Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par zemes tirgu un zemes dzīlēm. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 23.11.2001., Nr. 170 (2557) https://vestnesis.lv/ta/id/55868

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Kamēr tupenis no asna pārtop bumbulī un ieripo grozā

Vēl šajā numurā

23.11.2001., Nr. 170 (2557)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Par zemes tirgu un zemes dzīlēm

Dr. habil. oec. Arnis Kalniņš, Saeimas deputāts, — “Latvijas Vēstnesim”

1. Zemes tirgus krustcelēs

Sabiedrībai ir zināms Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas skaidrojums, ka 2001.gada 17.maijā provizoriski slēgta Latvijas Republikas iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) sarunu pozīcija — 4.sadaļa “Brīvā kapitāla kustība”. Latvija ir piekritusi, ka valstī kapitāla kustībai ir liberāls režīms un zemes tirgus ir liberalizēts attiecībā uz Eiropas Savienības valstu pilsoņu un kompāniju kontrolētajiem uzņēmumiem, pateicoties noslēgtajiem investīciju aizsardzības un veicināšanas līgumiem (vienīgais izņēmums pašlaik ir Īrija). Ārlietu ministrija ierosina sarunas sadaļā “Brīvā kapitāla kustība” uzskatīt par slēgtām.

Pozīcijas skaidrojumā Ārlietu ministrija paredz, ka, lai nodrošinātu pilnīgu Eiropas līguma prasību izpildi zemes tirgus liberalizācijā, vēlākais, līdz 2001.gada beigām tiks veikti nepieciešamie grozījumi likumā “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” un likumā “Par zemes privatizāciju lauku apvidos”. Tā rezultātā tiks nodrošināta zemes tirgus pilnīga liberalizācija attiecībā uz ES dalībvalstu pilsoņu/kompāniju kontrolētajiem uzņēmumiem, ES kompāniju filiālēm, kā arī pašnodarbinātām personām.

Latvija sarunās nebija izvirzījusi prasību pēc pārejas perioda. Papildus jau esošajai likumdošanai Latvijas valdība ir uzņēmusies saistības ļaut brīvi pirkt zemi ES valstu pilsoņiem.

 

Pašreizējā situācija

Saskaņā ar 1996.gadā izdarītajiem grozījumiem likumā “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” pavērās plašas iespējas darījumiem ar zemes īpašumiem. To var iegādāties ne tikai Latvijas Republikas pilsoņi, bet arī Latvijas Republikas Uzņēmuma reģistrā reģistrētās statūtsabiedrības,

· kuras pamatkapitālā vairāk nekā puse pieder Latvijas Republikas pilsoņiem, valstij vai pašvaldībai, katram atsevišķi vai vairākiem šiem subjektiem kopā,

· kuras pamatkapitālā vairāk nekā puse pieder fiziskajām vai juridiskajām personām no valstīm, ar kurām Latvijas Republika ir noslēgusi starptautiskus līgumus par ieguldījumu veicināšanu un aizsardzību, ko apstiprinājusi Saeima, ja šajos līgumos paredzētas Latvijas Republikā reģistrēto fizisko un juridisko personu tiesības iegādāties zemi attiecīgā valstī,

· kura ir publiska akciju sabiedrība, ja tās akcijas tiek kotētas fondu biržā.

Pilnīgi skaidrs ir tas, ka tiem uzņēmumiem, kuros vairāk nekā 50 procenti pamatkapitāla pieder ES valstu fiziskajām un juridiskajām personām, nepastāv nekādi ierobežojumi zemes iegādei Latvijā. Tajā pašā laikā Latvijā pašreiz spēkā esošajā likumā “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” un likumā “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” nav minēts, ka darījumu dalībnieki varētu būt arī ES dalībvalstu pilsoņi. Un, lai gan ES dalībvalstu pilsoņi šajos abos likumos nav minēti, ES pašnodarbinātās personas var nodibināt viena īpašnieka uzņēmumu un tad iegādāties zemi. Tātad faktiski zeme jau tagad, pirms iestājas Eiropas Savienībā, var tikt pārdota ES valstu pilsoņiem. Tātad Latvija vēl nav ne juridiski, ne morāli gatava sākt oficiāli iztirgot Eiropas Savienības pilsoņiem nekustamos īpašumus, kaut neoficiāli tas jau darīts ar lielām zemes platībām. Tie ir noformēti kā slēptie darījumi, piemēram, ar nomas līgumu uz 99 gadiem un citādi.

