Ar liecību par savu patību, laikmetu un pasauli

Madonas muzejā — pērles no Zentas Loginas mākslas apcirkņiem

Pašportrets, 1932., pape, e.

Izstādi komplektējušas muzeja mākslinieces Inese Jakobi un Vita Mālniece, izraugoties ap septiņdesmit darbu no vismaz septiņsimt gleznām, grafikas darbiem, tekstilijām, reljefiem un skulptūrām, kas atrodas Zentas Loginas fonda krājumā. Un izstāde kļuvusi par atklājumu ne vien jaunajai paaudzei, kam šī varbūt ir pirmā tikšanās ar Zentas Loginas mākslu, bet arī daudziem viņas laikabiedriem.

Zenta Logina (dzim. Knope) dzimusi 1908. gada 23. augustā Rīgā. Pirmā pasaules kara laikā vecāki ar trim meitām pārceļas uz Maskavu, kur tēvam izdodas atrast rasētāja darbu. 1920. gadā ģimene atgriežas Latvijā. 1925. gadā Zenta iestājas Latvijas Mākslas akadēmijā, pēc tam turpina izglītību Romana Sutas studijā un trīs mēnešus Berlīnē mācās tekstiliju zīmēšanu. Izstādēs piedalās kopš 1932. gada. Tā laika kritikās lasāmas atzinīgas atsauksmes par jaunās gleznotājas figurālajām kompozīcijām, klusajām dabām, ainavām un portretiem. 1941. gadā tiek apcietināts mākslinieces vīrs Bonifācijs Logins, un viņa dzīvo neziņā līdz pat 1948. gadam, kad no padomju iestādēm beidzot tiek saņemts paziņojums, ka vīrs miris jau 1942. gadā. Kopš kara beigām māksliniecei nav savas darbnīcas. Viņa dzīvo un strādā komunālā dzīvoklī kopā ar savu māsu Elīzi Atāri, kas uzņemas dzīves praktiskās rūpes, lai Zenta varētu nodoties radošam darbam. 1945. gadā Zentu Loginu uzņem Mākslinieku savienībā gleznotāju sekcijā, viņa piedalās izstādēs Rīgā un Maskavā, saņem vairākus valsts pasūtījumus. Tā tas ir līdz 1950. gadam, kad tiek konstatēts viņas “daiļrades formālisms un neatbilstība sociālistiskā reālisma prasībām” un viņa no Mākslinieku savienības tiek izslēgta. Pēc Staļina nāves viņu tajā atkal uzņem, bet — lietišķās mākslas sekcijā. Un izstādīt viņa drīkst tikai tekstilijas. Lai nopelnītu iztiku, māksliniece zīmē metus tekstilrūpniecības vajadzībām. Dažkārt nākas pārdot arī grāmatas un pat mēbeles. Tomēr jaunrades darbu viņa turpina. Māsa Elīze 48 gadu vecumā iemācās aust un pati izstrādā oriģinālu gobelēnu darināšanas tehniku, lai Zenta varētu pilnīgāk realizēt savas ieceres. Ar 1967. gadu lietišķās mākslas izstādēs Latvijā un ārzemēs regulāri parādās gobelēni, kurus pēc Zentas Loginas metiem darinājusi viņas māsa Elīze Atāre. To, ka māksliniece savā komunālajā dzīvoklī turpina arī intensīvi gleznot, zina tikai paši tuvākie cilvēki. 1983. gada decembrī Zentas Loginas šīszemes gaitas beidzas. Pēc četriem gadiem Elīze Atāre Sv.Pētera baznīcā sarīko māsas pirmo personālizstādi, kurā ir mākslinieces mūža pēdējā posma darbi. Nepilna mēneša laikā ar izstādi iepazīstas ap 40 tūkstošiem apmeklētāju, un Marina Kosteņecka to nosauc par ilgi noklusētās mākslinieces augšāmcelšanos.

