerins izteica nepatiku K.Ozolam par Polijas uzstāšanos vidutāja lomā starp Baltijas valstīm un PSRS. Latvijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs Hermanis Albats jau 12.martā informēja K.Ozolu, ka valdība uzņēmusi Kremļa priekšlikumu ar simpātijām un sākusies procedūras saskaņošana ar Igauniju un Somiju. Sarunas ar Padomju Savienību, kurās, protams, piedalījās arī K.Ozols, nebija vieglas. Tikai pēc gada — 1927.gada 9.martā — ārlietu ministrs Fēlikss Cielēns un Aralovs, kas šajā laikā jau bija kļuvis par Ārlietu tautas komisariāta kolēģijas locekli, parafēja, bet neparakstīja neitralitātes un neuzbrukšanas līgumu starp Latviju un PSRS. Līgumu parakstīja tikai 1932.gada 5.februārī.

K.Ozola zvaigžņu stunda, strādājot Maskavā, bija piedalīšanās Latvijas un Padomju Savienības tirdzniecības līguma izstrādāšanā un akceptēšanā. Latvijas valdība šāda dokumenta projektu sagatavoja un iesniedza Maskavai jau 1923.gada aprīlī. Arī Aralovs, tikko ieradies Latvijā, tā paša gada jūnijā paziņoja, ka viņa valsts turpinot izstrādāt analoga līguma projektu. Septembrī šajā jautājumā notika K.Ozola un ārējās tirdzniecības tautas komisāra Krasina sarunas, pēc kurām tika ieteikts Latvijai attīstīt zivju konservu ražošanu eksportam uz Padomju Savienību.

Visgarākās sarunas par līgumu risinājās 1925.gadā. Ar Ministru kabineta 8.oktobra lēmumu K.Ozols tika apstiprināts par valdības pārstāvi delegācijā, kura izbrauca uz PSRS iepazīties ar tās saimniecisko dzīvi (LVVA, min.lieta, 350.l.). 15 cilvēku lielā Latvijas delegācija — lielākā kopš miera sarunu laika — Saeimas deputāta, bijušā finansu ministra Ringolda Kalninga vadībā uzturējās Maskavā divas nedēļas. Tai tomēr nebija pilnvaru parakstīt tirdzniecības līgumu, un sarunas beidzās tikai ar kopēju “zapisku”, kuru abas delegācijas pat neparakstīja.

Vienoties ar Padomju Savienību izdevās tikai 1927.gadā, kad pie varas Latvijā bija Marģera Skujenieka vadītā kreisā valdība. Tā ar 23.aprīļa lēmumu arī K.Ozolu iecēla par delegācijas locekli sarunu vešanai ar PSRS valdību par līgumu un līguma noslēgšanai. 28.maijā viņu pilnvaroja kopā ar pārējiem delegācijas locekļiem parakstīt abu valstu vienošanos (LVVA, min.lieta, 350.l.). 2.Saeimas deputāta sociāldemokrāta Roberta Bīlmaņa vadītajā delegācijā, kura 1.maijā devās uz Maskavu, vēl ietilpa parlamentārieši Ringolds Kalnings, Fricis Menders un Džons Hāns.

Sarunas nebija vieglas, tomēr beidzās rezultatīvi: 27.jūnijā tirdzniecības līgums ar PSRS tika parakstīts. Prof.E.Andersona vērtējumā, tas bija Latvijai labvēlīgs un sākumā stimulēja valsts saimniecisko attīstību. Taču stāvoklis pakāpeniski mainījās, jo otrā puse nepildīja vienošanos konsekventi. Līgumu, kas bija noslēgts uz 5 gadiem, Padomju Savienība uzteica 1932.gada maijā. Ozols sakarā ar to publicēja “Jaunāko Ziņu” 5.maija numurā kritisku rakstu “Neviena mācība nenāk par velti”. Viņš norādīja, ka kontrahents samazināja no Latvijas ievedamo preču kontingentu, to vietā importējot citu valstu jēlvielas, pusfabrikātus un fabrikātus; pasūtījumus nodeva ar pārtraukumiem; bez iemesla bieži mainīja Latvijas firmas; nereti izvēlējās firmas ne pēc lietderības, bet politiskā principa; pārmērīgi kavēja maksājumus utt. K.Ozols secināja, ka no saimnieciskā viedokļa pieņemamais līgums izrādījās nevēlams no politiskās puses.

Pēdējais nozīmīgākais Latvijas ārpolitiskais akts, kuru viņš, 1929.gada 8.februārī pilnvarots, parakstīja nākamajā dienā svinīgā ceremonijā Maskavā kopā ar Igaunijas, Polijas un Rumānijas sūtņiem, kā arī PSRS ārlietu tautas komisāra vietnieku Ļitvinovu, bija t.s. Ļitvinova vai Maskavas protokols. Tas paredzēja, ka šo valstu attiecībās Keloga–Briāna pakts stājas spēkā pirms termiņa (nosaukts tā iniciatoru ASV valsts sekretāra un Francijas ārlietu ministra vārdā; Parīzē 1928.gada 28.augustā noslēgtais pakts paredzēja atteikšanos no kara kā nacionālās politikas līdzekļa).