Pēc Tieslietu ministrijas Zemesgrāmatu departamenta datiem, no 1997.gada 1.jūlija līdz pagājušā gada beigām ārzemju firmām (ārzemju kapitāls vairāk nekā 50 procentu) pārdoti 16958 hektāri lauku un pilsētu zemes (līdz 2001.gada 1.jūlijam — nopirkts jau 20500 ha), kas ir mazāk nekā 0,3 procenti no lauku un mežu zemes. Nomā ir nodotas divtik lielas platības. Visvairāk lauksaimniecībā izmantojamās zemes — 3097 hektārus — ārzemju firmas ir nopirkušas Dobeles rajonā. Arī Talsu, Kuldīgas, Liepājas, Daugavpils un Cēsu rajons ir šķituši pievilcīgi ārzemju firmām, jo šajos rajonos tās ir nopirkušas katrā no 1000 līdz 2000 hektāru. Lielākie pircēji ir dāņi, austrieši un zviedri.

Pēc Valsts zemes dienesta ģenerāldirektora Gunta Grūbes informācijas, tiek lēsts, ka ārzemniekiem pieder aptuveni divi procenti Latvijas zemes. Tad jau šis absolūtais skaitlis iznāk ievērojami lielāks — gandrīz simt tūkstoši hektāru. Cits jautājums ir, vai mūsu reģistri un zemesgrāmatas atspoguļo pilnīgi visus darījumus vai arī kāda to daļa tiek noslēgta tā, ka atklātībā šīs ziņas nemaz nenonāk.

Arī pašvaldībām ir it kā formālas tiesības ierobežot zemes pārdošanu atsevišķām fiziskām un juridiskām personām, tas ir, tiem, kas nav Latvijas pilsoņi. Taču nav dzirdēts, ka kāda pašvaldība būtu nākusi ar šādu priekšlikumu. Nav zināmi arī gadījumi, kad pašvaldība iestātos pret sava pagasta zemes pārdošanu.

Protams, var iebilst, ka laukos vēl ir atlikuši 169 tūkstoši hektāru nepieprasītas valsts zemes, galvenokārt gan Daugavpils, Krāslavas, Ludzas un Liepājas rajonā. Var iebilst, ka tikai tagad sāk darboties sekundārais zemes tirgus, kad īpašnieki zemi atguvuši vai privatizējuši, viņi to sāk pārdot citiem gribētājiem.

 

Nevienādās iespējas

Taču zemes iepirkšanas iespējas Latvijas pilsonim, Latvijas iedzīvotājiem ir ievērojami ierobežotākas nekā ārvalstniekiem vairāku apstākļu pēc.

Pirmkārt, galvenais arguments šeit ir tas, ka ārzemniekiem patlaban Latvijā pirkt zemi ir ļoti izdevīgi, jo tā šeit ir vismaz desmit reizes lētāka nekā Eiropas Savienībā, savā izcelsmes valstī. Piemēram, Vācijā 2000.gadā tika reģistrēti 38000 lauksaimniecības zemes pirkšanas gadījumi. Par vienu hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes visaugstāk tika maksāts Nordheimā— Vestfālenē — 51130 DEM/ha (14800 Ls/ha), bet vidēji vecajās Vācijas zemēs ap 31000 DEM/ha (9000 Ls/ha), bet jaunajās Vācijas zemēs — ap 7400 DEM/ha (2150 Ls/ha). Dānijā un Anglijā zemes cena 1999.gadā bija ap 5700 Ls/ha, Somijā — ap 1800 Ls/ha un Zviedrijā — ap 900 Ls/ha.

Latvijā zemes cenas ir krietni vien zemākas. Šī gada pirmajā pusgadā pašu augstāko cenu par 20,6 hektāriem lauksaimniecības zemes, kas atrodas vairāk nekā 100 kilometrus no Rīgas, Valkas rajona Launkalnes pagastā, — 1076 latus par hektāru — samaksāja jaunās kokzāģētavas “Launkalne Sawmill” (ar koksnes pārstrādes jaudu 188000 kubikmetru gadā) īpašnieks Igaunijas pilsonis Heki Vahermets. Aizkraukles rajona Zalves pagastā ārvalstnieki pirkuši 26,8 ha par 727 Ls/ha, Kuldīgas rajona Kurmāles pagastā 24,2 ha — par 702 Ls/ha. Zemākās pirkuma cenas ir 40—60 Ls/ha.