Elīze Atāre par māsas atstāto mantojumu rūpējās līdz pat aiziešanai mūžībā 1993. gadā. Palika praktiski nesadalīts mākslinieces mūža veikums, unikāla glezniecības un tekstilmākslas darbu kolekcija. Lai to saglabātu un darītu pieejamu sabiedrībai, 1995. gadā tika nodibināts Zentas Loginas fonds. Tajā darbojas tādi pazīstami kultūras cilvēki kā Džemma Skulme, Pēteris Martinsons un Ojārs Spārītis, Rīgas Dekoratīvi lietišķās mākslas muzeja direktore Alīda Krēsliņa un medicīnas profesors Juris Bērziņš. Prezidents ir tieslietu profesors Jānis Strautmanis, viņa vietnieks — mūziķis Pēteris Ērglis. Kad Latvijas Zinātņu akadēmija uz jaunā gadu tūkstoša sliekšņa 2000. gada decembrī rīkoja fotoizstādi par Ventspils starptautiskā radioastronomijas centra zinātnieku sasniegumiem Visuma pētniecībā, Zentas Loginas fonda ļaudis tika aicināti to bagātināt ar mākslas darbiem. Tapa ekspozīcija “Kosmiskie loki”, ko akadēmijas prezidents profesors Jānis Stradiņš raksturoja kā zinātnes dialogu ar mākslu, kas māca redzēt tālāk un dziļāk.

Madonā sarīkotā Zentas Loginas darbu izstāde ir neikdienišķa un neparasta. Te cits uz citu runā pasteļi un eļļas gleznas, reljefi un gobelēni, te portreti, ainavas un ziedi labāko klasiskās glezniecības paraugu līmenī labi sadzīvo ar abstraktām Visuma vīzijām un domu zibšņiem. Inese Jakobi savā izstāžu iekārtotājas praksē pirmo reizi varējusi pati arī darbus atlasīt, turklāt — no tik lielas bagātības! Atklāšanas svētkos skanēja mūzika, raisījās saruna par mākslinieces personību un mūža darbu. Runāja Zentas Loginas fonda ļaudis, atmiņās dalījās tekstilmāksliniece Rita Blumberga. Mākslas akadēmijas docente Ingrīda Burāne uz Madonu bija atbraukusi kopā ar savām audzēknēm Kristīni Ogli un Ilzi Apini. Viņām šī bija arī laba mācību stunda.

Ingrīda Burāne atcerējās, ka viņas uzmanību Zentas Loginas mākslai pievērsis profesors Rūdolfs Heimrāts, pati lielākā autoritāte gan māksliniekiem, gan mākslas zinātniekiem. Un tas noticis sešdesmitajos gados, kad Zentas Loginas glezniecībai bija piekārta abstraktās mākslas birka. Toties visās lielajās dekoratīvi lietišķās mākslas izstādēs viņa piedalījusies. Kādā izstādē profesors ar viņu iepazīstinājis un vēlāk teicis: “Tu paturi prātā šo mākslinieci!” Šo padomu diemžēl nav tā īsti ievērojusi, jo mums, kā zināms, ir tūkstoš profesionālu mākslinieku un par visiem jāinteresējas. Tikai tai dienā, kad Pēteris Ērglis parādījis visu milzīgo Zentas Loginas radošo mantojumu, viņai atklājusies mākslinieces fascinējošā personība. Arī Ingrīda Burāne augstu novērtēja izstādes iekārtotāju darbu: “Te atklājas mākslinieces personība, viņas gara spēks. Meklējot izteiksmi savai pasaulei, viņa ir gan gleznojusi un veidojusi, gan zīmējusi un audusi. Tā ir milzu amplitūda gan materiālu izvēles, gan stilistikas ziņā. Šī izstāde sniedz pilnīgu latviešu mākslas ainu 20. gadsimtā. Un reizē liek domāt par personības nozīmi mūsu kultūrā, kas diemžēl ir vēl maz pētīta. Zentas Loginas māksla liecina par stipru personību, par stingru pilsonisko stāju. Izdzīta no glezniecības, viņa atrada iespējas izpausties citādi. Un saglabāja savu māksliniecisko patību. Dzīvoja kā brīvs cilvēks.”

Jau decembra vidū Zentas Loginas darbus varēs skatīt arī Daugavas muzejā Dolē. Muzeja vadītāja Daina Lasmane jau vienojusies ar fonda valdi, ka šajā ekspozīcijā būs skulptūras un reljefi.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Saulespuķes, 1965., p.g.

Atnācēji,1969., a., e.

Melnais tīkls, 1990., vilna, kokvilna

Baltā dubultliesma, 1970.