K.Ozols gan uzskatīja, ka Ļitvinova protokols bija vairāk domāts demonstrācijai nekā nopietni. Viņaprāt, ko gan var apšaubīt, PSRS līdz ar to ir demonstrējusi savu vājumu un tuvākā nākotnē karu ar Baltijas valstīm nesāks, izņemot gadījumu, ja Viduseiropā rastos tāda situācija, kas nodrošinātu lielinieku uzvaru.

Kad seši gadi Maskavā bija nostrādāti, K.Ozols lūdza atbrīvot viņu no ieņemamā amata. Ar Valsts prezidenta Gustava Zemgala 1929.gada 11.aprīļa rīkojumu tas tika izdarīts, skaitot no 1.maija (LVVA, min.lieta, 351.l.).

Taču no Latvijas ārpolitikas ekssūtnis neaizgāja. Pēc viņa ierosmes 1933.gada aprīlī Rīgā nodibinājās organizācija “Baltijas ūnija”, kas par savu uzdevumu uzskatīja atbalstīt Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sadarbību politikas, kultūras un saimnieciskā laukā. Par organizācijas prezidentu ievēlēja G.Zemgalu, par ģenerālsekretāru — K.Ozolu. Viņš ūnijas atklāšanas svinībās nolasīja referātu par Baltijas valstu starptautisko stāvokli. Referents atzīmēja, ka, pasaules karam beidzoties, sākās tautu diferenciācijas process. Tas tagad ir beidzies, vismaz Baltijā, “un dabiski jāseko integrācijas procesam”. Savas uzstāšanās nobeigumā viņš uzsvēra, ka “Baltijas ūnijai” kā organizācijai ar vienādiem centieniem visās Baltijas valstīs jāceļ, jāmodina tautu brīvais gars, tai jākļūst par efektīvu, dinamisku spēku, “likumības, taisnības un godīguma iemiesojumu, kopīgu ideālu un centienu apgarotājai”. 1933.un 1934.gadā iznāca divas “Baltijas ūnijas” biļetena burtnīcas ar tekstu paralēli latviešu, igauņu, lietuviešu un angļu vai franču valodā. Šā izdevuma otrā numura redaktors bija K.Ozols. Viņam bija pieņemams 1934.gada 15.maija antikonstitucionālais apvērsums, bet jaunajam režīmam nebija pieņemama nevalstiskā organizācija “Baltijas ūnija”...

1934.gada martā K.Ozols devās uz Rietumeiropu, kur nolasīja divas lekcijas visnotaļ prominentās akadēmiskajās iestādēs: karaliskajā Starptautisko lietu institūtā Londonā par tēmu “Krievija, Vācija un Baltijas valstis” (saīsinātā veidā to nodrukāja žurnāls “International Affairs”) un Starptautiskajā diplomātiskajā akadēmijā Parīzē — “Baltijas valstu starptautiskā situācija”. Spalva K.Ozolam klausīja labi, un viņš stājās pie atceru rakstīšanas. 1935.gadā latviešu lasītāji saņēma 167 lappušu lielu memuāru pirmo daļu (cik zināms, otrā daļa nav iznākusi) “Latvijai topot. Darbs un atmiņas Amerikā un Eiropā Latvijas tapšanas sākumā”. Pēc trim gadiem Francijas galvaspilsētā iznāca apjomīgas — 267 lappušu lielumā — atceres krievu valodā “Memuari poslaņņika”. Žurnālista Artura Bērziņa recenzijā par otro publicējumu (“Jaunākās Ziņas”, 1939, 11.febr.) bija atzīmēts, ka K.Ozola memuāros “interesantā stāstījumā, īsos un koncentrētos aprakstos ietverti latviešu sabiedriskā un diplomātiskā darbinieka piedzīvojumi, novērojumi un pieredzējumi pēdējos divdesmit gados (..). Šī grāmata radījusi tik dzīvu atbalsi lasītājos, ka memuāru pirmais izdevums jau gandrīz izpārdots. Paredzēts grāmatu tulkot arī franču un angļu valodā, jo K.Ozola izvirzītām, starptautiskām politiskām problēmām ir vispārināta nozīme (..). Atmiņas uzrakstītas lietišķi, apvienoti vietām ar protokolisku sausumu, neļaujot vaļu liekam stāstījuma liriskam izplūdumam”.

Kamēr domāja par tulkošanu, klāt bija 1940.gads, un jau 25.augustā K. Ozols tika apcietināts. PSRS Augstākās tiesas Kara tribunāls Maskavā 1941. gada 23. jūnijā piesprieda viņam nāves sodu nošaujot. “Pamatojums” nebija oriģināls: par palīdzības sniegšanu starptautiskajai buržuāzijai, spiegošanu, aktīvu cīņu pret strādnieku šķiru un revolucionāro kustību (Latvijas Centrālais arhīvs, 1986. fonds, I. apr., 11292. lieta, 20.–23. lapa). Jau 14. jūnijā ceļu no Rīgas uz trimdas vietu sāka Kārļa Ozola sieva Marija un meita Jevgēņija...

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!