Otrkārt, Latvijas pilsoņiem un lauksaimniecības uzņēmumiem šobrīd nav brīvu līdzekļu zemes iegādei, kā arī augsto kredītprocentu likmju un īso atmaksas termiņu dēļ nav iespējams izmantot banku kredītus. Tajā pašā laikā Vācijā hipotekāro aizdevumu procentu likmes, tajā skaitā arī zemes pirkšanai, šobrīd svārstās 5,3—5,7 procentu robežās. Latvijā šie procenti ir vismaz divreiz augstāki. Turklāt interesanti, ka zemes piepirkšanai Latvijā netiek atvēlēts labvēlības režīms šo izdevumu kreditēšanai. Pat Pasaules banka, atvēlot kredītlīniju kādreizējā “Laukkredīta” ietvaros, neļāva izmantot šos aizdevuma līdzekļus lauku zemes piepirkšanai, iegādei.

Arī jaunajai ilgtermiņa kredītlīnijai ar 7% likmi gadā, kuru paredzēts izveidot lauku saimniecību investīciju projektu realizēšanai (izņemot lauku tehnikas iegādi) ar valsts bankas — Latvijas Hipotēku un zemes bankas — starpniecību, arī paredzēts uzlikt ierobežojumus, tas ir, neļaujot lauku saimniecībām kreditēt zemes pirkumus. Pagaidām domāts kreditēt šī aizdevuma līnijas ietvaros zemes pirkumu tikai noteiktiem ražošanas objektiem.

Vēl uzskatamākas barjeras lauksaimniecības zemes iegādei paredz “Sapard” līdzekļu izmantošana, kuri pēc vairāku gadu gaidīšanas reāli varētu tikt saņemti nākamgad. Instrukcijā par “Sapard” programmas atbalsta projektu izstrādi un iesniegšanu stingri noteikts, ka par neattaisnotiem tiks uzskatīti izdevumi, kas saistīti ar zemes vai esošu ēku pirkšanu, īri, nomu vai līzingu. Tas viss jāvērtē kā no ārienes uzspiesta mērķtiecīga politika, lai būtiski ierobežotu Latvijas lauku saimniecību iespējas veidot racionālas apsaimniekojamās zemes platības, jo, iegādājoties arvien modernāku un jaudīgāku lauku apstrādes un ražas novākšanas tehniku, nepieciešams palielināt apsaimniekojamās platības. Tas neveicina to konkurētspējas attīstīšanu.

Piebildīsim, ka pirmskara Latvijā ilgtermiņa aizdevumus zemes pircēji, ko tiem izsniedza Valsts zemes banka, saņēma ar šādiem nosacījumiem: trīs gadus bez augļiem (procentu maksājumiem), bet pēc tam 2—4% gadā (lauku rūpniecībai un apbūvei 4—6% gadā) ar kapitāla deldējumu 41 gadā.

Treškārt, pašlaik lauku saimnieki pārsvarā pērk tehniku un cenšas modernizēt saimniecības, taču ļoti daudz zemes nomā. Jo zemes piepirkšanai naudas neatliek. Agrāk bija arī valsts atbalsts no subsīdijām atvēlētiem līdzekļiem, ko daļēji saņēma zemes pircējs ar zināmiem ierobežojumiem. Tagad arī tas ir likvidēts. Ja no 2003.gada ārzemniekiem vairs nebūs nekādu zemes pirkšanas ierobežojumu, var iznākt, ka zemi, uz kuras ir spēcīga saimniecība, nopērk ārzemnieks (saņemot lētākus aizdevumus un izmantojot personiskos uzkrājumus), bet Latvijas lauku saimniecība spiesta bankrotēt. Var prognozēt, ka brīvajā tirgū zemes cenas uzreiz nepaaugstināsies un ārzemnieki ar savām iespējām lēti uzpirks zemi. Pēc tam gan cenas celsies. Dažiem zemes iepircējiem ir arī stratēģija, ka gaidīs kādus 10—15 gadus, kad būtiski celsies zemes cena, lai pārdotu tālāk.

Nedrīkstētu bez latviešu tautas gribas un interešu apzināšanas pieņemt politiskus, tautai nelabvēlīgus lēmumus par zemes iztirgošanu ārzemniekiem, izmantojot pamatnācijas pašreizējo nabadzību.

Ceturtkārt, ārvalstnieks, nopērkot zemi tagad, pērk lauksaimniecības produkcijas ražošanas tiesības nākotnē. Zeme ir bāze pieļaujamā ražošanas apjoma kvotēšanai, kā arī atbalsta maksājumu saņemšanai par vienu hektāru apstrādājamās zemes vai atsevišķi diferencēti par atsevišķām kultūraugu grupām. Tāpat krietni dāsnāki ir atbalsta maksājumi par mazauglīgu platību apmežošanu.

ES jaunie vides noteikumi paredz turpmākajos gados samazināt dzīvnieku vienību skaitu uz hektāru, kas nozīmē, ka lauku saimniecībai būs vajadzīgs vairāk zemes, lai turētu līdzšinējo lopu skaitu. Tātad, pērkot zemi pašlaik, piemēram, dāņu fermeris pērk ražošanas tiesības nākotnē. Zemes cenu paaugstina arī piena kvotas, kas nav atdalāmas no zemes. Tāpēc ir teorētiska iespēja pārcelt uz Latviju kādu daļu ražošanas. Viņa valdījumā būtu esoša liela un lēta zemes platība Latvijā, vietējais pārvaldnieks un īpašuma kontrole no attāluma.

Par šo lauku saimniecību nevienlīdzību zemes iegādē tika samērā plaši analizēts jau pirms vairākiem gadiem. Tālaika problēmas tagad ir kļuvušas vēl skaudrākas. Tāpēc šajā situācijā brīva lauku un meža zemes tirgus atvēršanā ārvalstniekiem vēlama zināma pakāpenība.

Lauku saimniecības, uzzinot, ka Latvija, pretēji vairākām citām valstīm, nav iebildusi pret ierobežojumu atcelšanu zemes iegādei ES pilsoņiem, uztraucas, ka ārzemnieki par sviestmaizi izpirks lauksaimniecības zemi Latvijā. Tāpēc arī Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome (LOSP) jau šī gada 25.maijā nosūtīja Saeimas priekšsēdētājam, Ministru prezidentam un zemkopības ministram vēstuli, kurā iebilda pret plānoto zemes iegādes ierobežojumu atcelšanu ES pilsoņiem, sākot ar 2003.gada 1.janvāri, un aicināja saglabāt pašreizējo zemes tirgus likumdošanas bāzi. Atkārtoti LOSP jautājumu par zemes tirgus liberalizāciju rosināja pārskatīt ar šā gada 22.augusta vēstuli, papildus par to informējot arī Valsts prezidenti. Taču atsaucības un praktiskā risinājuma virzības nav. Lauksaimnieki šo ierobežojumu atcelšanu būtu gatavi atbalstīt no brīža, kad Latvija iestāsies Eiropas Savienībā, un pēc iestāšanās sekojoša pārejas perioda, nevis laikā, kad paši Latvijas lauksaimnieki vēlas iegādāties zemi. Šāda situācija sabiedrībā izraisījusi zināmu satraukumu.

Valdība (it sevišķi ar šo jautājumu saistītās ministrijas — Zemkopības, Ekonomikas, Ārlietu) pieļauj, ka teorētiski vēl varot atvērt šo sarunu sadaļu “Brīvā kapitāla kustība”, taču pirms tam it kā papildus izvērtējams tās lietderīgums. It kā Latvija nav pieprasījusi aizlieguma periodu lauksaimniecības zemju pārdošanai ES pilsoņiem tāpēc, lai rastu labvēlīgāku atbalsta politiku lauksaimniekiem. Ārlietu ministrijas Latvijas sarunu vedējs Andris Ķesteris pat neredz nekādu vajadzību pārskatīt jautājumu par zemes pilnīgu liberalizāciju: neviens līdz šim neesot sniedzis pierādījumus tam, ka zemes pārdošana ārzemniekiem nodarījusi ļaunumu, un neviens netraucējot Latvijas pilsoņiem tagad pirkt zemi.

Iepriekšējā analīze rāda, ka kļūdas jālabo un vēlams atvērt šo sarunu sadaļu. Reālas iespējas tam ir. Saskaņā ar Saeimas ES informācijas centra projekta vadītāja Ivara Bušmaņa apstiprinājumu, Eiropas Savienības valstis 1.jūnijā ir vienojušās par kopējo pozīciju zemes tirgus jautājumā: atļaut kandidātvalstīm nepārdot citu ES valstu iedzīvotājiem zemi un otrās mājas vēl piecus gadus, bet lauksaimniecībā izmantojamo un mežu zemi — septiņus gadus pēc to iestāšanās. Tāpēc teorētiski, ja Latvija to vēlētos, tā varētu izmantot vismaz šo iespēju. Eiropas Komisija septiņu gadu periodu uzskata par pietiekamu, lai kandidātvalstis varētu pārstrukturēt savu lauksaimniecību un palielināt vietējo zemnieku konkurētspēju. Tiek paredzēts pēc trim gadiem vēlreiz pārskatīt šādu pārejas periodu nepieciešamību, lai to saīsinātu vai atceltu.

Dažādas kandidātvalstis izteica dažādus variantus par šādu ierobežojumu saglabāšanu. I. Bušmanis norāda, ka Polija, Ungārija un Čehija prasīja 10 līdz pat 18 gadus ilgu liegumu nekustamā īpašuma pārdošanai ES pilsoņiem. Polija baidoties, ka tie etniskie vācieši, kuru vecāki tika izraidīti no Polijas pierobežas Otrā pasaules kara beigās, vēlēsies nopirkt lielus lētās Polijas zemes gabalus. Otrs bažu iemesls — spekulācijas ar zemi, jo Polijā tā ir piecas līdz divdesmit reizes lētāka nekā aiz pašreizējās ES robežas. Ungārijai ir vajadzīgi 10 gadi, lai daudzās sīksaimniecības apvienotos konkurētspējīgākās, bet spekulācijas ar zemi šo procesu traucēšot. Arī Slovākija un Bulgārija prasa pārejas periodu lauksaimniecības zemes un mežu iegādei. Un Ungārija, Čehija, Slovākija un Polija ir arī saņēmušas Eiropas Komisijas piekrišanu saglabāt ierobežojumus citu dalībvalstu pilsoņiem lauksaimniecības zemju iegādei savās valstīs.

Arī pēdējās pievienojušās dalībvalstis baidījās, ka to zemes izpirks brīvdienu mājām vai medību vietām, kā tas notika Spānijā. Aizliegumu uz pieciem gadiem (no 1995. līdz 2000.gadam) pārdot zemi otras uzturēšanās vietas vajadzībām panāca Somija, Austrija un Zviedrija, bet pastāvīgu aizliegumu — Dānija.

Arī jaunievēlētais Igaunijas prezidents Arnolds Rītels ir par to, lai pēc Igaunijas iestāšanās ES ārzemniekiem 10 gadus nebūtu tiesību iegādāties zemi Igaunijā, aizliegumu attiecinot uz lauksaimniecībā izmantojamām zemēm, mežiem un pierobežas teritorijām. Pamatojums šādam apsvērumam saistīts ar to, ka 10 gados ar ES dotāciju palīdzību Igaunijas zemnieki varēs izpirkt viņiem nepieciešamās zemes, kas saglabās nacionālas valsts principu. Bez šāda aizlieguma pēc iestājas ES zeme Igaunijā ārzemniekiem tiktu izpārdota straujos tempos.

Arī ES komisārs paplašināšanās jautājumos Ginters Ferhoigens, šā gada 20.jūlijā Rīgā tiekoties ar lauksaimnieku organizāciju pārstāvjiem, pieļāva iespēju noteikt pārejas perioda nosacījumus zemes pirkšanai un pārdošanai Latvijā.

 

Praktiskie risinājumi

Gatavojoties iestājai Eiropas Savienībā, būtu lietderīgi rīkoties šādi.

Pirmkārt, pieņemt tādus likumu grozījumus, kas LR pilsoņu tiesības pilnīgi pielīdzinātu ES dalībvalstu pilsoņu tiesībām iegūt nekustamos īpašumus. Jautājumā par zemes īpašumtiesībām un pārdošanu ir jāparedz pārejas periods, lai aizkavētu turīgos Rietumeiropas iedzīvotājus no lauksaimniecības zemju iegādes Latvijā par nesamērīgi zemu cenu.

Lai gan, manuprāt, virkne juridisko normu LR likumos “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” un “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” nav pietiekami izsvērtas un atbilstošas Latvijas nacionālajām interesēm, tomēr nav lietderīgi šeit veikt grozījumus zemes tirgus likumdošanas bāzē (arī tos, ko šā gada vidū bija iecerējusi Ekonomikas ministrija). 2001.gada 15.janvāra Eiropas Integrācijas padomes sēdē LR Ekonomikas ministrijai tika uzdots līdz šā gada 1.jūlijam izstrādāt koncepciju darījumiem ar zemi, taču Ekonomikas ministrija to uzskatīja par nevajadzīgu.

Otrkārt, apsvērt jautājumu par sadaļas “Brīva kapitāla kustība” sarunās ar ES atvēršanu no jauna, lai Latvija pieprasītu aizlieguma periodu lauksaimniecības zemju pārdošanai Eiropas Savienības valstīm; Latvijas valdībai atgriezties pie pozīcijas dokumenta un vēlreiz atvērt to sadaļā par brīvu kapitāla kustību, lai iestrādātu citus nosacījumus un vismaz septiņu gadu pārejas periodu lauksaimniecības zemes pārdošanai ārzemniekiem pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā.

Vēlams arī formulēt zemes iegādes nosacījumus izmantošanai lauksaimniecībā un mežsaimniecībā (pastāvīga dzīvošana Latvijā, atbilstoša profesionālā izglītība un citi ierobežojumi), ja tās iepirktu ārvalstu fiziskās un juridiskās personas.

Treškārt, apsverams arī jautājums par zemes iepirkšanas ierobežojumiem maksimālajām zemes platībām vienam īpašniekam (gan Latvijas, gan ārvalsts) un citiem noteikumiem zemes lietās, Dānijā, piemēram, tādi darbojas. Šobrīd dažā Latgales pagastā viena īpašnieka rokās nonākusi jau pat trešdaļa vietējās zemes (motīvi dažādi — savvaļas dzīvnieku audzēšanai, mežu stādīšanai, ieguldot savu kapitālu — sertifikātus, cerot uz zemes cenas celšanos nākotnē un peļņu, to pārdodot). Diemžēl zemes reformas autori šādus nosacījumus nebija izstrādājuši un paredzējuši.

Šie ierobežojumi skar arī tādus jautājumus kā zemes izīrēšana, dāvināšana un nodošana lietošanā; iegūšanu, kad zeme darījumā ir bijusi ieķīlāta; zemes iegūšanu, kas novēlēta ar testamentu. Nepieciešamas arī būtiskas atbilstošas soda sankcijas pircējam un pārdevējam (vairākkārtīgas, rēķinot objekta vērtību pēc tirgus cenas) likuma pārkāpšanas gadījumā.

Nepietiek tikai ar to, ka strikti iestājamies par ierobežojumiem nepārdot zemi valsts pierobežas zonā, Baltijas jūras un Rīgas līča kāpu aizsargjoslās un citu publisko ūdenstilpju un ūdensteču aizsargjoslās, izņemot gadījumus, kad tās paredzētas apbūvei atbilstoši pilsētas ģenerālplānam, vai arī lauksaimniecības un mežsaimniecības vajadzībām izmantojamo zemi, izņemot gadījumus, kad tā paredzēta apbūvei atbilstoši pilsētas vai pagasta ģenerālplānam, motivējot tos ar sabiedriskās kārtības, sabiedriskās drošības un veselības aizsardzības apsvērumiem.

Ceturtkārt, jārada valsts atbalstīta atbilstoša ilgtermiņa hipotekāro aizdevumu izsniegšanas sistēma (ar kredītlikmi, ne augstāku par 4 — 6% gadā) zemes iepirkšanas vajadzībām lauksaimnieciskajai ražošanai.

Piektkārt, jārisina arī jautājums par zemes iegādes iespējām un nosacījumiem arī Latvijas citiem pastāvīgajiem iedzīvotājiem, nepilsoņiem.

 

2. Zemes dzīļu liktenis

Atjaunojot un veidojot Latvijas Republikas likumdošanas sistēmu, ģeologu un vides speciālistu viedoklis, kā savās publikācijās norāda zvērināta advokāte Ilze Krastiņa un citi autori, diemžēl netika ņemts vērā, ka pie mums joprojām ir spēkā 1937.gada Civillikuma norma, ka zemes dzīles un visi derīgie izrakteņi tajās pieder zemes īpašniekam. Šo pašu normu likumdevēji, neraugoties uz ģeologu sabiedrības iebildumiem, saglabāja 1996.gadā pieņemtajā likumā “Par zemes dzīlēm”. Likuma “Par zemes dzīlēm” tapšanas laikā zemes dzīles nevienam nepiederēja, un tātad likuma norma, ka zemes dzīļu bagātības ir valsts īpašums, būtu pilnīgi dabiska un atbilstu Eiropā pieņemtajiem priekšstatiem. Tagad mainīt likumu ir gandrīz neiespējami, jo tiesiskā sabiedrībā nevar vienkārši atņemt to, kas vakar ar likumu noteikts par kādas personas īpašumu.

Visā Eiropā un lielākajā daļā pasaules valstu, izņemot ASV, cilvēki sapratuši, ka zemes dzīļu bagātības, kuras pilnībā nav pat apzinātas, nav cilvēka radītas, tās katrā vietā radušās miljoniem gadu ilgajā Zemes attīstības procesā. Derīgie izrakteņi zemes dzīlēs veidojušies neatkarīgi no dažādām administratīvajām vai īpašuma robežām, un, lai nodrošinātu to racionālu izmantošanu un aizsardzību, balstoties uz visu valsts iedzīvotāju interesēm, tās nedrīkst piederēt atsevišķiem zemes īpašniekiem.

Kaut gan vairākumā valstu īpašumtiesības uz zemes dzīlēm sauszemē piešķir zemes īpašniekiem, gandrīz vienmēr pastāv izņēmums uz tādiem energoresursiem kā nafta un gāze sauszemē. Tādējādi valstis ir noteikušas, ka nafta, gāze, akmeņogles, kas atrodas zemes dzīlēs sauszemē, ir valsts īpašums.

Civillikuma normas, kuras bija laikmetīgas 1937.gadā, mūsdienās ir diezgan arhaiskas un nopietni traucē Latvijas valsts attīstībai. Jo tas apgrūtina ne jau naftas ieguvi vien. Tieši to pašu var teikt par pazemes ūdeņu ieguvi, pazemes gāzes krātuvju izmantošanu un vēl daudziem gadījumiem.

Tas viss rada sarežģījumus Latvijas valsts nozīmes derīgā izrakteņa — ogļūdeņražu (naftas) — izpētē un ieguvē, kas šobrīd ir aktuāli. Tiek prognozēts, ka Latvijas sauszemes teritorijā varētu būt 63 miljoni barelu naftas, kas ir aptuveni 1,57 miljardus ASV dolāru vērti, ja naftas cena ir 25 ASV dolāri par barelu. Ja zemes dzīlēs esošā nafta pieder valstij, tad licencēšanas procesā nerodas sarežģījumi dažādo zemes īpašuma formu dēļ (valsts, pašvaldību, fizisko un juridisko personu īpašumā). Nafta var būt daudzu īpašnieku īpašumā, iespējami ilgi strīdi par īpašumtiesībām.

Šādā situācijā jādefinē valsts un zemes īpašnieka tiesības un pienākumi, kompetences sadalījums. Būs veicami grozījumi dažādos Ministru kabineta noteikumos un normatīvajos aktos. Atklājot vairākas komerciālas atradnes, var rasties nepieciešamība pēc speciāla likuma par naftas darbiem. Zemes dzīļu vērtība netiek ietverta arī zemes īpašuma kadastrālajā vērtībā, un par to nav jāmaksā īpašuma nodoklis.

Ministru kabinets 2001.gada augustā pieņēma koncepciju par ogļūdeņražu jeb naftas meklēšanu, izpēti un ieguvi uz sauszemes, kura paredz, ka ogļūdeņraži zemes dzīlēs piederēs zemes īpašniekiem, kas saņems kompensāciju — īpašnieka daļu no naftas kompānijas par iegūto naftu un zemes un tās dzīļu izmantošanu. Lai naftas meklēšanā ieinteresētā kompānija varētu sākt darbu, tai ar zemes īpašnieku vai zemes īpašniekiem jānoslēdz līgums par zemes dzīļu izmantošanu, bet pēc tam Ekonomikas ministrijai jāiesniedz darba plāns, novērtējums izmantošanas ietekmei uz vidi, kā arī citi dokumenti, pēc kuru saņemšanas ministrija firmām izsniegs naftas ieguves licenci. Koncepcijas pieņemšana ļaus sākt juridiskās bāzes sakārtošanu, kas saistīta ar iespējamo ogļūdeņražu ieguvi Latvijā, kā arī veicinās potenciālo ārvalstu investoru uzticību.

Analogs ir jautājums par pazemes gāzes krātuvēm. Latvijā pastāv unikāli ģeoloģiski apstākļi dabīgo pazemes gāzes krātuvju (PGK) veidošanai (lai regulētu gāzes patēriņa nevienmērību gada aukstajos un siltajos periodos). Šobrīd Latvijā ir labvēlīgi apstākļi, lai izveidotu jaunu pazemes gāzes krātuvju sistēmu, kuras kopējais apjoms palielinātos desmitkārt salīdzinājumā ar pašreizējo darbības apjomu Inčukalna gāzes krātuvē. Patlaban Inčukalna PGK kopējais apjoms ir 4,4 miljoni kubikmetru gāzes un aktīvais — ap 2,2 miljardiem kubikmetru (pēc rekonstrukcijas attiecīgi līdz 5,9 un 2,9 miljardiem kubikmetru).

Sagaidāms, ka kopējais dabasgāzes uzglabāšanas apjoms Baltijas valstu un Ziemeļrietumu Krievijas patērētāju vajadzībām 2005.gadā sasniegs 5,9 miljardus kubikmetru, 2010.gadā — 6,9 miljardus. Šāda gāzes daudzuma uzglabāšanai Inčukalna PGK iespējas var izrādīties nepietiekamas. Var rasties arī jauni projekti par Krievijas gāzes plūsmām uz Eiropu caur Baltiju, par gāzes vadu apkārt Baltijas jūrai (sūknējot pa to gāzi gan no Krievijas, gan Norvēģijas). Tad apritē varētu nokļūt Dobeles struktūra, kuras centrs atrodas Slagūnes ciema teritorijā, ar 20 miljardu kubikmetru kopējo tilpumu un aktīvo — 10—11 miljardu kubikmetru gāzes uzglabāšanai. Tālāk attīstot dabīgo gāzes krātuvju potenciālu (apzināto struktūru kopējais apjoms Latvijā ir ap 50 miljardiem kubikmetru gāzes), Latvija varētu kļūt par ievērojamu dabasgāzes sezonālo regulatoru Krievijas rietumu reģionam un Baltijas jūras valstīm. Šajā sakarībā ļoti nopietni būtu jāpārdomā arī attiecīgā Latvijas likumdošana par šo PGK juridisko statusu, par attiecīgām tiesību normām, tās nododot ekspluatācijai.

Protams, nav skaidrs, kāpēc valsts, privatizējot uzņēmumu “Latvijas gāze”, nepaturēja sev akciju kontrolpaketi, jo tam bija būtisks loģisks un ekonomisks pamats — unikālu pazemes gāzes krātuvju esamība, kuras noderīgas kā Latvijai, tā kaimiņvalstīm. Tā, liekas, bija valdības stratēģiska kļūda, bet izlietu ūdeni nesasmelsi. Valsts varētu pelnīties uz savas daļas rēķina gāzes kompānijā ar pieaugošu vērtību.

Akciju pirkuma — pārdevuma līgumā ar “Gazprom” 10.3. sadaļa “Neierobežotas īpašuma un lietošanas tiesības” formulēta šādi: “Uzņēmumam pieder neierobežotas īpašuma un lietošanas tiesības uz mantu, kas uzskaitīta 1996.gada 6.jūnija Pamatnoteikumu 2.6. nodaļā, tajā skaitā uz gāzesvadu sistēmām, neierobežotas un eksluzīvas lietošanas tiesības uz 20 (divdesmit) gadiem uz Inčukalna krātuvi, kā arī uz ražošanas telpām, ko Uzņēmums ir tiesīgs lietot bez jebkādas maksas, izņemot nodokļus, kas maksājami valstij.” Analogi tas ir līgumā ar “Ruhrgas”, taču te ir viens piebildes teikums: “Uzņēmumam turpmāk ir tiesības veidot krātuves, to izveidē ievērojot visas Likumā noteiktās prasības.” No juridiskā viedokļa šīs normas netraucē LG izmantot gāzes krātuvi pilnā apjomā, jo Ministru kabinets 1997.gada februārī uzņēmumam izsniedza licenci uz 20 gadiem.

Tā ka šis jautājums vēl pilnīgi nav skaidrs — gan kā rīkoties Inčukalnā nu jau pēc 15 gadiem un no jauna apgūstamo pazemes gāzes krātuvju ekspluatācijā. Te var tikt izmantots arī koncesiju mehānisms ar daudz nopietnāku valsts ieguvumu šajā lietā.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!